Carl Safina – Song for the Blue Ocean: Encounters Along the World’s Coasts and Beneath the Seas

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dziesma zilajam okeānam vairāk atgādināja un vilka uz pirmskapa euloģijas vārdiem. Ja ir vēlme uz kaut ko depresīvu un tālu no uzmundrinoša, tad pavisam droši varu ieteikt 1998.gadā izdoto Carl Safina grāmatu Song fot the Blue Ocean. Caur dažu zivju sugu prizmu, skaudrs skatījums uz attiecīgajā brīdī esošo situāciju okeānos un dažās ASV hidroelektorstaciju un nepārdomātas mežu izciršanas ietekmētās upēs.

Tunczivs Klusajā un Atlantijas okeānā, lasis, it īpaši nārstošanas laikā, kuram jācīnās, lai tiktu garām daudzajiem dambjiem, gan, lai tiktu līdz nārstu vietām, gan jaunajiem atpakaļceļā, un grāmatas noslēgumā autors apskata situāciju un zveja praksi gan akvārijiem, gan uz šķīvja liekamajām tropu un koraļļu reģionos.

Īstermiņa domāšana, alkatība, peļņa tagad un tulīt un pēc manis kaut vai ūdens plūdi burvīgi raksturo domāšanu, kas pamatā valda lielo zvejas korporāciju prātos un vien palēnām sāk izskaloties no cilvēka parastā, kuram pašam klātienē ir redzams, kā gadu no gada zivju skaits samazinās. Varētu domāt, ka tas viens un divi liktu acīm atvērties, bet atliek vien šad un tad ieraudzīt skatu, kas atgādinā, kā bijis agrāk, lai atrastos kāds, kas noliegtu zinātnieku apgalvojumus par pārzvejošanas negatīvo ietekmi.

Nav tā, ka grāmatas gaitā Karls Safina par galveno vainīgo stādītu tikai ekscesīvu zvejošanas praksi pāri zivju spējai atjaunoties. Lašu piemērs parāda, cik liela nozīme ir arī izpratnei par faktoriem, kas ietekmē zivju skaitu to nārstošanas laikā. Mežu kailcirtes kā tādas, kā arī gar upju krastiem, izpratne par ilgtermiņa mežsaimniecību un, piemēram, šķietami kritušu koku zaru ‘’piedrazotu’’ upi, atbilistoša hidroelektrostaciju būve, kas neislēdz efektīvu elektrības ražošanu un zivju līdzāspastēvēšanas iespējas, ja dambis pareizi uzbūvēts, ir tikai daži no faktoriem, tai skaitā klimata pārmaiņas.

Diemžēl autoram un viņa domubiedriem ir jācīnās par katru solu, cenšoties pasargāt dažādās sugas no izmiršanas, lai galu galā nodrošinātu pašu zvejnieku izdzīvošanu un peļņu. Varbūt no malas šķiet drusku pārsteidzoša doma, ka ilgstošā laika periodā apdomīgi apsaimniekojot dabas resursu peļņa gan pašam, gan nākotnes kolēģiem (varbūt pat paša bērniem) ir lielāka, nekā dažos gados visu izvejojot vai izcērtot, ka nekas nepaliek pāri. Vien pašās beigās ir kāds optimisma saules stariņš ar piemēriem, kur cilvēki uz lauka un vietas sāk aptvert, ka nav labi un kaut kas jāmaina. Vienīgais bail iedomāties, kāda ir šībrīža situācija pasaulē teju 25 gadus vēlāk, kad lielai daļai domāšana vēl ir tāda pati, ar kādu autoram nākas saskarties.