Inga Ābele – Klūgu Mūks

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Klūgu Mūka sākums kā prologs iesākas ar Franciska ‘’Franča’’ Sebalda suspensu no līdzšinējiem pienākumiem, liegumu ieiet baznīcā pat svētku dienā un citām līdz šim baudītām pašsaprotamām lietām, ne tikai amata privilēģijām. Turklāt atrodas dažs labs, kurš uzdrīkstas apšaubīt viņa ticības spēku un leģimitāti, bet tas ir vien grāmatas sākums, kas drīz vien vēlāk liek vilties, jo Francisks ne tuvu nav grāmatas galvenais tēls, ja tāda vispār ir.

Ja vēl saistošā veidā tiktu turpināts ar Franciska dzīvesstāstu kopš bērnu dienām, tad vēl būtu ļoti jauki, bet autore izvēlējusies iepazīstināt lasītāju gan ar Franciska tēva sauktu par Tanlovu vēsturi. Tad turpināt ar viņa brāļa Jezupa sievas Marcelas nolūkošanas peripētijām. To visu piebārstot ar vēsturiskiem faktiem un detaļām, kuras uz sižetu, kurš no premisē uzsvērtā drīzāk tiek biežāk aizstumts sāņus par labu kam citam.

Klūgu Mūks ir kā pārbāsts ar daudz maznozīmīgiem tēliem, kas vēl nebūtu tik traki, ja vēl teju par katru netiktu iestarpināta plašāka vai ne tik vēsture, kamēr Francisks Sebalds un viņa liksta romāna tuvplānā nonāk drīzāk tās pēdējā trešdaļā. Tā par būtisku sižetu kļūst arī Jezupa dēls ar tādu pašu vārdu tādēļ bieži saukts par Mazo Jezupu, kura gaitas gaisabalonu lidotājos (tēva sapnis) šo aizved uz impērijas plašumiem. Vai vēl izteiktāk tas ir ar muižkunga Modesta fon Rožkranča-Pāva uzticamu kalpu Pīteru Miglu, kuru tas sūtījis izglītoties, bet pēcāk var stipri nožēlot, jo vēlāk viņš palīdz citiem zemniekiem cīnīties par savām tiesībām. Pat romāna noslēgumā autore nespēj atturēties neiestarpinot dažu tēlu likteni Otrā pasaules kara laikā. Turklāt viens no tēliem pirmoreiz uz lapas sastapts vien īsu brīdi pirms tam.

Vismaz Zuzannas ‘’Zuzes’’ Brunovas tēlam ir lielāka saikne ar Francisku. Tā teikt, kas būtu, ja būtu, ja Francisks savā jaunībā izvēlētos viņu, nevis Baznīcu. Kā gan abu dzīves atšķirtos un pat krietni, ja tiktu veikta šī izvēlē. Tā vietā Zuze dzīve soļo pa smagu ceļu, daļēji pašas, daļēji saimnieku dēļ, pie kuriem strādā un kuriem nav gana ar savām sievām. Kas tālejošāk noved pie viņas meitām – Terēzi un Mariju, kurām pašām dzīves līkloči nav vieglāki par mātes. Gandrīz vai gribas teikt, kāda sakritība, romānā iederīga, kā Francisks turpina sastapt Zuzzanas meitas dažādos dzīves posmos reizi no reizes.

Var lieliski just, ka autore Inga Ābele kārtīgi ir centusies veikt vēstures pētniecību romāna rakstīšanas nolūkos, bet tā pasniegšanas veids, turklāt vēl vēlme iekļaut vairāk nekā nepieciešams, atstāj sausu, nesaistošu iespaidu, kas romānam nepieklājas.

Papildus tam visizteiktā vēsturisko priekšzināšanu pravietiskums izpaužas saistībā ar cara Nikolaja II kronēšanas svinību periodā, kad kādā svīnību vietā pūlī izceļas panika, kā rezultātā tiek sabradāti vairāki simti. Nedod nekādu citu iemeslu, tiek jau pausts, ka šī ir kā zīme vēlāk 1917.gada notikumiem. Nepamet sajūta, ka labāk būtu sanācis Franča Trasuna, ‘’galvenā’’ varoņa prototips, biogrāfija, pat ja ir priekštstats, ka romāni ir interesantāki par dokumentālo literatūru un tos sanāk pārdod labāk. Kad labā atmiņā vēl ir nesen lasītais Dvēseļu Putenis, tad šis romāns pat tuvumā tam nestāv, kas īpaši izceļas Pirmā pasaules kara periodā. Ne atmosfēras ziņā, ne kā citādāk.

Rezultātā sanācis ne šis, ne tas. Vien retumis var beidzot nopriecāties par labiem prozas fragmentiem, lai tikpat ātri viss atgrieztos iepriekšējās sliedēs, un vien daļu no tā var attiecināt uz to, ka romāns plaši izmanto latgaliešu valodu, ne tikai tēlu dialogos.