Arundhati Roy – The Ministry of Utmost Happiness

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hamish Hamilton

Manas pārdomas

Indija un tās daudzum daudzās subkultūras, kastas un apakškastas ir pasaule, kura rietumu pasaules acīm var būt pilnībā neizprotama. Autore Arundhati Roy ar The Ministry of Utmost Happiness (Literary fiction žanra piemēru piemērs) ar tās īpatnējo stilu un notikumu attainošanas stilu piedāvā ieskatu šajā pasaulē.

Grāmata iesākas ar stāstu par Anjum, kura dzīvi uzsāk kā puika Aftab, jo pēc vecāku izvēles pēc piedzimšanas, ārstam atstājot redzamas vīriešu un noslēpjot sieviešu dzimumorgānus. Bet Aftabam pieaugot acīmredzami vecāki, vēlēdamies beidzot dēlu, pieļāvuši kļūdu un Aftabam izpaužas vēlmes ģerbties, kā sievietei un izpausties un tikt uztvertam kā tādai, un tā rezultātā ‘’dzimst’’ Andžuma.

Attiecīgais grāmatas laiks vēl nav tik tehnoloģiju un medicīnas prakses advancēta, lai arī pieaugušā vecumā varētu veikt dzimuma maiņu un Andžumai nav citu izvēļu, kā vien būt daļai no Hijra kastas. Lasītājam visu laiku jāpievērš uzmanības pilna acs uz lapaspuses notiekošajam, jo autorei ļoti patīk lēkāt laikā turp un atpakaļ starp notikumiem. Līdzīgi atmiņā nāk cits Literary fiction autors Roberto Bolanjo, bet, ja nav bijusi pieredze ar līdzīga tipa darbiem, tad šī grāmata var būt kā nepatīkams pārsteigums.

Otra garākā grāmatas daļa ir par vairākiem savstarpēji saistītiem tēliem, kuri pirmoreiz sastopas lugas mēģinājumu laikā, kura Kašmiras reģiona un citu nemieru dēļ tā arī netiek uzvesta. Galvenā persona ir Tilottama (viņa) ap kuru rotē pārējie, no kuriem divi galvenie divi vīriešu tēli Musa un Naga (nav viņu pilnie vārdi).

Ar Musu Tilotamai ir pavisam neparastas atvērtas attiecības, jo Musa lielāko tiesu laika pavada Kašmiras brīvības cīņās, nemieros, kur izveido citu ģimeni, bet tikmēr Tilotama četrpadsmit gadu garumā, kā labu aizsegu izmanto Nagu. Varbūt attiecības, kuras laika gaitā iegūst kādu romantiski un mīlestības ziņā nopietnāku noti, bet tik un tā nav par šķērsli, lai vienā dienā tā pēkšņi un bez paskaidrojumiem pazustu no Nagas dzīves.

Ik pa brīdim šīs daļas laikā par sevi atgādina Andžuma, kura ar domubiedru palīdzību aizmirstā kapsētā izveidojusi sev līdzīgiem un citiem, kam vajadzīga palīdzība, kuru citur neiegūt, ļoti vajadzīgu centru. Kas aizsākas kā vienkārša vajadzība kaut kur pārnakšņot, kļūst par nenovērtējamu vietu, bez kuras nu grūti iedomāties dzīvi. Ja vēl sākumā pilsētas pārvalde kaut ko cenšas iebilst, tad laikam ejot jau arī viņi saprot kas ir kas.

Kopumā The Ministry of Utmost Happiness dodu kā labu esam slēdzienu, bet pavisam noteikti ārpus manas literārās komforta zonas, kas nebūs domāta jebkuram lasītājam.