Susan Elia MacNeal – Maggie Hope #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Mārgareta ‘’Megija’’ Houpa ir jauna, ambicioza un gudra sieviete vīriešu dominantā pasaulē. Talanti, kuri bez mazākajām problēmām un šķībiem skatiem ļautu pretējā dzimuma pārstāvim ātriem soļiem kāpt pa karjeras kāpnēm, viņai dod dažnedažādākā rakstura un stereotipu pilnus padomos attiecībā, uz ko viņa ir vai nav spējīga. Šādi apstākļi ievirza Megiju kļūt par sekretāri, bet ne jau vienkārši kaut kur, bet pie paša Vinstona Čērčila, Lielbritānijas premjerministra.

Uzaugusi un izglītību ieguvusi ASV, Megija atgriežas dzimtenē, lai uzzinātu vairāk par saviem mirušajiem vecākiem, vai vismaz mirušajiem, kā viņai līdz šim apgalvojusi tante, pie kuras uzagusi. Tikmēr sērijas pirmā romāna laikā Otrais pasaules karš gluži pilnā plaukumā vēl nav uzsācies, bet Nacistiskā Vācija jau saskata pretestības draudus no Čērčila puses, jau gatavo plānus viņa iespējamam attentātam, lai viņa vietā un varbūt pat karaļnamā ieliktu kādu sev simpatizējošu personu.

Mr. Churchill’s Secretary ietvaros vēl Megijai ir tīri virspusēja loma kā galvenajai varonei draudu novēršanas ziņā pret Čērčila personu vai kādu citu no ienaidnieka puses. Nopelni par to drīzāk piešķirami citiem, bet, to sakot, šāda veida pieredze piešķir Megijas personības izaugsmei vajadzīgo grūdienu, lai ievirzītu viņu spiedzes darbā zem britu MI5 izlūkdienesta. Pirmais uzdevums sākotnēji gan šķiet drusku zem goda, kas pēc pirmā iespaida ietilptu nonicinošajā ‘’sieviešu darbu’’ kategorijā, bet drīz vien pierādās pretējais.

Pieaugošie draudi no Nacistiskās Vācijas un Anglijas karaļnama lēmums nepamest valsti, liek pastiprināt karaļa George VI meitas Elizabetes (pirmā kandidāte uz troni, ja kas notiktu ar tēvu) drošību, kuru vietā par ielikteni varētu tronēt nesen abdikējušos Edward VIII. Par ideālu kandidāti Elizabetes drošības uzraudzībai tiek izvēlēta Megija (ne bez Čērčila rekomendācijas), kura bez grūtībām varētu maskēties kā princeses matemātikas skolotāja un vienlaicīgi pieskatīt subjektu.

Tikmēr no Megijas privātās dzīves, jau pirmās grāmatas ietvaros atklājas, ka tante nebūt nav bijusi godīga attiecībā par vecāku pagātni un viņu likteni. Visi centieni attrunāt Megiju no patiesības noskaidrošanas tikai pastiprina viņas ietiepību izdarīt pretējo, pat ja patiesība izrādītos ne no tām patīkamākajām. Tomēr tēva atrašanās vēl dzīvo pasaulē un viņa nodarbošanās nebūs ne tuvu tik šokējoši, kā jaunumi par māti.

Bet atgriežoties pie vēsturiskā romāna galvenā sižeta, tad Megija turpina sevi pierādīt tik labi, ka viņai tiek tas gods būt pirmajai sievietei, spiedzei, kura tiek iesūtīta Vācijā, lai ievāktu informāciju par ienaidnieku, un His Majesty’s Hope ietvaros uzmanības centrā ir pastrādātie noziegumi koncentrācijas nometnēs, it īpaši pret bērniem. To sakot, ne šī grāmata, ne sērija līdz šim nav tāda, kurā vardarbība un visādi citādi asiņainais tiktu attēlots pēc pilnas programmas.

Maggie Hope sērija kā tāda vairāk rada vēsturisko romānu iespaidu, kurā tās galvenā, progresīvi domājošā varone par spīti visiem (vīriešu) liktajiem šķēršļiem cīnās karjerā uz priekši, pierāda, ka spēj paveikt to pašu tikpat, ja ne vēl labāk.