Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: HarperCollins
Manas pārdomas
Jūlijs Cēzars atkal atgriežas Romā, bet tās diktators Pompejs bija pavēlējis viņam to darīt vienam, ne kopā ar viņa leģioniem. Protams, Cēzars nav muļķis un saprot, ka pēc Krasa nāves viņš ir vienīgais, kurš šobrīd varētu stāties Pompejam ceļā pēc neierobežotas varas. Senāts it kā skaitās vajadzīgs, bet jau tagad vairāk ir abu vīru prātu nostūros, un tā abi un to leģioni krusto ieročus līdz tikai viens no viņiem paliks dzīvajos. Tomēr par šokējošāku un lielāku pavērsienu nosaucama Bruta nodevība un pāriešana pretinieka nometnē, jo redz viņam nav kremt un nepatīk kā Cēzars attalgo citus, piemēram, Marku Antoniju, uzskatot, ka viņš kā tuvākais draugs pārāk bieži tiek pieņemts kā pašsaprotams.
Labākas stratēģijas vārdā vispirms Pompejs nevis bēg uz Grieķijas provincēm, bet dodas tur ar nolūku savā vārdā pret Romas nodevēju pulcēt tur nomitinātos leģionus, kuriem nav bijusi saskarsme ar Cēzaru un viņa panākumi Gallijā ir vien no citu mutēm klausītas ziņas. Tomēr vecums šķiet darījis savu un vairākkārt Pompejs neieklausās savos virsniekos izmantot Cēzara pieļautās kļūdas, lai viņu pieveiktu. Tā vietā teju visu interpretējot, kā ģeniālā Cēzara meistarstiķa plānu, kā viņu Pompeju sakaut.
The Gods Of War turpina ik pa brīdim dot mājienus par tuvojošamies Cēzara pēkšņo dzīves galu. Diemžēl šajā dramatizētajā versijā tās galvenais ļaundaris Bruts sevi jo biežāk parāda negatīvā gaismā. Lai arī publiski pauž, ka viņam rūp Romas kā republikas nākotne, tad jāšaubās, vai viņš vēlāk piekristu piedalīties Cēzara noslepkavošanas konspirācijā, ja vien viņa ego būtu pietiekami paglaudīts un apbalvots.
Grāmatas otrā daļa Cēzaru ved uz (Seno) Ēģipti, kur neviļus Kleopatras apburts viņš iesaistās karaļnama intrigās, palīdzot Kleopatrai atgūt troni no viņas brāļa Ptolemaja un viņa reģentiem. Panākumi un bagātības, ko Cēzars Romai guvis vien audzē un audzē viņa apetīti. Kāre pēc arvien lielākas varas kā aug tā aug un šādi laikam autors cenšas parādīt, ka gluži bez pamata Bruta bažas nav bijušas, jo atgriežoties no Ēģiptes Cēzars, kad Pompejs ir pagātne un tuvumā neredz neviena cita līdzvērtīga konkurenta, jau sāk sapņot par imperatora statusu. Un nebūtu jau arī tā, ka neatrastos daudzi, kuri labprāt redzētu viņu krītam, lai paši varētu ieņemt radīto varas vakuumu.
Noslēdzoši gribas vēl pieminēt, ka The Gods of War ietvaros vairāk kā iepriekš acīs krita autora izvēle pozitīvi izmantot karaļa, karalienes karaliskos titulus, kas vismaz manis lasītajās vēstures grāmatās ir bijuši drīzāk nopelti zemāk par zemu.
***
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: HarperCollins
Manas pārdomas
Bruta un viņa līdzgaitnieku, nosaukuši sevi par ‘’Liberatores’’, sapnis, ka tirāna un imperatora titula kārā Jūlija Cēzara noslepkavošana atbrīvos Romu un ļaus Republikai atkal uzplaukt nepiepildās pat ne tuvu iecerētajam. Kaut arī senātā viņiem izdodas panākt amnestijas balsojumu par pastrādāto, nepaiet ilgs laiks līdz viņi ir spiesti bēgt uz visām Romas impērijas pusēm.
Galvenokārt tam par iemeslu ir Jūlija testamentā par dēlu adoptētais Oktaviāns, kurš turklāt vēl izlemj oficiāli nomainīt vārdu uz to pašu Gaju Jūliju Cēzaru. Iespējams vārdā ir daļa maģijas, bet noteikti arī pašā Oktaviānā ir līdzīgas līdera dotības, kā viņā radiniekā Jūlijā Cēzarā. Nav vairs viņs kaut kāds tur nepaklausīgs puišelis, kurš jāparmāca par nieku un štruntu zagšanu, vai kuram bija jāuzmanās no nokļūšanas vietējo huligānu rokās. Arī bez jaunā vārdā iepriekš Jūlija Cēzara vadītie leģioni būtu viņam sekojuši, lai varētu realizēt nu kāroto atriebību.
Sākums gan nav nebūt tik gluds un nepārprotams, it īpaši, ja vēl daudziem senatoriem, kuri vainīgi slepkavības konspirācijā, ir vēl kāda daļa varas. Pat Oktaviāna leģionu ienākšana Romā nepanāk vismaz daļu no jaunā censoņa gaidītā. Drīzāk tiek panākts pat pretējais, kad tik atklātas varas demonstrēšana noskaņo pret Oktaviānu pat tos, kuri simpatizē galvenajam mērķim atriebt Jūlija Cēzara slepkavību.
Jāpiebilst, ka Oktaviāns šajā mērķī nav bez atbalsta, un par galveno, kurš pat komandē ievērojamu leģionu skaitu, ir Marks Antonijs. Arī viņa politiskās un militārās karjeras līkloči ir ar mainīgu favorīta vai ienaidnieka statusu Romas senāta acīs, bet atšķirībā no stipri karstasinīgākā Oktaviāna, Marku Antoniju piezemē gan paša vecuma piesardzība, gan gadu gaitā gūtā pieredze. Abu alianse ir gana saspīlēta un vien kopējie ienaidnieki abus kopīgam mērķim.
Starp mazāk nozīmīgiem tēliem izceļami Oktaviānā Grieķijā atrastie draugi Maecenas un Agrippa. Katrs ar savām zināšanām un prasmēm, bez kurām būtu jāšaubās, vai Oktaviāna uzsāktais karš pret Liberatores būtu tikpat veiksmīgs, ja viņu atbalsta iztrūktu.
The Blood of Gods kā vēsturisks romāns, kas dramatizē notikumus no reāli notikušas un labi zināmas Senās Romas vēstures, visvarīgākais, protams, ir izpildījums, jo pamatoties uz iemeslu, ka tā taču notika, būtu putnubiedēkļa arguments pret kritiku. Lai arī vietām jūtams neliels stīvums vai teatrālisms, kas gan vairāk izteikts iepriekšējā The Gods of War grāmatā. Tad cīņu ainas starp armijām, ja tā padomā, tūkstošiem mirušo dažu indivīdu konflikta dēļ, un Oktaviāna dinamiskais tēls, palīdz to šajā grāmatā novērst.
poseidons99.wordpress.com 
You must be logged in to post a comment.