Salman Rushdie – Quichotte

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kihots, bet ne ar previsi Dons, jo ir vienkārš farmācijas firmas ceļojošais pārdevējs, pavisam nesen sava mūža pārliecinoši otrajā pusē ar televīzijas sarunu šova palīdzību atklājis savu mūža mīlestību un par šīs ‘’balvas’’ uzvarētāju kļuvusi šī šova vadītājā Salma R. Savos izteiksmes līdzekļos Kihots ir pat ļoti intelektuāls, spēj citēt un atsaukties uz pat sarežģītiem literāriem darbiem, bet tagad to pat nepateiksi, paskatoties uz cilvēku, kura pamatizklaide un glābiņš no ārpasaules ir TV un visas tā piedāvātās pārraides kādas vien redzamas.

Bet atšķirībā no citem diž-faniem, kuri raksta stalkera cienīgas vēstules Salmai, Kihotam piemīt īpatnēja un varbūt pat bruņinieciska veida apņemšanās vispirms ar darbiem pierādīt gan Salmai, gan pašam savas mīlestības vārda cienīguma un atzinības vērtību. Tomēr nenoliedzami Kihots ir viens savāds putns, jo, pirms sava ceļojuma uzsākšanas, viņa cita vēlme pēc dēla ir tik liela, tik ilgi lolota un ir pat centies speciāli doties uz lokācijām laikos, kad tur novērojami zvaigžņu lieti, ka šāds dēls vienā tādā reizē pavisam reāli un tā vienkārši arī manifestējas. Kihots viņam dod Sancho vārdu, bet sākotnēji Sančo ir vien kā balts siluets bez pildījuma, kurš kā piesaitēts nespēj pārvietoties nekur tālu prom no radītāja Kihota. Lasītājam pat tiek dots neliels ieskats Sančo domās un prātā, kas gan darās kādā galvā, kurš dzimis jau kā gandrīz pilngadīgs indivīds.

Paralēli Kihota mīlestības misijai, tiek aprunāts temats par un ap opioīdu krīzi ASV, kura nolūkos tiek izmantos Kihota bagātais brālēns R.K. Smile, kurš uzskata, ka viņš un viņa firma ir teju Dieva dāvana un pavisam noteikti ļoti nepieciešama servisa nodrošinātājs uz šīs Zemes. Noteikumi, regulas un citi likumi, kas tik drastiski un nežēlīgi cenšas ierobežot viņa biznesu drīzāk kaitē vienkāršo iedzīvotāju masām, kuras taču ne bez iemesla kāro pēc kaut kā, kas atslābinātu, novērstu domas no drūmās ikdienas, un tieši to nodrošina R.K. Smaila farmācijas firmas ražotie pretsāpju līdzekļi.

Caur Quichotte autors Salamans Rušdi nepieminot vārdos piemin gan tagad bijušo ASV prezidentu Trampu, gan vēl aktuālo Covid 19 pandēmiju. Kā gan viens, gan otrs par norāvis metaforiskās maskas no līdzcilvēkiem un kaimiņiem, kuri pirms tam likušies tik sakarīgi un pat draudzīgi, bet tagad ir gatavi tevi nospārdīt un pat nogalināt vien aiz tā, ka nepiekrīti viņu uzskatiem un viedokļiem. Spontāna pārvēršanās par mamutu vai suņu kaklasiksnas nēsāšana ar norautu ķēdi ir vien daži izteiksmes līdzekļi, kādus autors pielieto, lai to vizuāli parādītu.

Āķis vien tajā, ka gan Kihots, gan Salma, gan Sančo ir izdomāti tēli izdomātā romānā, kuru ir autors ar pseidonīmu Sam DuChamp. Viduvējs spiegu trilleru autors, kurš beidzot saņēmies uzrakstīt kaut ko krietni atšķirīgu, diemžēl acīmredzami autofiction žanrā, tikpat kā viens pret vienu attēlojot savas dzīves nedienas un nepārprotami atpazīstamus varoņu prototipus ar tādām pašām likstām un problēmām.

Semam, kuru autors grāmatas gaitā izvēlējies saukt par Brāli, neatklājot īsto vārdu, nav nepieciešams iztēloties izdomātu dēlu, bet teorētiski tā pat nāktos darīt, jo attiecības vispirms ar bijušo sievu un sekojoši nu jau ar pieaugušo dēlu ir tālu no ideālam. Tik tālu, ka godīgi sakot Brālis un dēls ir svešinieki, viens otram kā balti silueti. Lai arī kā Brālis gan sev, gan citiem, kuriem atklāj pašreizējo grāmatas sižetu, par kuru raksta, ka topošais darbs nav apzināta savas dzīves izspēlēšana uz lapas, tad, tuvojoties beigām, pretējais kļūst vairāk un vairāk acīmredzams. Pat tik ļoti, ka brīžiem Brālim jāpiedomā, lai viena ar otru nesāktu saplūst kopā, lai nesāktu jaukties notikumi.

Līdz šim biju lasījis vienīgi Salamana Rušdi memuāru Joseph Anton par The Satanic Verses publicēšanas izraisītājiem dzīvības draudiem un nepieciešamību slēpties. Tā jau bija doma šogad pieķerties šai fiziski un taustāmi publicētajai grāmatai, kas jau labu laiku nostāvējusi manā grāmatplauktā, bet (diemžēl) nesenā uzbrukuma dēļ autoram jutos pamudināts pieķerties Quichotte drusku ātrāk.

Arundhati Roy – The Ministry of Utmost Happiness

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hamish Hamilton

Manas pārdomas

Indija un tās daudzum daudzās subkultūras, kastas un apakškastas ir pasaule, kura rietumu pasaules acīm var būt pilnībā neizprotama. Autore Arundhati Roy ar The Ministry of Utmost Happiness (Literary fiction žanra piemēru piemērs) ar tās īpatnējo stilu un notikumu attainošanas stilu piedāvā ieskatu šajā pasaulē.

Grāmata iesākas ar stāstu par Anjum, kura dzīvi uzsāk kā puika Aftab, jo pēc vecāku izvēles pēc piedzimšanas, ārstam atstājot redzamas vīriešu un noslēpjot sieviešu dzimumorgānus. Bet Aftabam pieaugot acīmredzami vecāki, vēlēdamies beidzot dēlu, pieļāvuši kļūdu un Aftabam izpaužas vēlmes ģerbties, kā sievietei un izpausties un tikt uztvertam kā tādai, un tā rezultātā ‘’dzimst’’ Andžuma.

Attiecīgais grāmatas laiks vēl nav tik tehnoloģiju un medicīnas prakses advancēta, lai arī pieaugušā vecumā varētu veikt dzimuma maiņu un Andžumai nav citu izvēļu, kā vien būt daļai no Hijra kastas. Lasītājam visu laiku jāpievērš uzmanības pilna acs uz lapaspuses notiekošajam, jo autorei ļoti patīk lēkāt laikā turp un atpakaļ starp notikumiem. Līdzīgi atmiņā nāk cits Literary fiction autors Roberto Bolanjo, bet, ja nav bijusi pieredze ar līdzīga tipa darbiem, tad šī grāmata var būt kā nepatīkams pārsteigums.

Otra garākā grāmatas daļa ir par vairākiem savstarpēji saistītiem tēliem, kuri pirmoreiz sastopas lugas mēģinājumu laikā, kura Kašmiras reģiona un citu nemieru dēļ tā arī netiek uzvesta. Galvenā persona ir Tilottama (viņa) ap kuru rotē pārējie, no kuriem divi galvenie divi vīriešu tēli Musa un Naga (nav viņu pilnie vārdi).

Ar Musu Tilotamai ir pavisam neparastas atvērtas attiecības, jo Musa lielāko tiesu laika pavada Kašmiras brīvības cīņās, nemieros, kur izveido citu ģimeni, bet tikmēr Tilotama četrpadsmit gadu garumā, kā labu aizsegu izmanto Nagu. Varbūt attiecības, kuras laika gaitā iegūst kādu romantiski un mīlestības ziņā nopietnāku noti, bet tik un tā nav par šķērsli, lai vienā dienā tā pēkšņi un bez paskaidrojumiem pazustu no Nagas dzīves.

Ik pa brīdim šīs daļas laikā par sevi atgādina Andžuma, kura ar domubiedru palīdzību aizmirstā kapsētā izveidojusi sev līdzīgiem un citiem, kam vajadzīga palīdzība, kuru citur neiegūt, ļoti vajadzīgu centru. Kas aizsākas kā vienkārša vajadzība kaut kur pārnakšņot, kļūst par nenovērtējamu vietu, bez kuras nu grūti iedomāties dzīvi. Ja vēl sākumā pilsētas pārvalde kaut ko cenšas iebilst, tad laikam ejot jau arī viņi saprot kas ir kas.

Kopumā The Ministry of Utmost Happiness dodu kā labu esam slēdzienu, bet pavisam noteikti ārpus manas literārās komforta zonas, kas nebūs domāta jebkuram lasītājam.

Elena Ferrante – The Story of the Lost Child (The Neapolitan Novels #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažāda veida, tipa un smaguma pākāpju krīzes gan Elenas, gan Lailas pieaugušā cilvēka dzīvēs. Pienācis laiks, kad var sākt uztraukties, vai pašu bērni nepieļauj līdzīgas kļūdās, kā paši jaunībā.

Sajūtas, ka panākumi rakstnieces karjerā nāk vairāk nepamatoti. It īpaši otrās grāmatas gadījumā, kad tuvojoties manuskripta iesniegšanas termiņa beigām, Elena ātri pārstrādā jaunības dienu piezīmes, kopā sarakstītas ar Lailu, kuras līdz šim stāvējušas puslīdz piemirstas atvilktnē.

Viegli neiet arī laulībā, kuru neglābj divas kopīgās meitas. Gandrīz vai tāda kā pusmūža krīzē, sevis meklēšana. Tomēr arī jaunais mīlnieks ir turpat no bērnības dienu paziņām, no Neapoles. Brīžiem Elena sev jautā, kura gan ir bijusi un šobrīd ir tā ar to slikto ietekmi uz otru, kas kā viņai līdz šim šķitis, vienmēr ir bijusi Laila.

Dažādās lomas, kuras nāk klāt dzīves laikā. Attiecības ar savu māti kā meitai, attiecības ar meitām, kuras kļūst par sievietēm un pašām ir attiecības, kā mātei un plūstošās, no malas īpatnējās, vienmēr spēcīgās draudzības saites ar Lailu.

Tēlu, varoņu rotācijas šķietami pazīstamajā Neapolē gan Lailas, gan Elenas dzīvēs. Jo vairāk šķiet, ka viss mainās, jo patiesībā viss lielos vilcienos paliek pa vecam. Vien lieli seismatiski grūdieni, kā tas notiek reāli vienā no epizodēm, spēj ieviest paliekošas un tālejošākas pārmaiņas, it īpaši, ja dažs labs no šiem tēliem pamet dzīves skatuvi.

Grūti pateikt, vai tas skaitītos kā kompliments vai kritika, bet The Story of the Lost Child (grāmatas nosaukums kā apakšvirsraksts, arī trešajai grāmatai līdzīgi) likas labāka, apzinoties, ka ar šo darbu sērija beidzas un nav tālāka turpinājuma.

Iepalicēji #42

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

City of Glass (The Mortal Instruments #3) by Cassandra Clare

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Walker Books

Manas pārdomas

The Mortal Instruments sērijas pirmās triloģijas labi nostrādāts noslēgums. Vismaz nonākot pie City of Glass sāku saprast, ka šajā sērijā savstarpējām labo tēlu attiecībām un galvenās varones Klarisas gadījumā romantiskajām attiecībām ir vienlīdz nozīmīgs statuss kā cīņai ar lielo ļaundari Klarisas tēvu Valentīnu, kurš izmanto savu nepatiku pret vampīriem, vilkačiem, fejām un burvjiem kā ieganstu, lai, attīrot korumpēto dēmonu mednieku pārvaldi sauktu par Clave, patiesībā pats sagrābtu varu. Pielietodams vienalga cik agresīvas un nežēlīgas metodes.

Pieņemot spēles noteikumus un prozu, kurā Klarisa vai reizēm kāds cits tēls, piemēram, par brāli uzskatītais Jace vai Saimons, draugs kopš mazām bērnu dienām, var rindkopām vien, ja ne pat vairāku lapaspušu garumā, kaut arī vien nesen ir norisinājusies smaga cīņa vai tāda vien vēl būs, no kuras atkarīgs teju pasaules liktenis, tad ar šādu perspektīvu beidzot YA The Mortal Instruments sērija šķita pat gana sakarīga.

Vien ceru, ka otrajā sērijas pusē galvenais ļaundaris un viņa motīvācija būs drusku nopietnāka par Valentīna.

***

Those Who Leave and Those Who Stay (The Neapolitan Novels #3) by Elena Ferrante

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešajā Neapoles noveļu cikla grāmatā Elena un Laila ir jau pieaugušas sievietes. Lai arī Those Who Leave and Those Who Stay iesākoties Elena var sevi uzskatīt par veiksmīgāku , inteliģentāku un citādi augstākas kultūras baudītāju, it īpaši pēc debijas grāmatas publicēšanas, kurai ir pat ļoti labi panākumi, gan galvenokārt tās skandalozitātes dēļ, tad stāstam turpinoties Lailai savā profesionālajā darbā nemaz tik čābīgi neiet.

Jāsak neliels paldies šīs grāmatas apraksta izveidotājam, kurā minēts, ka Laila apprecējusies vien 16 gadu vecumā, kas dod labāku saprašanu par un ap iepriekšējās grāmatas notikumiem. Vai nu akmens ierunātāja un autores lauciņā, vai arī manā, ka nepieleca atšķirīgā laika perioda citādās paražas, precoties vēl virms 18.

Tikpat atšķirīga ir jau pieminētā Elenas grāmatas kritiskā uzņemšana literatūras pasaulē. Viņu šoks, ja vien viņi zinātu, kas notiks vēlāk, cik daudz pelēku nokrāsu aplaimos grāmatu pasauli. Elenai pašai jāsaprot, ko viņa sagaida no savas autores karjeras, vai kritiķu novērtējums ir tikpat svarīgs, cik pašas grāmatas pārdošanas panākumi, vai viņa labāk tomēr vēlas būs Literārais dižgars, kas tomēr prasa citu pieeju.

Lasītājs caur Elenas atmiņām var sekot līdzi dažādajām drāmām, kas piemeklē gan Elenas, gan Lailas kā profesionālo, tā laulību dzīves. Drāmas un brīžiem kaislības augstos toņos ir i vienā, i otrā.

***

Academ’s Fury (Codex Alera #2) by Jum Butcher

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Draudi kā iekšējie, tā no ārpuses, kuri gatavi izmantot vājuma brīdi, lai to censtos vēl vairāk vājināt, ja ne pat iekarot.

Jūtama galvenā varoņa Tavi izaugsme gan kopš pirmās Furies of Calderon grāmatas, gan šīs Academ’s Fury piedzīvojumu iespaidā. Jāsaka gan, ka Codex Alera turpina būt visai konvencionāla un klasiska tipa fantāzija ar ne pārāk aizraujošu asā sižeta tipa notikumu sadaļu, kas vairāk tiek attēlots caur tēlu piedzīvotā un uztvertā interpretāciju, pietaupot sulīgākās, asiņainākas daļas lasītāju iztēlei. Varbūt arī sērija kā tāda vairāk domāta jaunākiem fantāzijas lasītājiem.

Academ’s Fury iepazīstina arīdzan ar gana daudz jauniem tēliem, pie viena mainot perspektīvas un lokācijas, kurās būt Tavi nebūtu pa spēkam. Tiek interesanti paplašināta arī pasaules uzbūve, tās dažādo rasu un būtņu iemītnieku sastāvs, kuri ne visi ir labvēlīgi noskaņoti pret cilvēkiem.

***

Death in a Strange Country (Commissario Brunetti #2) by Donna Leon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas piezīmes

Vienā no Venēcijas kanāliem rīta gaismā atrasts ārzemnieka līķis – izrādās kareivis no tuvējās ASV militārās bāzes Vicenzā.

Nelegāli toksiski atkritumi. Kāds dažs labs negadījums ar civiliedzīvotājiem, kuri nonākuši ar tiem saskarē.

Laimīga laulība starp galveno tēlu Gvido Brunetti un sievu.

Nedaudz komiska rakstura tiešā priekšniecība, kas nemitīgi steidzina inspektoru un ir gatava plūkt slavas laurus veiksmes gadījumā, bet tikpat naska novelt vainu uz citiem, tikai ne sevi.

Vienkāršs, tiešs, maz komplicēts sižets.

Organizētā noziedzība, mafija un korumpēti birokrāti, deputāti.

He looked down at the glass again. ‘I care that these things happen, that we poison ourselves and our progeny, that we knowingly destroy our future, but I do not believe that there is anything – and I repeat, anything – that can be done to prevent it. We are a nation of egoists. It is our glory, but it will be our destruction, for none of us can be made to concern ourselves about something as abstract as “the common good”. The best of us can rise to feeling concern for our families, but as a nation we are incapable of more.’


‘I refuse to believe that.’ Brunetti said.
‘Your refusal to believe it,’ the Count said with a smile that was almost tender, ‘makes it no less true, Guido.”– Poala’s father’s answer to Brunetti’s question about the corruption and ineptitude of their government.

——————————————————————————————————–

Then I discovered girls, and I forgot all about being angry or lost, or whatever I was. I just wanted them to like me. That’s the only thing that was important to me.’
‘Were there a lot of them?’ she asked.
He shrugged.
‘And did they like you?’ He grinned.
‘Oh, go away, Guido, and find yourself something to do. Watch television.’
‘I hate television.’
‘Then help me do the dishes.’
‘I love television.’

Iepalicēji #41

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Dust & Decay (Rot & Ruin #2) by Jonathan Maberry

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagājis aptuveni pusgads kopš Benijs, viņa vecākais brālis Toms un vēl daži sabiedrotie/draugi pieveica noziedznieka, kas sevi sauca par atlīdzību mednieku, Charlie Pink-eye bandu. Diemžēl ar to vien nav pieticis, lai pārējie līdzīgi domājoši un noskaņoti Toma kolēģi pārtrauktu savas darbības. Ne tikai tas, bet Čārlija atstāto vietu tikpat ātri cenšas ieņemt kāds vēl nežēlīgāks personāžs.

Noslēdzoties pirmajai grāmatai, Benijs un Niksa (viens no tiem draugiem) debesīs uz brīdi pamanīja lidmašīnu, bet tikpat ātri tā jau bija prom. Tomēr savu darbu tā padarīja un iesēja Benija un Niksas prātos domu, ka kaut kur eksistē pilsētas, kopienas, kuras spējušas saglabāt tāda veida tehnoloģijas. Ideja, ka jāpamet pašu mazā pilsēta un jādodas prom ir dzimusi. Diemžēl par to, ka Toms dosies līdzi ir padzirdējuši arī pieminētie bandīti un tie tik berzē rokas, gaidot brīdi, kad galvenais bieds pazudīs.

Tā nu izvēršas melnbalta, sīva un skarba cīņa starp labo un slikto, kurā Benijam nākas pieaugt vēl vairāk, kā Rot & Ruin ietvaros. Kamēr liela daļa pilsētnieku apzināti izvēlētā neziņā turpina dzīvot aiz šķietami drošajām sienām un nav neko darījuši, lai ņemtu vērā Toma padomus viņa slikto kolēģu izskaušanas nolūkos.

Loģisks, ticams notikumu turpinājums Rot & Ruin sērijā autora Jonathan Maberry izpildījumā. Pa ilgiem laikiem YA žanra pārstāvis, kam varētu pievērsties kā nākas.

***

City of Ashes (The Mortal Instruments #2) by Cassandra Clare

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Walker Books

Manas pārdomas

Klarisas un Džeisa tēva Valentīna griba iegūt vēl lielāku spēku. Izmanto vēlēšanos ar spēku mainīt Shadowhunter padomes darbību, jo citas iespējas nesaskata, lai izskaustu nevajadzīgu iecietību pret pārdabiskām būtnēm kā vampīriem un vilkačiem un mobilizētu ēnu medniekus cīņai pret dēmoniem. Kaut arī nesaskata pretrunas, ja pats izmanto dēmonus mērķa panākšanai.

Mortal Cup Valentīnam kalpos ilgtermiņā, bet, lai gūtu ātrāku uzvaru nepieciešami papildspēki. Tādējādi kā nākamo instrumentu ļaundaris Valentīns noskatījis Soul Sword, kuru gan ar rituāla palīdzību vispirms no labo spēku ieroča jāpadara samaitātu, ko cer panākt upurējot tam četru dažādu radību (vilkatis, feja, vampīrs un burvis/warlock) bērnu asinis. Tas tā kā skaitītos pamata sižets, kam būtu jānodarbina visu iesaistīto prātus, bet tad City of Ashes nevarētu sevi saukt par kārtīgu YA fantāziju.

Attiecību mudžeklis starp Klarisu un Džeisu, pat pēc desmitgades pārsteiguma, ka abi ir brālis un māsa, neatvieglo faktu, ka jūtas vienam pret otru radās pirms šīs vēsts. Tam vēl pa vidu Klarisas agrās bērnības dienu draugs Saimons, kurš cer, ka nu beidzot lemts abu attiecībām kļūt par ko vairāk. Ja pienācīgai drāmai vēl ar to nepietiktu, tad atliek vēl Saimonam gandrīz nejauši pārtapt par vampīru, lai dramatisma līmenis būtu pārsātināts līdz malām.

Diemžēl sērijas turpinājumā neseko pienācīgs maģijas rūnu spēka avota izskaidrojums, arī to pielietojums uz tā lietotāju ķermeņiem šķietami atstāj vien labvēlīgu iespaidu. Ne miņas, no kā un kurienes tiek ņemti resursi, daža laba medicīniska rūna tiek lietota kā ibumetīns. Pašiem tēliem maģija ir pašsaprotama, bet lasītajam vien jāpieņem, ka tā notiek.

Kritiskāk gribas paskatīties arīdzan pret tēliem. Attiecībā uz jaunpienācējiem īpaši izceļas Inkvizatora amata tēls, kas robežojas ar parodijtēlu tās acīmredzami labajiem tēliem kavējošās, pat kaitējošās darbībās, aiz kurām slēpjas savtīgi motīvi, kas galu galā palīdz vien sērijas ļaundarim Valentīnam. Grūti pateikt, vai tas galvenokārt, ka Inkvizators ir pieaugušais, ka viņai tāda loma piešķirta, kas tīņus nesaprot, bet neizslēgtu tādu varbūtību.

***

The Story of a New Name (The Neapolitan Novels #2) by Elena Ferrante

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Story of a New Name turpina stāstu no galvenās varones Elenas perspektīvas gan par pašas, gan draudzenes Lila dzīvi. Turpinājums līdzīgā marienē, kā My Brilliant Friend, bet, zūdot novelitātei un jaunajai videi, tēliem, personīgi prasījās, kas vairāk kā teju gandrīz tas pats, kas pirms tam.

Protams, notikumi neatkārtojas, dzīve turpinās, bet skolas ikdienu drāmai aizejot vairāk fonā (drusku radās jautājumi par skolas sistēmu un konkrētiem galveno varoņu, viņu vienaudžu vecumiem), galveno lomu ieņem kaislības attiecību un mīlestības frontē, kurā Elena nemitīgi salīdzina sevi ar draudzeni, vai vismaz tā šķiet, un kurai jau no laulību dienas dzīve ar vīru nesagādā diži lielu prieku.

Būs jāizlasa, jānoklausās, kāds žanra pārstāvis, kas sirdij tuvāks, pirms turpināt ar sērijas trešo grāmatu Those Who Leave and Those Who Stay, it īpaši, ja arī tā sarakstīta līdzīgā manierē, par ko nekas neliecina, lai tā nebūtu.

Elena Ferrante – My Brilliant Friend (The Neapolitan Novels #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ikdienas dzīve Neapolespiepilsētas kādā ne tik turīgā rajonā. Stāsts, kas aizsākas 50.tajos gados. Stāsts, kuru galvenā varone, vismaz no skatpunkta viedokļa, aizsāk viņai uzsākot skolas gaitas un atrodot draudzeni Lailu, ar kuru draudzības saites paliks ciešas vismaz līdz grāmatas noslēgumam, vismaz līdz abu pieaugšanai.

Gan Elena, gan Laila tiecas būt labākās, gudrākās klasē. Tomēr Elenai jāpieliek visas pūles, lai neatpaliktu no draudzenes, lai nenoslīdētu iedomātā rangā zemāk, labi apzinoties, ka diezin vai izdosies Lailu apsteigt. Bet atšķirības izteikti labi var sākt abām sasniedzot tīņu vecumu, kad sāk veidoties interese par puišiem. Līdz ne reizi vien man rodas jautājums, krietni atrāk par pašu varoni, kas gan abām kopīgs, lai izveidotos draudzība.

Pamazām vien Elenai top skaidrs, ka savā vidē neatradīs ne vienu, ar ko dziļi un kaislīgi apspriet, piemēram, literatūras dižgarus. Ne mājās, ne skolā starp vienaudžiem nav neviena, kuram tas šķistu nozīmīgi. Laila ir kā piemērs, kad meitene pakļaujas sabiedrības normu spiedienam, neizmanto sava intelekta potenciālu un grāmatas beigās veic izvēli par labu laulībām ar vietēju puisi, kaut arī Elena izsaka šaubas, vai draudzene maz izskatās priecīga. Tas arī ir moments, kad Elenai top skaidrs, ka dzimtā vieta jau sen kļuvusi par šauru, ja vien nevēlas samierināties ar ko līdzīgu.

Ja vēl skolā Elena var atrast kādu atbalstošu skolotāju, kurš atpazīst meitenē talantu un inteliģentu prātu, tad mājās Elenai jācīnās ar vecāku priekšstatiem par meitas nākotni un pareizajām izvēlēm. Ne bez citu palīdzības nāk vecāku atbalsts turpināt izglītību, it īpaši, kad abi varētu izmantot ieganstu, ka meitai jāpalīdz ģimenes iztikai.

Bieži nelasu kārtīgu Literary fiction, bet jau no sākuma varēja atpazīt vispārējo kategoriju, kuru vismaz My Brilliant Friend gadījumā raksturo, ka sižets ir kāda ikdienas dzīve, bez citiem žanriem raksturīgām uzreiz manāmām problēmsituācijām un tam atbilstošai kulminācijai. Reizi pa reizi der iziet ārpus ierastā un pieļauju, ka The Neapolitan Novels sērija nav no tiem sliktākajiem Literary fiction piemēriem.

Donald Ray Pollock – The Heavenly Table (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Stāsts pamatā par trim brāļiem Cane (vecākais un vienīgais pilngadīgais), jaunāko Cob (nedaudz prātā lēns, kaut arī par gudru nevienu no viņiem vai reti kurš cits tēls būtu nosaucams) un vidējo Chimney, kuri izvēlas vilinošo noziedznieku un gangsteru dzīvi pēc tam, kad vienā jaukā dienā, smagi strādājot uz lauka, brāļu tēva veselība (iespējams sirds) neiztur slodzi.

Vienīgais no brāļiem, kuru varētu saukt par kaut cik patīkamu, ir noziedzībā līdzi paķertais Cob, kurš neko labāku nezinādams, uzticas abiem pārējiem brāļiem viņu lēmumos. Ja vēl Keins cenšas būt priekšzīmīgs, tad visi argumenti viņam par labu zaudē spēku mirklī, kad viņš, lai cik vai smags nebūtu darbs uz lauka ar visu līdzi nākošajām grūtībām, izvēlas par labu Čimnija idejai aplaupīt banku. Čimnijs, kuram visvairāk pie sirds iet noziedznieka imidžs un var just patīk arī atņemt dzīvību. Lai kā, tuvojoties grāmatas noslēgumam, autors necenstos Čimniju un Keinu attēlot no pozitīvākas puses, tad tas nav nekas pretstatā šo tēlu pastrādātajam.

The Heavenly Table kā literārais vēsturiskais romāns noteikti atrodas ārpus manas daiļliteratūras komforta zonas, un kopējais iespaids par grāmatu, to noklausoties, arī visai neviennozīmīgs. Itkā grāmatas darbība rit uz priekšu un paralēli brāļu stāstam tiek risināti arī citu tēlu sižeti, bet visas grāmatas laikā nepameta sajūta, ka tēli vairāk kalpo kā instrumenti autora rokās, lai paustu ideju attiecīgā grāmatas posmā, un pēc tam konkrētā tēla stāsts paliek karājamies gaisā neatrisināts un piemirsts. Pat trīs brāļu stāsta noslēgums vairāk liek vilties, šķiet tāds īsti nekāds un autoram pašam viss par tematu ir bijis pateikts, un kāda gan nozīme, kādas ir grāmatas beigas.

Ingrid Rojas Contreras – Fruit of the Drunken Tree

36636727

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Doubleday

Manas pārdomas

Balstīta lielā mērā uz patiesiem notikumiem Ingrid Rojas Contreras dzīvē un bērnībā pat bez autores pēcvārda, lasot Fruit of the Drunken Tree valodas stilā var just memuāra noskaņu. Grāmatas galvenā varone meitene Chula, kaut arī nav pilsētas pašu turīgāko ģimeņu atvase, dzīvo salīdzinoši pārtikušā vidē aiz mūra sienām un sargu uzmanītiem posteņiem. Kopā ar māsu Kasandru viņas aizvada dienas gan bezrūpīgi spēlējoties, gan baidoties, vai tik nepienāk diena, kad Pablo Eskobars viņas bez iemesla uzspridzina. Tikmēr tēvs lielākoties ir prom, strādājot naftas ieguvē, un lielākā autoritāte mājās ir māte.

Pagrieziena punkts, kad lielā mērā viss sāk iet uz leju, notiek brīdī, kad māte par mājkalpotāju nolīgst 13gadīgo Petronu no pilsētas trūcīgākajiem rajoniem. Līdz šim šādas meitenes salīdzinoši ātri pārkāpušas tām uzliktos noteikumus un tādēļ atlaistas. Tomēr Petronas gadījums ir atšķirīgs un īpašs, neskatoties uz kraso ienākumu un sociāla stāvokļa atšķirību starp abām ģimenēm. Petronas tuvinieku dzīvē līdzās Kolumbijas valdības varai tikpat nozīmīga ietekme, ja ne reizēm vēl lielāka, ir dažādām partizānu un paramilitārām grupām.

Čulas prātu nomāc lietas, kā jau minētās nāves briesmas un vardarbība, par kurām ideālā situācijā nevienam bērnam nebūtu ikdienā jāapsver. Cik no sevis, cik no Čulas tēla, bet autore lieliski iepin viņas un māsas Kasandras pārdomās dažādas māņticības kā reliģiska rakstura, tā arī vairāk pārdabiskas dabas. Tāpat viens no romāna plusiem ir Čulas attiecības ar māsu un māti, kā arī mēģinājumi izprātot, kādēļ tieši Čulai izveidojas tās ciešākās attiecības ar Petronu.