Anne Applebaum – Red Famine: Stalin’s War on Ukraine, 1921-1933 (Audio book)

33864676

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Random House Audio

Manas pārdomas

Red Famine un The House of Government, kuru noklausījos februāra mēnesī, bija vienas no daudzajām vēstures grāmatām, kuras 2017.gadā tapa izdotas par godu revolūcijām simts gadus agrāk. Salīdzinoši sarkanais bads patika vairāk un šķita par kādu klasi labāka.

Personīgi no vēstures stundām bija atmiņā palicis par Ukrainā speciāli izraisīto badu ’30.gadu sākumā, bet arī lielākoties neko sīkāk. Lai saprastu motivāciju aiz Staļina pieņemtajiem lēmumiem, autore vispirms sāk ar Ukrainas neveiksmīgo (jeb Padomju Savienības veiksmīgi) izjaukto mēģinājumu izveidot neatkarīgu valsti un turpina ar badu 1921.gadā, kad vara atzina notiekošu un pat lūdza (kaut arī visai atturīgi) starptautisko palīdzību. Atšķirībā no dekādes vēlāk, kad ne tikai tas tika ignorēts, bet maksimālam efektam vēl ar dažādiem lēmumiem pastiprināts. Tā vietā, lai tiktu atzīts kļūdaini pieņemtais spriedums apvienot visas lauksaimniecības vienotos kolhozos, tiek ar dzelzs dūri maršēts uz priekšu, jo kā gan diženais līderis var būt nepareizs, un pie viena ar to tiek salauzts jebkāds nacionālais dzinulis ukraiņos vēlreiz mēģināt radīt savu valsti, kā arī, piemēram, savākts no badā cietušajiem, kuri vēl ir spējīgi vilkt dzīvību, viņu pēdējās dārglietas apmaiņā pret kaut mazuma pārtikas; un labākais, ka pat krīzes kulminācijas brīdi neapstājas ne graudu, dārzeņu u.c. pārtikas piespiedu savākšana no zemniekiem, nedz eksports.

Par nereālistiskajiem no Maskavas sūtītajām prasībām nerēķinoties ar apstākļiem realitātē vai nepieciešamību atstāt kaut kādu sēklas materiālu un kā cilvēki aiz bailēm pastrādā briesmu lietas gan starp sistēmas pakalpiņiem, gan aiz bada, kad vienīgās domas ir kur un kā atrast kaut ko ēdamu; vai par informācijas apjomu, kuru caur diplomātiem vai kā citādi zināja citas valstis, bet tomēr izvēlējās nesadzirdēt, uzskatot Hitleru par vairāk uzmanības vērtu, tie ir tikai daži no piemēriem, lai nebūtu jāatstāsta katrs sīkums. : )

Pozitīvi vērtējams fakts, ka autore neapstājas tikai ar vēsturisko faktu apskatīšanu, bet arī piemin šodienas Putina Krieviju un nesenākos notikumus Ukrainā. Nav jābūt ģēnijam, lai saskatītu paralēles. Kā toreiz Padomju līderi baidījās, ka neatkarīga Ukraina var sagraut visu grandiozo sociālisma celšanu, tā mūsdienās ir bailes par ES tuvākas Ukrainas efektu ar potenciāli nevēlamu ideju iesēšanu demokrātiskāk noskaņotos Krievijas iedzīvotājos. Kā toreiz ar dezinformāciju un propagandu cilvēki tika nozombēti par ļaunajiem revolūcijas ienaidniekiem, kulakiem un vēl sazinkā vai pēc bada dažādi izmainīti dokumenti, lai noslēptu padarīto laikā vēl pirms sociālajiem tīkliem un elektroniskajiem, kas pēc sava rakstura ir gluži tas pats, ko Krievija (vien zaudējusi apkārtējās republikas) dara šodien.

Red Famine ir Anne Applebaum trešā vēstures grāmata un tajā apkopotais ir interesanta lasāmviela no vāka līdz vākam, saistoša no pirmās minūtes līdz pēdējai. Šeit vēl skatāms viens no YouTube pieejamiem video, kur autore pati izsakās par grāmatu un vēl atbild uz interesentu jautājumiem.

Advertisements

Alexander the Great: Student of Aristotle, Descendant of Heroes (BiographyIn60)

38323010

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vienā jaukā ceturtdienas vakarā (t.i. 22.02) epastā izlasīju negaidītu piedāvājumu iemest aci vienā no in60Learning grāmatiņām, kas +/- stundas laikā piedāvā iepazīt kādu vēsturisku periodu, tematu un/vai personību, no kā varbūt lielās biezās vēstures grāmatas un biogrāfijas līdz šim ir atturējušas.

Un kā jau pēc raksta nosaukuma var spriest, tad tiku pie iespējas noklausīties vēsturisku kopsavilkumu par Aleksandru Lielo aka Maķedonijas Aleksandru. Vismaz mani tik īsa grāmata tieši ieinteresētu vēlāk ķerties klāt saturiski plašākam un sīkāk iztirzātai grāmatai, attiecīgi in60Learining materiāli pirms tam kalpotu kā ideāls ievadkurss, lai nevajadzētu rakāties pa internetu vai iztikt ar vienkāršu Vikipēdijas ierakstu.

Vien drusku māc bažas par balansu starp reāli notikušo un leģendām apvītiem notikumiem, piem. Gordija mezgls, kur abos gadījumos laika gaitā un cilvēku pārstāstos viens otram var iemaldīties faktu neprecizitātes, kas vēlāk tiek pieņemtas par patiesām.

In60Learning piedāvājums ir visnotaļ plašs, sākot no Merlinas Monro, Greisas Kellijas un Džekijas Kenedijas līdz pat Termopilu kaujai u.c., šķiet atliek vien meklēt un atradīsi sev ko interesantu, ja vien neinteresē visa vēsture kā tāda. J

Yuri Slezkine – The House of Government: A Saga of the Russian Revolution un Anda Līce – Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības

33198390

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Blackstone Audio un Liesma

Manas pārdomas

Yuri Slezkine apjomīgā grāmata House of Government, kā uz to norāda apakšvirsraksts ir patiesa sāga, kura vairāk nekā 1000 lapaspusēs vēsta par komunistiskās Padomju Savienības dzimšanu un tās radītāju idealoģiju. Ar ne vienu vien piemēru lieliski tiek parādīta tās apbrīnojamā līdzība ar reliģiskajiem mītiem un izcelsmes stāstiem, kuri ir vien pasniegti citā gaismā attiecīgai publikai.

Tikmēr personas, caur kuru piedzīvoto gūstam ieskatu kā pirms varas maiņas un pēc, tā arī režīma represīvajās darbībās, ir no 1931.gadā pabeigtās masīvās daudzdzīvokļu nama iemītniekiem. House of Government nav nekāda fiksā idejā par labu grāmatas nosaukumu, bet gan reāli eksistējoša celtne ar savu kino, dienas centru bērniem, spēļu istabām, tenisa kortiem, banku, pastu, frizētavu, telegrāfu u.c. Tas tikai vēl spilgtāk apliecina, ka partijas līderu skaļi izkliegtie ideāli par vienlīdzīgu sabiedrību jau no paša sākuma patiesībā nebija nemaz tik nopietni un svarīgi. Kaut kā jau ir jāatalgo tie, kuri tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem; galvenais, lai ‘’muļķībām’’ notic vienkāršais cilvēks un būtu pēc tam gatavs paklausīt.

Vienu gan viņiem jāliek pie sirds, ka ar vieglu roku dotais, var vienā jaukā naktī tikpat ātri atņemts. Atliek tikai vēlā vakara vai nakts stundā atskanēt neaicinātam klauvējienam, lai ‘’tavs’’ dzīvoklis un/vai postenis jau būtu piešķirts citam. Nav ne kāds brīnums, ja pēc kādas aptaujas lielākajai daļai partijas biedru ir konstatēta kāda neirotiskas dabas kaite, ja ik mirkli ir jāatskatās pār plecu, jo, pat būdams dedzīgs partijas ideoloģijas atbalstītājs, vari tikt pasludināts par ‘’kulaku’’, valsts nodevēju, kam par sodu vari tapt uzreiz nosūtīts uz nošaušanu, tikt ieslodzīts vai izsūtīts. Līdzīgi var pieminēt arī par šāvējiem/nāves soda izpildītājiem, kuri paši pēc tam ņem identisku likteni.

Neskatoties uz to, ka House of Government fokusējas uz laika periodu no Pirmā pasaules kara beigām un varas maiņas līdz Otrā ievadam, ir apbrīnojams autora smalkais darbs sameklējot dažādo nama iemītnieku dienasgrāmatu, sarakstu u.c. liecības, no kurām noteikti tikai kripatu ir bijis iespējams pasniegt lasītāja acij. Par spīti iespaidīgajam apjomam atliek vien padomāt, kādu apjomu būtu vēl bijis iespējams sasniegt, piemēram, ja tiktu sīkāk apskatīts cariskās ģimenes liktenis un apvērsums vai Ukrainas bads. Nemaz nerunājot par partijas priekšsēdētājiem un citiem nozīmīgiem ‘’spēlētājiem’’.

Šeit vēl cita lasītāja viedoklis. Bet tālāk daži vārdi par Via Dolorosa.

18464154

***

Via Dolorosa sevī slēpj liecības par traģiskajiem notikumiem, kurus ar Padomju varas nostiprināšanos Latvijā piedzīvoja daudzi jo daudzi iedzīvotāji. Daļa izsūtīto atmiņas, kuri pamanījās izdzīvot par spīti visam, tad nu tikušas apkopotas 1990.gadā izdotajā Via Dolorosa

No ārpuses ar košu vāku ne man iedotās Via Dolorsa kopijas baltie noņemamie vāki, nedz cietie melnie vāki, bet grūti iedomājamie un neskaitāmie izpostītie cilvēku likteņstāsti kopā veido smagu lasāmvielu. Grāmatas sākums galvenokārt sastāv no 1941.gada 14.jūnija liecībām, bet diemžēl tālāk ir gan par 1949.gada notikumiem, gan par atkārtotām cilvēku izvešanām, kuri bija pamanījušies atgriezties Latvijā, u.c. notikušajām zvērībām.

Tīri personīgi vairāk patika cilvēku personīgie atmiņstāsti un vēstuļu sarakstes, neskatoties uz atšķirīgajiem valodas stiliem, kas saprotams vienam padodas lasāmāks nekā citam, kā arī ar tematiku saistītie dzejoļi, nekā grāmatu fragmenti, par piemēru minot fragmentu no Anitas Liepas dokumentālā romāna ‘’Ekshumācija’’; īpaši kad jau pirms Via Dolorosa biju nodomājis to lasīt kā nākamo. Kā arī, ja tā ļoti gribētos piekasīties no šodienas lasītāja skatpunkta, tad tas būtu par atšķirīgajiem fontiem dažādās grāmatas vietās, kas drusku izsit no ritma.

Tuvojoties valsts simtgadei der gan svinēt šo brīdi, gan atcerēties vairāk par līdz šim notikušo – kā priecīgus atgadījumus, tā dažādās pārestības gan valstiski, gan individuāli. Noteikti iesakāms tiem, kas vēlas uzzināt ko jaunu un/vai atsvaidzināt zināšanas šajā tematikā.

John U. Bacon – The Great Halifax Explosion: A World War I Story of Treachery, Tragedy, and Extraordinary Heroism

34217580

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Audio

Manas pārdomas

Lielākā eksplozija cilvēces vēsture pēc nomestajām atombumbām uz Japānas notika klusā 1917.gada 6.decembrī. kas Kanādas (tad vēl tiešas Lielbritānijas pakļautībā) ostas pilsētu Halifaksu līdz nepazīšanai. Postaža ir vienlīdz prātam neaptverama cilvēku upuru ziņā – aptuveni 1,6 tūkstoši mirušo jau no sprādziena vien, astoņi līdz deviņi tūkstoši dažāda smaguma pakāpes ievainoto, no kuriem daudz ir ar stikla lauskām, un vēl vairāk bez pajumtes palikušo, kuru mājas iznīcina sprādziena radītais triecienvilnis vai pēc tam no krāsnīm izcēlušies neskaitāmie ugunsgrēki.

The Great Halifax Explosion varētu iedalīt trijās daļās. Pirmajā tiek ieskicēta globālā situācija saistībā ar ieilgušo (Pirmo) pasaules karu un Halifaksas loma tajā, kā arī pāris halifaksiešu puišu vēstules, kurās dažs labs cer uz pietiekamas nopietnības ievainojumu, lai tiktu prom no drausmīgajām tranšejām; pat darbs aiz papīru kaudzēm pie rakstāmgalda vairs nešķiet nekas traks.

Otrajā galvenā uzmanība atvēlēta personām, kuras tieši vai netieši ir bijušas atbildīgas gan par munīcijas un sprāgstvielu pārpildītā kuģa SS Mont-Blanc sadursmi ar SS Imo, un dažādajiem apstākļiem, kas pie tā noveda. Gan par cilvēkiem, kuri bija informēti par SS Mont-Blanc bīstamo kravu, bet nepapūlējās pabrīdināt citus, ņemot vērā, ka kara apstākļu dēļ kuģi ‘’nereklamē’’, ka uz tiem ir sprāgstvielas, lai nekļūtu par mērķi Vācijas zemūdenēm, gan par notikumu gaitu 6.decembra rītā līdz lielajam sprādzienam.

Trešo tad atvēlētu plašajiem palīdzības pasākumiem. Ja pirms tam starpvalstu attiecības ar ASV par draudzīgām nenosauksi, ko izsauc ASV neitrālā pozīcija militārajā konfliktā un draudi par Kanādas teritorijas aneksiju, tad ASV palīdzība un galvenokārt no Bostonas (+/- līdzīgā attālumā pa dzelzceļu kā Montreāla) to pilnībā izmaina, ko dīvaini būtu saukt par katastrofas ‘’pozitīvo efektu’’. Prieks, ka garām bez atzinības netiek palaisti arī vietēji Halifaksas (izdzīvojušie) iedzīvotāji un varoņi, kuri pacēlās pāri postažas radītajām grūtībām un sērām, lai palīdzētu līdzcilvēkiem un svešiniekiem.

Fascinējošs stāsts, kas tomēr ir bijis pārāk mazs, lai būtu spējis iekļūt manās vēstures stundās. Šeit īss video par pašu kuģu sadursmi un tā sekām, tālāk gandrīz 3x garāks un līdz ar to detalizētāks video un visbeidzot 1997.gada dokumentālā filma.

Aaron Mahnke – The World of Lore, Volume 1: Monstrous Creatures

35534639

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Wildfire

Manas pārdomas

Monstrous Creatures ir tās autora Aaron Mahnke radītā podkāsta Lore fizisks epizožu apkopojums par dažādiem tumsā ložņājošiem briesmoņiem un mošķiem, kuriem, kā par brīnumu, liela daļa cilvēku tic vēl joprojām Laikam jau nevajadzētu justies tik pārsteigtam, ka cilvēku vēlme ticēt kaut kā pārdabiska eksistencei arī 21.gadsimtā nav mazinājusies, ja pašam atliek tikai paskatīties pa dzīvokļa logu, lai ieraudzītu baznīcu.

Pirmais krājums sevī ietver vēlā vakarā ap nometnes ugunskuru stāstāmus stāstu par apsēstām lellēm, radībām ar milzu spārniem un sarkani spīdošām acīm, nolādētiem kuģiem un mājokļiem, kā arī par elfiem, gremliniem, leprikoniem, vendigo un vēl visu ko. Patiesi reāli stāsti, kuri noteikti ir iedvesmojuši ne vienu vien autoru un režisoru, kā nekā filmas ‘’balstītas uz patiesiem notikumiem’’ domājams netrūkst.

No vienas puses prieks, par cik katru podkāsta epizodi esmu klausījies tikai vienu reizi, kas ļauj atsaukt atmiņā piemirstus īsākus vai ne tik spilgtus stāstus, bet vienlaikus ir arīdzan neliela vilšanās, jo grāmatā neatrast oriģināla materiāla, kas jau nebūtu izskanējis audio formāta pirms tam. Tas tomēr nenozīmē ka es nožēlotu grāmatas iegādi vai negaidītu otro krājumu, ja jau ir numerācija. Monstrous Creatures var kalpot kā lielisks papildus materiāls gan tiem, kas jau zina par podkāsta eksistenci, gan, cerams, ar burvīgo vāku un arī ilustrācijām spēs piesaistīt uzmanību un radīt jaunus fanus.

Zemāk gandrīz visu apakšnodaļu saraksts ar linkiem uz attiecīgajām epizodēm:

Mary Beard – S.P.Q.R: A History of Ancient Rome (Audio book)

28789711

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Lai uzsāktu savu grāmatu S.P.Q.R: A History of Ancient Rome un stāstu par Seno Romu, Mary Beard izmanto Cicerona runu pret Katilīnu 63.gadā p.m.ē. Bet tas nav tikai ievadam, tajā pausto autore vairākkārt piemin, apskatot dažādus jautājumus arī visas grāmatas garumā.

Interesants ir jau pats sākums (un tā līdz pat pašām beigām). Grāmatas pirmais temats ir par pašas Romas izcelsmi, par Romula un Rema leģendu, kuras sakarā domājams visi būs redzējuši pazīstamo skulptūru ar vilceni, un to, kādēļ tieši Roma un nevis kāda cita reģiona pilsēta kļuva par militāro un politisko lielvaru, ar kuru ir jārēķinās ikvienam. Katrai valstij un/vai tautai ir savas leģendas, savs izcelsmes stāsts, atšķirība vien tā, ka romieši bija vienisprātis, ka lielos vilcienos un neieslīgstot sīkumos, stāsts par Romulu un Remu ir reiz patiešām noticis. Tam ne tikai pilnībā ticēja, bet vēsturnieki un rakstnieki nopūlējās, lai sarakstītu ticamu vēstures notikumu secību, savirknējot karaļus ar ilgiem un līdzīgiem valdīšanas termiņiem, un nonāktu līdz pirmajiem konkrēti zināmajiem konsuliem.

Daudz kas, ja ne lielākā daļā, protams, no tā ir jālasa ar veselīgu skepses devu, cenšoties saprast, kas varētu atbilst patiesībai, bet kas ticis piedomāts, pārspīlēts, piepušķots vai vienkārši sagrozīts, lai glorificētu savējos, nomelnotu pretiniekus un vienkārši sagrozītu faktus pēc vajadzības. Tai skaitā to var attiecināt uz armiju lielumiem un militāro sadursmju raksturu, un attiecīgi tam nepieciešamo visu pārējo iedzīvotāju kopskaitu, īpaši Romas pirmsākumos.

Plaši tiek apskatīta tēma par to, kas pašiem romiešiem asociējās ar būšanu romietim un viņu (savam laikam) visai atvērto attieksmi, kamēr tas nav pretrunā ar pamatvērtībām un dzīves filozofiju kā tas sanāca ar kristiešiem. Tas arī bijis viens no faktoriem, kas palīdzēja Romai ar laiku kļūt par impēriju. Autore lielākoties izmanto lielo politiku un ar to saistīto militāro Romas dzīvi, lai atšķetinātu stāstu par Seno Romu. Savu vietu starp lapaspusēm atrod gan daudziem pazīstami vārdi kā Jūlijs Cēzars, Hannibals, Nero vai Oktaviāns, gan arī mazāk zināmas personības. Šī nebūs tā vēstures grāmata, kas sīkumos un detaļās aprunā vienkāršo romiešu dzīves un iztirzā dažādus varbūt pat muļķīga rakstura jautājumus. Arī par Romas Impērijas sabrukumu Mary Beard beigās vien velta salīdzinoši nelielu brīdi, ko var arī saprast, jo temats ir atsevišķas grāmatas cienīgs, bet arī viscaur šai grāmatai var salasīt to lēmumu, īpašību un vērtību krājumu, kas to veicināja. Ne tikai nemitīgie barbaru uzbrukumi pierobežai un sacelšanās provincēs, bet arī priekš sava laika, cilvēkresursiem un saziņas apmaiņas ātrums impērijas lielums šķiet bija sasniedzis savas aptuvenās iespēju robežas.

Apskatot autores fotoattēlu, apjautu, ka viņas skatījums uz Seno Romu nav pilnībā jauna lieta, ir redzēts šis tas arī pa pašu LTV7 kanālu kā Meet the Romans with Mary Beard, un, ja temats ir saistošs, Youtube piedāvā vēl stundām ilgus video par un ap attiecīgo tematiku.