Jeff Lemire – Essex County

6096829

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Top Shelf Productions

Manas pārdomas

Grāmata, par kuras iegādi izšķīros vien tās daudzo lapaspušu dēļ, sagādāja patīkamu pārsteigumu ar melanholiskajām un nedaudz uz bēdīgo pusi velkošajām sajūtām, bet labā nozīmē, ko sniedza gan Essex County triloģija. Sērijas apvienotā krājuma beigās iekļautie bonusa stāsti un skices piešķir papildus vērtību gan tādam, kas šo sēriju pārlasa, gan pilnīgam jaunpienācējam kā man – interesants šķita stāstiņš par fermeru boksa klubu izrāžu stilā ar varoņiem un ļaundariem kā vrestlingā.

Eseksas apgabals ir izvērsts dzimtas stāsts , kur gandrīz ikvienam ir kāds nerealizēts dzīves sapnis un/vai nožēla par kaut ko pagātnē izdarītu (reizēm neizdarītu), par kaut ko ne tā emocijās pateiktu vai vienkārši neveiksmīgiem dzīves pavērsieniem, kas ne vienmēr ļāvis doties pa izsapņoto ceļu. Centrālo lomu starp visiem ieņem Lū stāsts, atskatoties uz pagātni vecumdienās, kad izteikti sliktā dzirde un citas veselības problēmas kļūst par šķērsli patstāvīgai dzīvei bez citu aprūpes, un, lai kā pašam tas nepatiktu, ir jāaprod ar palīdzības pieņemšanu no apkārtējiem pat vienkāršākajās sadzīves lietās.

Kā jau tas pienākas grāmatai, kuras notikumi norisinās Kanādā, tad hokejam tajā ir būtiska loma vairāku grāmatas varoņu dzīvēs. Ne vienam vien ir sapnis nonākt izslavētajā Nacionālajā Hokeja Līgā. Lū gadījumā viņa dzīve, izdarīto izvēļu rezultātā, lielākoties tiek aizvadīta lielā pilsētā, Toronto, prom no brāļa ģimenes laukos. Kaut arī dzīve aizrit starp miljoniem, nav grūti saskatīt, kurš no abiem jūtas vientuļāks. Kā jau visiem ir bijuši gan lieli prieki, gan sarūgtinājumi un vilšanās.

Stāsts mijas ar atmiņu ainām un tagadni, kad Lū dzīvē ienāk māsiņa Anne Byrne – labsirdīgs cilvēks, kas nododas savam darbam no visas sirds un cenšas palīdzēt, ja redz vajadzību, ne tikai savos pamata pienākumos. Sava amata dēļ viņa ir kā maza, neredzama saikne starp grāmatas varoņiem. Patīkami vērot, cik meistarīgi dažādi tēli un to mazie sižeti savijas viens ar otru. Otrs vienojošais tēls savā ziņā ir ik pa brīdim sevi manīt liekoša vārna(s) gan atmiņstāstos, gan grāmatas tagadnē. Viena no radībām, kas iemācījusies izmantot plusus no eksistences līdzās cilvēkiem. Reizēm manāma kādā koka zarā vai elektrības stabā, citreiz vienkārši palido garām un ieķērcas, bet vienmēr kaut kur netālu.

Mākslas stils šai grāmatai dažam varētu šķist pārāk multenisks/kartūnisks. Emocijas uz tēlu sējām tiek tik lieliski atainotas, ka dialogs brīžiem ieņem otrā plāna lomu un nav pat nepieciešams. Tāpat netiek izmantotas krāsas, kā arī melnbaltajam nav nekādas citas nokrāsas piemaisījuma.