Tim Mackintosh-Smith – Arabs: A 3’000-Year History of Peoples, Tribes and Empires

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Yale University Press

Manas pārdomas

Arābu izcelšanās un attīstības vēsture kopš pašiem pirmsākumiem vēl pirms paši arābi sevi par tādiem saukuši. Vēl pirms Islama rašanās, kas uz neatgriešanos izmainīs gan pašus arābus, gan visu pasaules vēsturi, gan pirms tam eksistējot starp divām lielvarām Bizantiju un Persiju, gan vēlākos laikus gandrīz vienmēr būdami pa vidu citiem.

Paši arābi, vismaz daļa, vienmēr prāto, kāpēc starp viņiem allaž valda tāda ķildošanās un karošana. Vien uz nosacītu vēstures mirkli pravieša Muhameda personā un uz īsu brīdi pēc viņa nāves arābiem ir sanācis izveidot puslīdz vienotu valsti un pat impēriju, no pašu Arābijas pussalas līdz pat tagadējai Spānijas teritorijai. Bet pat tad iekšējie konflikti starp pilsētniekiem/nometniekiem un klejotājiem/beduīniem, vienam uz otru skatoties no augšas, saucot par necivilizētiem, ir irdinājuši vienotības deķi pa vīlēm. Kopš tā laika šķiet nekas diži nav mainījies. Vienlaikus atceroties, ka cilšu un asinssaites, lojalitāte tām, tikpat kā vienmēr dominē pār paklausību kaut kādam tur tronī sēdošam karalim vai kalifam.

Autors Tim Mackintosh-Smith par vienu no, ja ne pašu galvenāko arābu identitātes stūrakmeni liek valodu. Vienoto vārdu, kas neizpaužas nekur tik izteikti kā pašu reliģijās lielajā grāmatā Korānā, pēcāk par un ap tam veltītajām grāmatām, traktātiem utt., bet vienlaiksu arābi dzīvo divās dažādās valodu pasaulēs. Viena, kuru pielieto savā starpā ikdienā, un otra pavisam atšķirīga, tikpat kā svešvaloda ir rakstītā valoda. Arī pats valodas un it īpaši rakstītās valodas koncepts un reliģijas iesaiste ir pavisam atšķirīga manai rietumu pasaules pārstāvja acīm. Un liela nozīme tam ir gan jau ar to, ka Korāns ilgu laiku bijusi vienīgā grāmata arābu pasaulē, bet galvenokārt, ka arābu kursīvs Gūtenberga iespiedpresei un burtličiem ir bijusi neiespējamā misija. Nemaz nerunājot par gandrīz prātam neaptveramajām dažādībām un nozīmēm, kad vienam vārdam var būt pat dučiem vai pat pāri simtam dažādu pieraksta veidu, nemaz neiedziļinoties sinonīmos. Klasiskā arābu, saukšu par High Arabic, un ikdienas valoda, kā arī unikālā īpatnība, ka dažādos reģionos viens un tas pats vārds vai ļoti līdzīga variācija var nozīmēt pilnībā pretējas lietas,  ‘’melns un balts’’ stilā. Arī to autors, būdams brits, bet ar izcelsmes saknēm no Jemenas, min par vienu no iemesliem arābu ilgstošajai sašķeltībai un ilgu pilnajai vienotībai paliekot kā nostaļģijas pilnās pagātnes ilūzijās. Tikpat nozīmīga ir atšķirīgā vārda brīvība pašu vidū, iespēja debatēt un interpretēt Korānu vai ko citu, nebaidoties, ka tāpēc nāktos pazaudēt galvu. Brīvība, kas uzplaiksnījusi vien retu reizi.

Nespēja savā veidā iet laikam līdzi, vēlme atgriezties zaļākos un vienkāršākos, idealizētos labākos pagātnes laikos arī tur šīs pasaules iemītniekus atpakaļ un ir tādi, kuri, lai noturētos pie varas, izmanto visas iespējamās metodes un paņēmienus, lai vispirms nodrošinātu savu pozīciju. Vispirms Bizantija un Persija, krietni vēlāk koloniālajos laikos Francija un Lielbritānija, kura laikā Rietumu koloniālajai pasaulei iekrīt arbitrāra robežu izveidošana, kurām pašiem arābiem ir vieglāk pieturēties pie iedotā, un pēc Otrā pasaules kara vispirms ASV un PSRS, tagad ASV un Krievija, bet neaizmirstot arī par Ķīnu. Visi saviem nolūkiem un interesēm ir iejaukušies arābu pasaule, gan skaldot un valdot, gan panākot pretējo, kad šāda iejaukšanās uz īsu brīdi apvieno arābus pret vienotu ārējo ienaidnieku, lai tikpat ātri atkal karotu savā starpā.

Ne vienmēr tas, kas rietumnieka acīm šķiet kaut kas neiedomājams, kā gan tā var dzīvot, paša arāba acīm ir līdzīgā vērtē. Autors minot paša pieredzi ar līdzcilvēkiem, dzīvodams Jemēnā, min viedokļus, izteikumus par valsts vadītājiem kā ‘’taisnīgiem zagļiem’’, pašu valsts beduīnu stila reidu zagļiem. Ar vienu teikumu zākājot valstī nekontrolējamo korupciju, bet tikpat arī lieloties kā pašu radi valsts pārvaldes sistēmā strādājot to izmanto sava labuma gūšanai. Tāpat militāra iejaukšanās, prātā visvairāk nāk Irāka un Afganistāna, demokrātijas nešana vismaz kā cildenais fasādes iemesls no Rietumu puses diezvai nācis reģionam par labu. Tikmēr naftas, melnā zelta, atklāšana reģionā un tās nozīmība pasaules ekonomikā, milzu naudas, kas tajā apgrozās, ir jau cita tēma. Arī kā būtu, ja nebūtu Islams, kas vienmēr kopš tā rašanās šķiet ir turpat blakus, vai šis tas vēstures ratu griežos pavērstos citādāk, neļaujot islamam kļūt par vienu no pasaules reliģijām, arīdzan ir interesants, bet jau cits temats.

Arabs: A 3’000-Year History of Peoples, Tribes and Empires ir arābu vēstures grāmata no pašiem pirmsākumiem, kas ieturēta akadēmiskā stilā. Šaubos vai tā būtu piemērota brīvdienu, brīvo brīžu lasītājam, ja pēkšņi rastos vēlme palasīt par šo tematiku. Drīzāk būtu jāmeklē vispirms kas cits, bet pēc tam noteikti šī.