Elena Ferrante – The Story of the Lost Child (The Neapolitan Novels #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažāda veida, tipa un smaguma pākāpju krīzes gan Elenas, gan Lailas pieaugušā cilvēka dzīvēs. Pienācis laiks, kad var sākt uztraukties, vai pašu bērni nepieļauj līdzīgas kļūdās, kā paši jaunībā.

Sajūtas, ka panākumi rakstnieces karjerā nāk vairāk nepamatoti. It īpaši otrās grāmatas gadījumā, kad tuvojoties manuskripta iesniegšanas termiņa beigām, Elena ātri pārstrādā jaunības dienu piezīmes, kopā sarakstītas ar Lailu, kuras līdz šim stāvējušas puslīdz piemirstas atvilktnē.

Viegli neiet arī laulībā, kuru neglābj divas kopīgās meitas. Gandrīz vai tāda kā pusmūža krīzē, sevis meklēšana. Tomēr arī jaunais mīlnieks ir turpat no bērnības dienu paziņām, no Neapoles. Brīžiem Elena sev jautā, kura gan ir bijusi un šobrīd ir tā ar to slikto ietekmi uz otru, kas kā viņai līdz šim šķitis, vienmēr ir bijusi Laila.

Dažādās lomas, kuras nāk klāt dzīves laikā. Attiecības ar savu māti kā meitai, attiecības ar meitām, kuras kļūst par sievietēm un pašām ir attiecības, kā mātei un plūstošās, no malas īpatnējās, vienmēr spēcīgās draudzības saites ar Lailu.

Tēlu, varoņu rotācijas šķietami pazīstamajā Neapolē gan Lailas, gan Elenas dzīvēs. Jo vairāk šķiet, ka viss mainās, jo patiesībā viss lielos vilcienos paliek pa vecam. Vien lieli seismatiski grūdieni, kā tas notiek reāli vienā no epizodēm, spēj ieviest paliekošas un tālejošākas pārmaiņas, it īpaši, ja dažs labs no šiem tēliem pamet dzīves skatuvi.

Grūti pateikt, vai tas skaitītos kā kompliments vai kritika, bet The Story of the Lost Child (grāmatas nosaukums kā apakšvirsraksts, arī trešajai grāmatai līdzīgi) likas labāka, apzinoties, ka ar šo darbu sērija beidzas un nav tālāka turpinājuma.