Deon Meyer – Thirteen Hours (Benny Griessel #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Ir pagājuši pieci mēneši kopš detektīva Benija Grizela sievai mērs kļuva pilns un viņa uzdeva vīram ultimātu, lai izvēlas starp alkoholu un ģimeni un sešus mēnešus noturas skaidrā, tad varēs atgriezties mājās. Pieci gari mēneši, kuru laikā Benijam tieši tas arī ir izdevies, bet ik pa brīdim sanāk pamanīt un no bērnu izteikumiem padzirdēt šo to, kas liek aizdomāties.

Grāmatai aizsākoties rītu Benijam neļauj sagaidīt ar paša spēkiem, bet gan tiek pamodināts agrā rīta stundā vēl pirms sešiem, kas viegli ļauj paredzēt, ka dienas turpinājums nebūs no tiem jaukākajiem, kas arī pierādās par patiesību. Kaut kur Keiptaunā aiz nāves bailēm bēguļo jauna amerikāņu tūriste Reičela Andersone. Vien pirms dažām stundām viņai ir bijis jāpieredz draudzenes Erinas aukstasinīga slepkavība un tagad pašai jācenšas netikt noķertai, lai nekļūtu par nākamo upuri.

Koncepts ar noteiktu laika periodu, kurā jānotver ļaundari, izklausās labi. Metode, ar kuru kāpināt sasprindzinājumu līdz pat pašām beigām, bet šajā gadījumā šķita drusku lieki, jo detektīvam Benijam un viņa kolēģiem nav jāsaskaras ar kādu izpirkuma maksu ar laika termiņu, ne arī ar kaut ko līdzīgu. Drīzāk tas nodara nelielu skādi ticamības ziņā, kad detektīvi, kuriem katru dienu ir ntās lietas, kuras nekust brīžiem uz priekšu, spēj mazāk kā diennakts laikā atrisināt tik liela mēroga noziegumu.

Thirteen Hours paralēli risina divus slepkavības. Otra saistīta ar mūzikas biznesu un slavenībām, arī augsta profila lieta. Benijam nav uzdots atrisināt abas slepkavības vienlaikus, kas būtu vēl absurdāk, bet kā mentora persona viņš apmāca un dod padomus bariņam jauno detektīvu, kuriem vienkārši pietrūkst Benija profesionālās pieredzes.

Autoram labi izdevies vienā grāmatā ietilpināt gan Benija personīgo dzīvi un tās aspektus, gan konkrētās grāmatas kriminālizmeklēšanu, kā arī piešķirt papildus perspektīvas no Benija kolēģu perspektīvām ‘’jaunajā’’ pēc-apertaīda Dienvidāfrikā un kā dažādas ciltis un tautas (Zulu, Xhosa, Afrikaans u.c.) spēj vai nespēj sadzīvot.

Deon Meyer – Devil’s Peak (Benny Griessel #1, Thobela Mpayipheli #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Detektīvs Benny Griesel, kuram Dead Before Dying ietvaros bija vien epizodiska loma, nu var izpausties pēc pilnas programmas. Diemžēl pirmais iespaids, kuru lemts lasītājam iegūt par Beniju nav no tiem glaimojošākajiem. Padsmit gadu ilga dzeršana un alkoholisms ir beidzis savu panācis un sieva dod Benijam ultimātu savest dzīvi kārtībā sešu mēnešu laikā – izvēlēties turpināt ikdienu pavadīt reibumā vai pārstāt un būt kopā ar ģimeni.

Ceļš uz apskaidrību Benijam nav viegls un sākumā ir gana daudz iemeslu un ārēju faktoru, ko vainot pie likstām un nedienām, kuras Beinju piemeklējušas. Pie iestagnējušās karjeras detektīva inspektora amatā, kamēr kolēģis Mat Joubert, ar kuru reizē uzsāka karjeru nu ir viņa priekšnieks. Vai bērni (dēls un meita) jau izauguši un jāattopas pie fakta, ka pēc būtības, neskaitot radniecību, ir gandrīz vai svešinieki. Vien smags darbs un rakstura audzināšana var ļaut Benijam atgūt vismaz daļu no reiz zaudētā, ja vien pietiks spēka atturēties no tik kārdinošā padzēriena.

Devil’s Peak iedalīta trīs perspektīvās un, lai arī sākumā varētu šķist, ka bez detektīva Benija, viena ir no upura, otra no sērijveida slepkavas perspektīvas, un abiem vēlāk būs tas liktenis šķērsot ceļus, tad grāmatas noslēgums liks atskatīties un pārdomāt, vai tik tiešām tā ir. Šajā ziņā atkal, kā pie Dead Before Dying gribas piekasīties grāmatas premises sarakstītājam uz grāmatas vāka, kur tiek radītās grāmatā neesošas ekspetācijas, bet tas tā.

Grāmatas ļaundaris Thobela Mpayipheli savu ‘’krusta karu’’ uzsāk pēc adoptētā dēla, vien mazs puika, zaudēšanas bezjēdzīgā apšaudē degvielas uzpildes stacijā. Tā teikt ieradies tur neīstajā laikā. Kaut arī slepkavas (2) tiek ātri vien aizturēti, tad Dienvidāfrikas tieslietu sistēma un policijas kompetence kārtējo reizi pierāda savu nekomptenci, ļaujot noziedzniekiem izbēgt no aizturēšanas telpām. Kas aizsākas kā vienkārši vēme ņemt taisnību pašam savās rokās, atrast tos un viņus nogalināt, pārvēršas taisnības cīņā par visiem bērniem, kuriem pieaugušie kādā veidā nodarījuši smagu kaitējumu, bet valsts nav spējusi un/vai gribējusi palīdzēt un aizsargāt. Ārpus grāmatas gana nopietns temats plašāka rakstura diskusijām.

Un noslēdzoši Christine, kuras stāsts savā ziņā ir par pamatu, lai visi trīs pieminētie un vēl daudz citu tēlu uz labu vai sliktu grāmatas gaitā sastaptos. Kristīnes stāsts prasa ne gluži vairāk uzmanības, bet, lai neapjuktu, jātiek skaidrībā, ka tas laika ziņā caurvij grāmatu un izjauc lineāro tagadnes notikumu gaitu te pieminot jau notikušo, te vēlāk iekrāsojot vēl to kas būs.

Kopumā prozas ziņā manāms uzlabojums ar Dead Before Dying. Grāmatas acīmredzami šķir piecu gadu starplaiks starp to publikācijām. To sakot, vairāk uz beigām atkal parādījās niķis lieki saskaldīt prozu, kas būtu varējis būt viens vai daži teikumi.

Deon Meyer – Dead Before Dying (Mat Joubert #1, Benny Griessel #0.5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Reizēm detektīvam Marcus Andreas Tobias jeb vienkārši Mat dzīve vairs nešķiet tā vērtā, ik pa brīdim pēdējos divos gados nākas sevi pieķert, kam par iemeslu ir sievas (arī policiste) slepkavība darba pienākumus pildot. It īpaši grūti notikušo Matam sev piedot, jo tīrākās sakrītības rezultātā un nesaskaņojot ar priekšniecību noklausījās personu, kura atbildīga par slepkavību.

Tā nu divi gadi Matam pagājuši kā pa miglu, darba produktīvitātei un atrisināto lietu skaitam pamanāmi krītoties. Acīmredzami Matam nepieciešams kāds ārējs grūdiens motivācijas uzlabošanai un par tādu kalpo nodaļas priekšniecības nomaiņa Bart de Wit personā, kurš pilns ar jaunām un citur nepārbaudītām idejām, iespējams pateicoties pazīšanām, ir gatavs tās likt lietā jaunajā darba vietā. Lai arī pirmā reakcija uz ko tādu ir noraidoša, tad Mats kā viens no retajiem tās tomēr liek lietā, apzinoties cik zemu tomēr nolaidies.

Lielāku interesi Deon Meyer izdevās radīt par pašu Matu, viņam apmeklējot psihologu, runājot par pagātni, nekā par un ap aktuālo sērijveida slepkavību izmeklēšanu. Ja vēl Mats turpinātu būt drūms skandināvu stila detektīvs, tad varbūt varētu teikt citādāk, bet viņa tēla spēks un attīstība uz pozitīvo pusi ar paša gribasspēku noteikti ir kaut kas tāds uz ko varētu uzbūvēt tālāku sēriju. Žēl, ka ir vien vēl tikai divas grāmatas ar viņu kā centrālo tēlu, bet papētot autora sērijas šķiet, ka tās mijas un detektīvs, kurš šajā ir vien fona tēls, citā ir galvenais.

Ir sajūta, ka upuri krīt kā mušas un policijai nav tikpat kā neviena kārtīga paveidiena, kam pieķerties un sasaistīt kopā izvēlētos upurus. Kam prasi neviena upura radi, draugi vai paziņas nepazīst citu un nemāk pateikt, kāpēc slepkava izvēlējies viņu tuvinieku. Vien slepkavas izvēlētais ierocis simtgadīga Mauser pistole no koloniālajiem laikiem ir kaut kas neierasts un unikāls, lai dotu pirmo cerību, ka jaunās priekšniecības labad agrāk nekā vēlāk vainīgais tiks noķerts.

Grāmatas aizmugures apraksts drusku pārcenšas un samānīja vismaz mani, liekot nodomāt, ka mīsies detektīva Mata un slepkavas nodaļas, kas izvērtīsies nenovēršamā sadursmē, bet pat piemirstot to, jo aprakstu jau saraksta kāds cits, tad var just, ka autors Deon Meyer vēl ir karjeras sākumā. Izjūtu, ko apstiprina uz grāmatas aizmugures vāka citāts/blurb, ka Dead Before Dying ir autora debijas romāns (1996.g.).

Varbūt vēlāk lasot autoru atklāsies, ka tas piederas pie autora stila, ceru ieraudzīt mazāk vienkāršus nepaplašinātus vai vispār vienu, divu vārdu teikumus,Otrs, ko ceru, ka tā ir vienkārši pārpublicēšanas un šī 2012.gada metiens, bet pieļauto gramatikas kļūdu skaits bija pamanāms un gandrīz vilka uz kaitinošo pusi. It kā sīkumi, kur pie ‘’He’’ piemirsies r burts vai pie ‘’The’’ y burts, bet, ja nākas pārlasīt teikumu, jo kaut kas neiet kopā, kas izrauj no stāsta, tad priecīgs neesmu.

Steve Berry – The 14th Colony (Cotton Malone #11)

25671826

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Magellan Billet (MB) aģentūrai un tās vienam no labākajiem (pusslodzes) darbiniekiem Cotton Malone prezidents Daniels ir bijis ļoti labvēlīgs, un tikai retais apjauš, cik bieži, pateicoties sadarbībai ar  MB, Malonu un prezidentu Danielu, ir izdevies izvairīties no lielākas krīzes. Diemžēl viss labais reiz beidzas un ir palikušas vien dažas dienas līdz jaunā prezidenta inaugurācijas dienai, kurš nevien nav tik ārpolitiski pieredzējis, bet arī vēlas slēgt MB neapzinoties pilnas šādas rīcības sekas.

Tomēr negaidīts lūgums no Krievijas puses ar sākotnēji šķietami vienkāršu uzdevumu, izlūkot un apstiprināt subjekta atrašanos konkrētā lokācijā, izvēršas galvu reibinošā skrējienā gan, lai novērstu nostaļģijā iegrimuša izbijuša KGB aģenta centienus atmaksāt kodoltriecina veidā vislielākajam naidniekam par veco labo laiku sagraušanu, gan pa tuvākas un tālākas pagātnes ‘’vēsturiskajiem’’ avotiem un atmiņu ainām saprast, kādā haosā īpaši veiksmīgs uzbrukums varētu novest ASV varas pārvaldes sistēmu.

Nedaudz neveikls bija pats grāmatas sākums, kuras prologā divas pasaulē plaši atpazīstamas personības, Reigans un Jānis Pāvils II, tikšanās rezultāts noslēdzas ar vienošanos, ka abu ārpolitikas centieni būs vērsti uz Padomju Savienības sagraušanu, bet, par laimi, neveiklība gan dialogā, gan personībās pazuda jau ar pirmo nodaļu un iepazītajiem, iemīļotajiem galvenajiem tēliem. Arīdzan asa/spraiga sižetas ainas pēc prologa aizrit gludi un raiti, un var just autora pieredzi un to, ka šī nav pirmā grāmata sērijā vai viens no pirmajiem trilleriem autora karjerā.

14th Colony premise ir gana izturīga, lai uz to varētu balstīt aptuveni 500lpp garu trilleri, bet, ja tā koncetrētos tikai uz potenciālo katastrofu, tad pat sava žanra ietvaros tā ar neko neizceltos. Nebūt nevar teikt, ka 14th Colony ir kas vairāk par labu, izklaidējošu trilleri, tomēr bez galvenās problēmsituācijas drusku atslodzes brīžos ir daži temati, kuri gan vairāk būs interesanti sēriju pārzinošākiem un ne pirmreizējam tās lasītājam.

Kulminācijas brīdis grāmatai būtu prasījies iespaidīgāks, jo pēc visas pakaļdzīšanās bezmaz vai pa pus pasauli, pirmais jautājums/reakcija ir – ‘’tas viss?’’, bet nenoliedzami ceļojums no vāka līdz vākam atsver nenelielus paklupienus pašā sākumā un beigās.