Ron Ripley – Haunted Village Series #1-9

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Superbagāts, bet ne pārāk atzīts profesors Able Worthe izlēmis izveidot šķietami kontrolējamu eksperimentu ar mērķi izpētīt bailes. Metode kā to ticami- 1)iegādāties spoku apsēstas mājas un pārvietot uz viņa ciematu prom no svešām acīm, kuras apšaubītu visa šī eksp.legalitāti un 2)Pret pašu gribu nolaupīt pētījuma subjektus un ievietot viņus minētajā ciematā, lai kuļas kā nu māk, lai paliktu dzīvajos. Patiesi lielākam labumam nodevies pētnieks. Žēl kā eksperimenta dalībnieki ir no nepateicīgajiem un to tā nesaskata.

Sērijas gaitā profesors zaudē kontroli gan pār izveidoto eksperiment un iegūto rezultātu ticamību, ja tāda maz bijusi, gan pār savu veselo saprātu, kas zem stresa slodzes un vecuma pamazām aiziet pa pieskari, ja vien šāda eksperimenta zveidošana pats par sevi jau nav sava veida rādītājs.

Par galvenajiem labajiem varoņiem kļūst subjekti B, D un E jeb kara veterāns Markuss Holts, puika Aleksandrs jeb Alekss un policiste Džoisa (vīrs neiztur spiedienu). Markuss tik labi spēj tikt galā ar spoku radītajām problēmsituācijām, ka ātri vien profesors kļūst ar viņu apsēsts un brīžiem pat nespēj par neko citu padomāt. Markuss sevi stāda morāli augstāk par profesora acīmredzamajām sadistiskajām tieksmēm un kontroles pār citiem baudu, bet sižeta gaitā atklājas, ka Markusam ir jāpiedomā, lai neļautos vardarbības kārei vai vismaz jānovirza tā produktīvā un spokiem nedraudzīgā virizienā

Alekss vēl sērijas sākumā vairāk kalpo kā kāds, par kuru Markusam rūpēties un gādāt, lai viņš tiktu pasargāts no briesmām. Tomēr sērijas progress un paranormālu spēju uzplaiksnījums puikā maina attiecību dinamiku gan starp Aleksandru un Markusu, gan spēka pozīcijas vispār. Tikmēr Džoisa no visiem trim subjektiem ieņem vismazāko galveno lomu, vietām sniedz savu profesionālās pieredzes palīdzīgo roku. Gluži visam alfabētam netiek iziets cauri, bet pārējie subjekti, kuri tiek atrādīti tā teikt līdz katras grāmatas beigām neizdzīvo.

Profesors pats nav nekāds spēka mitriķis, bet lielā bagātība ļauj nolīgt privātu armiju/algotņus, kuru uzdevums ir neļaut subjektiem izbēgt no ciemata. Viņa labā roka Deivids – ar visu āķi un vēl vairāk norijis profesora idejas ar neapgāžamu ticību pielietoto metožu nepieciešamībai. Mērķis attaisno pielietotos līdzekļus. Bet ne visi ir līdzīgās domās un viens no tiem ir Timijs. Puisis ar izteiktu tieksmi uz vardarbību, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Par šoku un pārsteigumu gan Markusam un pašam, gan lasītājām ir saistīts ar radnieciskām saitēm ar Markusu.

Pavisam mazs fanu serviss, kad pavisam īsi pāris reizes pavīd spoku mednieka Šeina tēls no citām autora sērijām, kad profesora padotie cenšas “nopirkt” viņa Berkley Street māju.

Zem segas aiz bailes neprasās palīst, sniedz labu, nekaitīgu spokainu izklaidi tumšajos vakaros.

Dean Koontz – Forever Odd (Odd Thomas #2)(Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Odd Thomas dzīve ar spēju redzēt mirušo garus, kuri kāda iemesla dēļ nav uzreiz pēc nāves devušies uz nākošo pasauli, jau tā nav viegla, bet pēc galvu reibinošajiem un personīgi arī trağiskajiem notiekumiem iepriekšēja gada  augustā pirmās grāmatas ietvaros, Odam atgūties nav bijis viegli. Draudzenes Stormijas un abu kopīgās nākotnes zaudējums ir bijis tik smags, ka Ods vēl joprojām nav atgriezies savā darba vietā kā ātrās ēdināšanas pavārs. Labi, ka gan priekšniece, gan tuvākie draugi, kuru vairāk vai mazāk zina par Oda spējām, ir tik labi saprotoši.

Bet miera periodam Oda dzīvē pienāk straujš gals, kad vienā jaukā nakts vidū drauga (kopš bērnības) patēva spoks, kurš vēl vakar bija dzīvs, uzrodas Oda guļamistabā. Ja vairums uzreiz zvanītu policijai, lai lūgtu pārbaudīt, kas tieši ir noticis, tad Oda būtība viņam neļauj mierīgi sēdēt malā un ļaut citiem uzņemties briesmu nastu, pat ja tas būtu pat ļoti pamatoti racionāls lēmums. Par laimi, policijas šefs Porters ir viens no tiem, kurš ir plašāk informēts par puiša spējām, izmanto to savā darba procesā un neuzskata Odu par jukušu.

Aina, kas paveras drauga Denija mājās ir visai šokējoša – patēvs ir nežēlīgi nogalināts, bet Denija nekur nav, kuram turklāt vēl ir patoloğija, kuras dēļ kauli lūzt vieglāk nekā citiem, lai gan vairs ne tik ļoti kā agrāk. Oda īpašo spēju kopums sevī ietver arī spēju, ko pats ir nodēvējis par ~paranormālo magnētismu~. Ar to domājot, ja Ods vēlas kādu atrast, tad reizēm šķietama bezmērķīga klaiņošana un paļaušanās uz intuīciju, piemēram, krustojumos un krustcelēs izvēloties turpmāko ceļa gaitu, reizēm ļauj nonākt vēlamajā galamērķī. Ne vienmēr gan uz to var paļauties, ne vienmēr šāds magnētisms nostrādā un reizēm pat tas nostrādā nodevīgi pretējā virzienā, bet pavisam noteikti dod papildus unikalitāti tēlam, kuram jau tā tas netrūkst.

Forever Odd puiša ceļā nostāda pirmo viņam līdzvērtīgo pretinieku, kurš zemiski un ļaunprātīgi izmanto Oda draugu, lai ievilinātu Odu viņam neizdevīgā lokācijā, lai varētu iegūt sev vēlamus labums. Pretinieks, kurai šķiet, ka tas pilnībā izprot paranormālo pasauli, bet tieši tas būs lielākais trūkums.

No pirmās grāmatas nopratu, ka bodaki, kuri otrajā nav tik prominenti, ir samaitāti/ļauni cilvēku gari, kurus piesaista potenciāla trağēdija, nāves daudzskaitlī, bet laikam būšu drusku pāpratis klausoties, jo šeit Ods tos definē kā garus/radījumus no kādas citas, paralēlas realitātes.

Iepalicēji #28

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Moving In #1-6 by Ron Ripley

Braiens Rojs ar sievu, ievācoties nesen iegādātajā mājā, cer patīkami iedzīvoties gan jaunajā dzīvesvietā, gan mazpilsētā kā tādā. Par nelaimi abiem diviem, ātri vien top skaidrs, ka viņi varbūt ir vienīgie dzīvie ēkas iemītnieki, bet tas nenozīmē, ka tajā nemājotu citi, no kuriem dažs labs, kā spocīgais puisēns Pols, nebūt nav sajūsmā par jaunajiem īpašniekiem, un ir gatavs uz visnežēlīgāko, lai to pierādītu.

Ja vairums saskaroties ar ko tādu daudz nedomātu un laistos prom ko kājas nes, tad Braiens nav tik viegli iebiedējams, un arī sieva nav nekāda tur zaķpastala.

Sērijai turpinoties Braienu turpina uzmeklēt saķeršanās ar naidīgi noskaņotiem spokiem. Vēl mazāks skaits, kā to, kuri paliktu nesen nopirktā spoku mājā, būtu to, kuri pēc tam necenstos no tā izvairīties visu savu atlikušo dzīvi. Par centrālajām spoku apsēstajām lokācijām sērijā kļūst tādi ierastie aizdomās turamie kā kapsētas un trako nams.

Viens paliels mīnuss, kuru nevar neatzīmēt attiecībā uz šo sēriju, ir visai anti-kulminācijas beigas pirmajai grāmatai; pēc tam pieminētās puikas Pola pilnīga aizmiršana pēc otrās grāmatas, kaut arī vairākkārt tiek atkārtots, cik liels ir šī spoka naids pret Braienu. Kā arī brīžiem nekonsekventums attiecībā uz izvēlēto spoku mitoloğiju, piemēram, kā tos iznīdēt, kas drusku nesakrita ar citu iepriekš klausītu šī autora sēriju Berkley Street, kaut arī galvenais varonis no tās ņem dalību arī šajā.

Katru sērijas nelielo grāmatiņu var lasīt atsevišķi un tas neko nesaboja, jo jūtams vispārējais stāsts no pirmās grāmatas līdz sērijas noslēgumam nebija, bet tāpēc nevarētu teikt, ka tādēļ tās nebūtu laba izklaide. Moving In sērija nepretendē būt augsto plauktu literatūra, bet būs ideāla tumšiem vakariem Oktobra mēnesim Halovīna noskaņai.

***

Odd Thomas (Odd Thomas #1) by Dean Koontz

Jau kopš bērnības Odd Thomas ir bijis savāds puika un ne tikai vārda dēļ, pie kura neparastuma jau sen pierasts, bet galvenokārt tāpēc, ka Ods spēj saskatīt spokus. Atšķirībā no Ron Ripley vardarbīgajiem spokiem, Dean Koontz versijā tie ir daudzkārt miermīlīgāki un nespēj mijiedarboties tik ļoti ar dzīvajo pasauli, un no tiem var atlekt pat savs labums, ja vien spēj tos tā teikt precīzi nolasīt.

Odam bez “spoku redzes” ir arīdzan labi attīstīta intuīcija un čujs, lai laicīgi nojaustu potenciāli tuvojošamies nelaimi, kā notiek grāmatas sākumā, kad ēdnīcā vienā jaukā dienā iesoļo svešinieks vairāku ~bodaku pavadībā. Tā Ods ir nosaucis garus, kuri uzkavējas uz Zemes un kurus piesaista vardarbība, asinis, cilvēki, kuri to veicina utml, bet jāpiezīmē, ka ne visi spoki ir bodaki un otrādi.

Ods arī uztver priekšvēstnešus, ka nelaime sekos 15.augustā (grāmatai sākoties ir 14.), kādēļ, lai novērstu ļaundaru nodomus ir jārikojas ātri un izlēmīgi. Par grāmatu kopumā gribētos teikt, ka tās centrālais tēls pavisam noteikti ir tās galvenais varonis Ods Tomass un viņa personība un ka sižets vairāk ir kā pavadošā persona, kas to visu papildina.

***

The End (Zombie Fallout #3) by Mark Tufo

Sērijas ietvaros The End pagaidām ir labākā grāmata un tai var dot kvantitatīvi 3no5, bet tik un tā tas neko dižu nepasaka, ja gribētu prozu, tēlus un sižetu (principā visu grāmatu kā tādu) salīdzināt ar kaut ko citu.

Ja arī mana auss šoreiz nesaklausīja tik daudz zemas kvalitātes un stila jokus, tad pilnībā bez tiem autors nespēj iztikt.
Papildus tam uz mirkli trešajā Zombie Fallout sērijas grāmatā galvenie varoņi nokļūst armijas bāzē, kura šķiet ir spējusi saglabāt savu struktūru un organizētību par spīti visam haosam, bet tas vairāk kalpo par iespēju tēliem un lasītājam uzzināt informācijas izgāztuvi par apokalipses rašanās iemesliem, kā arī drusku par situāciju citviet gan valsts ietvaros, gan pasaulē. Bet tikpat ātri tas tiek nonullēts un esam atpakaļ pie galvenā varoņa un glābējā Maikla Talbota. Un potenciāli jautājumi, kas tādā gadījumā ir noticis citviet valstī ar militārām bāzēm nemaz netiek apspriests.

Ne visai pārliecinošs šķiet papildus sērijai piedotais pārdabiskums bez zombijiem, kur vairākiem tēliem piemīt telepātijas talants, kuru autors izmanto, kad  cits viegls sižetiskais risinājums vairs nav pieejams, un ko varētu teikt par citām līdzīgām situācijām.

Nicholas Sansbury Smith – Ghosts (Hell Divers #2) (Klausāmgrāmata)

31434700

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Blackstone Audio, Inc.

Manas pārdomas

Ir pagājuši aptuveni 10 gadi kopš Strops pameta Havjēru Rodrigezu par nolādētu nodevētā pilsētā, vienā no ITC korporācijas industriālajiem centriem, kura ir atbidlīga gan par kuģu un postošo ieroču saražošanu, gan, kā to uzzinās gan daļa tēlu, gan lasītājs, par daudz nopietnākiem pārkāpumiem pret visu cilvēci.

Šo desmit gadu laikā vienlaikus ir noritējušas kā ievērojams pārmaiņas – jauns kapteinis Leon Jordan, mazais puika Tin jeb tagad jau Maikls Everhārts ir kļuvis par tās pašas Elles Lecēju grupas līderi, kur par tādu bija Havjērs u.c., tad reizē arī lielos vilcienos dzīvu uz Stropa ir tā pati ikdienas ellīgā cīņa par izdzīvošanu, ko gan diemžēl dažs labs tēls, jāskatās pavisam stingri uz jauno kapteini, ir piemirsuši par labu domām par paša posteni.

Pagaidām kapteinis Džordans droši kvalificējas šajā sērijā, kā pats kaitinošākais (pirmās klases pakaļa/asshole). Viņam bezierunu pakļaušanās, iedomāta lojalitāte pāri visam, sava domas pareizības pierādīšana ir tik svarīgaka pār jebko citu, ka, lai to saglabātu, pilnīgi viss ir pieļaujams. Pat ja Džordans to ne sev, ne citem skaļi nevēlētos atzīt, šķiet viņš labprāt būtu Stropa diktators.

Pārsteigumu izsauca grāmatas sākums, kurā uzzinam, ka atšķirībā no pirmās grāmatas Elles Lecējiem tagad jātur noslēpumi no pārējiem uz kuģa, piemēram, par Sirēnām un citiem uz zemes sastaptiem mošķiem, ar attaisnojumu, lai lieki un nevajadzīgi to nesatrauktu. Tajā pašā laikā kapteinis Džordans nesaskata tajā neko nepareizu, turot slepenībā gan kuģa uztvertās audio ziņas no Havjēra par viņa progresu ceļā no Nolādētās pilsētas uz Austrumkrastu, labi apzinoties savu trauslo autoritāti un ego attiecībā pret Havjēra, gan iepriekšējas kapteines plānus par potenciālu patvēruma vietas meklēšanu uz zemes vai kādā no ITC izveidotajiem pazemes tuneļu bunkuriem.

Jau atkal grāmata tiek noslēgta uz lieliska klifhengera, un šoreiz paskatījos laicīgi nākamās grāmatas sižeta premisi ar cerību, ka atkal darbība atsāksies pēc vairākiem gaidiem, lai nebūtu jādzird kapteinis Džordans, bet ne kā. Kaut arī labi apzinos, ka viņa plāniem galu galā panākumu nebūs (pretējā gadījumā ceturtā un piektā grāmata būtu izteikit depresīva vai dusmu izraisoša), tad tik un tā viņa tēls prieku nerada.