Odd Thomas #5-7

#5 – Odd Apocalypse

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau kārtējo reiz, kad Oda Tomasa magnētiskā intuīcija aizved viņu uz kādu lokāciju, laiks, kas paiet līdz sākas, kas nopietns, saīsinās. Ja pirms tam no gada uz mēnesi, tad tagad jau pietiek vien ar nedēļu, lai Odam nāktos novērst drīzāk šķiet vispirms lokāla mēroga apokalipsi, kuru tikai neizjaucot, draud riski tai kļūt lielākai. Sērijas piektās grāmtas Odd Apocalypse gadījumā uz Roseland villu/muižu un tās plašajiem īpašumiem, kuri tagad it kā atrodas Noah Wolflaw, bet kā tas vēlāk atklāsies, tad šis indivīds ir tas pats Constantine Cloyce, kurš oriģināli uzcēla Roseland īpašumu.

Ja iepriekš ārpus dzimtās Pico Mundo vienīgais īstais Oda kompanjons ir kāds slavens spoks kā Elviss Preslijs, kuram nepiciešama palīdzība, lai virzītos uz priekšu, tad šoreiz šis palīgs, lai gan grāmatas gaitā drusku nosacīti, ir sērijas ceturtajā grāmatā Odd Hours iepazītā Annamaria, kurai līdzīgi kā Odam piemīt kāds pārdabisks talants.

Autoram acīmredzami patīk sērijā iepīt populārus un viegli atpazīstamus tēlus/spokus, jo Roseland īpašumu tumšo noslēpumu atklāšanas gaitā, kurus aizsāk reiz nogalinātas sievietes mēmais, jo spoki nepsēj runāt, lūgums pēc palīdzības. Ods atklāj Nikolasa Teslas saistību ar dažādām uzpariktēm un simbolu iestrādēm viscaur gan mājā, gan mūrī, kas ieskauj īpašumu, gan viscaur teritorijai. Papildus, kas drīzāk Odd Apocalypse notikumos vien ieskicēts un atstāts uz turpinājumiem, ir dižā kinorežisora Alfrēda Hičkoka spoka uzrašanās, kurš arīdzan grib atrast palīdzīgu roku pie tikpat diženā Oda.

Citādi gan prozas, gan tēlu jautājumā, īpaši Oda Tomasa gadījumā, varētu atkārtot tās pašas uzslavas, ko minu par iepriekšējām sērijas grāmatām. Vien noslēdzoši ievietošu citātu, kas lieliski raksturo Oda uztveri gan par sevi, gan pasauli kopumā.

***

#6 – Deeply Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Priekšpēdējais Oda piedzīvojums izvadā puisi pa lielceļu līkločiem, dzimtajai Pico Mundo mazpilsētai brīžiem esot rokas stiepiena attālumā, bet, par laimi Oda sirdsmieram, šīs grāmatas ļaundari ir gana iedomīgi par savu neaizskaramību, lai izlaistu kaut ko tik šķietami niecīgu.

Viss aizsākas ar nejaušu sastapšanos ar nejauka tipāža smagā auto tālbraucēju, kurš aktivizē Oda spējas un vīziju, kurā Ods redz, ka šis uz skatuves ar liesmu metēju sadedzina trīs mazus bērnus (ne vecākus par 10 gadiem). Kāds varbūt turpat uz vietas konfrontētu tālbraucēju vai censtos informētu policiju, tā lai pats netiktu nosūtīts pie trakajiem, bet tās noteikti nav izvēles iespējas, kuras pasniegtas Odam. Atliek vien pie sevis nopūsties par sev uzlikto spēju un talantu nastu un mesties doties palīgā, lai apturētu kārtējo neģēlību, jo neviens cits to laicīgi nespēs novērst.

Odd Thomas sērijas pasaules uzbūve un tās pārdabiskie elementi tik labi izstrādāti, ka citkārt par Deus Ex Machina momentiem no autora puses, kuri acīmredzami kā Dieva roka palīdz galvenajam labajam tēlam, gan šajā, gan vispār sērijā iederas un neuzdzen negatīvu iespaidu. Deeply Odd gadījumā tā ir 86 gadus veca Mrs. Fischer un citi labā darītāji, kuri ir atklājuši pasaules patieso dabu un tās daudzos slāņus, un Odam nav nepieciešams vienatnē visu laiku no grāmatas sākuma līdz beigām pret ļaunajiem, samaitātajiem spēkiem cīnīties vienam pašam.

Lai gan situācijas, kurās Ods nokļūst ir vienmēr nopietnas un slepkavību novēršana visnotaļ tāda ir, it īpaši, ja slepkavību veicējiem ir kaut kāda pārdabiska aizsardzība no likumsargiem, bet Oda skatījums uz pasauli vienmēr cenšas gan pašu, gan sabiedrotos, gan draugus un, protams, pašam sev, uzlabot garastāvokli un likt pasmaidīt, citādāk nāktos raudāt biežāk nekā būtu vēlams, ko lieliski palīdz izcelt dialogi starp Odu un Mrs. Fišeri.

Lai gan Deeply Odd ir gandrīz pēdējā Odd Thomas sērijā, tad autors tāpat kā iepriekšējās grāmatās parūpējas par jaunpienācējiem un iekļauj pietiekoši daudz informācijas, lai atgādinātu vajadzīgo tiem, kas sēriju lasījuši no sākuma un lai jauns sērijas lasītājs nejustos apjucis.

***

#7 – Saint Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Oda Tomasa pēdējās mistērijas un šoreiz nosacīti piedzīvojuma noslēgums, nosacīti jo galvenais varonis, kā pats paredzējis, neizdzīvo. Kā pēc gredzena principa Odd Thomas sērija noslēdzas turpat, kur sākusies, Oda dzimtajā Pico Mundo mazpilsētā.

Gluži kā mini atvadu tūrē Ods satiek gan pilsētas policijas šefu Chief Wyatt Porter, gan mīļāko mistēriju rakstnieku Ozzie Boone u.c. Abi un katrs pa savam pēc Oda vārdiem ir bijuši gluži kā tēva figūras īstā, neesošā vietā. Gluži visu grāmatas gaitu nepavada nolemtības sajūta, ja vispār, tomēr no lasītāja puses, ņemot vērā, ka Odd Thomas ir sērija ar paranormālu fenomenu esamību, ka tās galvenais varonis tomēr kaut kā paliks dzīvajos. It īpaši uz to liek cerēt fakts, ka šīs grāmatas no varoņa puses skaitās kā viņa paša sarakstīti memuāri, un kā gan iespējams publicēt šo darbu līdz pat pēdējo notikumu pēdējām darbībām, ja Ods skaitās miris…

Ar Saint Odd turpina, tāpat kā iepriekšējās sērijas grāmatās, neuzbazīgi iestarpināt atgādinājumus un paskaidrojumus par un ap tēliem no sērijas iepriekšējām grāmatām, lai gadījumā, ja jaunpienācējs nez kāpēc sācis ar sērijas pēdējo grāmatu nebūtu pilnībā apjucis, kas ir kas. Personīgi vienīgais mīnuss, ka pat ieturot nelielas pauzes starp grāmatām, atgādinājumi šajā grāmatā bija gandrīz jau par daudz, aizņemot salīdzinoši vairāk vietas un laika nekā iepriekšējās, ja atmiņa neviļ, bet tik un tā saprotams autora iecerētais.

Laika ļaundaru, ļauno kultistu nodomu novēršanai nav tik daudz kā melns aiz naga, pat Odam jāpieliek visas pūles, lai ar draugu palīdzību censtos novērst pravietiskā sapņa traģēdijas pastrādāšanu. Par paša dzīvību Ods neuztraucas tikpat kā nemaz, atstādams to lasītāja rokās un ik pēc laiciņa atgādinādams par atkalsastapšanos pēcnāves dzīvē ar mūža mīlestību Stormiju.

Pirmā reakcija uz grāmatas epilogu bija, ka nu nevar būt, ka tas ir viss, bet drusku vairāk padomājot, labi vien ir, ka autors nav izšķīries par labu garākama izklāstam dažos teikumos par citu vairāk vai mazāk nozīmīgu tēlu dzīvi. Skaidrs ir viens, ka labie spēku, kuru pusē Ods tik vien paspēja cīnīties, turpina cīņu kā pret vēl dzīvajos esošajiem kultistiem, tā citiem ļaunuma pielūdzošajiem spēkiem.

Odd Thomas #3-4

#3- Brother Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Odam Tomasam viņa dāvātās spējas reizē ir gan dāvana, gan lāsts. Viņam dots tik cik, lai pirms laikus varētu nojaust tuvojošamies briesmas, bet ne tik daudz, lai laicīgi un bez mazākās šaubu ēnas varētu novērst visas iespējamās nelaimes.

Brother Odd ietvaros zaudējis gan tik dārgo draudzeni Stormy, gan nespējis novērst viena trakā sarīkoto apšaudi lielveikalā, kaut arī visi cenšas atgādināt, ka upuru skaits bez viņa būtu krietni lielāks, Ods sevi neuzskata par varoni un pieņem lēmumu meklēt glābiņu klusā klosterī tālu kalnos un prom no civilizācijas, kur cer rast patvērumu vismaz līdz brīdim, kad būs atguvies.

Lai arī pirmie mēneši tā vien šķiet būs devuši gaidīto atpūtu, tad vienā jaukā naktī Oda sirdsmieru no jauna pat klosterī (un tam blakus esošājā skolā bērniem ar īpašajām vajadzībām) iztraucē bodaki – tādi kā citpasaules gari, kuri vienmēr novērojami kādu brīdi pirms lielāka mēroga traģiskākiem notikumiem.

Odam neatliek nekas cits kā vien likt lietā viņam dabas dotos talantus, lai censtos nelaimi novērst, lai kas tas nebūtu. Situāciju vēl īpatnējāku un sāpīgāku Odam padara fakts, ka viņa mirusī draudzene Stormija no aizpasaules cenšas palīdzēt Odam, kas vienlaikus tikai atrauj jau tā ne līdz galam sadzijušas brūces. Labi, ka vēl klosterī ir vairākas uzticības personas, kuras, Odam ierodoties, ir tikušas informētas par viņa neparastajām spējām, un pret tumšajiem spēkiem nav jācīnās gluži vienam pašam.

Brother Odd ir labi lasāms gan individuāli sērijas ietvaros, gan ar zināmu laika starpību pēc otrās. Autoram labi izdodas vajadzīgo informācijas apjomu pasniegt lasītājam, lai tā neizskātītos kā izgāzta informācijas gūzma, pēc kuras pievērsties aktuālajam sižetam, kas pats par sevi arī ir saistošs. Oda pavadošie tēli klosterī sastāda gana raibu saimi, lai atrastos pa kādam aizdomās turamajam, kam iespējams būtu kas nelabs padomā un kurš attiecīgi ir vainīgais par bodaku negaidīto uzrašanos.

***

#4 – Odd Hours

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja atmiņa neviļ, tad Odam Tomasam ir jānogaida vien drusku virs mēneša, lai viņa neparastās spējas liktu par sevi manīt, ka briest kas nopietns un neskaitāmu dzīvību apdraudošs. Ka bez viņa laicīgas iejaukšanās, ja nekas netiks darīts lietas labā, visi pārējie attapsies pasaulē, kādu līdz šim tie nebūs pieredzējuši.

Oda laicīgās pasaules talanti kā ēstuves/bistro~ pavāram palīdz viņam bez grūtībām atrast ienākumu avotu jebkurā vietā, kur viņa magnētiskā intuīcija, kā to pats nosaucis, mudina piemesties, kas sērijas ceturtajā grāmatā ir maza Kalifornijas piekrastes pilsētele Magic Bay, kuras maģiskajā burvīgumā iemeties korupcijas darvas pikuči.

Interesanti ka slavenu mūziķu spoki meklē palīdzību pie Oda, lai saņemtu drosmi mērot ceļu uz aizpasauli. Ja pirmo trīs sērijas grāmatu ietvaros tas ir Elviss Preslijs, tad iekš Odd Hours tas ir Frenks Sinatra, kuram īpaši vienā epizodē piešķirta svarīga loma gan sižeta virzībā, gan Oda tēla izdzīvošanas nolūkos.

Īpatnēji interesanti otrā plāna tēli, kuri tā vien šķiet uzrodas kāda sūtīti Oda centienos noskaidrot un sekojoši novērst gaidāmo nelaimi. Par cik sērija ir ar paranormālām spējām un notikumiem piepildīta, tad to vēl var tādejādi attaisnot, bet citādi būtu klajš deus ex machina piemērs.

Migla gandrīz vai kā atsevišķs tēls, kas pārdabiski apņem mazpilsētu, kā atsevišķs tēls. Piešķir drusku šausmu žanra atmosfēru gan nelielu klaustrofobijas iespaidus, gan samazinot visu iesaistīto tēlu redzeslauku vai brīžīem sagrozot to, ko izdodas saskatīt.

Viscaur grāmatai burtiski var just kā proza plūst un šķietami bez piepūles virza lasītāju līdz grāmatas otram vākam. Sērijas galvenais tēls, kura piedzīvojumi nav pat vairs tik svarīgi kā ceļojums katrā grāmatā no sākuma līdz tās beigām. Noteikti būs vēlāk jāizmēģina arī kas cits no autora daiļrades. Ik pa brīdim var gan pasmaidīt, jo Ods apveltīts ar nereti sarkastisku humora izjūtu, lai vieglāk pārvarētu sastaptās grūtības, gan atzīmēt kādu teikumu vai pat paragrāfu.

Dean Koontz – Forever Odd (Odd Thomas #2)(Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Odd Thomas dzīve ar spēju redzēt mirušo garus, kuri kāda iemesla dēļ nav uzreiz pēc nāves devušies uz nākošo pasauli, jau tā nav viegla, bet pēc galvu reibinošajiem un personīgi arī trağiskajiem notiekumiem iepriekšēja gada  augustā pirmās grāmatas ietvaros, Odam atgūties nav bijis viegli. Draudzenes Stormijas un abu kopīgās nākotnes zaudējums ir bijis tik smags, ka Ods vēl joprojām nav atgriezies savā darba vietā kā ātrās ēdināšanas pavārs. Labi, ka gan priekšniece, gan tuvākie draugi, kuru vairāk vai mazāk zina par Oda spējām, ir tik labi saprotoši.

Bet miera periodam Oda dzīvē pienāk straujš gals, kad vienā jaukā nakts vidū drauga (kopš bērnības) patēva spoks, kurš vēl vakar bija dzīvs, uzrodas Oda guļamistabā. Ja vairums uzreiz zvanītu policijai, lai lūgtu pārbaudīt, kas tieši ir noticis, tad Oda būtība viņam neļauj mierīgi sēdēt malā un ļaut citiem uzņemties briesmu nastu, pat ja tas būtu pat ļoti pamatoti racionāls lēmums. Par laimi, policijas šefs Porters ir viens no tiem, kurš ir plašāk informēts par puiša spējām, izmanto to savā darba procesā un neuzskata Odu par jukušu.

Aina, kas paveras drauga Denija mājās ir visai šokējoša – patēvs ir nežēlīgi nogalināts, bet Denija nekur nav, kuram turklāt vēl ir patoloğija, kuras dēļ kauli lūzt vieglāk nekā citiem, lai gan vairs ne tik ļoti kā agrāk. Oda īpašo spēju kopums sevī ietver arī spēju, ko pats ir nodēvējis par ~paranormālo magnētismu~. Ar to domājot, ja Ods vēlas kādu atrast, tad reizēm šķietama bezmērķīga klaiņošana un paļaušanās uz intuīciju, piemēram, krustojumos un krustcelēs izvēloties turpmāko ceļa gaitu, reizēm ļauj nonākt vēlamajā galamērķī. Ne vienmēr gan uz to var paļauties, ne vienmēr šāds magnētisms nostrādā un reizēm pat tas nostrādā nodevīgi pretējā virzienā, bet pavisam noteikti dod papildus unikalitāti tēlam, kuram jau tā tas netrūkst.

Forever Odd puiša ceļā nostāda pirmo viņam līdzvērtīgo pretinieku, kurš zemiski un ļaunprātīgi izmanto Oda draugu, lai ievilinātu Odu viņam neizdevīgā lokācijā, lai varētu iegūt sev vēlamus labums. Pretinieks, kurai šķiet, ka tas pilnībā izprot paranormālo pasauli, bet tieši tas būs lielākais trūkums.

No pirmās grāmatas nopratu, ka bodaki, kuri otrajā nav tik prominenti, ir samaitāti/ļauni cilvēku gari, kurus piesaista potenciāla trağēdija, nāves daudzskaitlī, bet laikam būšu drusku pāpratis klausoties, jo šeit Ods tos definē kā garus/radījumus no kādas citas, paralēlas realitātes.

Iepalicēji #28

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Moving In #1-6 by Ron Ripley

Braiens Rojs ar sievu, ievācoties nesen iegādātajā mājā, cer patīkami iedzīvoties gan jaunajā dzīvesvietā, gan mazpilsētā kā tādā. Par nelaimi abiem diviem, ātri vien top skaidrs, ka viņi varbūt ir vienīgie dzīvie ēkas iemītnieki, bet tas nenozīmē, ka tajā nemājotu citi, no kuriem dažs labs, kā spocīgais puisēns Pols, nebūt nav sajūsmā par jaunajiem īpašniekiem, un ir gatavs uz visnežēlīgāko, lai to pierādītu.

Ja vairums saskaroties ar ko tādu daudz nedomātu un laistos prom ko kājas nes, tad Braiens nav tik viegli iebiedējams, un arī sieva nav nekāda tur zaķpastala.

Sērijai turpinoties Braienu turpina uzmeklēt saķeršanās ar naidīgi noskaņotiem spokiem. Vēl mazāks skaits, kā to, kuri paliktu nesen nopirktā spoku mājā, būtu to, kuri pēc tam necenstos no tā izvairīties visu savu atlikušo dzīvi. Par centrālajām spoku apsēstajām lokācijām sērijā kļūst tādi ierastie aizdomās turamie kā kapsētas un trako nams.

Viens paliels mīnuss, kuru nevar neatzīmēt attiecībā uz šo sēriju, ir visai anti-kulminācijas beigas pirmajai grāmatai; pēc tam pieminētās puikas Pola pilnīga aizmiršana pēc otrās grāmatas, kaut arī vairākkārt tiek atkārtots, cik liels ir šī spoka naids pret Braienu. Kā arī brīžiem nekonsekventums attiecībā uz izvēlēto spoku mitoloğiju, piemēram, kā tos iznīdēt, kas drusku nesakrita ar citu iepriekš klausītu šī autora sēriju Berkley Street, kaut arī galvenais varonis no tās ņem dalību arī šajā.

Katru sērijas nelielo grāmatiņu var lasīt atsevišķi un tas neko nesaboja, jo jūtams vispārējais stāsts no pirmās grāmatas līdz sērijas noslēgumam nebija, bet tāpēc nevarētu teikt, ka tādēļ tās nebūtu laba izklaide. Moving In sērija nepretendē būt augsto plauktu literatūra, bet būs ideāla tumšiem vakariem Oktobra mēnesim Halovīna noskaņai.

***

Odd Thomas (Odd Thomas #1) by Dean Koontz

Jau kopš bērnības Odd Thomas ir bijis savāds puika un ne tikai vārda dēļ, pie kura neparastuma jau sen pierasts, bet galvenokārt tāpēc, ka Ods spēj saskatīt spokus. Atšķirībā no Ron Ripley vardarbīgajiem spokiem, Dean Koontz versijā tie ir daudzkārt miermīlīgāki un nespēj mijiedarboties tik ļoti ar dzīvajo pasauli, un no tiem var atlekt pat savs labums, ja vien spēj tos tā teikt precīzi nolasīt.

Odam bez “spoku redzes” ir arīdzan labi attīstīta intuīcija un čujs, lai laicīgi nojaustu potenciāli tuvojošamies nelaimi, kā notiek grāmatas sākumā, kad ēdnīcā vienā jaukā dienā iesoļo svešinieks vairāku ~bodaku pavadībā. Tā Ods ir nosaucis garus, kuri uzkavējas uz Zemes un kurus piesaista vardarbība, asinis, cilvēki, kuri to veicina utml, bet jāpiezīmē, ka ne visi spoki ir bodaki un otrādi.

Ods arī uztver priekšvēstnešus, ka nelaime sekos 15.augustā (grāmatai sākoties ir 14.), kādēļ, lai novērstu ļaundaru nodomus ir jārikojas ātri un izlēmīgi. Par grāmatu kopumā gribētos teikt, ka tās centrālais tēls pavisam noteikti ir tās galvenais varonis Ods Tomass un viņa personība un ka sižets vairāk ir kā pavadošā persona, kas to visu papildina.

***

The End (Zombie Fallout #3) by Mark Tufo

Sērijas ietvaros The End pagaidām ir labākā grāmata un tai var dot kvantitatīvi 3no5, bet tik un tā tas neko dižu nepasaka, ja gribētu prozu, tēlus un sižetu (principā visu grāmatu kā tādu) salīdzināt ar kaut ko citu.

Ja arī mana auss šoreiz nesaklausīja tik daudz zemas kvalitātes un stila jokus, tad pilnībā bez tiem autors nespēj iztikt.
Papildus tam uz mirkli trešajā Zombie Fallout sērijas grāmatā galvenie varoņi nokļūst armijas bāzē, kura šķiet ir spējusi saglabāt savu struktūru un organizētību par spīti visam haosam, bet tas vairāk kalpo par iespēju tēliem un lasītājam uzzināt informācijas izgāztuvi par apokalipses rašanās iemesliem, kā arī drusku par situāciju citviet gan valsts ietvaros, gan pasaulē. Bet tikpat ātri tas tiek nonullēts un esam atpakaļ pie galvenā varoņa un glābējā Maikla Talbota. Un potenciāli jautājumi, kas tādā gadījumā ir noticis citviet valstī ar militārām bāzēm nemaz netiek apspriests.

Ne visai pārliecinošs šķiet papildus sērijai piedotais pārdabiskums bez zombijiem, kur vairākiem tēliem piemīt telepātijas talants, kuru autors izmanto, kad  cits viegls sižetiskais risinājums vairs nav pieejams, un ko varētu teikt par citām līdzīgām situācijām.