Audible Originals #1

Vairums no grāmatām/novelēm (var izvēlēties divas no tām), kuras ik mēnesi tiek piedāvātas bez maksas papildus ikmēneša 1 vai 2 credits, ir tik īsas, ka labāk izvēlos klausīties ko garāku, lai ikdienas darba piepildītajā grafikā nesakrātos tik daudz grāmatu, par kurām blogā nebūtu uzrakstīti vismaz daži teikumi. Tādēļ esmu izšķīries izveidot jaunu rakstu sēriju ar nenoteiktu publicēšanas plānu, un pirmais raksts top atvaļinājuma sākumā apkopojot 10 grāmatas, kur īsākā ir vien 27 minūtes garāka un ilgākā dažas minūtes virs 6 stundām.

Audio grāmatu augstākā klase

Gandrīz katram tēlam savs ierunātājs un atšķirīga balss, papildus dažādi skaņu efekti, lai bagātinātu baudu ausīm, kā arī viss uzvedums un production kopumā krasi atšķiras no vienkārši ierunātas grāmatas, kur, protams, arī ir liela variācija no prastas nolasīšanas līdz augstas kvalitātes performancei. Šo trīs grāmatu gadījumā Audible Studios pielikuši ķirsīti un citas dekorācijas. Ja vien ko tādu vēl varētu sastapt arī vairāku simtu lpp garās grāmatās – laime būtu pilnīga.

Ja ir redzēta kāda Alien filmām, tad +/- būs zināms arī šī abdridged filmu novelizācija. Labākais, ka ir vēl divi šādi turpinājumi.

Killer by Nature ir dramatizēts krimināromāns, kurā sērijveida slepkavai atrodoties ieslodzījumā, tiek atrasts jauns slepkavības upuris ar viņa ”paraksta metodi” – gareniski pāršķeltu mēli. Šis atklājums paver medijiem neskaitāmas spekulāciju iespējas, no kurām nepatīkamākā policijai būtu varbūtība, ka viņi cietumā iespundējuši un nepatiesi apsūdzējuši nevainīgu cilvēku, kamēr īstais slepkava visu šo laiku ir turpinājis atrasties brīvībā

Maziem un lieliem

Vienīgā grāmata, kuru vajadzēja iekļaut divās kategorijas bija Zero G – tai ir ne tikai visas tās vienreizējās un uzslavu pelnījušās kvalitātes īpašības, kā Alien un Killer by Nature, bet arī ir ideāli piemērots jaunajiem lasītājiem, lai tos iepazīstinātu ar audio grāmatām.

Gan jau pēc vāka var pateikt, ka arī Sovereign ietilpst zinātniskās fantastikas žanrā, kā par mērķauditoriju minētu esam drusku vecākus bērnus, un varētu gan šo, gan Zero G un Alien salikt kopā zem Sci-Fi birkas, bet tādā gadījumā acīmredzami liekā grāmata tematikas, atmosfēras, mērķauditorijas u.c. ziņā būtu Alien.

Vienlaikus savā ziņā arī The Christmas Hirelings ir drusku piekabināts līdzās Zero G un Sovereign, bet ne tik ļoti, lai neatbilstu manai kategorija, ka tā patiks visa vecuma grāmatmīļiem. Šajā vēsturiskajā stāstā turīga britu vecīša radi uz Ziemassvētku laiku iesaka viņam nolīgt/”izīrēt” pāris mazu bērneļu, lai viņa īpašumā svētku laikā nebūtu tāds drūmums, kā citus gadus. Āķis vien tajā, ka idejas autoram bez priecīgākas atmosfēras radīšanas Ziemassvētkos, ir arī dažs labs slēpts alternatīvs iemesls attiecībā uz večuku un vienu no bērniem.

Non-fiction

Īss dokumentāls stāsts, kā The Queen, kas apkopo mākslinieces Aretas Frenklinas dzīvi un karjeru pat būdams labs riskē atstāt paplašināta Vikipēdijas raksta sajūtas, un labākais, uz ko tas var cerēt, ir ieinteresēt klausītāju pēc tam sameklēt biezāku, plašāku biogrāfijas grāmatu.

Tikmēr Strong Ending: From Combat to Comedy interesantā veidā ar vairāku Afganistānas un Irākas karu veterānu (ASV) piemēriem par to, kā ASAP programma, izmantojot komēdiju un gala stāvizrādes uzstāšanos (pat ja tikai vienreiz un uz 5 vai 10 minūtēm) cenšas palīdzēt posttraumatiskā stresa upuriem, kuru iejušanās atpakaļ civilajā dzīvē, kad tevi diendienā nedraud ienaidnieka uzbrukums.

Noslēdzoši iekš The Last Days of August žurnālis Jon Ronson izmeklē porno aktrises August Ames 2017.gada decembrī izdarītās pašnāvības apstākļus un faktoru virkni, kas viņu līdz tai noved. No visām trim šī gan tematiski, gan personas ziņā vismaz pirms noklausīšanās interesēja vismazāk, bet gan Džona izmeklēšana (pēc Augustas vīra lūguma), gan nelielais ieskats biznesa neglītajās aizkulisēs, un visa stāsta pasniegšanas veids, bija pietiekami labs, lai noturētu interesi līdz pašām beigām.

***

 

Atlikušās divas nesanāca iegrupēt ne vienā no iepriekšējām kategorijām un arī savā starpā ir ļoti atšķirīgas. Harry Clarke lugā tās galvenais varonis Filips, dzimis un audzis ASV, un neviena nemudināts sāk runāt izteiktā britu akcentā. Tēvam, maigi izsakoties, nepatīk nedz šī nez no kurienes uzradusies dīvainā balss, nedz arī daža laba cita dēla savādās izturēšanās manieres. Tikai vēlāk jau būdams pieaudzis, nejaušu apstākļu sakritības rezultātā papildus britu akcenta balsij dzimst alternatīvā persona – Harijs Klārks. Nedaudz nepatika, ka bonus materiāls (tāda kā mini luga) lielā mērā bija Harry Clarke tematikas variācija par nejaušību ietekmi uz lieliem dzīves notikumiem.

Tikmēr Lullaby ir īss šausmu stāsts par spoku apsēstu māju un jaunu pāri ar mazu zīdaini, kuri iegādājas ”nocenotu” mājokli, par spīti zināšanai, kādēļ tā. Protams, kā jau racionāli domājoši pieaugšie, viņi tikai nosmejas par absurdo domu, ka spoki varētu reāli eksistēt, tomēr dienām un nedēļām aizritot, abi tiek piespiesti maksāt augstu cenu par savu alošanos.

 

Advertisements

Valentīna Freimane – Ardievu, Atlantīda!

13512202

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Atēna

Manas pārdomas

Ardievu, Atlantīda! ir personas, Valentīnas Freimanes, dzīvesstāsts, par kuru (un arī daudzas citas), pirms šī grāmata nonāca manā rīcībā, pirms tam neko nezināju. Ne mirkli, nesāka šķist, ka stāsts kļūst sauss un garlaicīgs vai sevi žēlojošs attiecībā uz piedzīvoto Otrā pasaules kara laikā un pēc tam; varēja just Freimanes balsi, nevis cita viņas atmiņu pārstāstu.

Augusi pārtikušā un turīgā, kā arī labi izglītotā un kultūru mīlošā ebreju ģimenē, kur viņai ļauta gribas, prāta un domu brīvība, bet ne visatļautība, bērnības lielu daļu dzīvojot galvenokārt Berlīnē un Rīgā, gan arī Parīzē, V. Feimane nebūt nevarētu diži sūdzēties par tā brīža dzīves apstākļiem. Kā pati to vairākkārt to atzīmē, tad līdz pat salīdzinoši lielam vecumam bijusi pasargāta no lielās pasaules un dažādam negācijām pret ebrejiem, īpaši Hitleram gūstot arvien lielāku varu un tuvojoties Otrajam pasaules karam.

Ardievu, Atlantīda! sniedz arī interesantu ieskatu autores pasaulē, kur tikšanās/sastapšanās (vai vismaz regulāra viņu darbu baudīšana un attiecīgā mākslinieka pazīšana) ar lielu daļu tā laika aktieriem (kino, teātris) un operas, baleta māksliniekiem minētajās pilsētās viņai nebija nekas svešs. Nemazāk interesanta bija grāmatas beigu daļa par Valentīnas slēpšanos Rīgā un pārvietošanās no vieniem labiem ļaudīm pie nākošajiem, un kad pat tad varētu teikt, ka viņai nosacīti veicas, nepiedzīvojot tās šausmas, kā citi.

Gandrīz vai rodas vēlme par vienu vai otru, vai kādu citu grāmatā minētu tematiku, palasīt tam veltītu darbu.

Yuri Slezkine – The House of Government: A Saga of the Russian Revolution un Anda Līce – Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības

33198390

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Blackstone Audio un Liesma

Manas pārdomas

Yuri Slezkine apjomīgā grāmata House of Government, kā uz to norāda apakšvirsraksts ir patiesa sāga, kura vairāk nekā 1000 lapaspusēs vēsta par komunistiskās Padomju Savienības dzimšanu un tās radītāju idealoģiju. Ar ne vienu vien piemēru lieliski tiek parādīta tās apbrīnojamā līdzība ar reliģiskajiem mītiem un izcelsmes stāstiem, kuri ir vien pasniegti citā gaismā attiecīgai publikai.

Tikmēr personas, caur kuru piedzīvoto gūstam ieskatu kā pirms varas maiņas un pēc, tā arī režīma represīvajās darbībās, ir no 1931.gadā pabeigtās masīvās daudzdzīvokļu nama iemītniekiem. House of Government nav nekāda fiksā idejā par labu grāmatas nosaukumu, bet gan reāli eksistējoša celtne ar savu kino, dienas centru bērniem, spēļu istabām, tenisa kortiem, banku, pastu, frizētavu, telegrāfu u.c. Tas tikai vēl spilgtāk apliecina, ka partijas līderu skaļi izkliegtie ideāli par vienlīdzīgu sabiedrību jau no paša sākuma patiesībā nebija nemaz tik nopietni un svarīgi. Kaut kā jau ir jāatalgo tie, kuri tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem; galvenais, lai ‘’muļķībām’’ notic vienkāršais cilvēks un būtu pēc tam gatavs paklausīt.

Vienu gan viņiem jāliek pie sirds, ka ar vieglu roku dotais, var vienā jaukā naktī tikpat ātri atņemts. Atliek tikai vēlā vakara vai nakts stundā atskanēt neaicinātam klauvējienam, lai ‘’tavs’’ dzīvoklis un/vai postenis jau būtu piešķirts citam. Nav ne kāds brīnums, ja pēc kādas aptaujas lielākajai daļai partijas biedru ir konstatēta kāda neirotiskas dabas kaite, ja ik mirkli ir jāatskatās pār plecu, jo, pat būdams dedzīgs partijas ideoloģijas atbalstītājs, vari tikt pasludināts par ‘’kulaku’’, valsts nodevēju, kam par sodu vari tapt uzreiz nosūtīts uz nošaušanu, tikt ieslodzīts vai izsūtīts. Līdzīgi var pieminēt arī par šāvējiem/nāves soda izpildītājiem, kuri paši pēc tam ņem identisku likteni.

Neskatoties uz to, ka House of Government fokusējas uz laika periodu no Pirmā pasaules kara beigām un varas maiņas līdz Otrā ievadam, ir apbrīnojams autora smalkais darbs sameklējot dažādo nama iemītnieku dienasgrāmatu, sarakstu u.c. liecības, no kurām noteikti tikai kripatu ir bijis iespējams pasniegt lasītāja acij. Par spīti iespaidīgajam apjomam atliek vien padomāt, kādu apjomu būtu vēl bijis iespējams sasniegt, piemēram, ja tiktu sīkāk apskatīts cariskās ģimenes liktenis un apvērsums vai Ukrainas bads. Nemaz nerunājot par partijas priekšsēdētājiem un citiem nozīmīgiem ‘’spēlētājiem’’.

Šeit vēl cita lasītāja viedoklis. Bet tālāk daži vārdi par Via Dolorosa.

18464154

***

Via Dolorosa sevī slēpj liecības par traģiskajiem notikumiem, kurus ar Padomju varas nostiprināšanos Latvijā piedzīvoja daudzi jo daudzi iedzīvotāji. Daļa izsūtīto atmiņas, kuri pamanījās izdzīvot par spīti visam, tad nu tikušas apkopotas 1990.gadā izdotajā Via Dolorosa

No ārpuses ar košu vāku ne man iedotās Via Dolorsa kopijas baltie noņemamie vāki, nedz cietie melnie vāki, bet grūti iedomājamie un neskaitāmie izpostītie cilvēku likteņstāsti kopā veido smagu lasāmvielu. Grāmatas sākums galvenokārt sastāv no 1941.gada 14.jūnija liecībām, bet diemžēl tālāk ir gan par 1949.gada notikumiem, gan par atkārtotām cilvēku izvešanām, kuri bija pamanījušies atgriezties Latvijā, u.c. notikušajām zvērībām.

Tīri personīgi vairāk patika cilvēku personīgie atmiņstāsti un vēstuļu sarakstes, neskatoties uz atšķirīgajiem valodas stiliem, kas saprotams vienam padodas lasāmāks nekā citam, kā arī ar tematiku saistītie dzejoļi, nekā grāmatu fragmenti, par piemēru minot fragmentu no Anitas Liepas dokumentālā romāna ‘’Ekshumācija’’; īpaši kad jau pirms Via Dolorosa biju nodomājis to lasīt kā nākamo. Kā arī, ja tā ļoti gribētos piekasīties no šodienas lasītāja skatpunkta, tad tas būtu par atšķirīgajiem fontiem dažādās grāmatas vietās, kas drusku izsit no ritma.

Tuvojoties valsts simtgadei der gan svinēt šo brīdi, gan atcerēties vairāk par līdz šim notikušo – kā priecīgus atgadījumus, tā dažādās pārestības gan valstiski, gan individuāli. Noteikti iesakāms tiem, kas vēlas uzzināt ko jaunu un/vai atsvaidzināt zināšanas šajā tematikā.