Otto Penzler – The Big Book of Rogues and Villains

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pirms jau laba laiciņa rekomendāciju iespaidā iegādājos vairākas Otto Penzler rediģētus tematiskus īso stāstu krājumus, bet iespējams katras grāmatas apjoma dēļ, plus, ka teju visa grāmata, izņemot ievada vārdi par katru autoru, ir divās kolonnās, atturēja mani pieķerties ātrāk.

Villains nebūtu sarežģīti iztulkot kā ļaundarus, kurus visvieglāk zem šī apzīmējuma ļauj iekļaut slepkavību pastrādāšanas fakts, toties Rogue savus noziegumus pastrādā, izvairoties no šādas rīcības. Šarms, ātra izdoma un spēja ar muti/ar vārdiem izkļūt no piņķerīgas situācijas ar visu lomu ir galvenie viņu ieroči Personīgi nenāk prātā tāds viens visiem  (zagļiem, krāpniekiem u.c.) atbilstošs tulkojums. Domājams blēdis būtu gana precīzs un akurāts.

Stāsti sakārtoti vēsturiskā secībā un pa kategorijām sākot ar The Victorians un pats pirmais stāsts At the Edge of the Crater by L.T. Meade un Robert Eustace ir izvēlēts pareizi. Klasisks detektīva stāsts, mūsdienu gaumei drusku par vieglu labajam varonim detektīvam viss izdodas , bet citādi nav nekādu citu sarežģījumu, piemēram, agrīnāka angļu valoda vai atšķirīgs izteikšanās stils. Arī turpinājums par krāpniecisku gaišreģi iekš The Episode of Mexican Seer by Grant Allennav sliktāks, bet sliktākie The Victorians kateogrijā iekļautie stāsti šķita tieši Dracula Guest by Bram Stoker, kurā Drakula kā tēls nemaz nedarbojas, bet tiek pieminēts vien pašās stāsta beigās, un The Ides of March by E.W. Hornung, kas nebija nemaz tik slikts, bet vairāk radīja ievada iespaidu, varbūt savā laikā laikrastā serializēts, bet atsevišķi un pats par sevi bez kārtīga atrisinājuma liek vēlēties pēc kā vairāk.

Turpinājums ar 19.gadsimta amerikāņiem likās visvājākā kategorija visā grāmatā, kur ne viens no trim stāstiem neizcēlās ar neko vērā ņemamu. Ja nu vienīgi Džeka Londona Moon Facestāsts, kura skatpunkta tēlam tik ļoti riebjas John Claverhouse nenokaujamais optimisms, ka tas kļūst par pietiekamu iemeslu slepkavībai, kam gan manā skatījumā stāsta beigās tiek dota daudz labāka alternatīva motivācija.

The Edwardians nedaudz pārklājas ar Viktoriāņu laiku autoru ziņā un arī stāsta maniere radikāli neatšķiras. Blēži un krāpnieki ir ar nekomplicētu motivāciju un nereti būt modernam Robinam Hudam un ar savām kriminālajām gaitām palīdz tiem, kuriem dzīvē klājies grūtāk un kuriem cerību sagaidīt palīdzību no valsts ir mazas (un nelielu procentu no nolaupītā paturēt sev tīri, lai izdzīvotu). Iekrita acīs, cik daudz seifu uzlauzēju manāmi krājumā iekļautajos stāstsos. Interesanti, kā laiki mainās, kā rodoties jaunām pret-zagļu tehnoloģijām/sistēmām, noziedzinieku izdoma iet līdzi, un piezogas jautājumi, vai šodien šāta tipa tēli arī iegūtu popularitāti.  Pozitīvā zīmē izceļams šķita The Mysterious Railways Passenger by Maurice Leblanc, kurā galvenais varonis Arsene Lupin bēgdams ar vilcienu no policijas nokļūst neapskaužamā situācijā, lai citi pasažieri viņu neatpazītu (ģīmetne ir pabijusi laikrastos), kas nemaz nav tik viegli, ja vilcienu staciju u.c. darbinieki ir informēti. Tikmēr par An Unposted Letter by Newton McTavishbija jautājums par Otto Penzler motivāciju un iemesliem to iekļaut krājumā. Ne sižets, ne proza, ne kaut kas cits uzslavējams. Pat ievadvārdi par kanādiešu autoru vairāk slavē viņu kā mākslas kritiķi un vēsturnieku.

Prieks, ka agrīnā 20.gadsimta amerikāņiem stāstu kvalitātē ir veicies labāk par tautiešiem 19.gadsimta kategorijā. Varbūt jāpasakas vairāk Otto vērīgajai acij šajā laika posmā, vai krietni lielākam iekļauto stāstu skaitam, bet salīdzinoši ar 19.gadsimta amerikāņiem bija jūtami lielāks. Tēli detalizēti, labāk izstrādātas motivācijas attiecīgai rīcībai un sižets biežāk nu jau ir ar izdomu un atrisinājumu, kas patīkami mēdz pārsteigt. Pozitīvi izceļami The Gray Seal by Frank L. Packard, The Eye of the Countess Gerda by May Edginton un The Willow Walk by Sinclair Lewis, kurā galvenais varonis pēc pastrādā (bankas laupītājs) nodzīvo vairāk nekā gadu tikpat kā neko no nozagtā neiztērēdams. Pat ja likumsargi viņu nav notvēruši, tad varētu teikt, ka viņš pats sevi ir zināmā mērā ieslodzīcijis sava veida cietumā.

Turpinājumā Between the World Wars kompozīcija šķita jau krietni labākā, tikai viens vai divi stāsti ar jūtami vājāku sniegumu. Kā atmiņā paliekošus gribētos izcelt Four Square Jane by Edgar Wallace¸ no kura pirms tam esmu lasījis vien Four Just Men sēriju, Footseps of Fear by Vincent Starrett, kurā ļaundaris Dr. B. Edward Loxley pēc sievas noslepkavošanas vairākas nedēļas ir veiksmīgi slēpies no policijas, bet īsā laika periodā manīdams vairākas pazīstamas personas uzkurina viņa paranoju, kas tā teikt pārsprāgst, kad pie viņa ar pavisam citiem jautājumiem ierodas detektīvi, bet uztraukums un paranoja no Lokslija puses ir tik liela, ka viņš pats ir sava gala vaininieks. Pozitīvi varētu pieminēt vēl vairākus stāstus un autorus, bet tad ar dažiem izņēmumiem sanāktu uzskaitīt gandrīz visus. Nu labīīī – The Fifteen Murderers by Ben Hecht, kurā 15 dažādu specialitāšu ārsti izveidojuši konfidenciālu klubu, kurā viens otram grēksūdzes veidā var atzīties par pacientiem, kuru ārstēšana aiz neuzmanības, nezināšanas vai kāda cita iemesla dēļ izvērtusies ar letālu iznākumu. Paturot atmiņā, ka laiks, kad cilvēki varēja nomirt no kaut kā tik banāla kā saaukstēšanās vai nelaimīgi uzkāpjot, piemēram, uz sarūsējušas naglas, jo nebija antibiotiku, tad varbūt jautājumzīme klasificējot varoņus kā Rogue ir pat ļoti pamatota.

Pulp Era, kaut arī ne eksluzīvi tai, laikam var izcelties ar sliktā varoņa kategoriju Yellow Perril, kurus mūsdienās nebūtu iespējams publicēt, kuros sliktie tēli vienmēr ir ar aziātisku izcelsmi, kā tas ir ar The Mystery of the Golden Skull by Donal E. Keyhole un The Copper Bowl by George Fielding Eliot, un attiecīgi Dr Yen Sin un Yuan Li tēliem, kuri, protam, pārvalda kriminālas organizācijas, bet vairāk ir kā sliktie drīzāk savas izcelsmes pēc. Citādāk, saprotot, ka šodien 21.gadsimtā mēs atpazīstam, ka tā nav labi, tad paši stāsti ir baudāmi un lasāmi. Pozitīvāk izceļami ir After-Diner Story by William Irish, kurā tēvs (labi situēts) neordinārā veidā atriebj dēla slepkavību, un We Are All Dead by Bruno Fischer. Stāsts ar rūgtu pēcgaršu (labā nozīmē), stāsts bez uzvarētājiem un ieguvējiem. Sižets par atriebību, kura galu galā atstāj vēl lielāku tukšuma sajūtu un nesniedz gaidīto gandarījumu.

Kas visvairāk izbrīnīja par Post World War II kategoriju un par ko visvairāk manā skatījumā atbildība gulstas uz krājuma sastādītāju Otto Penzler attiecībā autora Erle Stanley Gardner četriem iekļautajiem stāstiem, kuri pirmoreiz publicēti 1927.g., 1930.g. (2x) un 1932.gadā – neviens neatbilst kategorizācijai. Par pašiem stāstiem sliktus vārdus nevarētu teikt, bet manā skatījumā lasīšanu drusku pabojāja jautājumi, kāpēc šie stāsti nav zem citas rubrikas, bet gan pie pēc Otrā pasaules kara kateogrijas. Bez konkurences vislabākais stāsts starp šiem šķita Sweet Music by Robert L. Fish.

Iespējams The Moderns kategorijas stāstu sižetu maniere, tēlu raksturojums un biežāk sastopama daudzpusība vai vienkārši viss kopā veido kaut ko tādu, kas ir pazīstamāks un biežāk kaut kas līdzīgs ir lasīts, bet tikai par vienu stāstu Boudin Noir by R.T. Lawton, kurš vienīgais bija vēsturiskais īsais stāsts no visiem, bija tāda kā meh reakcija. Interesanti, ka pārliecinoši vairākumā šajos stāstos bija ļaundari kā profesionāli algoti slepkavas, retāk advokāti, kuri neskatās tik skrupolizi uz pielietotajām metodēm, lai tiesā iegūtu attaisnojošu spriedumu savam klientam, kas laikam arī saprotams un tāda tipa blēžu tēlu kā agrāk būtu mazāk ticami, ja vien stāsts nav vēsturisks vai darbība nenoris vismaz pirms-interneta un mobilo telefonu laikā. Vai varbūt tas vien prasa lielāku talantu no autora puses. Nepieminēt nevaru humora pilno stāstu no sākuma līdz beigām Too Many Crooks by Donald E. Westlake, kurā Dortmunderam un viņa palīgam Kepleram bankas aplaupīšana (rokot tuneli uz seifu) uz brīdi noiet greizi un viņi paši kļūst par citu bankas laupītāju ķīlniekiem. Tomēr ātra domāšana, ass prāts ļauj izkulties, liekot ķīlniekiem nodomāt, ka viņi ir divi policisti, kas devušies briesmās, lai glābtu ķīlniekus, bet laupītāji acīmredzami nav veikuši ķīlnieku uzskaiti, lai pamanīti, ka pēc brīžā ir par diviem vairāk nekā pirms tam.

Kaut arī, kā jau tas gadās ar katru stāstu krājumu, bija daži stāsti, kur jautājums ‘’kāpēc šis ir ticis iekļauts’’ kļuva skaļāks un kuri burtiski lec laukā no kopējās kompozīcijas, tad ar to ir jārēķinās un kopumā bija interesanti uzzināt tieši par tiem autoriem, kuri savas karjeras laikā guvuši popularitāti, bet tagad ir tikpat kā pilnībā aizmirsti. Pavisam noteikti potenciālā iedomu TBR liste Otto Penzler dēļ kļūs tikai garāka. Pretstatā radās iespaids, ka autori kā H.G. Wells , Bram Stoker Drakulas stāsts vai Džeks Londons iekļauti vairāk aiz principa, ka tos atpazīs arī mazāk izteikti lasītāji.