Conn Iggulden – Emperor #2-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Ja Emperor sērijas pirmajā grāmatā The Gates of Rome autors vēl iepazīstina lasītāju ar Gaja Jūlija Cēzara vārdu un personāžu, tad iekš The Death of Kings Cēzars sāk veidot savu leģendu, kuras spēks nesīs viņa vārdu vēl vairāk nekā divus tūkstošus gadu pēc paša nāves. Arī Romā Cēzara sabiedrotie un citi līdzgaitnieki sāk noprast, kādas spēks un līdera dotības vadīt leģionus piemīt šim jaunajam censonim, cik bīstams ienaidnieks vai noderīgs draugs viņš varētu tapt nākotnē.

Pirmais postenis Cēzaram ir uz galeras, kuras uzdevums ir cīnīties un apkaut tirdzniecībai kaitīgos pirātus, bet jūras kara flote un kuģniecība ne tuvu nav Romas spēcīgākais aspekt,s un salīdzinoši ar pirātu kuģiem Romas galeras ir krietni lēnākas un grūtāk manevrējamas. Kā rezultātā, ja pirāti labi izplāno iepriekš sagatavotu slazdu un vairāki kuģi vienlaikus apvieno spēkus, tik iespaidīgie leģionāri uz kuģa nebūt vairs nav tikpat biedējoši, kā ierastākos apstākļos uz sauzemes. Tā nu dzimst pirmā leģenda ar nonākšanu pirātu gūstā, izpirkuma naudas pieprasīšanu no ģimenēm Romā, kā apjomu Cēzars šķietami pats paaugstina, lai summa nebūtu zem viņu goda, bet vienlaikus apsolot pirātiem, ka pēc atbrīvošanas pienāks diena, kad viņš personīgi nogalinās vainīgos pirātus un viņu kapteinu un atgūs zeltu, lai finansētu savākto karaspēku.

Tikmēr pašā Roma politiskās intrigas, mērošanās spēkiem un tā visa reizēm pavadošās slepkavības rit savu gaitu. Republika zem Sullas dzelzs dūres vēl paspēj izdzīvot pirms kāds viņa varu un izdarības nespēj varis izturēt, bet arī pēc tam liela daļa izslavēto senatoru neizprot situācijas nopietnību, kas gan būtu varējis mudināt leģionu ģenerāli tā pārņemt varu savās rokās, vai vienkārši rīkoties preventīvi, lai tā vairs neatgadītos.

Bet arī atgriežoties tik gaidītajās mājas ērtībās, Cēzaram nav dots laika atpūsties mīkstos pēļos, katru dienu jāuzmanās un jāgudro ko darīt, kā rīkoties, lai nepieļautu kāda kādreizējā Sullas drauga atriebes soli. Vai vienkārši aiz naida, kas iegūts no kaimiņu ķildām un sakaušanās reizēm ar kaimiņu dēlu Suetonius, kurš sapņo un cer jebkādīgi ieriebt Cēzaram, kuram kremt katrs panākums un slavas mirklis, ko Cēzars gūst, kurš iztēlojas, kā viņš varētu būt Cēzara vietā un rīkoties līdzīgi, ja vien šo Cēzaru izdotos neuzkrītoši pastumt nostāk un ieņemt viņa vietu. Kāpēc gan viņam tā izdodas uzrunāt un iedvesmot citus leģionārus, kamēr viņš Suetonius paliek neievērots tajā pašā nemainīgajā armijas ranga statusā?

Otrajā The Death of Kings daļā par sevi liek manīt tāds vēsturiski atpazīstams vārds kā Spartaks, kura vadīto vergu sacelšanos autors vairāk izmanto, lai izceltu briestošās un jau pirms tam brīžiem manāmās plaisas bērnības draugu Jūlija un Marka Bruta starpā. Grūti spriest cik vēsturiski akurāti, bet fragmenti no Sparta skatpunkta neparāda viņu tajā labākājā armijas līdera un stratēģa gaismā. Jā, pārsteiguma elementa brīdī viņam izdodas savākt desmitiem tūkstošu vergu zem sevis, bet tālāk par slepkavošanu un laupīšanu diži vairāk plānu nav.

Spartaka sacelšanās ir otra iespēja, nu jau ietekmīgāku romiešu acīs kā Krass (labāks tirgonis ar biezu maku, nekā ģenerālis) un Pompejs. Lai arī Senāts balsojumā uztic leģionu vadīšanu Krasa, aiz bailēm, ka Pompejs viņa vietā varētu kļūt par nākošo Sullu, tad cīņās pret Spartaku nevienam nav šaubu, kurš patiesībā dod visas pavēles.

Zinot, ka autoram lielos vilcienos jāiekļaujas vēstures dotajos rāmjos, var uzteikt viņa prozu, kas sižetu padara lasāmu un saistošu. Papildus tas atgādina, kāpēc der izlasīt pa kādai dokumentālai grāmatai, jo šis tas jāpagroza par labu interesantākam un labākam sižeta dramatizējumam, kāpēc nevajag paļauties uz vēsturiskajiem romāniem kā interesantākiem vēstures avotiem, jo to dokumentālo tak būtu garlaicīgāk lasīt.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Pagājuši teju četri gadi kopš Pompejs norīkojis Gaju Jūliju Cēzaru un viņa leģionu Spānijas teritorijas sargāšanai un apsaimniekošanai. Četri gari gadi, kuru laikā nav pieredzēta neviena liela adrenalīna radoša kauja. Lai arī savu laiku un paveikto Spānijā Cēzars var atzīmēt ar pozitīvu zīmi, tomēr paša ambīcijas ir krietni lielākas. Tādēļ tuvojoties gan sava norīkotā Spānijas termiņa beigām un konsula vēlēšanām Romā, Cēzars pieņem lēmumu laicīgi atgriezties mājās, lai Pompejs neizdomātu viņu norīkot atkal cita provincē.

Augot Cēzara ambīcijām, mazpamazām pieaug strīdi un nesaskaņas starp Cēzaru un Brutu, kuras ik pa brīdim uzplaiksnī lielākās domstarpībās. Nepamet sajūta, ka autors, labi apzinoties, kā noslēgsies Cēzara dzīve, ik pa brīdim dot mājienus, kurus citkārt neiestarpinātu.

Pirmā atgriešanās Romā un konsula vēlēšanas ir pirmā The Field of Swords daļa. Dzimst jauns triumvirāts starp Pompeju Krasu un Cēzaru, kurā visus vieno kāre pēc varas un ietekmes katram savā sfērā. Par draudzību to noteikti nenosauksi, bet vispusējs respekts gan. Krasam kā naudasmakam tiek monopoltiesības tirdzniecībā, Pompejam lielāka ietekme Romas pilsētā, bet Cēzaram tiek ļauts iekarot Romai jaunas teritorijas un doties Gallijas reģionu.

Jaunas nepieredzētas teritorijas, klimatiskie apstākļi un iekarojamo ciltis, kuras pēc seniem laikiem jauna un spēcīga pretinieka vārdā apvienojas, lai censtos to padzīt no savām mājām. Lai kā apvienotās ciltis zem viena vadoņa un karaļa necenstos, lai cik simtus leģionāru nenogalinātu, pašu rindās kritušo skaits mērāms tūkstošu tūkstošos. Par gluži nekavētu un gludu Gallijas teritorijas iekarošanu Cēzara kampaņu nebūt nenosauksi, bet viņa vadītie leģioni un pielietotā stratēģija attēlota gandrīz kā izcila.

Tomēr atkal Cēzaram sirdsmiers un pilna laime nav sasniegta. Ir jāsniedzas vēl tālāk uz leģendām un mītiem apvītām teritorijām pāri atklātai jūrai uz salām, kuras tagad saucam par Lielbritāniju. Lai arī daļā leģionāru līdzīgi kā Brutam rodas jautājums, kad varēs atgriezties mājās, kad Cēzaram būs gana, tad viņa kā vadoņa harizms un talants ātri vien liek tādām domām pagaist (gandrīz no visu prātiem), iztaisnoties staltāk un izpildīt doto uzdevumu, pavēli ar degmi, pat ja esi mežonīgi noguris no gadiem ilgās kampaņas.

Tikmēr mājās Romā Pompejam un Krasam nemaz nesokas tik ideāli pilsētas pārvaldīšanā kā gribētos. Jauni kadri senātā ievieš jaunas un bandām pielīdzināmas vēsmas, kas teju iegrūž visu Romu vardarbīgās sadursmēs un ciešanās. Dodot vārdu lielākam tēlu pulkam un mainot pa brīdim notikumu lokāciju, autors Conn Iggulden veiksmīgi liek noprast augošās un topošās impērijas apmērus. Diemžēl vai par laimi, kā nu kuram, bet triumvirāts cieš nāvi, kad Krass ar dēlu krīt kaujā kādā Romas provincē. Pompeja vienīgais šķērslis neierobežotai varai nu ir Cēzars, kurš to laibi apzinās un otrā atgriešanas šīs grāmatas ietvaros un pirmā sērijas ceturtajā grāmatā iezīmēs leģendārā Rubikonas upes šķērsošana.

Viena doma par “Conn Iggulden – Emperor #2-3

Atbildēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.