Anatolijs Aļeksejevs – Vecā Advokāta Kļūda

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Pirms lasītājs nokļūst līdz visnotaļ īsajam romānam Vecā Advokāta Kļūda autors Anatolijs Aļeksejevs piedavā vēl divus īsos stāstus. Ja vēl otrajā Ledus Sakustējies minēts galvenā tēla Antona vārds, tad mazā krājuma pirmais stāsts Blakus Lēmums iztiek bez tā, bet nekas neliecina, ka nevarētu pieņemt, ka arī tajā perspektīva ir no Antona puses.

Diemžēl ne viens no diviem īsajiem stāstiem ne ar ko dižu neizceļas. Lai arī nav galīgi zemē metami, tad tie neizraisa pat mazāko intrigu un sasprindzinājumu par to gala atrisinājumu. Nelielajā premisē vai drīzāk mini ievadā par autoru, kura atrodama grāmatas sākumā, labi atbilst, ka tie drīzāk ir situāciju apraksti no autora paša tiešās profesionālās pieredzes. Noteikti autoram būtu iekrājies vēl ne viens vien interesants atgadījums, kaut arī vismaz Goodreads neatrodu ko citu, bet diemžēl ļoti jūtami pietrūkst literārais talants, lai pienācīgi spētu dramatizēt notikumus vai vēlme tos pamainīt pienācīgi, lai piešķirtu vajadzīgo lasītprieku gala produktam.

Pats mini romāns, kā godā nosaukta visa grāmatiņa jau ir salīdzinoši labāks par stāstiem. Tās centrālajā sižetā dominē kādas nomaļus vienatnē dzīvojošas seniores Annas Timofejevas slepkavība, ko mīklaināku padara iespaids, ka viņa nav dzīvojusi pat ar pieticīgu turību, kur nu vēl kāda ievērojama bagātība piederējusi, lai būtu iemesls aplaupīt. Tomēr, kas zina, arī par dažiem grašiem reizēm cits otram spēj atņemt dzīvību, un tavu sagadīšanos, kad iepriekšējā dienā divi ‘’paraugpilsoņi’’ drusku iedzēruši večiņas dārziņā.

Interesantā kārtā ne Antons, ne viņa kolēģis Boriss Vaņins izmeklēšanas gaitā nemeklē to vieglāko ceļu, neķeras klāt pirmajam kaut cik cienīgam aizdomās turamajam, kuram tad piemērot pierādījumus, lai tik būtu ko notiesāt. Kaut arī sižeta gaitā pavīd pa tādam tēlam, tad abiem tiek dots gana daudz laika, lai būtu pārliecināti, ka netiek apsūdzēta noziegumā nevainīga persona.

Vecā Advokāta Kļūdā izmeklēšana vairāk izpaužas liecinieku un potenciālu slepkavu nopratināšanās, nav tur strauju, spraiga sižeta vai cita veida cīņu ainas. Tā vietā Antonam un viņa kolēģim jātiek skaidrībā, kurš kad saka patiesību, kad mānās un melo, lai tik neiekultos kādās nepatikšanās par mazākiem sīkumiem nekā slepkavība vai vienkārši māc uztraukums, jo varasiestādes ieinteresējušās par viņa necilo personu, kad gribi negribi mēle pati mežģas un atmiņa sāk pievilkt kas, kur un kad darīts, bet atmiņas trūkums un stostīšanās iztaujāšanas laikā izmeklētājiem sāk šķist pārlieku aizdomīga. Papildus tam, tad kā jau gadās, katram ir savi noslēpumi, privātas lietas, kuras nav vēlēšanās tā uzreiz izklāstīt.

Bet kopumā secinājums, ka autoram labāk būtu bijis atrast vismaz kādu spoku rakstnieku savā vietā, lai padarītu profesionālas pamatkarjeras piedzīvojumus un izmeklēšanas aizraujošākas.