Bernard Cornwell – The Burning Land (The Saxton Stories #5)

6489529

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

The Saxon Stories sērijas piektā The Burning Land grāmata aptver 892.-893.gadu, kad Veseksu joprojām apdraud jauni dāņu karapulki, un neko nelīdz iepriekš uzvarētās kaujas (un pat šajā grāmatā izcīnītās), ja nevari uzvaras atkal un atkal atkārtot. Kopš iepriekšējās Sword Song grāmatas ir pagājuši pieci gari gadi, kuri Uhtredam šķiet pavadīti sargājot Londonu. Alfrēds jau agrāk bija diezgan slimīgs, bet pēdējā laikā veselība ir pasliktinājusies un aizvien izteiktāk jūtams, ka līdz viņa (dabiskajai) nāvei nav ilgi atlicis. Tieši to pašu sajūt arī uz salas esošie dāņu karavadoņi kā Harald Bloodhair vai Haestan, kuri labprāt pieliktu punktu Alfrēda sapnim par vienotu Angliju. Klīstošas runas par Alfrēda vājumu vai pat baumas par nāvi un Veseksas ievainojamība vilināt vilina jaunus laimes meklētājus.

It kā jau būtu, kam pēc viņa pārņemt troni – Alfrēda vecākais dēls Edvards, neskaitot teorētiski vēl citus kandidātus ar pamatotiem iemesliem, bet Edvards vēl nav radījis savam vārdam spēcīgu reputāciju, un tieši Alfrēda bailes par to, ka pēc viņa nāves viss paveiktais var aiziet nebūtībā, un viņa vēlme ar zvērestu piesaistīt Uhtredu, kalpot Edvardam, kļūst par vienu no ieganstiem, kas liek Uhtredam pakārdināt sevi ar ideju pievienoties dāņiem, kas nebūt nebūtu pirmā un droši vien vēl ne pēdējā tāda iespēja Uhtreda dzīvē.

Nevar noliegt vienu faktu. Iespējamība, ka mūsdienās pastāvētu Lielbritānija, ja saksiešu pusē nebūtu cīnījies Uhtreds, būtu visai niecīga. Vēl jo vairāk, ja iedomājamies izdomāto Uhtredu cīnāmies dāņu pusē, vai arī, ja dāņi spētu labāk sadarboties un koordinēt stratēģiju, tad šodien visticamāk sala būtu viena liela Dāņu zeme. Iespējams, viņa vietu būtu ieņēmis kāds cits brašs karavīrs kā Steapa Snotor, kurš kā Tasmānijas velns var izbrāzties cauri naidniekiem, bet nosarks augstdzimušākas dāmas priekšā, vai Finan – īrs, kuru dažs labs nenovērtē viņa īsā auguma dēļ līdz ir par vēlu. Bet tā jau ir vieta citām spekulācijām vai vēsturiskajiem romāniem. :)

Tikmēr pats Uhtreds piekļūst rokas stiepiena attālumā no sava sapņa, atgūt Bebanburgas cietoksni, kuru, kā arī titulu, pēc viņa piesavinājās tēva brālis. Bet pagaidām nekas vairāk par sapni arī nevar būt, jo viss atduras pret nepietiekošiem resursiem (gan cilvēku, gan finansu), lai atkarotu gandrīz vai neiekarojamās mājas. Var jautri pasmaidīt par ainām no Uhtreda vecumdienām, kad viņu pārņem dusmas par to, ka uzvaras kaujās, izcīnītas galvenokārt viņa līdzdalības dēļ, tiek piedēvētas bezmaz jebkuram citam, bet ne viņam, kādēļ bez žēlastības sadedzina priesteru rūpīgi pārrakstītās vēstures annāles. Kas zin, varbūt saprastu, ja zinātu, ka ir izdomāts tēls. :D

Autors lieliski savij izdomāto un reāli notikušo, tas sanāk tik smalki, ka rodas pat vēlme izlasīt arī kādu non-fiction žanra grāmatu par attiecīgo laika periodu! :)