Yuri Slezkine – The House of Government: A Saga of the Russian Revolution un Anda Līce – Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības

33198390

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Blackstone Audio un Liesma

Manas pārdomas

Yuri Slezkine apjomīgā grāmata House of Government, kā uz to norāda apakšvirsraksts ir patiesa sāga, kura vairāk nekā 1000 lapaspusēs vēsta par komunistiskās Padomju Savienības dzimšanu un tās radītāju idealoģiju. Ar ne vienu vien piemēru lieliski tiek parādīta tās apbrīnojamā līdzība ar reliģiskajiem mītiem un izcelsmes stāstiem, kuri ir vien pasniegti citā gaismā attiecīgai publikai.

Tikmēr personas, caur kuru piedzīvoto gūstam ieskatu kā pirms varas maiņas un pēc, tā arī režīma represīvajās darbībās, ir no 1931.gadā pabeigtās masīvās daudzdzīvokļu nama iemītniekiem. House of Government nav nekāda fiksā idejā par labu grāmatas nosaukumu, bet gan reāli eksistējoša celtne ar savu kino, dienas centru bērniem, spēļu istabām, tenisa kortiem, banku, pastu, frizētavu, telegrāfu u.c. Tas tikai vēl spilgtāk apliecina, ka partijas līderu skaļi izkliegtie ideāli par vienlīdzīgu sabiedrību jau no paša sākuma patiesībā nebija nemaz tik nopietni un svarīgi. Kaut kā jau ir jāatalgo tie, kuri tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem; galvenais, lai ‘’muļķībām’’ notic vienkāršais cilvēks un būtu pēc tam gatavs paklausīt.

Vienu gan viņiem jāliek pie sirds, ka ar vieglu roku dotais, var vienā jaukā naktī tikpat ātri atņemts. Atliek tikai vēlā vakara vai nakts stundā atskanēt neaicinātam klauvējienam, lai ‘’tavs’’ dzīvoklis un/vai postenis jau būtu piešķirts citam. Nav ne kāds brīnums, ja pēc kādas aptaujas lielākajai daļai partijas biedru ir konstatēta kāda neirotiskas dabas kaite, ja ik mirkli ir jāatskatās pār plecu, jo, pat būdams dedzīgs partijas ideoloģijas atbalstītājs, vari tikt pasludināts par ‘’kulaku’’, valsts nodevēju, kam par sodu vari tapt uzreiz nosūtīts uz nošaušanu, tikt ieslodzīts vai izsūtīts. Līdzīgi var pieminēt arī par šāvējiem/nāves soda izpildītājiem, kuri paši pēc tam ņem identisku likteni.

Neskatoties uz to, ka House of Government fokusējas uz laika periodu no Pirmā pasaules kara beigām un varas maiņas līdz Otrā ievadam, ir apbrīnojams autora smalkais darbs sameklējot dažādo nama iemītnieku dienasgrāmatu, sarakstu u.c. liecības, no kurām noteikti tikai kripatu ir bijis iespējams pasniegt lasītāja acij. Par spīti iespaidīgajam apjomam atliek vien padomāt, kādu apjomu būtu vēl bijis iespējams sasniegt, piemēram, ja tiktu sīkāk apskatīts cariskās ģimenes liktenis un apvērsums vai Ukrainas bads. Nemaz nerunājot par partijas priekšsēdētājiem un citiem nozīmīgiem ‘’spēlētājiem’’.

Šeit vēl cita lasītāja viedoklis. Bet tālāk daži vārdi par Via Dolorosa.

18464154

***

Via Dolorosa sevī slēpj liecības par traģiskajiem notikumiem, kurus ar Padomju varas nostiprināšanos Latvijā piedzīvoja daudzi jo daudzi iedzīvotāji. Daļa izsūtīto atmiņas, kuri pamanījās izdzīvot par spīti visam, tad nu tikušas apkopotas 1990.gadā izdotajā Via Dolorosa

No ārpuses ar košu vāku ne man iedotās Via Dolorsa kopijas baltie noņemamie vāki, nedz cietie melnie vāki, bet grūti iedomājamie un neskaitāmie izpostītie cilvēku likteņstāsti kopā veido smagu lasāmvielu. Grāmatas sākums galvenokārt sastāv no 1941.gada 14.jūnija liecībām, bet diemžēl tālāk ir gan par 1949.gada notikumiem, gan par atkārtotām cilvēku izvešanām, kuri bija pamanījušies atgriezties Latvijā, u.c. notikušajām zvērībām.

Tīri personīgi vairāk patika cilvēku personīgie atmiņstāsti un vēstuļu sarakstes, neskatoties uz atšķirīgajiem valodas stiliem, kas saprotams vienam padodas lasāmāks nekā citam, kā arī ar tematiku saistītie dzejoļi, nekā grāmatu fragmenti, par piemēru minot fragmentu no Anitas Liepas dokumentālā romāna ‘’Ekshumācija’’; īpaši kad jau pirms Via Dolorosa biju nodomājis to lasīt kā nākamo. Kā arī, ja tā ļoti gribētos piekasīties no šodienas lasītāja skatpunkta, tad tas būtu par atšķirīgajiem fontiem dažādās grāmatas vietās, kas drusku izsit no ritma.

Tuvojoties valsts simtgadei der gan svinēt šo brīdi, gan atcerēties vairāk par līdz šim notikušo – kā priecīgus atgadījumus, tā dažādās pārestības gan valstiski, gan individuāli. Noteikti iesakāms tiem, kas vēlas uzzināt ko jaunu un/vai atsvaidzināt zināšanas šajā tematikā.

Advertisements

Kalevala: Somu tautas eps

908b8e14-bb3d-4b92-a14d-9350f6f0efac

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Valsts izdevniecība

Manas pārdomas

Līdzīgi kā ar nesen izlasīto lugu Spartaks arī šo es nebūtu uzņēmies lasīt un notraust putekļus, ja vien tā neatrastos manos grāmatplauktos, kā arī, ja neviens no Kalevalas izdevums nebūtu atrodams iekš Goodreads.

Atšķirībā no šodien agrāk publicētajām pārdomām par The Sandman trešo krājumu, kur minēju, ka, pirms uzsākt lasīšanu, nebiju ielūkojis grāmatas beigās, šoreiz gan tā izdarīju, cerot atrast kādu pievienotu materiālu, par cik priekšzināšanas par Kalevalu, tās vēsturisko nozīmību man nebija. Atradu trīs priekšvārdus, kaut gan kādēļ tādā gadījumā viņi nav atrodami grāmatas sākumā/priekšā nepateikšu. :D Pirmais ir no 1849.gada izdevuma un rūnu oriģināla apkopotāja Eliasa Lenrūta, kur viņš ar nožēlu atzīst, ka, ja vien būtu agrāk sācis savu darbu, no mutvārdu tradīcijas, kuras jau tad sāka apsīkt, būtu saglabājušās krietni vairāk par 50rūnām. Otrs (1924.g) ir no tulkotāja L. Laicena latviskajam izdevumam. Trakāk ir ar trešo O. Kusinena priekšvārdu Kalevalas izdevumam krievu valodā. Tajā paustais viedoklis ir ne tikai apliets ar kārtīgu ideoloģisko mērci, bet arī padsmit lapaspušu apjoms jau vairs neiet kopā ar priekšvārdu, bet drīzāk gan kā referāts.

Epā pausto tēmu plašums ir ļoti liels. Ir gan panti, kuros pieminēta Saules, Mēness u.c. rašanās, gan par meitu, kura pret pašas gribu tiek aizprecināta un lielās bēdās pamet dzimtās mājas, lai dotos pie jaunā vīra un viņa ģimenes. Netrūkst daudz pantu par dažādām nozarēm vai amatiem kā zemkopība un lopkopība, zvejniecība, kuģu būvēšana, kalēja amats u.c. Nedaudz pārsteidz rūna, kurā tika apdziedāti padomi jaunajam vīram gadījumā, ja sieva pagadījusies nepaklausīga – kur un kā sist, lai tuvinieki un apkārtējie to nepamanītu. Kaut arī O. Kusinens savā ‘’priekšvārdā’’ min, ka varam vēl lasīt par tautu, kuru nav samaitājusi kristietība, kapitālistiskās dziņas vai nezin kas vēl, man vairāk šķita, ka rūnās vairāk atspoguļojas kristietības un rūnu mītiem sajaukšanās un mijiedarbība vienai ar otru.

Kaut arī saprotu, ka epam nav viena autora, tās nav radušās, lai pavēstītu vienu lielu un episku stāstu no vāka līdz vākam, par spīti vairākām lielākām stāsta līnijām, pietrūka tieši vērienīguma. Arī ar karu saistītās rūnas pazuda vajadzīgais skarbums, brutalitāte un kara kā tāda briesmīgums. Brīžiem arī pazuda loģiskums, tā vietā atstājot pamatīgus sižeta līniju caurumus, tādā ziņā, ka tēlu rīcība šķita pretrunā ar stāstā nodibinātās pasaules likumiem, ko ir iespējams izdarīt. Kā arī daudzkārt atkārtojas skaitlis trīs (reizēm deviņi), kādēļ jau pēc pāris reizēm kļuva paredzams, ka pirmais un otrais mēģinājums kaut ko paveikt cietīs neveiksmi vai arī nokļūšana vienā vai otrā lokācijā prasa trīs dienas.

Tagad interesanti pameklēt plašajā internetā un paklausīties dažādus rūnu dziedājumu fragmentus, vai dažādu mākslinieku darbus variācijas. :)