Patricia Kornwell – Postmortem (Kay Scarpetta #1)

521052

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Ričmondas pilsēta Virdžīnijas štatā nav no tām pašām lielākajām, bet noziegumu līmenis, tai skaitā slepkavību skaits, tajā ir viens no augstākajiem valstī. Tagad to ir apsēdis jauns sērijveida slepkava, kurš par saviem upuriem izvēlas jaunas, labos amatos strādājošas un galvenokārt vienatnē dzīvojošas sievietes. Kad par pēdējo viņa upuri kļūst jauna ārste, galvenajai medicīniskajai ekspertei/izmeklētājai Keitijai Skarpetai izmeklēšana kļūst daudz personīgāka, pašai labi atceroties, kas tik nav bijis jāpārdzīvo studiju procesā, un iedomājoties par zaudēto potenciālu jaunajā speciālistē.

Spiediens ne tikai uz izmeklētājiem, bet arī politiskā spriedze pilsētās domē aug. Katrs vēlas panākt pēc iespējas ātrāku slepkavas notveršanu, lai novērstu lieku paniku pilsētas iedzīvotājos un nevajadzīgu ažiotāžu laikrakstos, kuru skaļie virsraksti tikai uzkurina satraukumu. Ja vēl slepkava tik ātri nedodas rokā, virsraksti sāk prasīt pēc kāda atbildības par maksu ņemot attiecīgā amatu. Politiķi protams par grēkāžiem sevi nepadarīs, ja kāds gribēs atrast vainīgo iemesliem, kādēļ viss tā ievelkas, kādēļ pilsēta nespēj pasargāt tās iedzīvotājus. Galvas draud ripot…

Postmortem gandrīz vai gribētos sākt pieskaitīt modernam vēsturiskajam kriminālromānam par galveno piemēru piesaucot datoru tehnoloģiju, ko tēli izmanto. Ja bez pašām slepkavībām un to izmeklēšanas grāmatā apskata visu pārējo tad lielos vilcienos tāda pasaule vairs neeksistē. Nešaubos, ka attiecīgajā brīdī viss minētais, piem., disketes šķita kaut kas nebijis un super, bet tagad gandrīz 30 gadus vēlāk vairāk velk uz komsiko pusi, un tas ir viens no riskiem iekļaujot romānā konkrētā laika modernāko tehnoloģiju, ka nenovēršami ar laiku tas novecos. Ja disketes būtu tāds kā mazs sīkums, tad lielāks apjukuma/wtf par ko iet runa moments (vismaz personīgi) bija epizodē, kad Keitijas datorlietās un ‘’jaunākajās’’ programmās gudrā māsasmeita apraksta ko tādu, ko šodien saprastu vien zinātāji un entuziasti.

Vismaz šīs sērijas pirmā grāmata ļoti atgādināja citas autores varoni līdzīgā amatā – Temperansu Brenanu. Nav diži jānopūlas, lai abas varētu ielikt vienā kategorijā. Protams, atšķiras gan abu rakstura iezīmes, gan pašas grāmatas atmosfēra un ap galveno sižetu (slepkavas notveršanu) riņķojošās mazās stāstu līnijas. Interesantākā daļa bija Keitijas un viņas kolēģu prātošana, kurš varētu būt slepkava, kad aizdomās krīt arī Keitijas kolēģi, nekā mirklis, kad noskaidrojas attiecīgā slepkavas identitāte. Kā arī jāatzīmē, ka Postmortem tikusi publicēta septiņus gadus pirms Temperansas Brenanas sērijas grāmatas, bet ko padarīsi, ja ir sanācis šo lasīt pēcāk. Jācer tikai, ka šī sērija nenoies pa to pašu ceļu kā iepriekš minētā, kuru ilgi neesmu atsācis klausīties.