Philip Marsden – The Crossing Place: A Journey Among the Armenians

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Flamingo

Manas pārdomas

Ja kāds šodien saistībā ar Kovidu un tā ierobežošanas centienos uzliktajiem ierobežojumiem grib piesaukt apspiešanu un genocīdu, tad skaidrs ir viens, ka cilvēks visticamāk vienkārši nevēlas neko zināt par pasauli un tās vēsturi pirms paša dzimšanas. Viens no īsteniem genocīdiem pasaules vēsturē 1915.gadā Otomaņu impērijā no turku puses tika vērsts pret armēņiem. Ceļojuma laikā pa Turciju autoram pēc prologā minētas epizodes dzimst ideju ceļojumu veidā doties pa pēdām un sameklēt attiecīgājā reģionā izskaisījušos armēņu bēgļu pēcnācējus, kā arīdzan vienkārši armēņu izcelsmes personāžus, kuri laika gaitā apmetušies uz dzīvi ārpus vēsturiski dzimtā reģiona.

Autors Philip Marsden nereti izmanto pieeju notikumu attēlošanā, kas brīžiem rada iespaidu, ka vēl drusku dramatizējot to, iznāktu dikti labs romāns. Turklāt nemaz tik daudz nevajadzētu izmainīt vai pielikt. Lai kur autors grāmatas gaitā nedodotos, viņš spēj ātri rast kontaktu gan ar vietējiem, gan reizēm ar kādu citu ārzemnieku, kas palīdz viņam censties jo labāk saprast armēņu tautu un pārciesto notikumu radīto rūdījumu. Šis aspekts radīja iespaidu, ka šis tas no kontaktu veidošanas procesa palicis izlaists, vai vismaz, ka ne visi negatīvie momenti iekļauti The Crossing Place grāmatā.

Uzslavas armēņu tautas kultūrai un tās zinātniskajam devumam pasaules izgudrojumos brīžiem pietuvojas tuvu bezierunu komplimentiem. Drusku pārspīlējot, gandrīz jau gaidīju, kad armēņiem autors piedēvēs papīra vai kā cita izgudrošanu.

Philip Marsden pētnieciskais ceļojums norit 1992.gadā un līdzīgi kā The Happy Isles of Oceania, arī šeit par sevi liek manīt Persijas līča karš un notikumi Kuveitā, kas pat neieskatoties The Crossing Place izdošanas gadā, dod mājienus aptuveni kad tā izdoda.

Interesants autora vēstījums, kas varbūt var dot nepieciešamo grūdienu paplašinātāk palasīt par armēņu genocīdu, ja ir bijusi tāda vēlēšanās, bet kas līdz šim nav tikusi realizēta.

Iepalicēji #38

A Short Walk in the Hindu Kush by Eric Newby

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

Lai nu kāds nebūtu autors privātajā dzīvē ārpus šīs grāmatas ietvariem, tad par neuzņēmīgu viņu nosaukt nevarētu. Ne kurš katrs, lai ieviestu pārmaiņas dzīvē, būtu gatavs pamest darbu un ar draugu doties uz Afganistānas Nuristānas reģionu, lai tur kāptu kalnos, turklāt abiem esot teju bez jebkādas kalnos kāpšanas pieredzes.

Kā autora foto uz grāmatas aizmugures vāka (vismaz manā izdevumā), tā arī grāmatas sākumā vairāk vai mazāk jūtams vienmēr esošs humors un pozitīvs skatījums uz dzīvi. Esot svešajā zemē un augstu kalnos, kad notikumi prasa drusku lielāku koncentrēšanos un nopietnību, un starp vietējiem, kuriem divi ārzemnieki nav ierasta parādība, autora pozitīvisms pat tad pilnībā gluži nepazūd, tomēr var just, ka šis tas no pieredzētā to pieslāpē.

A Short Walk in the Hindu Kush un citi līdzīgi ceļojumu memuāri pirms zināma laika, ir kā lieliski momentuzņēmumi pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi internetu un mobilos sakarus. Cik parāda Goodreads, tad autors Eric Newby nav slinkojis un sarakstījis dikti daudz par citiem viņa ceļojumu piedzīvojumiem.

***

Conquistador: Hernan Cortes, King Montezuma and the Last Stand of the Aztecs by Buddy Levy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja nesen noklausījos interesantu Simona Bolivara biogrāfiju caur viņa cīņām par Dienvidamerikas valstu atbrīvošanu no koloniālās varas, tad visai loģiski (varbūt vēl labāk būtu apgrieztā secībā), ja noklausos arī grāmatu par spāņu koloniālās varas aizsākšanos 1519.gada Ernanam Kortesam ierodoties mūsdienu Meksikas krastos.

Autors ar lielisku naratīvu aizraujoši izklāsta vēstures notikumus, kas varbūt pat liek piezagties domai, ka non-fiction dokumentālais žanrs laba autora rokas ir tikpat interesants un aizraujošs kā izdomāts romāns. Kas aizsākas ar Kortesa apzinātiem meliem, ka viņš vien kā Spānijas karaļa pārstāvis grib tirgoties un sadarboties ar negaidīti sastapto Azteku civilizāciju, galu galā turpinās paredzamā iekarotāju gultnē ar mērķi paverdzināt un pakļaut Aztekus un jebkuru citu vietējo pārstāvju tautu, lai varētu apmierināt gan Spānijas valsts, gan savu mantkārīgo dziņu. Galvenokārt jau zelta un citu vērtīgu resursu veidolā.

Jau pirms grāmatas aptuveni zināju, ka liels paldies spāņu konkistadoriem jāsaka masaliņām un citiem Jaunajai pasaulei nezināmiem vīrusiem, bez kuru palīdzības varbūtība ir visai liela, ka Kortess būtu cietis sakāvi vai vismaz ne pārliecinošu ienaidnieka sagrāvi.

Fascinējošs stāsts, kas liek aizdomāties par kā būtu, ja būtu gan par Azteku, gan šajā grāmatā nepieminētajiem Inkiem un citām eiropiešu atklātām civilizācijām, ja pirmā doma un darbība galvenokārt nebūtu saistīta ar iekarošanu, iznīcināšanu, apspiešanu, bet vienlaikus secinājums, ka tāda lielā mērā ir cilvēka daba no laika gala.

***

The Happy Isles of Oceania: Paddling the Pacific by Paul Theroux

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Putnam

Manas pārdomas

Lai arī esmu lasījis tik vienu šī autora grāmatu pirms The Happy Isles of Oceania, tad uzreiz jau no pirmās nodaļas bija jūtama praktizējoša rakstnieka roka dažādo ceļojumā pieredzēto piedzīvojumu izklāstā no pirmās idejas, ka pēc publicitātes tūres pa Austrāliju varētu doties garā ceļojumā pa Okeāniju un tās daudzajām salām līdz pat pēdējai pieturvietai Havaju salās.

Pirms pieķeršanās The Happy Isles of Oceania lasīšanai nedaudz mānīgu priekšstatu radīja grāmatas apakšvirsraksts Paddling the Pacific, kas lika domāt, ka autors ar kajaka palīdzību un tikai tā apceļos iecerētās salas, tā vietā kajaks tiek izmantots, lai airētu no salas uz salu attiecīgajā salu arhipelāgā, kurā atrodas, un starp tiem izmanto vai nu lidmašīnu vai kuģu satiksmi. Kas pats par sevi ne atņem kaut ko no grāmatas, ne tai dod kādus plusus, vien apakšvirsraksta izvēle varētu būt bijusi atbilstošāka.

Kaut gan salas un to grupas šķir lielas distances, tad pārsteidzošā kārtā tām ir gana daudz vienojošu faktoru un rakstura iezīmju, ko, protams, var izskaidrot ar to pirmatklājēju apgūšanu no vienas salas uz nākošo līdzi ņemot parašas un valodu, kas arī ir viens no aspektiem, ko ik pa brīdim atzīmē Pauls Theroux, un kā vienas salu grupas pārstāvjiem nemaz nebūtu tik sarežģīti sazināties ar citiem. Otrs aspekts, kas gan vairāk skatāms ar rietumnieka acīm, ir šķietamā nabadzība lielākajā tiesā no apceļotajām salām. To pašu gan nevarētu teikt par vietējo iedzīvotāju skatījumu uz dzīvi, ja vien ieceļotāju un kolonisma pārstāvju ietekme nav bijusi tik liela, lai izjauktu pirms tam pastāvējošo kārtību, kas visizteiktāk manāks Amerikāņu Samoa un Francijai piederošajās Polinēzijas salās.

Paul Theroux piemin šķiet vēsturē iegājušu vairāk kā bēdīgi slavenu pētnieku, ceļotāju Tūru Heijerdālu, kura daža laba grāmata padomju izdevumā lasīta bērnībā, bet, ja var ticēt šajā grāmatā minētajam un tikpat kā jebkuram, ar kuru autors šo personu un viņa veikumu apspriež, tad maz kam no Heijerdāla spriedumiem un secinājumiem var uzticēties. Drusku, tā teikt, sagrauj atmiņā palikušos priekšstatus no agrāk izlasītā.

Ben Westhoff – Original Gangstas UN Randall Sullivan – Dead Wrong

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Drusku māc šaubas, cik daudz Original Gangstas pastāsta jaunu un līdz grāmatas izdošanai 2016.gada 13.septembrī nekur citur nedzirdētu, par cik apakšvirsraksts sākas ar The Untol Story of…, bet, ja viens no mūzikas žanriem, kuri patīk ir reps, turklāt tāds, kurā lirikai ir nozīme, tad Original Gangstas stāsts par repa pirmsākumiem, pamatā koncentrējoties uz ASV Rietumkrasta (galvenokārt Losandželosa) mākslinikiem, bet arī principa pēc neapejot Austrumkrasta (galvenokārt Ņujorka) reperus, kad vēstures notikumi to prasa.

Nevaru apgalvot, ka esmu noklausījies visu dziesmu plejādi no apakšvirsrakstā pieminētajiem mūziķiem, kur nu vēl ntos reperus, kuri apgrozījušies un apgrozās gan mirušo, gan vēl dzīvo slavenāko reperu orbītās, bet neviens no viņiem – Dr. Dre, Eazy-E, Ice Cube vai Tupac – nav svešs.

Original Gangstas varētu iedalīt trīs daļās. Pirmās daļa loģiski ir repa pirmsākumi un grupas N.W.A. izveidošanās, kuras atpazīstamību un popularitāti dienasgaismā jaunākiem faniem palīdzēja izcelt 2015.gadā iznākusī filma Straight Outta Compton, kura tiek pieminēta brīžos, kur tās veidotāji lielākā vai mazākā mērā acīmredzami ir veikuši izmaiņas no reāli notikušā.

Kā otrās daļas zvaigzne acīmredzami ir Eazy-E un viņa izveidotā ierakstu kompānija Ruthless, peripētijas par un ap naudu. Nekad nekur tālu visas grāmatas garumā nav Losandželosas bandas Bloods un Crips, kas it īpaši izceļas grāmatas noslēdzošajā daļā, kas arīdzan ir loģisks tās noslēgums – ar Tupaku Amaru Šakuru un Death Row bosu Marion Hugh ‘’Suge’’ Knight Jr. un Tupaka nāvi 1996.gada 13.septembrī. Pēc kā nevar nepieminēt arīdzan vēlāk vien 1997.gada 9.martā sekojošo Ņujorkas repera The Notorius B.I.G. slepkavību.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vien loģiski, ka turpinu ar Dead Wrong grāmatu, kuras fokusā ir Notorius B.I.G. slepkavība un tās ‘’izmeklēšana’’, kurā, tāpat kā attiecībā uz Tupaku, oficiāli vainīgie nav notiesāti un var vien spekulēt, kuram ir bijuši spēcīgākie motīvi un iespējas, lai realizētu vienu un/vai otru slepkavību. Kā arī jāatzīmē, ka aplūkotā pasaule kā tāda ir pilna ar slepkavībām un apšaudēm arīdzan pēc 1997.gada 9.marta.

Ja Original Gangstas ir tāda kā repa izcelsmes un konkrētāk Rietumkrasta repa pirmsākumu biogrāfija, tad Dead Wrong ir klasiska true crime žanra grāmata vien ar jau pieminēto atšķirību, ka tai nav zināmi tās pastrādātāji un/vai pasūtītāji. Kas kļuva skaidrs, vismaz mani pārliecināja gan Original Gangstas, gan lielā mērā Dead Wrong, ka Losandželosas policija lielākas pūles ir pielikusi ‘’netīro’’ policistu piesegšanai starp savām rindām, kuri piestrādājuši kā apsargi pie dažādiem reperiem un to ierakstu kompānījām, nekā centušies notvert slepkavas.

Autora Randall Sullivan savāktais materiāls, kas papildināts pēc 2002.gadā iznākušās grāmatas Labyrinth par šo pašu tēmu, kurā pieminēts vēl Tupaks. Kaut arī neesmu lasījis vai noklausījies agrāk iznākušo grāmatu, tad, lai arī kuri būtu atbildīgi par vienām no lielākajām slepkavībām repa pasaules vēsturē, skaidrs ir viens, ka vaina vismaz par faktu, ka slepkavības palikušas neatrisinātas, gulstas uz Losandželosas policijas sirdsapziņas.

Marie Arana – Bolivar: American Liberator

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Bolivar: American Liberator ir Simona Bolivara biogrāfija caur viņa aizsākto Spāņu Dienvidamerikas koloniju atbrīvošanos un neatkarības iegūšanu. Grāmatu klausījos tās audioversijā, kuru iegādājos jau pirms laba laika kāda no Audible saita akcijām un jāsaka, ka citādi diezvai būtu kas cits pamudinājis kaut kad (šogad) to noklausīties.

Simona Bolivara (dzimis 1783.gada 24.jūlijā) dzīve un karjera pirms trauksmainajiem notikumiem, sacelšanos prot kolonijas varu, brīvības cīņām un vēlāk iekšējām nesaskaņām, neaizņem lielu grāmatas daļu. Galvenais fokuss tiek veltīts Bolivara sapnim izveidot vienotu Dienvidamerika, kas kļūtu konkurētspējīgu spēku kā Lielbritānijas Impērija. Piemēri par pamatu konstitūcijai pamatā iecer ņemt no Lielbritānijas parlamentārās sistēmas, kas nepatīk salīdzinoši nesen pilsoņu kara pārcietušajai ASV principa pēc. Lai arī galu galā pamatrezultāts, brīvības iegūšana un koloniālo virskungu varas pārtraukšana, tiek panākta, tad tomēr galvenais sapnis par lielu vienotu valsti paliek nepiepildīts. Gan paša kļūdainu lēmumu dēļ, gan iekšēju cīņu dēļ par varu un ietekmi, kā arī nespēju tik ātri pārkārtot domāšanu, kurā brīviem esot lēmumi jāpieņem pašiem.

Par cik tik liela uzmanība veltīta tieši ‘’brīvības cīņām’’ (cerams neviens neapvainosies, ja to tā nodēvēšu), tad grāmatu vairāk gribētos definēt kā Simona Bolivara Life and Times un ne gluži tikai kā biogrāfiju, kas, protams, pamatā definē šīs personas dzīvi. Nebūs melots, ja teikšu, ka pirms šīs grāmatas noklausīšanās neko par tādu Simonu Bolivaru nebiju dzirdējis un būtu grūti spriest, cik pozitīvi vai negatīvi pamatoti attēlots Bolivars, kur nu vēl kā tādas valstis kā Bolīvija (nosaukta par godu viņam), Venecuēla, Peru, Kolumbija, Panama un Ekvadora ieguvušas brīvību.

Arī autores Marie Arana piegājiens grāmatas drusku pārsteidza, it īpaši dialogu un sarunu iekļaušana, kuru gadījumā interesanti būtu tālāk papētīt izmantotos avotus. Jāpiebilst, ka neesmu ne tuvu biežs biogrāfiju lasītājs, tādēļ būtu jāpaskatās, kas vēl labs un piemirsts atrodas paša virtuālajā bibliotēkā.

Saite uz Bolivara Vikipēdijas lapu.

Frederick Burnaby – A Ride to Khiva: Travels and Adventures in Central Asia

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Oxford University Press

Manas pārdomas

A Ride to Khiva ir Frederick Gustavus Burnaby stāsts par viņa ceļojumu uz Khivas pilsētu, kuru Krievijas impērija 1875./76.gada ziemā, kad noris Frederika ceļojums, ir vien nesen iekarojusi un nosaukusi par savu. Piedzīvojumu, kuru vēl atrodoties Centrālāfrikā iedvesmo remarka, ka nesen krievi nav ļāvuši britu ceļotājiem ieiet Khiva–s pilsētā un likuši griezties atpakaļ un ka vispār ārzemniekiem tur labāk nav ko meklēt. Būdams piedzīvojumu meklētājs no dabas, par ko īsi lasītāju informē Peter Hopkirk priekšvārds, Frederika ziņkāre acumirklī pamudina viņu uz Kivu ar vai bez oficiālas iestāžu atļaujas.

A Ride to Khiva pamatā ir par autora ceļojumu cauri Krievijas impērijai turp uz Hivu,(ja pareizi atradu google kartē, tad tagad Uzbekistānas sastāvdaļa) pašu ceļamērķi izdodas apskatīt vien dažas dienas, kad ne aiz paša brīvas izvēles ir spiests doties atpakaļ. Interesantu autora stāstu padara grūtības gan laikapstākļu (lielais aukstums), gan pārtikas un citu resursu ziņā. Pārsteidzoši, ka Frederikam sarežģījumus ne ceļā, ne tiekot līdz Hivai nesagādā militārpersonas vai cita veida amatpersonas. Izceļamākais būtu civiliedzīvotāju mēģinājumi apšmaukt grāmatas autoru cenšoties pārdot klibu, neveselu zirgu vai ko citu ar zemu kvalitāti, kas domājams gadsimtu gaitā arī citur pasaulē lielākoties nebūs mainījies.

Grāmata kā laika kapsula attēlo pasauli, kurā ziņas no vienas pasaules malas ceļo salīdzinoši lēnu, ko ilustrē jautājumi Frederikam no dažnedažādiem vietējiem iedzīvotājiem un māju saimniekiem, kur nākas ciemoties. To pašu gan nevar teikt par baumu spējām izplatīties pa visu Hivas pilsētu, kad baltādainā uzrašanās, kurš nav krievs, ir notikumu notikums un izklaide teju visiem.

Grāmatā jūtamākais pasaules politikas aspekts ir Krievijas impērijas izplešanās Indijas virzienā, kura 1875./76.gadā ir vēl Lielbritānijas kolonija. Bažas vai gaidas, kādā virzienā abu impeŗiju attiecības varētu attīstīties, puslīdz diplomātiska, draudzīga līdzāspastāvēšana vai nenovēršamas militāra rakstura sadursmes.  Tāpat kā jautājumi par mēroto ceļu un apstākļiem, kultūru, soc. apstākļiem u.c. autora dzimtenē, tā arī sarunas, lielākoties no militārpersonām, skar šo tematu.

Kaut arī atpakaļceļu Frederiks ir spiests mērot pa to pašu ceļu, žēl ka, grāmatu publicējot, izvēle ir bijusi par labu to neiekļaut stāstā. Pieļauju, ka gan jau šis tas interesants un pieminēt vērts atgadījies arī tad. Ja nu vienīgi viens no apsvērumiem ir bijis papildus lapaspušu skaits, ko tas prasītu. Citādi vienīgais, ko vēl varētu pieminēt, ka nelielu lpp prasa pierašana pie drusku atšķirīgās angļu valodas manieres.

Iepalicēji #25

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Decline and Fall of the Roman Empire by Edward Gibbon

Vol.5

Lielā mērā musulmaņu pasaules izcelsmes/sākuma vēsture, kur rodas jautājums kāds gan tam sakars ar Senās Romas impērijas krišanu un kādēļ to nevarēja nodalīt un izdot kā atsevišķu grāmatu, jo personīgi neuzskatu, ka tik baltiem diegiem šūtas un vājas saistības starp vienu un otru varētu iekļaut vienā darbā, turklāt vēl izklāstīt to tik apjomīgi. Šaubos vai līdzīgi izdevniecība piekristu rīkoties šodien.

Vol.6

To pašu un vēl vairāk varētu teikt par noslēdzošo sesto krājumu, kurš ir par pirmajiem krusta kariem, laiku starp tiem un noslēdzas 15.gadsimtā noapaļojot veselus tūkstots gadus pēc oficiālā gadskaitļa, kad sadalās Romas impērija. Labi, vēl varētu saprast, kādēļ vēl varētu turpināt ar Austrumromas jeb Bizantijas impēriju, bet šī krājuma būtība un saturs galīgi neatbilst kopējam lielajam darba nosaukumam. Neko sliktu nevar teikt par pašu prozu un vēstures faktiem, grāmatu kā tādu, bet vajadzēja noskaņoties, ka klausos, ko tādu, piemēram, par krusta kariem, uz ko tā teikt nebiju parakstījies.

***

The Faceless Old Woman Who Secretly Lives In Your Home (Welcome to Night Vale novels #3) by Joseph Fink, Jeffrey Cranor

Interasants pagātnes/izcelsmes stāsts Faceless Old Woman (FOW) tēlam no Welcome To Night Vale podkāsta, kurš veiksmīgi apvieno prieciņa došanu podkāsta faniem un zinātājiem, un tādiem, kuri kāda iemesla dēļ būs izšķīrušies lasīt šo grāmatu vispirms vai tik tikko pēc podkāsta atklāšanas.

Savas dzīves pirmsākumos 18.gs sākumā FOW ir labi situēta tēva atvase(māte mirst dzemdībās). Vien pieaugot viņai atklājas un top skaidrs, ka par to jāpateicas tēva un viņa uzticamă palīga/drauga Edmunda darbībai kontrabandas biznesā. Šāda atklāsme varbūt pārsteidz FOW, bet nebūt neatbaida viņu. Tieši pretēji un viņa attīsta savu talantu un vajadzīgās prasmes, lai palīdzētu tēva biznesam. Par nelaimi labajiem laikiem pienāk gals, kad lielās bildes kontekstā uzrodas visaptveroša jauna un spēcīga organizācija ORder of Labyrinth, kura nežēlīgi izspiež konkurentus, vai vismaz kāds meistarīgi rada tādu iespaidu… Rezultātā saķeršanās maksā FOW tēva dzīvību, kas nostāda jauno sievieti uz aklas atriebības ceļa, kas galu galā novedīs līdz pilsētai, kurā viņu tik daudzi ir iepazinuši vispirms.

Vienīgi sabalansētība starp abiem nav vienlīdzīga. Kamēr izcelsmes stāsts, kuru varētu ielikt vēsturiskā romāna kategorijā, būs izbaudāms gan vieniem, gan otriem. Tad par tagadnes fragmentiem, kuros izpaužas FOW tēla būtība par kuru viņa laika gaitā pārtop, var likties apšaubāma un slikta tiem, kuri šo tēlu un pasauli vien vēl iepazīst. Bet kopumā nebūt tas sliktākais grāmatas formāta izpildījums no šo podkāsta veidotāju puses.

***

Ancillary Justice (Imperial Radch #1) by Ann Leckie

Par Ancillary tiek saukti kosmosa kuğu AI, bet āķis tajā, ka tie spēj arīdzan kontrolēt cilvēku ķermeņus un izmantot tos karadarbībai, rezultātā tiem darbojoties, ka vienotam organismam. Izmantojot savus iekarotos ienaidniekus pret saviem nākotnes upuriem Radch impērija ir spējusi izplesties uz visiem iespējamiem Visuma piedāvātajiem virzieniem. Papildus interesants aspekts, kuram acīmredzami ir savi izteikti trūkumi, kuri lielā mērā virza šīs gr sižetu, ir fakts, ka gan kuğu AI, gan vismaz Radch impērijas valdniekam Lordam piemīt spēja eksistēt vairākos ķermeņos vienlaicīgi caur tādu kā vienotu tīklu, bet tikko kā kāda iemesla dēļ savienojums pārtrūktu, tā katrs indivīds ir pats par sevi. Rezultātā risks attīstīties vairākām personībām ar konfliktējošiem mērķiem ir visai reāls. Un ja vēl attiecīgā persona ir veselas impērijas galva, tad potenciāls drūmām sekām vaira nav nekāda fantāzija. Pat ja šo to interpretēju pa savam, tad tik un tā noteikti rekomendējams sci-fi sērijas sākums. Laba Kosmosa opera, kura interesantā veidā mēğina piešķirt citplanētiešu līdzvērtīgi atšķirīgu Radch domāšanu un pasaules uztveri tiem iekarojot citas cilvēku apdzīvotas planētas.

Edward Gibbon – The History of the Decline and Fall of the Roman Empire Vol.II-IV (Audio book)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Šoreiz pavisam īsi.

Edward Gibbon apjomīgo Senās Romas un tās pēcteču Austrumu un Rietumu impēriju daļu vēsturi neklausos ar zīmuli/pildspalvu rokā un pēc tam lasot visus pieejamos Vikipēdijas vai citu vēstures informācijas avotu internetā. Šis man ir sava veida lēciens Senās Romas vēstures dziļajā baseinā, kuru uzsāku ar apkopotajiem Līvija darbiem un turpinu ar šiem krājumiem.

Visi krājumi, ieskaitot pirmo, līdz šim ir ne tikai ar pamatīgu informācijas bagāžu, bet pārbagāti arīdzan ar biežām atsaucēm vai piezīmēm, lai kurš termins skaitītos precīzs. Nedaudz pārsteidz, ka Romas spozme ir bijusi tik ilga un ka to ātrāk nav saplosījuši tieši iekšējā varas nestabilitāte, kad varas maiņa un nākošā imperatora kāpšana tronī nav atkarīga no pēcteču/bērnu esamības, un ka jaunais saimnieks ar savu tīro slotu var ar vieglu roku aizslaucīt prom sev nepatīkamus, nevēlamus personāžu vai pat visu dzimtu.

Viena cita doma gaita, klausoties par agrīno kristietību, par kuras tematiku noslēdzās pirmais un sākās otrais krājums, ir, cik gan atšķirīga būtu pasaule, ja monoteisms negūtu virsroku reliģijā…

No personīgi atpazīstamajiem personāžiem, īpaši barbariem, kuriem lielākoties tiek piedēvēta tā slava Romas impērijas krišanas iemeslos, ir Huņņu karotāju vadonis Atila.

Valters Mērss – Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves (Zamonien #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jumava

Manas pārdomas

Interesants, jautrs un bagātīgi ilustrēts kapteiņa Zilā lāča dzīves pirmās puses izklāsts. Mērķauditorija neapšaubāmi ir mazie lasītāji, bet šur tur var atrast pa labam jokam, kuru sapratīs vairāk lielākam lasītājam. Kā vislabākais piemērs šķiet grāmatā sastopamajiem vēl dzīvajos esoša dinozauru suga glābējzauri, no kuriem Zilais lācis konkrēti sastop indivīdu vārda Deus ex-Machina jeb saīsināti Maks, kuru dzīves pamatmērķis ir lidināties apkārt un glābt nelaimē nokļuvušo tikai pašā pēdējā brīdi, un ne mirkli ātrāk.

Bet Zilā lāča stāsts sākas jau zīdaiņa vecumā vienam pašam dreifējot okeāna uz nieka čaumalas, un veiksme kļūst par lāča sabiedroto jau no pašas mazotnes, ne mirkli viņu neatstājot, kā to rādīs pēcāk lasāmie piedzīvojumi, kad no iekļūšanas pasaules lielākajā atvarā sauktu par Vērpatu viņu izglābj pundurpirāti. Šie pirāti ir tik sīki, ka patiesībā nevienam no viņiem baidīties nav pamata, jo dzīvības apdraudēšana ir tālu no viņu iespēju robežām.

Un tas ir tikai pats pats Zilā lāča piedzīvojumu sākums, kuros lemts sastapt nevienu vien ērmotu mošķi vai draudzīgu īpatni, kā verveļviļņi, kuri sastopami bezvēja zonās un tikai aiz laba prāta cenšas novest ārprātā nelaimē nokļuvušus jūras ceļotājus. Grāmatai gan sākumā, gan beigās ir apskatāmas autora izdomātās pasaules kartes, vienmēr atbalstāma opcija grāmatās. Viena no tām ir vispārīga un parāda visus iespējamos kontinentus, kā neparastos, tā tos, kuri eksistē vēl mūsdienās un to savstarpējo novietojumu, kur okeāniem atņemta diezgan plaša teritorija; otra jau detalizētăk attēlo īpašo Camonijas kontinentu un tai tuvāk esošās salas.

Zilā lāča pirmo 13 ar pusi dzīvju piedzīvojumi ir galvu reibinoši un reti kuram tik raibi aizrit visa dzīve. No skološanās Tumšajos kalnos pie profesora ar 7 smadzenēm līdz pat dzīvei Mūžīga tornado viducī esošā pilsētā vai vēlāk nokļūšanai Atlantīdā, kuras nogrimšana aizmirstība izrādās ir vien ğeniāls mīts, ir tikai daži no tiem. Nešaubos, ka lokācijas, kuras Zilais lācis nepaspëja izrādīt, ir pietaupītas sērijas turpinājumiem.

Iepalicēji #9

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Darkslayer #1-6 by Craig Halloran

The Darksley sērijā Kregs Halorans ir radījis nemirstīgas un visvarenas būtnes, kuras izklaidējas radot jaunas pasaules ar dažnedažādām inteliģentām un sevi apzināties spējīgām radīgām, bet lielākoties tās iemītnieki sevi paši iznīcina un/vai to radītājiem kļūst garlaicīgi, un aizmirst par iepriekšējo.

Bish ir viena no tādām, vien ar atšķirību, ka tās radītāja nevēlas būt kā citi, un pievērš sevis radītajai pasaulei pastiprinātu uzmanību. To apdzīvo dažādas jau ierastās fantāzijas žanrā sastopamas radības. Bet unikālas radības šai sērijai ir underlings; sīkas, bet daudzskaitlīgas būtnes, kuras ir šīs pasaules sērga un apzīmē ļaunās/tumšās puses galveno ieroci pret pārējām.

Venir (Venīrs) jeb Darkslayer grāmatas stāstu laikā ir galvenais spēka iemiesojums, kas cīnās pret underlings sērgu. Bish radītāja vienmēr dod kādam viņas pasaulē šo misiju, protams, tai personai to nezinot, un nerimstošo dziņu pret tiem cīnīties, lai būtu labo un ļauno spēku balanss. Kristālskaidrs sižets no grāmatas uz grāmatu un pilnībā ticami 3D tēli nebūs sērijas spēcīgākā puse, un vismaz pirmās sērijas laikā, tai noslēdzoties, nepaliek sajūta, ka diži kas būtu mainījies.

Vairāku grāmatu garumā Underlings, pēc savu burvju pielietošanas (un burvestības, kas tā teikt lau Venīram šo dziņu), tiek ļauta brīva vaļa laupīt un iekarot, nelīdz nekāds pretspars, bet galu galā Venīrs atgūst savu iepriekšējo burvestības laupīto ‘’ES’’, kas paredzami ļauj minēt, ka otrā Bish and Bone sērijā Venīrs turpinās uz viņa uzlikto dzīves misiju, iznīcināt visus Underlingus uz Bish pasaules.

Salīdzinoši ar abām sērijām par pūķa Nath un rūķa Brenwar piedzīvojumiem, tad gan tematiski, gan notikumu attēlojuma un problēmsituāciju ziņā, šī šķiet vairāk paredzēta jau drusku nobriedušākam/lielākam lasītājam, bet tik un tā vēl mazgadīgajam.

 

***

An Area of Darkness (India Trilogy #1) by V.S. Naipaul

Ceļojuma memuārs, kuru reiz paķēru no grāmatu maiņas punkta neko par to nezinot un uzsāku beidzot lasīt – vien aiz sekliem iemesliem 1)oranžā Penguin spine muguriņa un 2)salīdzinoši mazais lpp apjoms, kas gan izrādās ir mānīgs faktors sīkā fonta dēļ.

Pēc grāmatas izlasīšanas pārņem miksētas un pretrunīgas sajūtas/iespaidi. No vienas puses autors, dzimis un audzis Trinidadā un vēloties apskatīt vecvecāku dzimteni, atspoguļo Indijā redzēto un piedzīvoto neko neslēpjot, un nešaubos, ka vairāk vai mazāk vismaz no aprakstītā nav mainījies, bet tajā pašā laikā varēja just zināmu augstprātību vai vismaz vietējo iedzīvotāju nolikšanu dzīves apstākļu, nabadzības u.c. faktoru dēļ.

Neesmu lasījis šī autora daiļliteratūras prozu, bet šajā grāmatā sastaptais nebūt neiedvesmoja meklēt triloģijas turpinājumus.

***

Sycamore Row (Jake Brigance #2) by John Grisham

Tā vien šķiet vairumu Grišama grāmatu var noteikti lasīt individuāli, pat ja tās ierindotas kādā sērijā un tēli atkārtojas, bet izšķīros uzsākt klausīties šo par cik pagājuši jau vairāk kā pieci gadi kopš būšu lasījis A Time to Kill jeb Laiks Nogalināt, kā arī +/- tuvākajā laikā plānos ir lasīt The Summons.

’80.gadu beigas, Misisipi štats un balta miljonāra pašnāvība pēc ilgstošas un neveiksmīgas cīņas ar vēzi, bet šokējošākais vairumam, ka dienu pirms liktenīgā akta, viņš ar roku uzraksta testamentu, kurā izslēdz jebkādu varbūtību, ka viņa bērni vai mazbērni saņemtu kaut centu un 90% atstāj melnādanai mājkalpotājai.

Interesantāk par gala iznākumu un to, kurš testaments un pēdējā griba tiesas prāvā gūs virsroku, un bija skaidri noprotams, kurai pusei jājūt līdzi, bija klausīties gan labajā ierunātāja Michael Beck sniegumā, gan sekot līdzi lieliskajam prozas izpildījumam un ceļam no vāka līdz vākam.

***

Only Human (Themis Files #3) by Sylvain Neuval

Labs noslēgums labai sērijai, kura piedāva vienu notikumu scenāriju, pilnu ar bailēm par citplanētiešu invāziju un cilvēces galu, pēc tam, kad uz Zemes tiek atrasts milzu robots ar nepārprotamu citplanētiešu izcelsmi.

Waking Gods noslēdzās ar vērā ņemamu klifhengeri, kad galvenos varoņus pēc nosacītas uzvaras varētu teikt teleportē uz robotu izcelsme planētu, kur spiesti pavadīt teju desmit gadus. Tas ko viņi dabūn redzēt atgriežamies mājās gandrīz nevarētu būt vēl sliktāk. ASV un Krievija izmanto katrai no tām pieejamo robotu, lai iekarotu citas valstis, un visapkārt pasaulei izveidotas neskaitāmas koncentrācijas nometnes, par kuru upuriem kļūst cilvēki, kuru gēnos, pašiem to loģiski nekotrolējot, pēc trim tūkstošiem gadu ir palicis visvairāk citplanētiešu gēni. Kā arī dažā labā reģionā cilvēkus izraugās arī to nacionalitātes un reliģijas piederības dēļ.

Tā vietā, lai apvienotos zem viena Zemes karoga un kļūtu stiprāki, ja nu naidīgi noskaņoti citplanētieši uzrodas vēlreiz, tas pats iemesls tiek izmantots, lai pastrādātu neiedomajamus briesmu darbus. Un autore dod tēliem mazāk kā 400lpp, lai rastu risinājumu un vērstu tik plašu katastrofu uz labo pusi.

 

Valentīna Freimane – Ardievu, Atlantīda!

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Atēna

Manas pārdomas

Ardievu, Atlantīda! ir personas, Valentīnas Freimanes, dzīvesstāsts, par kuru (un arī daudzas citas), pirms šī grāmata nonāca manā rīcībā, pirms tam neko nezināju. Ne mirkli, nesāka šķist, ka stāsts kļūst sauss un garlaicīgs vai sevi žēlojošs attiecībā uz piedzīvoto Otrā pasaules kara laikā un pēc tam; varēja just Freimanes balsi, nevis cita viņas atmiņu pārstāstu.

Augusi pārtikušā un turīgā, kā arī labi izglītotā un kultūru mīlošā ebreju ģimenē, kur viņai ļauta gribas, prāta un domu brīvība, bet ne visatļautība, bērnības lielu daļu dzīvojot galvenokārt Berlīnē un Rīgā, gan arī Parīzē, V. Feimane nebūt nevarētu diži sūdzēties par tā brīža dzīves apstākļiem. Kā pati to vairākkārt to atzīmē, tad līdz pat salīdzinoši lielam vecumam bijusi pasargāta no lielās pasaules un dažādam negācijām pret ebrejiem, īpaši Hitleram gūstot arvien lielāku varu un tuvojoties Otrajam pasaules karam.

Ardievu, Atlantīda! sniedz arī interesantu ieskatu autores pasaulē, kur tikšanās/sastapšanās (vai vismaz regulāra viņu darbu baudīšana un attiecīgā mākslinieka pazīšana) ar lielu daļu tā laika aktieriem (kino, teātris) un operas, baleta māksliniekiem minētajās pilsētās viņai nebija nekas svešs. Nemazāk interesanta bija grāmatas beigu daļa par Valentīnas slēpšanos Rīgā un pārvietošanās no vieniem labiem ļaudīm pie nākošajiem, un kad pat tad varētu teikt, ka viņai nosacīti veicas, nepiedzīvojot tās šausmas, kā citi.

Gandrīz vai rodas vēlme par vienu vai otru, vai kādu citu grāmatā minētu tematiku, palasīt tam veltītu darbu.