Iepalicēji #39

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Halfway to the Grave (Night Huntress Universe #1) by Jeaniene Frost

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Catherine “Cat” Crawfield – amatier-vampīru medniece, kuru motivē mātes atriebšana, kuras izvarošanas rezultāts ir viņa. Pus-cilvēks, pus-vampīrs Katei ir zināms lielāks fiziskais spēks un labākas maņas kā parastam mirstīgajam, bet tas ne tuvu nepalīdz, kad viņa savos azartiskajos piedzīvojumos pirmoreiz sastop vecāku Master klases vampīru, kurš sevi sauc par Bones.

Viņai vēl paveicas, ka Bones nav no slikto vampīru tipāžiem, bet tāds, kurš savas slāpes veldzē, nenogalinot pārtikas avotu. Turklāt par pārsteigumu Katei Bones arī pats medī sliktos uz slepkavošanu noskaņotus vampīrus, lai neļautu nevajadzīgi sliktai slavai lieki izplatīties. Tā jau diži laba tā nevar būt, ja runa ir par tik liela izmēra asinssūcējiem.

Papildus Bones labajai dabai, viņš piedāvā personīgi apmācīt Kati, lai viņa kļūtu vēl spēcīgāka un veiksmīgāka vampīru medniece, un teiksim tā, apmācības un treniņi noris arīdzan horizontāli starp palagiem, ar ko arī sapratu, ka esmu iesācis paranormālu urbānās fantāzijas romantiku. Pavisam noteikti ar šo sēriju izkāpju ārpus ierastās lasāmvielas, bet pamata sižets, kas ietver arīdzan politiķu apzinātu vienošanos savstarpēja labuma gūšanai, bija gana interesants un spēcīgs, lai ieinteresētu turpināt ar One Foot in the Grave.

Laikam nebūs tā vieta, kur uzdot loģikas tipa jautājumus par vampīru fizioloģiju, ja viņi pēc folkloras skaitās miruši, bet asiņo tik un tā u.c.

Pāreja no visu vampīru nīšanas uz Bones iemīlēšanu nav sasteigta, bet neievelkas arī diži gari.

***

A Passion for Nature: The Life of John Muir by Donald Worster

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Personīgs izpētes izgājiens dokumentālajā non-fiction žanrā, it īpaši pirkstu iemērkšana biogrāfijās, kas dod ieskatu personībās, par kurām ne vēstures stundu klasēs, ne kaut kur citur neesmu neko dzirdējis, zinājis. Kaisle pret Dabu ir par John Muir, dzimušu 1838.gada 21.aprīlī, kurš savas dzīves laikā deva lielu pienesumu dabas aizsardzībā kā tādā.

Galvenais, ko no Donald Worster sarakstītās biogrāfijas sapratu, ka Džons, viņa uzskati un skatījums uz pasauli ir bijis krietni pirms sava laika gan attiecībā pret dabu, ka tās resursi nav pašsaprotami, neizsmeļami un domāti cilvēka izmantošanai un maka piepildīšanai, gan pret līdzcilvēkiem ar atšķirīgu ādas krāsu. Vienīgais, ka pretinieku ar atšķirīgām idejām bija un ir krietni vairāk. Jau tad kā biogrāfijas subjekts, tā citi līdzīgi domājošie uztraukušies par cilvēka saimnieciskās darbības ietekmi uz floru un faunu, diemžēl atliek vien atcerēties par Song for the Blue Ocean grāmatu, lai saprastu, ka naudaskārei nereti ir lielāks spēks.

Audiogrāmatas versijā, protams, neiekļausi fotogrāfijas, tādēļ lieliski tam noder kā Vikipēdijas lapa par Džonu, tā arī citi interneta resursi. Dabas aktīvisma darbs, kas licis ceļiem mīties ar tādu personību kā ASV prezidents Teodors Rūzvelts, bet pat tāda mēroga kontakti biežāk likuši mērot kompromisa ceļus paslēptus aiz nacionālās izaugsmes ideāliem.

***

A Local Habitation (October Daye #2) by Seanan McGuire

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Salīdzinoši ar Night Huntress Universe urbāno fantāziju October Daye sērija patīk labāk. Mazāk uz lapas redzamu gultas prieku, vairāk mistērijas un slepkavību izmeklēšanas, kas laikam atbildīs vairāk manai gaumei, ja runa ir par urbāno fantāziju.

Labs turpinājums pēc sērijas pirmās grāmatas Rosemary and Rue, kas lasīta gandrīz pirms gada, kurā labi sabalansēts gan aktuālās grāmatas sižets, gan atgādinājumi par faktiem no pirmās.

October ‘’Toby’’ Daye, fejas un cilvēka vecāku meita, ir profesionāla detektīve, kuras liege lords Silvestrs, the Duke of Shadow Hills, uzdevis viņai kā bruņinieces titula īpašniecei izmeklēt mīklainas nāves, varbūt pat slepkavības, kuras saucamas par īpatnējām pat paranormālās pasaules pārstāvjiem, jo, ja parasti feju mirstīgās atliekas savāc teju profesionāls serviss, jo feju līķi netrūd, tad šoreiz tās atstātas turpat. Papildus tam Tobija, kuras paranormālā vecāku puse davājusi talantu no asinīm ‘’nolasīt’’ atmiņas, palīdzot detektīves darbā, atklāj, ka visu līķu asinis ir atstātas pilnībā bez atmiņām. Viņa pati (un domājams arī lasītājs) uzreiz to neapjauš, ka iemesls, kāpēc ķermeņi nav savākti un kāpēc viņa tos nespēj tā teikt nolasīt varētu būt viens ar otru saistīti.

Labi izstrādāta savstarpējā feju un citu radību hierarhija un tam pakārtotās attiecību dinamikas, kurām Tobijai jājaucas pa vidu, lai atrisinātu viņai uzdoto, ko tikai vēl interesantāku padara aspekts, kad dažādas paranormālās radības līdz galam neizprot, cik svarīgi neiejaukties tikko atrastā slepkavības vietā, ka viņu darbības var neviļus vainīgajam pat tikt cauri sveikā.

***

Outlaws by Tim Green

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Varbūt pēc grāmatas apraksta, kā arī tās noformējuma biju gaidījis vismaz aizraujošāka tipa trilleri ar saspringtības pilniem momentiem, ja ne arī kriminālromāna piejaukumu, bet Outlaws jeb Ārpus Likuma gala iznākums ir tālu no lasītprieku sniedzoša.

Kodijs, profesionāls amerikāņu futbola NFL līgas spēlētājs, kura karjera viņa devītās sezonas priekšvakarā ir uz finiša taisnes ne tāpēc, ka pašam būtu apnicis spēlēt, bet galvenokārt jo paša veselība un it īpaši viena no ceļa locītavām vairs nespēj izturēt milzu slodzi, kas ik dienu no tā tiek prasīta. Tikmēr mājas dzīvi šikā stilā piekopj pēdiņās vīru atbalstošā sieviņa Dženija, kurai sekluma ziņā romāna ietvaros ir pa kādam konkurentam, bet līdz galam konkurenci šajā aspektā sastādīt neviens nespēj.

Paralēli Kodija profesionālās un laulātās dzīves drāmu sižetiem, autors mēģina paralēli risināt un vēlāk, kā jau izdomātā romānā, kopā sasaistīt vēl vairākus sižetus. Jauna veiksmīga advokāte Medisone ne gluži spiestā kārtā, bet tomēr ar lielu pierunāšanu uzņemas gandrīz vai bezcerīgu aizstāvības lietu, kurā šķietami acīmredzami alkohola un narkotisko vielu ietekmē jaunietis nogalinājis divus draugus. Tomēr paša puiša liecība, ja vien kāds tai noticētu, drusku nesaskan ar oficiālo versiju, jo pēc viņa vārdiem noziegumu pastrādājis kaut kāds vīrs ģērbies melnā apģērbā. Protams, par cik viņš nav bijis skaidrā, tad sīkākas detaļas nespēja pateikt.

Un kā noslēdzoši (apraksta galvenais sižets tā šķiet) teju valsts nodevības mēroga kodolieroču izstrādāšanai derīga plutonija izzagšana un pārdošana tālāk, kur vainīgajiem svarīgāka ir personīgā maka piepildīšana ar tik kāroto dolāru, ka maz rūp kas ar pārdoto preci tiks iesākts tālāk.

Gala secinājums, ka autors centies vienlaikus žonglēt ar pārāk daudz sižetiem, no katra pēc idejas varētu izveidot aizraujošu notikumu gaitu, bet to kombinācija un arīdzan prozas stils nepavisam nešķita izdevies. Lielākoties vilšanās.

Cynthia Moss – Elephant Memories: Thirteen Years in the Life of an Elephant Family

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: William Morrow

Manas pārdomas

Autores Cynthia Moss 1988.gadā izdots memuārs par un ap ziloņiem, par viņas 13 gadu garu un vismaz pēc grāmatas publicēšanas vēl turpinātu pētniecības darbu Kenijas Amboseli Nacionālajā parkā. Katra nodaļa aizsākas ar nelielu ainiņu ziloņu dzīvē, kas iederas attiecīgās nodaļas tematā, būtu tas savstarpējās attiecības, pārošanās un jaunās paaudzes radīšana vai attiecības un nedienas saskarsmē ar cilvēkiem, kas pēc tam tiek turpināts ar tiešāku autores pieredzi.

Sintija Mosa savu darbu aizsāk laikā, kad zināšanas par ziloņiem, viņu paradumiem un citiem to dzīvi ietekmējošiem faktoriem, izņemot cilvēku ietekmi, ir tikpat kā nezināmi. Tas ka kāre pēc ziloņkaula ir drastiski ietekmējusi ziloņu populāciju ir bijis skaidrs jau tad, diemžēl ieguglējot par aptuveno ziloņu skaitu Āfrikā kopējais skaits nav iepriecinošs, tad attiecībā par citām lietām daudziem, arī pētniecībā iesaistītiem, jācīnās ar maldīgiem priekšstatiem un iespaidiem, lai saprastu, ka dzīvniekiem nav jāprot kāda no cilvēku valodām, lai viņiem būtu sava civilizācija, kultūra utml.

Starp citiem tematiem Elephant Memories ir Sausums, Migrācija, Ziloņu pielāgošanās spējas jauniem apstākļiem, Populācijas dinamika un grāmatu noslēdzot autores pārdomas par ziloņu nākotni. Līdz pat beigām Sintijai Mosai izdodas saglabāt optimismu un meistarīgi atstāt patālāk fonā depresīvākos aspektus. Kas nepatīkami pārsteidza, pat viedokļos no autores kolēģiem, ir ideja par kaut kādu utopisku neskartu dabu, it īpaši attiecībā uz ziloņu nogāztiem kokiem, lai, piemēram, tiktu pie to galotnēs esošām neizsniedzamajām lapām vai gardajām saknēm, par ko zināšanas un izpratne līdz šodienai ir uzlabojusies, bet grāmatas publicēšanas laikā, risinājums ir bijis drastisks un manuprāt proporcionāli pavisam neadekvāts – simtu un pat tūkstošu ziloņu sistemātiska izšaušana. Ņemot vērā, ka ziloņi nevairojas kā trusīši, iznēsānas periods 22mēneši + vēl zīdīšanas laiks līdz nākošā mazuļa ieņemšanai, kā arī citi mirstības ietekmējoši fakori bez cilvēka, tad šāda tipa rīcība drīzāk ir pielikusi palīdzīgu roku ziloņu vispārējā skaita samazināšanā.

Nenoliedzami pētnieciskais darbs par ziloņiem kopš Elephant Memories ir gājis uz priekšu, bet autores balss un pieredzes izklāsts padara grāmatu ne mazāk interesantu, pat ja tā izdota pirms 34 gadiem.

Carl Safina – Song for the Blue Ocean: Encounters Along the World’s Coasts and Beneath the Seas

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dziesma zilajam okeānam vairāk atgādināja un vilka uz pirmskapa euloģijas vārdiem. Ja ir vēlme uz kaut ko depresīvu un tālu no uzmundrinoša, tad pavisam droši varu ieteikt 1998.gadā izdoto Carl Safina grāmatu Song fot the Blue Ocean. Caur dažu zivju sugu prizmu, skaudrs skatījums uz attiecīgajā brīdī esošo situāciju okeānos un dažās ASV hidroelektorstaciju un nepārdomātas mežu izciršanas ietekmētās upēs.

Tunczivs Klusajā un Atlantijas okeānā, lasis, it īpaši nārstošanas laikā, kuram jācīnās, lai tiktu garām daudzajiem dambjiem, gan, lai tiktu līdz nārstu vietām, gan jaunajiem atpakaļceļā, un grāmatas noslēgumā autors apskata situāciju un zveja praksi gan akvārijiem, gan uz šķīvja liekamajām tropu un koraļļu reģionos.

Īstermiņa domāšana, alkatība, peļņa tagad un tulīt un pēc manis kaut vai ūdens plūdi burvīgi raksturo domāšanu, kas pamatā valda lielo zvejas korporāciju prātos un vien palēnām sāk izskaloties no cilvēka parastā, kuram pašam klātienē ir redzams, kā gadu no gada zivju skaits samazinās. Varētu domāt, ka tas viens un divi liktu acīm atvērties, bet atliek vien šad un tad ieraudzīt skatu, kas atgādinā, kā bijis agrāk, lai atrastos kāds, kas noliegtu zinātnieku apgalvojumus par pārzvejošanas negatīvo ietekmi.

Nav tā, ka grāmatas gaitā Karls Safina par galveno vainīgo stādītu tikai ekscesīvu zvejošanas praksi pāri zivju spējai atjaunoties. Lašu piemērs parāda, cik liela nozīme ir arī izpratnei par faktoriem, kas ietekmē zivju skaitu to nārstošanas laikā. Mežu kailcirtes kā tādas, kā arī gar upju krastiem, izpratne par ilgtermiņa mežsaimniecību un, piemēram, šķietami kritušu koku zaru ‘’piedrazotu’’ upi, atbilistoša hidroelektrostaciju būve, kas neislēdz efektīvu elektrības ražošanu un zivju līdzāspastēvēšanas iespējas, ja dambis pareizi uzbūvēts, ir tikai daži no faktoriem, tai skaitā klimata pārmaiņas.

Diemžēl autoram un viņa domubiedriem ir jācīnās par katru solu, cenšoties pasargāt dažādās sugas no izmiršanas, lai galu galā nodrošinātu pašu zvejnieku izdzīvošanu un peļņu. Varbūt no malas šķiet drusku pārsteidzoša doma, ka ilgstošā laika periodā apdomīgi apsaimniekojot dabas resursu peļņa gan pašam, gan nākotnes kolēģiem (varbūt pat paša bērniem) ir lielāka, nekā dažos gados visu izvejojot vai izcērtot, ka nekas nepaliek pāri. Vien pašās beigās ir kāds optimisma saules stariņš ar piemēriem, kur cilvēki uz lauka un vietas sāk aptvert, ka nav labi un kaut kas jāmaina. Vienīgais bail iedomāties, kāda ir šībrīža situācija pasaulē teju 25 gadus vēlāk, kad lielai daļai domāšana vēl ir tāda pati, ar kādu autoram nākas saskarties.

Joel Sartore – Vanishing: The World’s Most Vulnerable Animals (Photo Ark) UN Pedro Jarque Krebs – Fragile

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Nat Geo Books

Manas pārdomas

Ja Forests of Our World autors noslēdz grāmatu ar optimistisku nākotnes prognozi, tad šī grāmata liek nolaisties uz zemes. Varbūt ne gluži sagrauj jebkādas cerības sīkās un kopā nesaliekamās šķembās, bet noteikti liek ieskatīties bēdīgām un lielākoties cilvēku rīcības izraisītām sekām tieši acīs.

Liela daļa grāmatā iekļauto fotogrāfiju subjekti pārstāv sugas, kuras ir vai nu ceļā uz izmiršanu par spīti aktīvistu centieniem vai arī ir bīstami tuvu tam, jo cilvēku skaits, kam tas rūpētu, nav pietiekami liels, un drīzā nākotnē arī var nonākt uz izmiršanas sliekšņa. Varbūt fokuss nav tik izteikti vērsts kukaiņu virzienā, bet fotogrāfijās nav aplūkojami tikai lieli un/vai plaši atpazīstami dzīvnieki.

Diemžēl pamatiemesli atkārtojas gandrīz no sugas – teritorijas sarukums, klimata pārmaiņas un malumedniecība ir tikai daži no biežāksastopamajiem.

Nedaudz atrauti no grāmatas tēmas ir otrs diemžēl, kas jāizsaka par grāmatas sējuma kvalitāti un konkrēti, ka fotogrāfiju lapaspuses un to papīra svars laikam ir pārāk liels slogs izvēlētajai līmei. Jau pēc vienas lasīšanas reizes var manīt, ka ļoti ilgs mūžs šai citādi tik vērtīgajai grāmatai nav lemts. Neatceros, ka pirms kāda laika lasītajai Putnu Foto Arkai būtu līdzīga liksta, kam par iemeslu iespējams ir mazāks lapaspušu skaits.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: teNeues

Manas pārdomas

Pavisam atšķirīga pieeja gan pašu fotogrāfiju uzņemšanā un to izvietojuma principos grāmatā, gan iekļauto sugu izvēlē, no kurām dažiem atvēlētas līdz pat 6 un 8 lpp.

Stipri mazāks sugu skaits, no kurām liela daļa populāras un plaši atpazīstamas sugas un mazāk dažnedažādās to apakšsugas/paveidi. Gandrīz eksluzīvi tikai lielāka izmēra dzīvnieki, vien daži abinieki vai putni, kur nu vēl kukaiņi.

Neieteiktu Fragile kā atsevišķu grāmatu, bet drīzāk kā papildinošu kompanjonu citai dabas aizsardzībai veltītai grāmatai, kā tagad, kad lasījo to uzreiz pēc apdraudētajām sugām veltītu Joel Sartore grāmatu.

Trīs vienā: The Jewel of Dantenos, The Hospital, The Coming Storm

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Brian D. Anderson – The Jewel of Dantenos (The Godling Chronicles #0.5)

Viena no divām šajā ierakstā pieminētajām sēriju prequel novelēm (visas trīs grāmatas bez maksas bija pieejamas iekš Audible), un atšķirībā no The Hospital, šī nebūt neieinteresēja mani uzsākt pamata sēriju. Ja pilnībā neizstrādāti vai sēriju nezinošam lasītājam īsajā darbā līdz galam neiepazīts tēls vēl ir kaut cik saprotams, tad sižets ne sākumā, ne vidū un vēl jo vairāk beigās galīgi neko neizteica. The Jewel of Dantenos vērts lasīt/klausīties sērijas fanam.

 

 

 

 

Keith C. Blackmore – The Hospital (Mountain Man #0.5)

Augusts Berijs cenšas izdzīvot zombiju sērgas piemeklētā pasaulē, un viens pats šī īsā stāsta ietvaros viesojas slimnīcā cerībā atrast materiālus, kas to atvieglotu, bet saskaras ar nepatīkamiem un potenciāli letāliem pārsteigumiem. Pirms klausīšanās nebiju ieskatījies, kurš ierunā The Hospital – izrādās tas pats džeks, kurš ierunā Expeditionary Force. Mountain Man sēriju noteikti piefiksēšu kā klausīties vērtu.

 

Un noslēdzoši Michael Lewis – The Coming Storm

Non-fiction žanra stāsts gan par laikapstākļu prognozēšanu un to kā un kāpēc cilvēki izvēlās reaģēt vai pārlieku ilgi neņemt vērā brīdinājumus; lielākoties nepamatota pārliecība, ka viņus tas neskars, gan arī par big data, kas ikdienu tiek ievākts (ne tikai metereoloģijas sfērā), par potenciālajiem ieguvumiem, ja tie ir publiski pieejami, un ka ir cilvēki, kuri ir gatavi nopelnīt uz citu cilvēku dzīvību un īpašumu drošības rēķina. Varu vien teikt vien to, ka The Coming Storm papildināja iemeslu sarakstu, kādēļ esmu vēl priecīgāks, ka nedzīvoju ASV.

Juli Berwald – Spineless: The Science of Jellyfish and the Art of Growing a Backbone (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin RandomHouse audio

Manas pārdomas

Spineless: The Science of Jellyfish and the Art of Growing a Backbone ir reizē autores Juli Berwald memuārs par viņas ceļu uz medūzu pasauli un pieaugošo fanātisko apsēstību ar tām, kad galu galā tiek pārvarēti dažnedažādākie šķēršļi un grūtības, lai pieliktu savu roku šo maģisko radību izpētē, kas, gan aplamu pieņēmumu dēļ, gan rezultējoša finansējuma trūkuma dēļ (kā arī no cilvēku skaita kā tāda, kas to darītu), nav noticis ar pārlieku lieliem apgriezieniem. Viens gan jāsaka, ka autorei ir kārtīgi noveicies ar saprotošu ģimeni, kura ar sapratni reizēm piecieš sajūsmu pilnas lekcijas un citādus ar medūzām saistītus izgājienus.

Bieži vien mediji, lai savāktu vairāk klikšķu, ar skaļiem virsrakstiem pievēršoties sensacionālākām detaļām, palaižot garām kopainu. Ja biežāk novēro medūzu ‘’saziedēšanu’’(blooming), jau tiek celta trauksme par ļaunuma iemiesojumiem, kas ar dzelošajiem taustekļiem bez maz vai pārņems pasaules varu. Interesanti bija klausīties par medūzu un klimata pārmaiņu savstarpējo mijiedarbību, kā neilgtspējīgo zivju pārzvejošanas vai kuģu balasta ūdeņu un invazīvo sugu ietekmi uz okeānos un jūrās sastopamo dzīvnieku dažādību, koraļļu stāvokli u.c. Personīgi zināju par to, ka kukaiņi būs ‘’nākotnes ēdiens’’, bet grāmatā sastopamās kulinārijas detaļas pārliecināja neatteikties no iespējas, ja tāda rastos, nobaudīt kādu medūzu. :D

Gluži kā šajos nelielajos video (te, šeit un šiten), tā arī Spineless pasniegtā informācija būs viegli saprotama arī nepārzinot tematiku. : ) Diemžēl par pārsteidzošo un resursus prasošo mugurkaula evolucionāro rašanos pasaulē, kuru lielākoties klāj ūdens, gan bija mazāk kā cerēts.

Ja nu gadījumā temats šķiet vismaz kaut cik saistošs un non-fiction žanrs nebaida, tad šeit ir iespējams noklausīties 10 minūšu paraugu.