Stephen Halliday – An Underground Guide to Sewers or: Down, Through and Out in Paris, London, New York, &c.

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Thames & Hudson

Manas pārdomas

Vai kāds no mums katru dienu izmantodams labierīcības diži piedomā, kas gan tālāk pēc nokārtošanās notiek ar izvadīto materiālu? Sen pagājuši tie laiki, kad naktspoda saturs tiek izmests pa logu uz ielas, bet, protams, ne visur pasaulē vai pat visās urbānajās vidēs var mierīgi pasēdēt uz poda, noskalot ūdeni un aizmirst par tālāko.

An Underground Guid to Sewers ir kā īss, labs pārskats par kanalizācijas sistēmas izveidi dažās no lielākajām pilsētām pasaulē kā London, Parīze vai Ņujorka. Bagātīgi ilustrēts gan ar arhīvu foto ar strādniekiem, inženieriem u.c. un izmantotajām tehnoloģijam, gan pilsētu kartēm ar iezīmētiem kanalizāciju cauruļvadiem vai ilustrācijas ar dažnedažādākajām to formām, lai labāk regulētu kanalizācijas ūdeņu plūsmu. Tāpat interesanti, kādas tik iekārtas nav tikušas izmantotas, lai atdambētu aizprostojumus, kas reizēm mēdz izveidoties un pēc tam likt kanalizācijām pārplūst, kur nu vēl tik muzejvērtīgs eksponāts, kāds izveidojās Londonā 2017.gadā. Tā teikt vērts padomāt pirms visu ko tik nolaist kanalizācijā.

Pēc tam šķietami pašsaprotami nāk šo ūdeņu apstrāde, lai varētu droši laist tālāk upēs, ezeros vai jūrās, okeānos, kas pārsteidzoši ilgi pat 20.gadsimtā daudzviet Rietumu pasaulē tā nav bijis un noteikti tiek turpināts piesārņot pat šodien un pat ūdeņus, kuri tiek izmantoti iedzīvotāju dzeramajam ūdenim. Kaut gan Carbon Ideologies izlasīšana liek šaubīties vai šāda tumsonība aprobežojas tikai ar mazāk attīstītajām valstīm. Kaut arī autors ar entuziasmu grāmatas noslēgumā min piemērus kanalizācijas un lietus ūdeņu attīrīšanā un kā laika gaitā tehnoloģijas gājušas uz priekšu, lai to varētu paveikt ātrāk un labāk ar jauniem izaicinājumiem no mājsaimniecībā pielietotajām sadzīves ķīmijām, tad zinot, ka visi cenšas vairāk vai mazāk ietaupīt, kas reizēm rezultējas ar negadījumiem, avārijām.

Redzot fotogrāfijas to inženierijas projektu apjomus, reizēm uzsāktus no pilnīgas nulles, vai vien ar ūdeņu novadošām renēm uz ielām, galvu var vien apbrīnā nogrozīt, ka ir kāds kas spēj ko tādu izveidot un turpināt uzturēt darba kārtībā. Kas savā laikā, piemēram Parīzē ilgu laiku izpelnījusies godu kā viena no galvenajām tūristu obligātajām apskates vietām. Bet interesanti, ka galvenais grūdiens kanalizāciju izveidei daudzviet pasaulē devušas tikai un vienīgi nekontrolētas slimību izplatīšanās kā holera, bez kurām politiķi vairāk iespringtu uz citām sasāpējušām problēmām.

William T. Vollmann – Carbon Ideologies #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viking

Manas pārdomas

Katra dzīves izvēle, patērētais pakalpojums vai prece prasa savu enerģiju, lai to saražotu, lai būtu iespējams to patērēt, līdz ar to gaisā palaižot vairāk vai mazāk CO2 un cita veida siltumnīcas efekta izraisošo izmešus. Ideālā utopijas pasaulē būtu iespējams dzīvot vairāk notverot, iesprostojot šos izmešus, piemēram, ar koku stādīšanas palīdzību vai paterējot vien atjaunojamos resursus fosilo kurināmo vietā, bet vismaz šobrīd esam tālu no tā. Tikmēr katru vasaru karstuma viļņi un tropisko nakšu periodi jau kļūst par normu. Krasākas laika periodu pārmaiņas un amplitūdu svārstības, spēcīgākas tās pašas dabas parādības un to krasākas sekas tikai daži no simptomiem, pie kā nāksies pierast.

Autors pirmo krājumu No Immediate Danger vispirms iesāk ar paša nosauktu ‘’praimeri’’, tādu kā ievadu par fosilo kurināmo patēršanas ietekmi uz dabu un pasniedz to tā, ka pat jābrīnās, ka viņa risinājums nebūtu cilvēces noslaucīšana no Zemes virsas. Pat dažas reizes ieminas, ka izmešu samazināšanai tā vien šķiet nekas nelīdzētu kā globāla liela mēroga pandēmija vai ļoti postošs pasaules mēroga karš, kas palīdzētu samazināt pasaules populāciju. Grāmatas publicētas 2018.gadā, tātad kādu laiciņu pirms Covid-19, kas neierindojas Holivudas stila apokalipses izraisīšanā, bet noteikti ir bijis ar savu ietekmi. Cerams otrs variants neizpaudīsies tik trakos upuros kā divi lielākie 20.gadsimta kari.

Tikmēr reālāks mērķis un variants, ar kuru sākt, būtu patēriņa un pieprasījuma samazināšana. Pat ja pēc statistikas uz vienu galviņu (per capita) izmešu skaitu izdodas samazināt, tad kopējā iedzīvotāju pieauguma dēļ kopējais apjoms turpina pieaaugt. Tie kuriem ir tā laime dzīvot modernā pasaulē ar visiem tās sniegtajiem resursiem kā pašsaprotamu lietu, ja vien esi spējīgs par tiem samaksāt, kas gan mēs esam, lai liegtu šo prieku lielai pasaules daļai, miljonu miljoniem, kuriem vēl tas nav pieejams, bet, kā gadījumā klimata pārmaiņas, pie esošās enerģijas iegūšanas stila, tiktu iespaidotas vēl vairāk.

Pirmajā krājumā pēc ‘’ievada’’, autors, žurnālists William T. Vollmann vispirms sāk ar AES. Lai arī šīs ideoloģijas piekritēji un atbalstītāji uzsver, ka viņu enerģijas iegūšanas veids ir vislabākais, jo nav CO2 vai citu izmešu, tad neviens nevar noliegt, it īpaši pēc Černobiļas un Fukušimas, par draudiem, kuri var rasties, ja nu notiek kaut kas neparedzēts. Bet pat bez kaut kā tāda, enerģijas iegūšanas laikā tiek radīti radioaktīvi atkritumi, kuri ļoti ilgstošu laiku kaut kur ir jāuzglabā.

Autora piegājiens savā stāstā par fosilajiem kurināmajiem ir ļoti žurnālistisks tā sliktākā nozīmē. Pietrūka speciālista, zinātnieka, akadēmiķa detalizētas sitūacijas un pieejamo, iegūto datu analīzes. Tā viņa stāsts par AES vairāk ir ceļojums pa Fukušimas avārijas/katastrofas skartajām zonām uzreiz 2011.gada, vēlāk 2014.gadā un pēcāk 2017.gadā. Ar ko jāsaskaras iedzīvotājiem, kad pēkšņi nākas evakuēties un pamestas mājas uz nenoteiktu laiku, varbūt uz visu mūžu. Kāda ir valdības un atbildīgo dienestu reakcijas šajā laikā un gadus pēc avārijas. Visu laiku autors izmanto dažāda veida radioaktivitātes mērītājus, piefiksē to rādītājus, bet nekad neizpaužas to jēgpilnā analīzē, kas būtu vairāk par pašsaprotamu atziņu, ka tādā vietā nebūtu vēlams ilgstoši uzturēties, kur nu vēl dzīvot.

Līdzīgi William T. Vollmann turpina otrajā No Good Alternative krājuma ar oglēm, dabas gāzi un fracking (nenāk prātā latviskojums), un vēlāk naftu, kuru tām veltītajās nodaļās vairāk koncentrējas uz šo resursu iegūšanas metožu negatīvajām sekām vispirms jau uz cilvēku veselību, kuriem nākas dzīvot to ieguves vietu tuvumā. Kā koncentrēšanas uz naudas ietaupīšanu uz katra stūra, alkatība no vadības puses pēc lielākas jo lielākas peļņas dzīvē izpaužas gan kā drošības pasākumu neievērošana pašu darbinieku drošībai, gan jau pieejamu dabai draudzīgākas resursa ieguves metožu un dažādu attīrīšanas sistēmu neizmantošanā, jo tas sadārdzinātu procesu. Tikmēr apkārtējiem jācieš no nedzerama ūdens, piesārņota gaisa u.c., kas rezultātā izpaužas dažādās veselības problēmās. Kārtējo reizi nonācu pie secinājuma, ka ļoti labi, ka nedzīvojumu ASV, uz kuru ogles, dabasgāzes un fracking nodaļās autors koncetrējas.

Un nav tā, ka katras šīs fosilo kurināmo ‘’ideologu’’ pārstāvjiem nebūtu zināms par viņu ietekmi uz apkārtējo dabu un cilvēku veselību, pat ja viņi neticētu cilvēku pāatrinātai, izraisītai globālajai sasilšanai, personīgi dodu priekšroku klimata pārmaiņām. Šobrīd ‘’letāk’’, vieglāk un izdevīgāk ir turpināt piekopt stilu un metodes, kādas ir piekoptas līdz šim, nekā meklēt kādu risinājumu, pat ja tagad un tūlīt tas būtu dārgāk, bet pasaules klimatam un galu galā tiem, kuriem uz Zemes būs tajā brīdī jādzīvo, labāk un izdevīgāk.

Iepalicēji #39

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Halfway to the Grave (Night Huntress Universe #1) by Jeaniene Frost

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Catherine “Cat” Crawfield – amatier-vampīru medniece, kuru motivē mātes atriebšana, kuras izvarošanas rezultāts ir viņa. Pus-cilvēks, pus-vampīrs Katei ir zināms lielāks fiziskais spēks un labākas maņas kā parastam mirstīgajam, bet tas ne tuvu nepalīdz, kad viņa savos azartiskajos piedzīvojumos pirmoreiz sastop vecāku Master klases vampīru, kurš sevi sauc par Bones.

Viņai vēl paveicas, ka Bones nav no slikto vampīru tipāžiem, bet tāds, kurš savas slāpes veldzē, nenogalinot pārtikas avotu. Turklāt par pārsteigumu Katei Bones arī pats medī sliktos uz slepkavošanu noskaņotus vampīrus, lai neļautu nevajadzīgi sliktai slavai lieki izplatīties. Tā jau diži laba tā nevar būt, ja runa ir par tik liela izmēra asinssūcējiem.

Papildus Bones labajai dabai, viņš piedāvā personīgi apmācīt Kati, lai viņa kļūtu vēl spēcīgāka un veiksmīgāka vampīru medniece, un teiksim tā, apmācības un treniņi noris arīdzan horizontāli starp palagiem, ar ko arī sapratu, ka esmu iesācis paranormālu urbānās fantāzijas romantiku. Pavisam noteikti ar šo sēriju izkāpju ārpus ierastās lasāmvielas, bet pamata sižets, kas ietver arīdzan politiķu apzinātu vienošanos savstarpēja labuma gūšanai, bija gana interesants un spēcīgs, lai ieinteresētu turpināt ar One Foot in the Grave.

Laikam nebūs tā vieta, kur uzdot loģikas tipa jautājumus par vampīru fizioloģiju, ja viņi pēc folkloras skaitās miruši, bet asiņo tik un tā u.c.

Pāreja no visu vampīru nīšanas uz Bones iemīlēšanu nav sasteigta, bet neievelkas arī diži gari.

***

A Passion for Nature: The Life of John Muir by Donald Worster

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Personīgs izpētes izgājiens dokumentālajā non-fiction žanrā, it īpaši pirkstu iemērkšana biogrāfijās, kas dod ieskatu personībās, par kurām ne vēstures stundu klasēs, ne kaut kur citur neesmu neko dzirdējis, zinājis. Kaisle pret Dabu ir par John Muir, dzimušu 1838.gada 21.aprīlī, kurš savas dzīves laikā deva lielu pienesumu dabas aizsardzībā kā tādā.

Galvenais, ko no Donald Worster sarakstītās biogrāfijas sapratu, ka Džons, viņa uzskati un skatījums uz pasauli ir bijis krietni pirms sava laika gan attiecībā pret dabu, ka tās resursi nav pašsaprotami, neizsmeļami un domāti cilvēka izmantošanai un maka piepildīšanai, gan pret līdzcilvēkiem ar atšķirīgu ādas krāsu. Vienīgais, ka pretinieku ar atšķirīgām idejām bija un ir krietni vairāk. Jau tad kā biogrāfijas subjekts, tā citi līdzīgi domājošie uztraukušies par cilvēka saimnieciskās darbības ietekmi uz floru un faunu, diemžēl atliek vien atcerēties par Song for the Blue Ocean grāmatu, lai saprastu, ka naudaskārei nereti ir lielāks spēks.

Audiogrāmatas versijā, protams, neiekļausi fotogrāfijas, tādēļ lieliski tam noder kā Vikipēdijas lapa par Džonu, tā arī citi interneta resursi. Dabas aktīvisma darbs, kas licis ceļiem mīties ar tādu personību kā ASV prezidents Teodors Rūzvelts, bet pat tāda mēroga kontakti biežāk likuši mērot kompromisa ceļus paslēptus aiz nacionālās izaugsmes ideāliem.

***

A Local Habitation (October Daye #2) by Seanan McGuire

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Salīdzinoši ar Night Huntress Universe urbāno fantāziju October Daye sērija patīk labāk. Mazāk uz lapas redzamu gultas prieku, vairāk mistērijas un slepkavību izmeklēšanas, kas laikam atbildīs vairāk manai gaumei, ja runa ir par urbāno fantāziju.

Labs turpinājums pēc sērijas pirmās grāmatas Rosemary and Rue, kas lasīta gandrīz pirms gada, kurā labi sabalansēts gan aktuālās grāmatas sižets, gan atgādinājumi par faktiem no pirmās.

October ‘’Toby’’ Daye, fejas un cilvēka vecāku meita, ir profesionāla detektīve, kuras liege lords Silvestrs, the Duke of Shadow Hills, uzdevis viņai kā bruņinieces titula īpašniecei izmeklēt mīklainas nāves, varbūt pat slepkavības, kuras saucamas par īpatnējām pat paranormālās pasaules pārstāvjiem, jo, ja parasti feju mirstīgās atliekas savāc teju profesionāls serviss, jo feju līķi netrūd, tad šoreiz tās atstātas turpat. Papildus tam Tobija, kuras paranormālā vecāku puse davājusi talantu no asinīm ‘’nolasīt’’ atmiņas, palīdzot detektīves darbā, atklāj, ka visu līķu asinis ir atstātas pilnībā bez atmiņām. Viņa pati (un domājams arī lasītājs) uzreiz to neapjauš, ka iemesls, kāpēc ķermeņi nav savākti un kāpēc viņa tos nespēj tā teikt nolasīt varētu būt viens ar otru saistīti.

Labi izstrādāta savstarpējā feju un citu radību hierarhija un tam pakārtotās attiecību dinamikas, kurām Tobijai jājaucas pa vidu, lai atrisinātu viņai uzdoto, ko tikai vēl interesantāku padara aspekts, kad dažādas paranormālās radības līdz galam neizprot, cik svarīgi neiejaukties tikko atrastā slepkavības vietā, ka viņu darbības var neviļus vainīgajam pat tikt cauri sveikā.

***

Outlaws by Tim Green

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Varbūt pēc grāmatas apraksta, kā arī tās noformējuma biju gaidījis vismaz aizraujošāka tipa trilleri ar saspringtības pilniem momentiem, ja ne arī kriminālromāna piejaukumu, bet Outlaws jeb Ārpus Likuma gala iznākums ir tālu no lasītprieku sniedzoša.

Kodijs, profesionāls amerikāņu futbola NFL līgas spēlētājs, kura karjera viņa devītās sezonas priekšvakarā ir uz finiša taisnes ne tāpēc, ka pašam būtu apnicis spēlēt, bet galvenokārt jo paša veselība un it īpaši viena no ceļa locītavām vairs nespēj izturēt milzu slodzi, kas ik dienu no tā tiek prasīta. Tikmēr mājas dzīvi šikā stilā piekopj pēdiņās vīru atbalstošā sieviņa Dženija, kurai sekluma ziņā romāna ietvaros ir pa kādam konkurentam, bet līdz galam konkurenci šajā aspektā sastādīt neviens nespēj.

Paralēli Kodija profesionālās un laulātās dzīves drāmu sižetiem, autors mēģina paralēli risināt un vēlāk, kā jau izdomātā romānā, kopā sasaistīt vēl vairākus sižetus. Jauna veiksmīga advokāte Medisone ne gluži spiestā kārtā, bet tomēr ar lielu pierunāšanu uzņemas gandrīz vai bezcerīgu aizstāvības lietu, kurā šķietami acīmredzami alkohola un narkotisko vielu ietekmē jaunietis nogalinājis divus draugus. Tomēr paša puiša liecība, ja vien kāds tai noticētu, drusku nesaskan ar oficiālo versiju, jo pēc viņa vārdiem noziegumu pastrādājis kaut kāds vīrs ģērbies melnā apģērbā. Protams, par cik viņš nav bijis skaidrā, tad sīkākas detaļas nespēja pateikt.

Un kā noslēdzoši (apraksta galvenais sižets tā šķiet) teju valsts nodevības mēroga kodolieroču izstrādāšanai derīga plutonija izzagšana un pārdošana tālāk, kur vainīgajiem svarīgāka ir personīgā maka piepildīšana ar tik kāroto dolāru, ka maz rūp kas ar pārdoto preci tiks iesākts tālāk.

Gala secinājums, ka autors centies vienlaikus žonglēt ar pārāk daudz sižetiem, no katra pēc idejas varētu izveidot aizraujošu notikumu gaitu, bet to kombinācija un arīdzan prozas stils nepavisam nešķita izdevies. Lielākoties vilšanās.

Carl Safina – Song for the Blue Ocean: Encounters Along the World’s Coasts and Beneath the Seas

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dziesma zilajam okeānam vairāk atgādināja un vilka uz pirmskapa euloģijas vārdiem. Ja ir vēlme uz kaut ko depresīvu un tālu no uzmundrinoša, tad pavisam droši varu ieteikt 1998.gadā izdoto Carl Safina grāmatu Song fot the Blue Ocean. Caur dažu zivju sugu prizmu, skaudrs skatījums uz attiecīgajā brīdī esošo situāciju okeānos un dažās ASV hidroelektorstaciju un nepārdomātas mežu izciršanas ietekmētās upēs.

Tunczivs Klusajā un Atlantijas okeānā, lasis, it īpaši nārstošanas laikā, kuram jācīnās, lai tiktu garām daudzajiem dambjiem, gan, lai tiktu līdz nārstu vietām, gan jaunajiem atpakaļceļā, un grāmatas noslēgumā autors apskata situāciju un zveja praksi gan akvārijiem, gan uz šķīvja liekamajām tropu un koraļļu reģionos.

Īstermiņa domāšana, alkatība, peļņa tagad un tulīt un pēc manis kaut vai ūdens plūdi burvīgi raksturo domāšanu, kas pamatā valda lielo zvejas korporāciju prātos un vien palēnām sāk izskaloties no cilvēka parastā, kuram pašam klātienē ir redzams, kā gadu no gada zivju skaits samazinās. Varētu domāt, ka tas viens un divi liktu acīm atvērties, bet atliek vien šad un tad ieraudzīt skatu, kas atgādinā, kā bijis agrāk, lai atrastos kāds, kas noliegtu zinātnieku apgalvojumus par pārzvejošanas negatīvo ietekmi.

Nav tā, ka grāmatas gaitā Karls Safina par galveno vainīgo stādītu tikai ekscesīvu zvejošanas praksi pāri zivju spējai atjaunoties. Lašu piemērs parāda, cik liela nozīme ir arī izpratnei par faktoriem, kas ietekmē zivju skaitu to nārstošanas laikā. Mežu kailcirtes kā tādas, kā arī gar upju krastiem, izpratne par ilgtermiņa mežsaimniecību un, piemēram, šķietami kritušu koku zaru ‘’piedrazotu’’ upi, atbilistoša hidroelektrostaciju būve, kas neislēdz efektīvu elektrības ražošanu un zivju līdzāspastēvēšanas iespējas, ja dambis pareizi uzbūvēts, ir tikai daži no faktoriem, tai skaitā klimata pārmaiņas.

Diemžēl autoram un viņa domubiedriem ir jācīnās par katru solu, cenšoties pasargāt dažādās sugas no izmiršanas, lai galu galā nodrošinātu pašu zvejnieku izdzīvošanu un peļņu. Varbūt no malas šķiet drusku pārsteidzoša doma, ka ilgstošā laika periodā apdomīgi apsaimniekojot dabas resursu peļņa gan pašam, gan nākotnes kolēģiem (varbūt pat paša bērniem) ir lielāka, nekā dažos gados visu izvejojot vai izcērtot, ka nekas nepaliek pāri. Vien pašās beigās ir kāds optimisma saules stariņš ar piemēriem, kur cilvēki uz lauka un vietas sāk aptvert, ka nav labi un kaut kas jāmaina. Vienīgais bail iedomāties, kāda ir šībrīža situācija pasaulē teju 25 gadus vēlāk, kad lielai daļai domāšana vēl ir tāda pati, ar kādu autoram nākas saskarties.

Joel Sartore – Vanishing: The World’s Most Vulnerable Animals (Photo Ark) UN Pedro Jarque Krebs – Fragile

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Nat Geo Books

Manas pārdomas

Ja Forests of Our World autors noslēdz grāmatu ar optimistisku nākotnes prognozi, tad šī grāmata liek nolaisties uz zemes. Varbūt ne gluži sagrauj jebkādas cerības sīkās un kopā nesaliekamās šķembās, bet noteikti liek ieskatīties bēdīgām un lielākoties cilvēku rīcības izraisītām sekām tieši acīs.

Liela daļa grāmatā iekļauto fotogrāfiju subjekti pārstāv sugas, kuras ir vai nu ceļā uz izmiršanu par spīti aktīvistu centieniem vai arī ir bīstami tuvu tam, jo cilvēku skaits, kam tas rūpētu, nav pietiekami liels, un drīzā nākotnē arī var nonākt uz izmiršanas sliekšņa. Varbūt fokuss nav tik izteikti vērsts kukaiņu virzienā, bet fotogrāfijās nav aplūkojami tikai lieli un/vai plaši atpazīstami dzīvnieki.

Diemžēl pamatiemesli atkārtojas gandrīz no sugas – teritorijas sarukums, klimata pārmaiņas un malumedniecība ir tikai daži no biežāksastopamajiem.

Nedaudz atrauti no grāmatas tēmas ir otrs diemžēl, kas jāizsaka par grāmatas sējuma kvalitāti un konkrēti, ka fotogrāfiju lapaspuses un to papīra svars laikam ir pārāk liels slogs izvēlētajai līmei. Jau pēc vienas lasīšanas reizes var manīt, ka ļoti ilgs mūžs šai citādi tik vērtīgajai grāmatai nav lemts. Neatceros, ka pirms kāda laika lasītajai Putnu Foto Arkai būtu līdzīga liksta, kam par iemeslu iespējams ir mazāks lapaspušu skaits.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: teNeues

Manas pārdomas

Pavisam atšķirīga pieeja gan pašu fotogrāfiju uzņemšanā un to izvietojuma principos grāmatā, gan iekļauto sugu izvēlē, no kurām dažiem atvēlētas līdz pat 6 un 8 lpp.

Stipri mazāks sugu skaits, no kurām liela daļa populāras un plaši atpazīstamas sugas un mazāk dažnedažādās to apakšsugas/paveidi. Gandrīz eksluzīvi tikai lielāka izmēra dzīvnieki, vien daži abinieki vai putni, kur nu vēl kukaiņi.

Neieteiktu Fragile kā atsevišķu grāmatu, bet drīzāk kā papildinošu kompanjonu citai dabas aizsardzībai veltītai grāmatai, kā tagad, kad lasījo to uzreiz pēc apdraudētajām sugām veltītu Joel Sartore grāmatu.