Iepalicēji #38

A Short Walk in the Hindu Kush by Eric Newby

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

Lai nu kāds nebūtu autors privātajā dzīvē ārpus šīs grāmatas ietvariem, tad par neuzņēmīgu viņu nosaukt nevarētu. Ne kurš katrs, lai ieviestu pārmaiņas dzīvē, būtu gatavs pamest darbu un ar draugu doties uz Afganistānas Nuristānas reģionu, lai tur kāptu kalnos, turklāt abiem esot teju bez jebkādas kalnos kāpšanas pieredzes.

Kā autora foto uz grāmatas aizmugures vāka (vismaz manā izdevumā), tā arī grāmatas sākumā vairāk vai mazāk jūtams vienmēr esošs humors un pozitīvs skatījums uz dzīvi. Esot svešajā zemē un augstu kalnos, kad notikumi prasa drusku lielāku koncentrēšanos un nopietnību, un starp vietējiem, kuriem divi ārzemnieki nav ierasta parādība, autora pozitīvisms pat tad pilnībā gluži nepazūd, tomēr var just, ka šis tas no pieredzētā to pieslāpē.

A Short Walk in the Hindu Kush un citi līdzīgi ceļojumu memuāri pirms zināma laika, ir kā lieliski momentuzņēmumi pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi internetu un mobilos sakarus. Cik parāda Goodreads, tad autors Eric Newby nav slinkojis un sarakstījis dikti daudz par citiem viņa ceļojumu piedzīvojumiem.

***

Conquistador: Hernan Cortes, King Montezuma and the Last Stand of the Aztecs by Buddy Levy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja nesen noklausījos interesantu Simona Bolivara biogrāfiju caur viņa cīņām par Dienvidamerikas valstu atbrīvošanu no koloniālās varas, tad visai loģiski (varbūt vēl labāk būtu apgrieztā secībā), ja noklausos arī grāmatu par spāņu koloniālās varas aizsākšanos 1519.gada Ernanam Kortesam ierodoties mūsdienu Meksikas krastos.

Autors ar lielisku naratīvu aizraujoši izklāsta vēstures notikumus, kas varbūt pat liek piezagties domai, ka non-fiction dokumentālais žanrs laba autora rokas ir tikpat interesants un aizraujošs kā izdomāts romāns. Kas aizsākas ar Kortesa apzinātiem meliem, ka viņš vien kā Spānijas karaļa pārstāvis grib tirgoties un sadarboties ar negaidīti sastapto Azteku civilizāciju, galu galā turpinās paredzamā iekarotāju gultnē ar mērķi paverdzināt un pakļaut Aztekus un jebkuru citu vietējo pārstāvju tautu, lai varētu apmierināt gan Spānijas valsts, gan savu mantkārīgo dziņu. Galvenokārt jau zelta un citu vērtīgu resursu veidolā.

Jau pirms grāmatas aptuveni zināju, ka liels paldies spāņu konkistadoriem jāsaka masaliņām un citiem Jaunajai pasaulei nezināmiem vīrusiem, bez kuru palīdzības varbūtība ir visai liela, ka Kortess būtu cietis sakāvi vai vismaz ne pārliecinošu ienaidnieka sagrāvi.

Fascinējošs stāsts, kas liek aizdomāties par kā būtu, ja būtu gan par Azteku, gan šajā grāmatā nepieminētajiem Inkiem un citām eiropiešu atklātām civilizācijām, ja pirmā doma un darbība galvenokārt nebūtu saistīta ar iekarošanu, iznīcināšanu, apspiešanu, bet vienlaikus secinājums, ka tāda lielā mērā ir cilvēka daba no laika gala.

***

The Happy Isles of Oceania: Paddling the Pacific by Paul Theroux

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Putnam

Manas pārdomas

Lai arī esmu lasījis tik vienu šī autora grāmatu pirms The Happy Isles of Oceania, tad uzreiz jau no pirmās nodaļas bija jūtama praktizējoša rakstnieka roka dažādo ceļojumā pieredzēto piedzīvojumu izklāstā no pirmās idejas, ka pēc publicitātes tūres pa Austrāliju varētu doties garā ceļojumā pa Okeāniju un tās daudzajām salām līdz pat pēdējai pieturvietai Havaju salās.

Pirms pieķeršanās The Happy Isles of Oceania lasīšanai nedaudz mānīgu priekšstatu radīja grāmatas apakšvirsraksts Paddling the Pacific, kas lika domāt, ka autors ar kajaka palīdzību un tikai tā apceļos iecerētās salas, tā vietā kajaks tiek izmantots, lai airētu no salas uz salu attiecīgajā salu arhipelāgā, kurā atrodas, un starp tiem izmanto vai nu lidmašīnu vai kuģu satiksmi. Kas pats par sevi ne atņem kaut ko no grāmatas, ne tai dod kādus plusus, vien apakšvirsraksta izvēle varētu būt bijusi atbilstošāka.

Kaut gan salas un to grupas šķir lielas distances, tad pārsteidzošā kārtā tām ir gana daudz vienojošu faktoru un rakstura iezīmju, ko, protams, var izskaidrot ar to pirmatklājēju apgūšanu no vienas salas uz nākošo līdzi ņemot parašas un valodu, kas arī ir viens no aspektiem, ko ik pa brīdim atzīmē Pauls Theroux, un kā vienas salu grupas pārstāvjiem nemaz nebūtu tik sarežģīti sazināties ar citiem. Otrs aspekts, kas gan vairāk skatāms ar rietumnieka acīm, ir šķietamā nabadzība lielākajā tiesā no apceļotajām salām. To pašu gan nevarētu teikt par vietējo iedzīvotāju skatījumu uz dzīvi, ja vien ieceļotāju un kolonisma pārstāvju ietekme nav bijusi tik liela, lai izjauktu pirms tam pastāvējošo kārtību, kas visizteiktāk manāks Amerikāņu Samoa un Francijai piederošajās Polinēzijas salās.

Paul Theroux piemin šķiet vēsturē iegājušu vairāk kā bēdīgi slavenu pētnieku, ceļotāju Tūru Heijerdālu, kura daža laba grāmata padomju izdevumā lasīta bērnībā, bet, ja var ticēt šajā grāmatā minētajam un tikpat kā jebkuram, ar kuru autors šo personu un viņa veikumu apspriež, tad maz kam no Heijerdāla spriedumiem un secinājumiem var uzticēties. Drusku, tā teikt, sagrauj atmiņā palikušos priekšstatus no agrāk izlasītā.