Iepalicēji #28

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Moving In #1-6 by Ron Ripley

Braiens Rojs ar sievu, ievācoties nesen iegādātajā mājā, cer patīkami iedzīvoties gan jaunajā dzīvesvietā, gan mazpilsētā kā tādā. Par nelaimi abiem diviem, ātri vien top skaidrs, ka viņi varbūt ir vienīgie dzīvie ēkas iemītnieki, bet tas nenozīmē, ka tajā nemājotu citi, no kuriem dažs labs, kā spocīgais puisēns Pols, nebūt nav sajūsmā par jaunajiem īpašniekiem, un ir gatavs uz visnežēlīgāko, lai to pierādītu.

Ja vairums saskaroties ar ko tādu daudz nedomātu un laistos prom ko kājas nes, tad Braiens nav tik viegli iebiedējams, un arī sieva nav nekāda tur zaķpastala.

Sērijai turpinoties Braienu turpina uzmeklēt saķeršanās ar naidīgi noskaņotiem spokiem. Vēl mazāks skaits, kā to, kuri paliktu nesen nopirktā spoku mājā, būtu to, kuri pēc tam necenstos no tā izvairīties visu savu atlikušo dzīvi. Par centrālajām spoku apsēstajām lokācijām sērijā kļūst tādi ierastie aizdomās turamie kā kapsētas un trako nams.

Viens paliels mīnuss, kuru nevar neatzīmēt attiecībā uz šo sēriju, ir visai anti-kulminācijas beigas pirmajai grāmatai; pēc tam pieminētās puikas Pola pilnīga aizmiršana pēc otrās grāmatas, kaut arī vairākkārt tiek atkārtots, cik liels ir šī spoka naids pret Braienu. Kā arī brīžiem nekonsekventums attiecībā uz izvēlēto spoku mitoloğiju, piemēram, kā tos iznīdēt, kas drusku nesakrita ar citu iepriekš klausītu šī autora sēriju Berkley Street, kaut arī galvenais varonis no tās ņem dalību arī šajā.

Katru sērijas nelielo grāmatiņu var lasīt atsevišķi un tas neko nesaboja, jo jūtams vispārējais stāsts no pirmās grāmatas līdz sērijas noslēgumam nebija, bet tāpēc nevarētu teikt, ka tādēļ tās nebūtu laba izklaide. Moving In sērija nepretendē būt augsto plauktu literatūra, bet būs ideāla tumšiem vakariem Oktobra mēnesim Halovīna noskaņai.

***

Odd Thomas (Odd Thomas #1) by Dean Koontz

Jau kopš bērnības Odd Thomas ir bijis savāds puika un ne tikai vārda dēļ, pie kura neparastuma jau sen pierasts, bet galvenokārt tāpēc, ka Ods spēj saskatīt spokus. Atšķirībā no Ron Ripley vardarbīgajiem spokiem, Dean Koontz versijā tie ir daudzkārt miermīlīgāki un nespēj mijiedarboties tik ļoti ar dzīvajo pasauli, un no tiem var atlekt pat savs labums, ja vien spēj tos tā teikt precīzi nolasīt.

Odam bez “spoku redzes” ir arīdzan labi attīstīta intuīcija un čujs, lai laicīgi nojaustu potenciāli tuvojošamies nelaimi, kā notiek grāmatas sākumā, kad ēdnīcā vienā jaukā dienā iesoļo svešinieks vairāku ~bodaku pavadībā. Tā Ods ir nosaucis garus, kuri uzkavējas uz Zemes un kurus piesaista vardarbība, asinis, cilvēki, kuri to veicina utml, bet jāpiezīmē, ka ne visi spoki ir bodaki un otrādi.

Ods arī uztver priekšvēstnešus, ka nelaime sekos 15.augustā (grāmatai sākoties ir 14.), kādēļ, lai novērstu ļaundaru nodomus ir jārikojas ātri un izlēmīgi. Par grāmatu kopumā gribētos teikt, ka tās centrālais tēls pavisam noteikti ir tās galvenais varonis Ods Tomass un viņa personība un ka sižets vairāk ir kā pavadošā persona, kas to visu papildina.

***

The End (Zombie Fallout #3) by Mark Tufo

Sērijas ietvaros The End pagaidām ir labākā grāmata un tai var dot kvantitatīvi 3no5, bet tik un tā tas neko dižu nepasaka, ja gribētu prozu, tēlus un sižetu (principā visu grāmatu kā tādu) salīdzināt ar kaut ko citu.

Ja arī mana auss šoreiz nesaklausīja tik daudz zemas kvalitātes un stila jokus, tad pilnībā bez tiem autors nespēj iztikt.
Papildus tam uz mirkli trešajā Zombie Fallout sērijas grāmatā galvenie varoņi nokļūst armijas bāzē, kura šķiet ir spējusi saglabāt savu struktūru un organizētību par spīti visam haosam, bet tas vairāk kalpo par iespēju tēliem un lasītājam uzzināt informācijas izgāztuvi par apokalipses rašanās iemesliem, kā arī drusku par situāciju citviet gan valsts ietvaros, gan pasaulē. Bet tikpat ātri tas tiek nonullēts un esam atpakaļ pie galvenā varoņa un glābējā Maikla Talbota. Un potenciāli jautājumi, kas tādā gadījumā ir noticis citviet valstī ar militārām bāzēm nemaz netiek apspriests.

Ne visai pārliecinošs šķiet papildus sērijai piedotais pārdabiskums bez zombijiem, kur vairākiem tēliem piemīt telepātijas talants, kuru autors izmanto, kad  cits viegls sižetiskais risinājums vairs nav pieejams, un ko varētu teikt par citām līdzīgām situācijām.

Isaac Asimov ”The End of Eternity”

509784

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

Andrew Harlan is an Eternal, a man whose job it is to range through past and present Centuries, monitoring and, where necessary, altering Time’s myriad cause-and-effect relationships. But when Harlan meets and falls for a non-Eternal woman, he seeks to use the awesome powers and techniques of the Eternals to twist time for his own purposes, so that he and his love can survive together.

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Lejuplādēju no torenta. Izvēlējos no Top 100 Sci-Fi Books grāmatu listes.

Vērtējums/Rating: 3.75/5

Mana recenzija/My review

Galvenais varonis Endrū Harlans ir viens no Mūžīgajiem, kuri uzrauga laiku, lai viss noritētu, kā vajag, un, ja nepieciešams, veiktu izmaiņas, pēc pašu domām cilvēcei vislabāko un piemērotāko. Bet arī Mūžīgajiem ir savi ierobežoju tādā ziņā, ka bezgalīgi tālu nākotnē ieskatīties nespēj, un tiek nodēvēti par slēptajiem gadsimtiem, kas uzreiz ir aizdomīgi un liek aizdomāties.

Starp Mūžīgajiem ir dažāds profesionālais darba iedalījums pēc ranga un spējām. Mūžīgie man atgādināja Observers (šāds nosaukums arī pašā darbā) no seriāla Fringe. Kas zin, varbūt ideja šeit aizgūta!

Viena no idejām(vairāk uz beigām), ka tieši notikumu koriģēšana ir tā lielākā kļūda, nevis pašu kļūdu atstāšana, ļaujot sabiedrībai tikt ar tām galā un atrisināt. Arī šajā ziņā saskatu līdzīgu Mužīgo galu.

Noÿs Lambent(ne-Mūžīgā) – viņai negaidīta loma ne vien Endrū dzīvē, bet arī pavisam globāli. Interesanta abu šo tēlu attiecību attīstība. Protams, Endrū nav vienīgais šajā stāstā esošais Mūžīgais un ne pat tas svarīgākais ranga ziņā, kuriem ir pašiem lietu kārtība un plāni.

Šis sanācis pirmais no lasītajiem/dzirdētajiem Azīmova darbiem un gan jau ne pēdējais! : )

                                                                                                                                                

Part of Andrew Harlan’s work being Eternal is to observe time make necessary changes if needed and of course only for the good of humanity. But Eternals aren’t completely powerful because although they can look into future they can’t do it infinitely which is suspicious by itself so they call them the hidden centuries.

There are different ranks between Eternals according to their power. They reminded me of Observers from TV series Fringe. Who knows! Maybe they got their idea from this one. Also the end of the Eternals is similar.

One of the ideas was that the correction of time and events is to be blamed and not the mistake. By doing so (correcting) actually harming more than if it would be left to society to make right.

Noÿs Lambent not being Eternal has big role not only in Andrew Harlan’s life but also globally. Fascinating and interesting relationship development between these two characters. Of course Andrew isn’t the only Eternal participating in this story who have their own plans and agenda.

This is my first book by Asimov and probably/hopefully won’t be the last one! : )


Paldies par atbalstu! – Patreon