Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Liesma
Manas pārdomas
Pēc drauga ieteikuma folklorists Andrejs Belareckis dodas uz romānā nenosauktu (N.) novadu, bet labāk nebūtu paklausījis, jo senu, lokalizētu pasaku, leģendu un mītu vietā sanāk atrast šķietami pārdabisku, atriebības kāres nepiesātināmu karali Stahu un viņa karadraudzi par noslepkavošanu teju pirms divdesmit paaudzēm.
Atmosfēra Andreajam dodoties un knapi dzīvam izkļūstot cauri purvu muklājiem, lai šķietami nejauši uzdurtos pilij tās teritoriju kompleksam, kas izvērtīsies par viņa šī stāsta galamērķi, atmosfēras ziņā ir īsteni gotiskā stilā drūma, šķietami bezcerības un nolaistības sajūtas piesātināta. Par tā saimnieci pirms diviem gadiem pēc tēva nāves kļūvusi Nadzeja Janouska, kura par spīti Staha un viņa karadraudzei, turklāt vēl divu pašas mājā mītošiem spokiem nav vēl zaudējusi veselo saprātu, pat ja ilgstošā stresa slodze acīmredzemi ietekmējusi jaunās sievietes ārējo izskatu.
Pats Andrejs jau no paša sākuma neslēpj savu skeptisko nostāju pret paranormālām parādībām, bet īsie mirkļi, kuros nojaušams jaunietes daiļums, kuram liedz uzplaukt šķietamie spoki un gari, liedz pamest Janousku dzimtas mājas, lai dotos ievākt folkloras cienīgu materiālu bez briesmu dvašas kaut kur citur. Mazpamazām par motivējošo spēku kļūst arī romantiskākas jūtas pret Nadzeju, kaut arī sākotnēji liedzas tām par labu kādam citam vietējam censonim no sievietei līdzvērtīgas muižniecības kārtas. Par šīm romantiskajām iecerēm gan ne censoņi uz Nadzejas iekarošanu ir vienlīdz priecīgi un pateicīgi.
Autors Vladzimirs Karatkēvičs brīžiem it kā cenšas lasītājam piedāvāt kādu viltus aizdomās turamo, kurš būtu atbildīgs par citu mobilizēšanu savā konspirācijā pret Nadzeju, bet tas darīts visai pavirši un nerada vēlamo spriedzes efektu, kad vajadzētu tikt skaidrībā par ļaundaru grupas līderi pirms to izdara pats autors. Varbūt pat vēlamāk būtu bijis saglabāt pārdabisko kā kaut ko reālu.
Karaļa Staha Baismajā Karadraudzē tiek ieturēts atmiņstāsta stils, kurā tās galvenais varonis būdams jau kā teicējs 96gadu vecumā tālā cita laika drošībā izklāsta par trākāko reiz piedzīvoto, bet ar piezīmi, ka vairs nerūp ticēs vai neticēs lasītājs tam. Viņam galvenais to uzlikt uz papīra, lai pieredzētais nepazūd līdz ar viņa nāvi. Diemžēl pats atrisinājums arī izvēršas tāds pliekans un bez uzrāviena, turklāt vēl ar pārlieku gariem iz-/paskaidrojumiem, lai tā teikt būtu līdz galam drošs, ka pilnīgi visiem lasītājiem būtu palīdzēts tikt skaidrībā gan par konspirācijas vainīgajiem, gan motivāciju aiz nekrietnās rīcības pret jauno Nadzeju. Ar šo arī stāstam nepārprotami tiek piedāvāta versija par sķiru cīņu, kurā muižniecības kārta ir tā ļaunā, dzer un ēd pilnus vēderus, kamēr nabadziņi, labie strādnieki zemnieki, uz kuru sūro darba augļu nastas tas iespējams, paši cieš regulāru badu.
Ja pacenšas atmest padomju režīma nodevu stāstā, tad cauri tam visam var just patriotiskas dabas mīlestību pret savu Baltkrieviju, cerības, kas ar to saistās. Ja vien vēl pats romāns būtu aizraujošāks, būtu bijis vēl labāk.
poseidons99.wordpress.com 