T.W. Brown – Dead #1-12

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad tā pēkšņi un bez brīdinājuma mirušie augšāmceļas, bet ne, lai turpinātu iesākto dzīvi, bet gan, lai uzbruktu vēl dzīvajos esošajiem, ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs tāpat, kā līdz šim. Kad rekordīsā laikā krīt jebkāda veida valsts pārvaldes un tikpat ātri par vienu no lielākajiem draudiem līdzās zombijiem kļūst dažs labs līdzcilvēks, kas izmanto izdevību norauties no ķēdes un vēl lielākā postā un nelaimē iegrūst kādu citu, lai pats sagrābtos vēl vairāk varas un varētu to žvadzināt pāri citiem, ir skaidrs, ka būs vajadzīgi spēcīgi labie tēli līderi, kas stāsies tādiem briesmoņiem pretim.

Pat tādiem turklāt kļūst personas, kā Stīvs Hobarts vai Kevins (‘’the geek’’), kuri atšķirībā no citiem piemēriem Dead sērijā izvēlās darīt labu un palīdzēt. Kas nebūt neklājas viegli, kad ir citi, kuri vēlas izmantot haosu un anarhiju savtīgiem nolūkiem. Bet par spīti grūtībām vispirms no zombiju puses un vēlāk no laikapstākļu un pienākošās ziemas puses (pārsteidzoši, ka netiek pieredzēta neviena viesuļvētra), it īpaši, ja atrodies teritorijā, kur ziema ir bagāta ar sniegu, gan Kevina, gan Stīva grupas mazpamazām no dažiem indivīdiem pieaug un izveidojas teju līdz pat mazu ciematu cienīgiem apmēriem. Katram ar mainīgiem panākumiem, par ko vienīgo majienu sniegšu, ka pat visi galvenie varoņi nav pasargāti no priekšlaicīgas nāves pirms sērijas beigām.

Pēc iniciālā šoka, kad vispirms vēl jānotic tādu staigājošo miroņu eksistencei, kā dēļ vien tiek zaudēti tūkstošu tūkstoši, jo tak pirmā reakcija uz kaut ko tādu, ir ka zombiji taču neeksistē, izdzīvojušie savācas, kā jau pieminēts savācas dažāda rakstura grupās un nosacītās koalīcijās. Viena grupa absorbē citu līdz brīdim, kad dažas grupas jau sāk atgādināt zudušo laiku mazpilsētas apmērus. Diemžēl jo tālākā pagātnē paliek zombiju apokalipses izcelšanās, jo izteiktāk pierādas, ka, lai kādi laiki nepienāktu, militāra rakstura konflikti bija, ir un būs starp cilvēku nometnēm, kas sērijai turpinotos un atklājoties, ka ir salīdzinoši gana liela cilvēku populācija, kuri pēc zombiju koduma vai skrāpējuma paši nepārtop par zombiju, bet kļūst par šīs slimības nēsātājiem. Kā rezultātā rodas gan tikai imūno grupas, gan tīri nezināmo grupas (līdz kādam kas neatgadās), kuras apņēmušās, lai tur vai kas, bet censties nogalināt līdz pēdējām indivīdam no pretējās grupas, un vien reta ir tāda saime, kurā gan imūnie, gan pārējie spēj sadzīvot.

Pamatā sērijas darbība notiek ASV, bet ar maziem fragmentiem autors nosacīti cenšas horizontu pavērt plašāku arīdzan uz pārējo pasauli. Nosacīti, jo vien uz brīdi ieskats tiek Ēģiptes teritorijā, kur kāds cenšas uzdoties par faraonu un atdzimušu seno dievu pārstāvi līdz mirklim, kad uzrodas kāds, kurš zina labāk un ierāda viņam patieso vietu, nevis akli pakļaujas. Ilgāk un biežāk autors paviesojas Lielbritānijā, kur izdzīvojušie saskaras ar līdzīgām problēmām kā ASV.

Interesants koncepts autoram sanācis attiecībā uz vēl bērnu vecumā pārvērstajiem par zombijiem. Kā viņu atšķirīgā smadzeņu darbības un attīstības saistītā fizioloģija vēl ļauj saglabāt niecīgas prāta spējas un atmiņas zibšņu fragmentus, kas radikāli izmaina viņu uzvedību, ļaujot pieņemt nosacītus lēmumus, izveidot slazdus un visādi citādi būt daudz bīstamākiem. Bēdīga ziņa sniedzama arī visiem kaķu mīļiem, jo kaķi šajā pasaulē nespēj kļūt par zombijiem, bet gan ir kā pārnēsātāji un pat ar vienu skrāpējienu var piespriest tev nāvessodu, kas loģiski viņus padara par ārkārtīgi nevēlamiem radījumiem. Par laimi, suņiem nav ticis tāds pats liktenis.

Diemžēl secinājums par sēriju, lai gan izklaidējoša, tad galu galā drusku pārāk izstiepta garumā, it īpaši tiekot līdz sērijas beigām, kad vairāk rodas, ka autoram vairs nav gribējies turpināt. Galvenajiem tēliem ir jau bērni, kāda mirušā līdera vietā stājušies citi tikpat godprātīgi un lieliski, bet tikpat labi sērija varētu būt bijusi kompaktāka ir lielākas pabeigtības sajūtu. Citādi arī tikpat labi sērija varētu turpināties vēl un vēl.

Marissa Meyer – Winter (The Lunar Chronicles, #4)

13206900

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Manas pārdomas

Ar The Lunar Chronicles sērijas ceturto grāmatu Winter ir pienācis tas lielais brīdis, kad izšķiras Zemes un Mēness turpmākās attiecības. Vai nu uzvarēs ļaunie spēki un Levana sāks īstenot savus plānus iekarot visu Zemi ar tās resursiem un turpināt manipulēt ar pašas pavalstniekiem, vai arī triumfs tiks labajiem ar Sinderu priekšgalā.

Ja atceros pat ļoti izbaudām sērijas pirmo grāmatu Cinder un tikai par kripatu mazāk otro, tad trešās grāmatas galvenā varone viņai veltītajā grāmatā bija izteikti kaitinoša, kā arī mēģinājums attēlot ļauno Levanu no viņas skatupunkta, tādejādi padarot viņu simpātiskāku un attaisnojot viņas rīcību, jo ‘’ļauns’’ jau ir tavs pretinieks ne tu pats, līdz ar to Fairest nebija pārlieku izdevies. Sērija ar katru grāmatu kļūst ar vien vājāka un obligātā YA romantika aizvien kaitinošāka.

Dažubrīd varētu likties, ka attiecības starp četriem galveno pāru tēliem ir svarīgākas par turpmāko Zemes un Mēness iedzīvotāju likteņiem. Visa centrā ir Sindera jeb zudusī princese Selene, kuru vēl mazulim esot Levana uzskatīja par veiksmīgi nogalinātu, un Eastern Commonwealth imperators Kajs, kurš beidzot ir pakļāvies Levanas spiedienam viņu apprecēt apmaiņā pret solījumu pārtraukt uzbrukumus Zemei un iegūt zāles pret Zilā drudža slimību, bet arī Kajs nav pilnībā bezpalīdzīgs vai bez ietekmes, kaut arī tā ir nosacīta, un dod būtisku palīdzību Sinderai, lai viņa varētu veiksmīgi uzsākt revolūciju un sev pienākošās karalienes troņa atgūšanu.

Tāpatās liels lapaspušu apjoms tiek Skārletas un Vilka attiecībām, kurš reiz bija viens no Levanas īpaši modificētajiem kareivjiem (vai pareizāk būtu teikt izkropļoti mēness puiši) – groteski vilkiem pielīdzināti ķermeņi un līdz nepazīšanai(uz izteiktu agresiju un asinskāri tendētas) izmainītas personības; Kresai/Cress –tehnoloģiju guru apveltīta ar izcilām hakeres spējām – un pilotam kapteinim Thorne, kurš šķiet pavisam nejauši, pateicoties apstākļu sakritībai, ir ticis ierauts šo notikumu virpulī. Thorne tēls bija viens no labākajiem, viņa bērnišķīgie jociņi un humors ļāva kaut daļēji pacelt grāmatu un paglābt sēriju no pilnīga nose dive. Un visbeidzot princese Winter un draugs kopš bērnības un tagad viņas personīgais apsargs Jacin. Winter ir karalienes Levanas mirušās māsas meita, kuras skaistums ir acīmredzams par spīti visiem redzamai rētai tieši uz sejas. No citiem Mēness aristokrātiem un īpaši no savas tantes viņu atšķir brīvprātīgā atteikšanās izmantot Lunar spējas un manipulēt ar citu bioelektriskajiem impulsiem – vienalga kādas sekas tas atstātu uz pašas psihi.

Diemžēl mīnusu pie kā grāmatā varētu piekasīties ir vairāk par tās plusiem. Vispirms jau izteiktā paredzamība*, tālāk visai juceklīgas cīņas ainas, ko neskaidrāku padara nedefinēti ierobežojošie Lunar spēju izmantošanas faktori (vienā ainā tiek kontrolēti simti, citā kāds varonis ir pārāk nogurdināts pat priekš viena), **, un protams, jau manis pieminētā obligātā romantikas komponente, kas, ņemot vērā lielās bildes nopietno situāciju, vairāk kārt lika brīnīties par grāmatas tēlu prioritātēm.

Laikam atliek vien secināt, ka grāmatas šī žanra klasiskajos rāmjos nav vairs domātas man.

********Apzināto maitekļu zona********

*un happily ever after

**kā arī nereāli ātrā Sinderas revolūcija, plus pilnīgi visu labo tēlo izdzīvošana