Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole (Hellhole Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc neveiksmīga sacelšanās mēģinājuma pret visu zvaigņu sistēmu/Constellation valdnieci Diadem ģenerālis Adolphus tika izraidīts trimdā uz vienu no skarbākajām un neviesmīlīgākajām deep zone planētām. Galvenokārt ar domu, ka ne ģenerālis, nedz viņam līdzizsūtītie domubiedri nespēs izdzīvot uz par Hell Hole iesauku ieguvušo planētu.

Tomēr arī pēc smagas sakāvas, un arī vien pēc Constellation armijai izmantojot civiliedzīvotāju gūstekņus kā “gaļas vairogus”, ģenerālis nav ar pliku roku ņemams. Par spīti apzinātiem mēģinājumiem viņam kaitēt, nosūtot uz Hallholme planētu nepietiekamus pārtikas, medicīnas preču u.c.resursus, bet ne bez palīdzības no vēl joprojām eksistējošiem atbalstītājiem uz citām planētām, ğenerālis ir spējis būt gana atjautīgs un izmanīgs, lai no skaudras situācijas varētu izspiest to pašu labāko.

Hell Hole triloģijas darbība pēc prologa aizsākas, kad smagā cīņā uz Hallholme ir izturēti jau desmit gadi. Kādreiz uz planētas ir dzīvojusi uz tās iedzimta civilizācija, bet no meteorīta trieciena pirms aptuveni 500gadiem tikpat kā nekādi artefakti nav palikuši, un arī no floras un faunas uz pašas planētas ir diezgan maz palicis pāri. Bet kā jau tas piederas SFF žanra grāmatai, tad sižets to nevar pieļaut, un par lielu pārsteigumu ģenerālim un šoku citiem, Adolfuss iegūst negaidītus sabiedrotos jaunam sacelšanās mēģinājumam pret Constellation valdnieci Diadem Michella Dcuhenet.

Mišela vismaz šajā grāmata attēlota kā valdniece, kura varu notur ar dzelzs dūri un pārvaldes demokrātiskā deleģēšana citur ir vien skata pēc. Gan starpzvaigžņu sistēmu ceļošana, gan vispārējā ekonomika tiek kontrolēta visu centralizējot caur Diadem mājas planētu. Tas šķiet acīmredzami, ka tāda sistēma  jau pašā saknē iegrožo potenciālo planētu attīstību un noskaņo deep zone kolonistus pret kroni, bet Mišelai pār visu svarīgāka ir absolūta kontrole, nevis vispārēja labklājība un izaugsme. Pietrūka vien vēl piecgades plāns, bet tā vietā ir regulārs “nodoklis”/reketa maksājums no planētām, kura nesamaksāšanas gadījumā seko asi sodi no Diadem puses. Dienas beigās jābrīnās, ka ģenerālim jau pirmajā sacelšanās mēģinājumā nebija gana daudz sabiedroto, lai gāztu pastāvošo kārtību.


Labi sabalansēti politisko intrigu un ar Hallholme (cit)planētiešiem saistītie sižeti, bet tajā pašā laikā gribas teikt, ka Hell Hole plusi nav tik lieli, lai tie spētu nosegt grāmatai piemītošos trūkumus. Grāmatas darbība kopumā ir izplesta gana plaši, tāpēc reizē ar pozitīvajiem pasaules uzbūves aspektiem rodas gana daudz neatbildētu jautājumu un no tiem izrietoši trūkumi, bet ne tik lieli, lai nebūtu vēlēšanās turpināt triloģiju.

Craig DiLouie – Crash Dive #1-6 (Klausāmgrāmata)

Izdevniecība: Blue Heron Audio

Manas pārdomas

#1Crash Dive
Čārlijs Harisons, vēl pavisam jauns puisis, piesākās armijā,konkrēti uz zemūdenēm, lai dotu savu artavu cīņā pret japāņiem un atriebtu Pērlhārboru. Čārlija degsme dot savu artavu ir pat tik liela, ka viņš pirms došanās prom izšķiras no draudzenes, lai nekas lieks nemaisītos pa viņa domām cīņu laikā. Tikai vēlāk no pieredzējušākiem kolēģiem Čārlijs saprot, ka tikpat ļoti, kā motivācija, lai dotos karā, ir arī nepieciešams kas tāds, kas mudinātu atgriezties mājās.
Tiek norīkots uz pavecas zemūdenes, kura pat ir pieredzējusi darbību pirmajā pasaules karā, bet tas netraucē viņam, kapteinim un pārējai komandai nogremdēt pāris pretinieku kuğus un pašiem(ne visiem) palikt dzīvajos. Izpelnās paaugstinājumu jau pēc pirmās patruļas

#2 Silent Running
Otrajā patruļā Čārlijs tiek norīkts uz citas modernākas zemūdenes (iepriekšējā bojājumu dēļ neizvilka līdz māju krastam) un pie jaunas komandas, kura ar aizdomām skatās uz vēl salīdzinoši jaunu gurķi, kurš sazin kādā veidā ir pamanījies pakāpties pa hierarhijas kāpnēm jau pirmās patruļas laikā. Respekts un cieņa jāiemanto ar jauniem darbiem. Kaut arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka lielos vilcienus būtu jāpriecājas par iespēju darboties ar krietni jaunāku mašīnu, tad Čārlijam nākas atklāt, ka ne vienmēr viss jaunais ir labāks par jau darbos pārbaudītu veco, kam par vislabāko piemēru kalpu uz papīra tik labās jaunā tipa torpēdas, kuras drīzāk vienlīdz labi var palīdzēt pašiem tikt nogremdētiem.
Kaut arī oficiālā misija ir svarīgu materiālu/resursu piegāde, situācija iegrozās tā, ka Čārlijs jau atkal brīžos, kad tas ir visvairāk nepieciešams, pierāda sevi tik labi, lai izpelnītos paaugstinājumu arī otrajā patruļā pēc kārtas.


#3-4 Battle Stations un Contact!
Čārlija straujais kāpums, sērijai turpinoties, nesamazina savu tempu un visnotaļ īsā laikā, bet ne bez pamatotiem nopelniem, Čārlijs ir nākamais aiz kapteiņa, par kuru neapšaubāmi Otrā pasaules kara laikā viņam lemts kļūt, ja vien pēkšņi karadarbība neapstājas, par ko nekas nelieciena.
Čārlijs vairs nav tas pats nepieredzējušais puisis, kāds bija sērijas sākumā. Viņa vēlme nogalināt pēc iespējas vairāk japāņu un nogremdēt pēc iespējas vairāk viņu kuğu nav mazinājusies, bet līdz ar asinsstindzinošiem notikumiem ir nākusi pieredze, lai tagad varētu ar pārliecību vadīt un dot komandas citiem, lai pārgalvība neņemtu virsroku pār veselo saprātu. Kā arī apziņa, ka tikai propogandā ienaidnieks var būt absolūti ļauns, un ka dzīve nav tik melnbalta.
Sižets nav tikai par un ap karadarbību vai apstākļiem iekš dzīves uz zemūdenes. Nereti kā Čārlijs, tā viņa cīņu biedri iedomājas, ko darīs mājās, kad karš būs cauri. Ja vieni plāno palikt dienēt un citi bez mazākajām šaubām to pamest, tad kā Čārlijs un vēl daži citi baiļojas, vai karadarbība nebūs viņus izmainījusi tik ļoti, ka tie nespēs vairs atgriezties mierpilnajā civiliedzīvotāja dzīvē.


#5-6 Hara-Kiri un Over the Hill
Tas brīdis ir pienācis un Čārlijs ir pilntiesīgs kapteinis, bet viņa ambīcijas nav tik lielas, lai tagad mērķētu uz admirāļa vai vēl citu augstāku posteni. Tikai atrodoties kapteiņa lomā, Čārlijs saprot, kāds personīgais spiediens kapteinim jāiztur, pieņemot katru lēmumu, kas tik pat labi var beigties ar zemūdenes nogrimšanu dzelmes dziļumos un vairuma, ja ne visu, kolēģu dzīvību zaudēšanu, kā ar slavas lauriem uzvaras gadījumā.
Kaut arī katra grāmata ir samērā īsa, sižeta virzība un trajektorija ir gluda un samērā ne pārāk komplicēta, tad, sēriju ņemot kopumā, to gribētos novērtēt augstāk nekā katru grāmatu individuāli.

Tom Clancy – The Hunt for Red October (Jack Ryan Universe #4, Publication Order #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Marko Ramius ilgus gadus ir bijis lojāls un uzticams PSRS zemūdeņu komandieris bez jebkāda mazākā darvas pikuča, kas aptumšotu viņa reputāciju. Tādēļ tik grandioza dzimtenes nodevība pēc pilnas programmas, turklāt pārliecinot kolēğus uz zemūdenes Sarkanais Oktobris (par godu revolūcijai un diženai traktoru fabrikai) visiem funkcionāriem nāk kā pamatīgs šoks. Katrs, kuram ir bijusi kaut mazākā profesionālā saistība ar Marko, steidz nosegt savu pēcpusi, lai burtiski nezaudētu galvu vai nenokļūtu kāda nometnē nekurienes vidū.

Džeks Raiens pirms darba CIA bija vienkāršs vēsturnieks un pieredzējis grāmatu autors ar talantu no liela datu/informācijas avotu klāsta izvilkt vajadzīgos rezultātus un nonākt pie pareizajiem secinājumiem. Šo noderīgo talantu ar drauga palīdzību ir pamanījuši cilvēki tādā organizācijā kā pieminētais CIP, kā rezultātā Raeins tiek piesaistīts situācijai, kad specdienesti ziņo par neparastu PSRS jūras kara flotes aktivitāti Atlantijas okeānā un neviens īsti nesaprot, kas notiek. Vai tā ir kāda veida mēğinājums izprovocēt ASV uz militāru agresiju, vai arī tikt tiešām kāds mēğina pārbēgt no komunistiskā režīma. Vienkāršoti sakot, neviens neko tamlīdzīgu nav pieredzējis, un Raiens starp vēl dažiem ir tie, kuri tur mierīgu un stingru roku, lai kāds pārsteidzīgi nesastrādātu muļķības.

Neslikts trilleris, kura notikumu katalizatora scenārijs un pamatojums nav ārpus pieņemamiem ticamības rāmjiem, īpaši Aukstā kara laikā, kad paranojas bungas par ļauno pretinieku no abām pusēm skan katru dienu . Bet vienlaikus arī tāds, kurā sērijas nosaukuma īpašnieka Džeka Raiena dalība nebija jūtama kā pats centrālais fokuss, ne arī kāds cits tēls individuāli aizēnotu pārējos.

Diži neizpratu iemeslus, kādēļ tieši šī sērija un Tom Clancy vārds kļuva par tādu fenomenu, bet varbūt vainīgs faktors, ka neesmu personīgi piedzīvojis attiecīgo laika periodu.

Steve Perry – Net Force (Tom Clancy’s Net Force #1)

2331866

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Net Force, nesen izveidots amerikāņu specdienests, kas kaut gan vēl atrodas lielāku brāļu kā CIP paspārnē, uzrauga likumu virtuālajā pasaulē, kura šajā autora Steve Perry iztēlotajā nākotnes 2010.gadā (grāmata publicēta 1998.gadā) ir krietni attīstītākā un vispatverošāka un tādejādi sekas ļaunprātīgai darbībai uz ārpasauli ir ņemamas vērā pilnā nopietnībā.

Protams, kā jau tas gadās, tad vienlaikus grāmatā sastopamajai tehnoloģiskajai nākotnei ir atrodamas līdzības šīsdienas realitātē sastopamo, bet tikpat lielos apmēros un pat vairāk ir aprakstīts, kas tāds, ko diezin vai ir vērts sapņot piedzīvot tik drīz, kur nu vēl pirms desmit gadiem. Acīmredzami optimisms par jaunu tehnoloģiju attīstīšanās ātrumu ir bijis pārlieku liels, tomēr kas zin, varbūt kovida krīze būs kā grūdiens kādai ar internetu un virtuālo realitāti saistītam jauninājumam vai izgudrojumam.

Net Force Virtuālās Realitāte (VR) un ‘’sērfošana’’ internetā ir cieši saistīta viena ar otru, šeit tā ir gluži kā otra Zeme, kur katrs savu laiku var pavadīt kādā lokācijā un atmosfērā pašam tīk. Vari ceļot ar jebkādu transporta veidu gribas, vienalga uz ūdens, zemes vai gaisā, ja vien rocība to atļauj. Vien satiekoties ar kādu virtuāli vienam jāpielāgojas tai videi, kuru redz otrs, lai nesanāk negribēts error. Vienīgi rodas jautājums, kādēļ gan šajā virtuālajā realitātē viss tik ļoti atkarājas no ierastās fiziskās realitātes likumiem un programmētāju talants attiecībā uz jauniem variantiem izpaužas brīžos, kad sižetiski tas ir izdevīgi.

Pēc būtības Net Force ir vidusmēra spraiga sižeta trilleris, gribētos teikt, ka pat drusku zem vidējā līmeņa kvalitātes, kas izpilda sava žanra minimumu un atķeksē vajadzīgās ailītes, bet galā nav tapis rezultāts, kas spētu paveikt ko vairāk. Ļaundari ir slikti un likumsargi ir tikpat nepārprotami labi, dzīve Net Force sērijas pirmajā grāmatā ir melnā un baltā krāsā. Proza nebūt nav nebaudāma, bet arī nerada ievērības cienīgus momentus vai dialogus, kuri izceltos.

Mark Wandrey – Cartwright’s Cavaliers (The Revelations Cycle #1) (Audio book)

33538984._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Seventh Seal Press

Manas pārdomas

Nākotnes pasaulē, kurā algotņu armijas ceļo pa Visumu, lai izpildītu līgumus un karotu citu miermīlīgāku citplanētiešu rasu vārdā, Džima apkārtmēri neiedvēš pārliecību par viņa lietderīgumu un spējām šajā jomā. Bet kas gan cits atliek, ja dažādu un ne pārāk pozitīvu iemeslu dēļ tavās rokās nonāk vienas no četru oriģinālo algotņu vienību (tās kuras izdzīvoja) vadības groži. Cilvēki nav vienīgā agresīvā rase, kura gūst peļņu šāda veida profesijā, bet noteikti ietilpst kategorijā starp veiksmīgājiem.

Pirmās grāmatas ietvaros lasītājs galvenokārt tiek iepazīstināts ar tēliem un pasaules uzbūvi un noteikumiem, kamēr uzdevumi, kuros piedalās Džima kompānija, lai paceltos no pelniem, kuros to iegrūda viņa mātes naudas kāre un parādi, vairāk kalpo par veidu kā to pasniegt un ne tik ļoti komplicēti, lai paši par sevi iznestu sižeta un grāmatas svaru.

Cartwright Cavaliers laikā noris arī ievērojama Džima tēla izaugsme no nevarīga un sevis žēlojoša 19gadīga bagātnieku puišeļa līdz bruņotu vīru komandierim, kurš pats pirmais būs tas, kurš metīsies pretim ienaidniekam. Par laimi, romantiskais piesitiens, ko autori ielikuši grāmatā, un Džima pirmās nopietnās attiecības nepārmāca pārējo grāmatas sižetu un nepārņēma galveno lomu pār visu citu.

Varbūt kādam traucēs fakts kā tālā nākotnē Džims Cartwright vēl joprojām ir mīksto rotaļlietu (kā My Little Pony) fans un kolekcionārs un nespēs tam tik pāri, lai izbaudītu pārējo grāmatu, bet kopumā, ja grāmatu un domājams gan šo, gan citas saistītās sērijas neuztver kā super nopietnu militāro zinātnisko fantastiku, tad nevajadzētu būt dižām problēmām. Turklāt grāmatas ierunātājs Craig Good  veic pietiekami labu darbu, lai negrautu grāmatas sniegto uz leju; plus šķiet pavisam minimālās dozās ir pielietoti daži skaņu efekti, jo šaubos vai cilvēka balss to spētu paveikt – domājot šeit citplanētiešu /tāda kā mājdzīvnieka rases (dažs tēls nosauc par feju) parstāvi Splunk, ar kuru Džims sadraudzējas (talants uz tehniskām lietām un to salabošan) un kura kalpo kā diezgan nozīmīgs instruments, lai izkļūtu no bīstamām situācijām.

Šeit vēl cita lasītāja labs un vēl garāks viedoklis par grāmatu! :)

John Scalzi – Zoe’s Tale (Old Man’s War #4)

2102600

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sākumā varētu likties, ka Zoe’s Tale, kas pēc būtības ir sērijas iepriekšējās grāmatas The Last Colony pārstāstīta versija attiecīgi no Zoe tēla perspektīvas, nevarētu izraisīt dižu patikšanu, jo vismaz personīgi līdz šim esmu uzskatījis, ka šāda tipa grāmatu koncepts vairāk parāda ideju trūkumu no autora puses vai vēlmi iekasēt vēl vairāk $ par +/- to pašu, ka viņam/viņai jāķeras klāt, kam tādam. Prātā uzreiz nāk divas sērijas, kuras gan neesmu lasījis nevienā formā – Twilight un 50 Shades of Grey.

Zoe’s Tale pārliecina par pretējo, jo tā nav viens pret vienu tas pats, ko varēja izlasīt trešajā grāmatā, tagad tikai no cita tēla perspektīvas. Tā kā Zoe vēl ir tikai bērns (kaut arī jau tīņu gados), tad gan viņas skatījums uz notiekošu, gan viņai pieejamā informācija, lai to interpretētu, kaut arī ir adoptētā meita jaunās kolonijas līderiem Džonam Perijam un Džeinai Seiganai, atšķiras no iepriekš lasītā.

Papildus tam autors pieliek klāt arī pašas Zoe tēla labu padziļinātu izpēti, kura līdz šim pārsvarā redzēta vairāk fonā, un, protams, neiztikt bez sīkas kripatas romantikas. Atšķirībā no saviem vienaudžiem, Zoe dzīve ir bijusi tālu no ‘’normālās’’. Jau no mazotnes viņa ir bijusi pielūgsmes objekts veselai citplanētiešu rasei Obin, pateicoties sava bioloģiskā tēva izstrādātajai tehnoloģijai, kurai šai Obin rasei (mākslīgi radīta, kad Consu tai piešķir tikai intelektu) dāvāja tās ilgi kāroto apziņu. Zoe, kuras dzīves pieredze un emocijas ir par pamatu tam, kā vesela rase (pilnībā ikviens tajā) iemācās, ko darīt ar spēju sevi apzināties kā indivīdu u.c., nebūt nav apskaužamā situācija, un iekš Zoe’s Tale varam izlasīt, kā viņa ar to iemācās tikt galā.

Nebūt nebiju gaidījis, ka šī grāmata patiks vairāk par The Last Colony, bet varbūt tas tieši tāpēc, ka biju jau to izlasījis vispirms.

John Scalzi – Questions for a Soldier (Old Man’s War #1.5) un The Ghost Brigades (Old Man’s War #2)

346685

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Pavisam īss stāsts, kurā sērijas pirmās grāmatas Old Man’s War galvenais varonis Džons Perijs atbild uz kolonistu/ciematniekus jautājumiem par sevi un viņa uzlaboto ķermeni, par attiecībām starp militāro CDF un kolonizatoriem, ka ne viss ir tik rožaini kā vieniem, tā otriem.

Kā manā gadījumā, kad pirmo grāmatu noklausījos 2015.gada janvāri un atzinu par labāko tajā gadā izlasīto, bet nez kāpēc neturpināju uzreiz ar nākamo, tad Questions for a Soldier noder par lielisku veidu kā iejusties atpakaļ The Old Man’s War pasaulē pirms ķerties klāt apjomā lielākai sērijas grāmatai.

239399

***

Koloniālie Aizsardzības Spēki (CDF) ir uzoduši nodevēju starp savējiem, zinātnieku Charles Boutin, un viņa bezprecedenta plānu, apvienot trīs citplanētiešu rases karam pret cilvēci. Kamēr divas no tām (Rraey un Eneshan) vēl nesenā vēsturē savstarpēji apmainījās ar militāriem uzbrukumiem, tad Obin citplanētiešu iesaistīšanas CDF vadībai ir pilnīgs pārsteigums.

Šādas alianses veiksmīga izveidošanās pavisam droši būtu, ja ne cilvēces beigu sākums, tad pavisam noteikti vairāki soļi atpakaļ Visuma apgūšanā un jaunu koloniju izveidošanā. Kaut ko tādu nedrīkst pieļaut, kādēļ tiek sperti vēl radikālāki soļi kā līdz šim. Ja Spoku brigādes karavīri jau paši par sevi varētu būt strīdīgs temats, kad pieauguša un modificēta indivīda ķermenī tiek ievietots jau mirušu cilvēku mikslis, tad radot Jared Dirac CDF sper soļus vēl neizpētītā teritorijā, jo Džareds ir pirmais mēģinājums pa tiešo pirms tam elektroniski saglabātu apziņu pēc vēlāka laika pārnest uz jaunu ķermeni. Ar šādiem paņēmieniem tad nu CDF cer atklāt visu kritisko informāciju Čārlzs, ko viņš varētu būt atklājies ienaidnieku spēkiem, bet, lai nebūtu garlaicīgi, viss nenorit tik raiti, kā dažiem labiem gribētos, un lielos vilcienos ar to arī aizsākas Old Man’s War sērijas otrā grāmata ar gandrīz pilnībā jaunu tēlu klāstu.

The Ghost Brigades specvienības kareivji kalpo kā uzskates objekts, lai tiktu izcelta tēma par brīvo gribu un izvēli. Bet ar Obin citplanētiešu rasi, kurus no parastiem insektveidīgajiem uz intelektuāli attīstītāku ceļu pacēla pagaidām vien šur tur pieminēti Consu (rase tik ļoti attīstīta, ka citas pat tuvumā nestāv), par saprātu, intelektu un kā tieši mēs to varam definēt. Kaut arī Obin ir valoda, ar kuru savstarpēji sazināties, un attīstīta ceļošana Visumā, bet Obin nebūt nejūtas pateicīgi Consu pār tādu dāvanu (drīzāk lāsts), jo tā vien šķiet, ka viņi rīkojušies nevis aiz labas sirds, bet vienkārši aiz ziņkārības – kas nu būs, jo Obin ir radīti bez jeb kādas kultūras, bez spējis apzināties sevi kā indivīdu, vai jeb kādām citām radošām izpausmēm. Un kā trešā lielā ideja, ir par to, vai mēs kā cilvēki salīdzinoši ar citiem citplanētiešiem neesam tie ‘’ļaunie’’, par cik Old Man’s War Visumā cilvēks ir vienīga rase, kura karo vai ir naidīgās attiecībās ar lielāko daļu parējām inteliģentajām rasēm.

Tikpat kontraversiāls temats, ja vien tas kļūtu plašākai sabiedrībai zināms, būtu par to, cik liela kontrole par informāciju ir CDF un cik patiesībā maz tiek citiem atklāts, lai tādejādi varētu vieglāk manipulēt ar plašām cilvēku masām gan uz dzimtās Zemes planētas, no kurienes iegūst jaunus kareivjus un kolonizatorus (arī jautājums, kas izraisa strīdus starp autora radītajiem tēliem), gan jau esošiem CDF kareivjiem. Kad par to uzzina lasītājs*, nav jābrīnās kādēļ tas Čārlzu pārliecina tā rīkoties.

The Ghost Brigades ir lieliska zinātniskās fantastikas kosmosa opera ar labām lielajām idejām, kuras tikai palielina lasītprieku un grāmatas lasāmību, nenogurdinot vai nesamulsinot pašu lasītāju.

********Apzināto maitekļu zona********

*Top plāni par visaptverošas citplanētiešu savienības izveidošanu, lai vairs nebūtu jākaro savā starpā par resursiem un planētām, bet CDF nav nekādīgi centusies tai pievienoties, pat ir ignorējusi uzaicinājumus no tās.

Yuri Slezkine – The House of Government: A Saga of the Russian Revolution un Anda Līce – Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības

33198390

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Blackstone Audio un Liesma

Manas pārdomas

Yuri Slezkine apjomīgā grāmata House of Government, kā uz to norāda apakšvirsraksts ir patiesa sāga, kura vairāk nekā 1000 lapaspusēs vēsta par komunistiskās Padomju Savienības dzimšanu un tās radītāju idealoģiju. Ar ne vienu vien piemēru lieliski tiek parādīta tās apbrīnojamā līdzība ar reliģiskajiem mītiem un izcelsmes stāstiem, kuri ir vien pasniegti citā gaismā attiecīgai publikai.

Tikmēr personas, caur kuru piedzīvoto gūstam ieskatu kā pirms varas maiņas un pēc, tā arī režīma represīvajās darbībās, ir no 1931.gadā pabeigtās masīvās daudzdzīvokļu nama iemītniekiem. House of Government nav nekāda fiksā idejā par labu grāmatas nosaukumu, bet gan reāli eksistējoša celtne ar savu kino, dienas centru bērniem, spēļu istabām, tenisa kortiem, banku, pastu, frizētavu, telegrāfu u.c. Tas tikai vēl spilgtāk apliecina, ka partijas līderu skaļi izkliegtie ideāli par vienlīdzīgu sabiedrību jau no paša sākuma patiesībā nebija nemaz tik nopietni un svarīgi. Kaut kā jau ir jāatalgo tie, kuri tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem; galvenais, lai ‘’muļķībām’’ notic vienkāršais cilvēks un būtu pēc tam gatavs paklausīt.

Vienu gan viņiem jāliek pie sirds, ka ar vieglu roku dotais, var vienā jaukā naktī tikpat ātri atņemts. Atliek tikai vēlā vakara vai nakts stundā atskanēt neaicinātam klauvējienam, lai ‘’tavs’’ dzīvoklis un/vai postenis jau būtu piešķirts citam. Nav ne kāds brīnums, ja pēc kādas aptaujas lielākajai daļai partijas biedru ir konstatēta kāda neirotiskas dabas kaite, ja ik mirkli ir jāatskatās pār plecu, jo, pat būdams dedzīgs partijas ideoloģijas atbalstītājs, vari tikt pasludināts par ‘’kulaku’’, valsts nodevēju, kam par sodu vari tapt uzreiz nosūtīts uz nošaušanu, tikt ieslodzīts vai izsūtīts. Līdzīgi var pieminēt arī par šāvējiem/nāves soda izpildītājiem, kuri paši pēc tam ņem identisku likteni.

Neskatoties uz to, ka House of Government fokusējas uz laika periodu no Pirmā pasaules kara beigām un varas maiņas līdz Otrā ievadam, ir apbrīnojams autora smalkais darbs sameklējot dažādo nama iemītnieku dienasgrāmatu, sarakstu u.c. liecības, no kurām noteikti tikai kripatu ir bijis iespējams pasniegt lasītāja acij. Par spīti iespaidīgajam apjomam atliek vien padomāt, kādu apjomu būtu vēl bijis iespējams sasniegt, piemēram, ja tiktu sīkāk apskatīts cariskās ģimenes liktenis un apvērsums vai Ukrainas bads. Nemaz nerunājot par partijas priekšsēdētājiem un citiem nozīmīgiem ‘’spēlētājiem’’.

Šeit vēl cita lasītāja viedoklis. Bet tālāk daži vārdi par Via Dolorosa.

18464154

***

Via Dolorosa sevī slēpj liecības par traģiskajiem notikumiem, kurus ar Padomju varas nostiprināšanos Latvijā piedzīvoja daudzi jo daudzi iedzīvotāji. Daļa izsūtīto atmiņas, kuri pamanījās izdzīvot par spīti visam, tad nu tikušas apkopotas 1990.gadā izdotajā Via Dolorosa

No ārpuses ar košu vāku ne man iedotās Via Dolorsa kopijas baltie noņemamie vāki, nedz cietie melnie vāki, bet grūti iedomājamie un neskaitāmie izpostītie cilvēku likteņstāsti kopā veido smagu lasāmvielu. Grāmatas sākums galvenokārt sastāv no 1941.gada 14.jūnija liecībām, bet diemžēl tālāk ir gan par 1949.gada notikumiem, gan par atkārtotām cilvēku izvešanām, kuri bija pamanījušies atgriezties Latvijā, u.c. notikušajām zvērībām.

Tīri personīgi vairāk patika cilvēku personīgie atmiņstāsti un vēstuļu sarakstes, neskatoties uz atšķirīgajiem valodas stiliem, kas saprotams vienam padodas lasāmāks nekā citam, kā arī ar tematiku saistītie dzejoļi, nekā grāmatu fragmenti, par piemēru minot fragmentu no Anitas Liepas dokumentālā romāna ‘’Ekshumācija’’; īpaši kad jau pirms Via Dolorosa biju nodomājis to lasīt kā nākamo. Kā arī, ja tā ļoti gribētos piekasīties no šodienas lasītāja skatpunkta, tad tas būtu par atšķirīgajiem fontiem dažādās grāmatas vietās, kas drusku izsit no ritma.

Tuvojoties valsts simtgadei der gan svinēt šo brīdi, gan atcerēties vairāk par līdz šim notikušo – kā priecīgus atgadījumus, tā dažādās pārestības gan valstiski, gan individuāli. Noteikti iesakāms tiem, kas vēlas uzzināt ko jaunu un/vai atsvaidzināt zināšanas šajā tematikā.

John U. Bacon – The Great Halifax Explosion: A World War I Story of Treachery, Tragedy, and Extraordinary Heroism

34217580

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Audio

Manas pārdomas

Lielākā eksplozija cilvēces vēsture pēc nomestajām atombumbām uz Japānas notika klusā 1917.gada 6.decembrī. kas Kanādas (tad vēl tiešas Lielbritānijas pakļautībā) ostas pilsētu Halifaksu līdz nepazīšanai. Postaža ir vienlīdz prātam neaptverama cilvēku upuru ziņā – aptuveni 1,6 tūkstoši mirušo jau no sprādziena vien, astoņi līdz deviņi tūkstoši dažāda smaguma pakāpes ievainoto, no kuriem daudz ir ar stikla lauskām, un vēl vairāk bez pajumtes palikušo, kuru mājas iznīcina sprādziena radītais triecienvilnis vai pēc tam no krāsnīm izcēlušies neskaitāmie ugunsgrēki.

The Great Halifax Explosion varētu iedalīt trijās daļās. Pirmajā tiek ieskicēta globālā situācija saistībā ar ieilgušo (Pirmo) pasaules karu un Halifaksas loma tajā, kā arī pāris halifaksiešu puišu vēstules, kurās dažs labs cer uz pietiekamas nopietnības ievainojumu, lai tiktu prom no drausmīgajām tranšejām; pat darbs aiz papīru kaudzēm pie rakstāmgalda vairs nešķiet nekas traks.

Otrajā galvenā uzmanība atvēlēta personām, kuras tieši vai netieši ir bijušas atbildīgas gan par munīcijas un sprāgstvielu pārpildītā kuģa SS Mont-Blanc sadursmi ar SS Imo, un dažādajiem apstākļiem, kas pie tā noveda. Gan par cilvēkiem, kuri bija informēti par SS Mont-Blanc bīstamo kravu, bet nepapūlējās pabrīdināt citus, ņemot vērā, ka kara apstākļu dēļ kuģi ‘’nereklamē’’, ka uz tiem ir sprāgstvielas, lai nekļūtu par mērķi Vācijas zemūdenēm, gan par notikumu gaitu 6.decembra rītā līdz lielajam sprādzienam.

Trešo tad atvēlētu plašajiem palīdzības pasākumiem. Ja pirms tam starpvalstu attiecības ar ASV par draudzīgām nenosauksi, ko izsauc ASV neitrālā pozīcija militārajā konfliktā un draudi par Kanādas teritorijas aneksiju, tad ASV palīdzība un galvenokārt no Bostonas (+/- līdzīgā attālumā pa dzelzceļu kā Montreāla) to pilnībā izmaina, ko dīvaini būtu saukt par katastrofas ‘’pozitīvo efektu’’. Prieks, ka garām bez atzinības netiek palaisti arī vietēji Halifaksas (izdzīvojušie) iedzīvotāji un varoņi, kuri pacēlās pāri postažas radītajām grūtībām un sērām, lai palīdzētu līdzcilvēkiem un svešiniekiem.

Fascinējošs stāsts, kas tomēr ir bijis pārāk mazs, lai būtu spējis iekļūt manās vēstures stundās. Šeit īss video par pašu kuģu sadursmi un tā sekām, tālāk gandrīz 3x garāks un līdz ar to detalizētāks video un visbeidzot 1997.gada dokumentālā filma.