Lindsay Buroker – The Fallen Empire #1-3 (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Audio

Manas pārdomas

Ilgstošā karā nemiernieku/brīvības cīnītāju izveidotajai Aliansei ir izdevies gāzt tirāniskā stilā valdošo starpzvaigžņu impēriju. Brīvības alkas un apspiestības važu nomešana ir bijusi pārāk spēcīga, lai uzvaras gadījumā būtu ticis izdomāts drošs varas pārņemšanas plāns, kā rezultātā daudzviet varas vakuuma vietu ieņem pirāti, laupītāji un citi organizētās noziedzības grupējumi, izmantodami situāciju, kad nav dzelžainās impērijas dūres, kas to nepieļautu.

Grāmatas galvenā varone Alisa kā pilote cīņās iesaistījās vien kara noslēdzošajā fāzē un arī tad ne tajās būtiskākajās sadursmēs. Viņa pārstāv to iedzīvotāju daļu, kuri vairs nespēja sadzīvot ar tiem sadzīves apstākļiem un drastisko attieksmi no Impērijas puses attiecībā pret tās pakļautībā esošajiem iedzīvotājiem, kas tik daudzus pamudināja, nemieriem sākoties, beidzot pastāvēt par sevi un iesaistīties šajā cīņā. Alisei nepiemīt politiskais vai kāds cits sabiedriskās pārvaldes talants vai vīzija par vispareizāko rīcības ceļu, kas būtu jāizvēlas veiksmīga iznākuma rezultātā. Jautājums, vai Impērijas vietu varētu ieņemt kaut kas vēl sliktāks pat neienāca viņai prātā. Galvenais bija gāzt pašsaprotami nežēlīgo Impēriju.

Otru medaļas pusi pārstāv kiborgs Leonidas Adler, kurš pēc Impērijas krišanas, būdams tās elites kareivju (kiborgu) vienības pulkvedis, viņš nonāk ne vien bezdarbniekos, bet arī pieredz savas pasaules sagraušanu. Viņa acīs Impērijas pārvaldes sistēmas veids ir bijis adekvāts un tāds, kādu to prasījuši attiecīgie apstākļi. Vien muļķi iedzīvotāji uz neskaitāmām planētām savā nepateicībā nespēj apjēgt, cik labi patiesībā viņiem klājas, un ka bez ‘’sliktās’’ Impērijas būtu vēl sliktāk.

Abus kopā saved Alises pašreizējā nodarbošanās, pārvadājot preces un pasažierus no punkta A uz punktu B. Nedz vienam, ne otram acīmredzamu iemeslu dēļ iespaids par otru nerodas tas labākais. Katrs nāk no savas pasaules, katram ir gan sava taisnība, gan maldīgi priekšstati par pretējo karā iesaistīto pusi.

Vismaz sērijas pirmajās trīs grāmatas tēli autorei Lindsay Buroker ir padevušies gana daudzpusīgi un interesanti, bet vairāk jautājumi, kuru tematikā grāmatas neiedziļinājās un kuriem uzmanība netika veltīta, vairāk saistīta ar pasaules un Visuma uzbūvi, individuālu planētu politisko un cita veida eliti, kad personīgi gribētos izskaidrojumu, kā vienam imperatoram mirstot sagrūst gan visa sistēma, gan kārtība un miers uz visām planētām individuāli, ļaujot vaļu kriminālajai pasaulei. Vismaz tāds iespaids radās noklausoties pirmās trīs The Fallen Empire grāmatas, kur izskaidrojumu no vēstures piemēriem būtu jāmeklē pašam lasītājam. Sižetiskajā ziņā var teikt labus vārdus, kas caurvijoties Star Nomad, Honor’s Flight un Starseers šķita gana vienots, lai rastos vienas veselas grāmatas sajūta.

Keith C. Blackmore – Mountain Man #1-3 (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Ar Mountain Man sēriju pirmoreiz saskāros 2018.gada augustā, kad tās prīkvela stāsts The Hospital bija pieejams bez maksas (neesmu skatījies, varbūt arī šodien nekas nav mainījies), un atmiņa tas nav palicis ar sliktu iespaidu. Tomēr kā esmu novērojis pāris pēdējās reizes klausoties vai lasot zombiju apokalipses grāmatas, tad man pietrūkst ticamības sajūta un visas grāmatas garumā ir jāatgadinā diži neiedziļināties, lai kaut cik izbaudītu pārējo stāstu. Dienas/grāmatas beigās ir daudz vairāk dažāda veida jautājumi, uz kuriem netiek sniegtas atbildes vai gana labi izskaidrojumi, kādeļ kaut kas notiek tieši tā, kur nu vēl kāpēc ‘’tas vai tas’’ vispār būtu iespējams. Tagad vēl drusku ieslēdzas mini profesionālais kretinīsms attiecībā uz medicīniskajām problēmam, ar kurām saskaras tēli, bet galu galā pārdzīvo/izveseļojas bez sarežģījumiem un komplikācijām.

Mountain Man trīs grāmatas (Mountain Man, Safari un Hellifax) ciešamu padarīja tās ierunātājs R.C. Bray, bez kura centieniem būtu bijis mokošāk tikt līdz beigām. 90%+ sižets sastāv sākumā nogalvenā tēla Augustus Berry, kuram sērijai turpinoties pievienojas vēl daži varoņu skatpunkti, zombiju apšaušanas un cīņas ar un pret tiem, lai izdzīvotu skarbajā pasaulē, vai arī ar ļauno tēlu, tie kuri izdzīvošanai izvēlējušies kanibāla ceļu, par spīti tam, ka tādejādi viņu darbība samazina cilvēces izdzīvošanas iespējas ilgtermiņā. Diži lielas variācijas starp šiem diviem sižetiem nav sastopamas.

Radās priekšstats, ka Mountain Man pasaulē izdzīvojušie nedomā par nākotni. Kamēr vien viņiem ir pieejami vecās/zudušās pasaules labumi, kurus savākt un meklēt, kad rodas iespēja, tikmēr viss būs jauki un puslīdz rožaini, bet līdzko tā teikt konservi būs beigušies, varēs kost pirkstos. Šur un tur ir pa kripatai iestarpināts, kur daži aizdomājas, ka vajadzēs pašiem audzēt pārtiku un kļūt par zemniekiem, bet šķiet tas nav tik aizraujoši, kā zombiju šķaidīšana, lai uz to fokusētos. Līdzīgi par vēl ejošām tehnoloģijām, kurām neviens vairs neražo rezerves detaļas vai jaunus modeļus,  un rodas jautājums, cik tāla būtu tehnoloģiskā regresija, jo tikai retajam, ja vispār, no sērijā sastaptajiem tēliem bija novērojama kāda eksperta līmeņa zināšanas, neskaitot no +/- ierindas vidējā darbinieka/strādnieka/iedzīvotāja.

Būtībā jau ar pirmo grāmatu ir atgriešanās pie vācēju un mednieku laika, kur par medniekiem ir kļuvuši monstri un psihopāti, kuri beidzot var realizēt savas iekšējās fantāzijas vai citādi nebaidīties no neeksistējošiem likumsargiem, un ir kļuvuši par kanibāliem. Šie indivīdi nešķiro, kas ir viņu upuri (bērni, sievietes vai vīrieši), galvenais, ka uz kauliem ir kāda gaļa. Beigās tas būtu vien laika jautājums, ja nu vienīgi labie tēli kļūst par supervaroņiem, līdz cilvēce uz Zemes izzustu pavisam.

Interesanta šīs sērijas zombiju variācija ir infekcijas pārnese uz žurkām, kuras piedevām savā dzīvo miroņu statusā joprojām spēj vairoties, un pamazām savairojušās miljonu miljonos, ja ne vēl vairāk, un kļūstot ar dienu jo drosmīgākām daudzskaitlīgā pārspēka dēļ vien, sērijas turpinājumos (ir izdotas uz šo dienu vēl divas) pieļauju ir vērā ņemams pretinieks, neskaitot dažādās cilvēku grupas. Vien šaubos, cik drīz būtu iedvesma iegādāties un ķerties klāt ceturtajai un piektajai Mountain Man sērijas grāmatai.

Glynn James, Michael Stephen Fuchs – Arisen, Omnibus one – #1-3 (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Kad zombiju apokalipse ar plašu vēzienu noliek cilvēci uz ceļiem Britu salas, pateicoties ģeogrāfiskajiem faktoriem, paliek pēdējais dzīvo cilvēku izdzīvošanas bastions. Internets, lielākā daļa satelītu un cita veida plašsaziņas līdzekļi ir tikpat kā izgājuši pilnībā no ierindas, un, cik tas būtu zināms grāmatas varoņiem, tad, neņemot vēra izdzīvotāju grupiņas šur un tur, pēdējie aptuveni 50miljoni dzīvo cilvēku atrodas uz viņu salas. Protams, ja autors būtu dzimis citur, tad par galveno patvērumu droši vien kļūtu cita liela sala.

Vajadzēja man par iepriekšējo noklausīto R.C. Bray grāmatu ieminēties, ka diez vai tik ilgi mana veiksme izvilks, lai nesastaptu grāmatu, kuru viņa talants nespēs izvilkt līdz ļoti labam līmenim. Varbūt vaina un akmens arī ir vairāk atrodams manā pusē, jo, cik atmiņa ļauj atcerēties, tad pēdējās zombiju apokalipses grāmatas nav diez ko patikušas. Kā pats pirmais jautājums autoram un varoņu iespējai kaut kā izdzīvot tālāk, ir par to, kas notiek ar visām AES pasaulē un vai tik tiešām visas vai tik pat kā visas izdodas laicīgi un veiksmīgi izslēgt, lai viss pārējais aprakstītais maz būtu iespējams.

Skatpunkti un lokācijas ik pa brīdim bez īpaša brīdinājuma mainās, kam audio grāmatas sakarā nākas pievērst lielāku uzmanību. Bet attiecībā uz dažiem tēliem, vairākkārt kaitināja to absurdais idiotisma un stulbuma līmenis (cerams tāds bija mērķis), kas apvienojumā ar diezgan jūtamo reliģiozitāti viscaur grāmatai tos nepadarīja vieglāk izturamus.

Ja citkārt varasiestādes un armijas ir pirmās, kas krīt zombiju masu pārspēka priekšā, un par idzīvošanu cīnās vairāk vai mazāk ikdienas cilvēks, tad Arisen sērijā un vismaz galvenajā norises vietā armijai ir izdevies noturēties varas grožos. Kas vairāk pamudināja mani savā iedomu TBR listē cita autora Nick Stone sēriju pacelt uz augšu. Bet šo kaut kad nākotnē turpinātu klausīties vien pateicoties tās ierunātājam.

 

Craig Alanson – Mavericks (Expeditionary Force #6) (Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Ja Expeditionary Force sērijā tev rūp tikai Džo Bišopa, mākslīgā intelekta Skipija un pārējo ‘’pirātu’’ liktenis, tad Mavericks lielā mērā droši var izlaist un ķerties pie septītās, jo minētie tēli uz mirkli pavīd vien grāmatas sākumā un atgriežas krietni tuvāk tās beigām. Pamata fokuss pārsviežas uz tiem nelaimīgajiem, kuri palika iestrēguši uz kāmjiem līdzīgo Ruhar citplanētiešu kontrolētās Paradīzes planētas.

Jo ilgāks laiks paiet nošķirtiem no saziņas ar Zemi un cerību kādreiz atgriezties mājās, jo vairāk un vairāk kareivju izvēlas pamest militāros spēkus un pievērsties kam citam. Bet ir arī tādi, kuri vai nu neredz sevi civilā dzīvē vai arī ir apņēmušies pierādīt Ruhar, ka cilvēkiem var uzticēties, un cenšas soli pa solim mainīt uz labo lielākoties rasistiskos viedokļus un aizspriedumus. Viena no tādiem ir leitnante Perkinsa, kuras vadībā un kontrolē dažādu sakritību un dramatisku notikumu rezultātā nonāk smagi cietis kosmosa kuģis un izdzīvojušie Kāmju kadeti. Tieši Perkinsa un pārējie Mavericks komandā ietilpstošie cilvēki nezaudējā vēsu prātu izšķirošajos mirkļos pēc pēkšņa uzbrukuma, kad izšķiras izdzīvosi vai nē. Gan Džo, tagad Perkinsas gadījums šajā sērijā parāda, ka tā vien šķiet ka tikai cilvēks ir spējīgs vienlaikus izdomāt absurdu ideju, kas var gan nostrādāt, gan noiet šausmīgi greizi, un pēc tam arī attiecīgi rīkoties un nebaidīties riskēt, jo kādēļ baidīties izgāzties, ja alternatīva tāpat ir droša nāve.

Laiks tikai rādīs vai Perkinsas un pārējo Mavericks pūliņi nesīs cerētos augļus attiecībā uz cilvēku sociālo statusu citu citplanētiešu un Ruhar acīs, jo grāmatas ietvaros tiek gan paveiktas lielas lietas, gan mainītas daža laba iedomīga un augstprātīga Kāmja viedoklis. Un ja jau tas ir iespējams ar tādiem kā šie, tad kāpēc gan arī lai neizdotos plašākā mērogā. Grāmatas centrālā problēma, kuru par katru cenu nākas neitralizēt, ir Ķirzakām līdzīgo Kristang slepus un nelegāli izstrādātais bioloģiskais ierocis – paslēpts un iestrādāts Vīruss Keepers DNS. Vīrusa patiesie mērķi ir Ruhar populācija uz Paradīzes, bet kādēļ gan nenovelt vainu uz ‘’nejaušu’’ mutāciju cilvēkos un atriebt zaudēto kontroli pār tiem. Tikmēr par Keepers tiek saukti tie muļķi, kuri joprojām tic, ka Kristang ir cilvēces patiesie sabiedrotie, pat ja patiesībā tādu cilvēcei vispār nav, izņemot protams Skipiju.

Gan autors, gan ierunātājs R.C. Bray ir paveikuši lielisku darbu, lai noturētu interesi, kad lielākā daļa vairāk vēlētos palikt pie Džo Bišopa un Skipija. Nešaubos, ka bija un būs tādu, kuriem nepatika lielais uzsvars uz šiem ‘’alternatīvajiem’’ galvenajiem tēliem un varbūt pat neizturēja līdz grāmatas beigām. Tiem, kuri sēriju līdz šim ir tikai lasījuši, varu vēlreiz droši rekomendēt audio versiju un kārtējo reizi izteikt uzlavās tās ierunātājam.

Craig Alanson – Zero Hour (Expeditionary Force #5) (Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Pēc ilgāka pārtraukuma atgriežos pie Expeditionary Force sērijas ar tās piekto grāmatu Zero Hour. Jau pirmo nodaļu laikā varēju atkal pārliecināties un apstiprināt pārliecību, ka pagaidām R.C. Bray ir viens no labākajiem grāmatu ierunātājiem, kādu esmu dzirdējis. Zero Hour varbūt nepiedāvā diži daudz līdz šim sērijā neredzēta, bet sērijas fanam noteikti būs ne viens vien lasītprieku sagādājošs brīdis.

Lieliskais, vienreizējais un citādi ģeniālais mākslīgais intelekts Skipijs ir tik augstās domās par sevi (un reti kad to neslēpj), ka viņš nav guvis mācību ložņājot cita miruša MI konteinerī un knapi izsprūkot no tajā mītošā Elders rases laikā radīta vīrusa. Nultā stunda, ap kuru grozās šīs grāmatas lielā sižeta līnija, pienāk brīdī, kad šis Vīruss atkal uzbrūk Skipijam, un vienīgais Skipija pagaidu risinājums, lai tas nevarētu īstenot savu mērķi, ir tāda kā Uguns mūra izveidošana pašam savā konteinerī/’’alus bundžā’’. Kaut arī no pozitīvās puses Skipijs skaitās dzīvs, tas nemaina faktu, ka ātrāk vai vēlāk Uguns mūris neizturēs, kādēļ arī grāmatai tāds nosaukums. Vēl jo sliktāku to padara fakts, ka Uguns mūris Skipiju ‘’nogriež’’ no piekļuves citām eksistences dimensijām un daudzām spējām, kas padari Skipiju Lielisku.

Lielā mērā viss atkal gulstas uz Džo pleciem, jo neviena cita viņa ‘’pirātu’’ komandas prāts nestrādā tik ērmoti, lai konstanti izdomātu idejas, kā iziet no bezcerīgām situācijām. Šajā ziņā autoram jāuzmanās neizvilkt sēriju pārlieku garu, jo jau šajā ir pietiekami daudz momentu, kuri atkārtojas gan sērijas, gan pašas grāmatas ietvaros, lai daļai lasītāju tas paliktu pārāk kaitinoši un paredzami. Galvenais mērķis, protams, ir un paliek Vīrusa iznīcināšana, lai ne Skipijs, ne Džo un viņa komanda nepiedzīvotu pāragru dzīves galu, kā rezultātā tad zustu planētas Zeme drošības garants, ka kāda no agresīvajām citplanētiešu rasēm nesadomā kārtējo reizi apciemot Zemi cerībā izmantot tās resursus karā pret otru citplanētiešu ‘’aliansi’’. Tikmēr tiek arī turpināts sižets par mistēriju laikā, kad neviens izņemot Elders rasi teorētiski nebija attīstījušies tik tālu, lai kolonizētu citas planētas, bet vai nu Elders (kopā vai kāda to daļa) vai varbūt pat kāds cita rase ir atbildīga par vairākiem liela mēroga postošiem, vardarbīgiem notikumiem.

Diemžēl Zero Hour dāvā vairāk jaunu jautājumu un mīklu, nekā atbilžu. Zinot jau iepriekš lielā mērā attiecību dinamiku starp Džo un Skipiju, ko izbaudīju par 100% arī šoreiz un ņemot vērā, ka jau tagad šis tas atkārtojas, kā viena bezizejas situācija seko otrai, kas palielina pieminēto paredzamību, atliek cerēt uz autora Craig Alanson prasmi atpazīt risku un lieki nesabojāt sēriju, kaut arī šaubos, vai es tādēļ pātrauktu to klausīties.

Visi tēli, protams, nav tik draudzīgi noskaņoti pret Skipiju kā Džo, kura gadījums ir īpašs un visticamāk perfektāku partneri, kas spētu paciest Skipija personību, Skipijs nevarētu vēlēties. Pretsats ir no Apvienotajām Nācijām misijai/komandai pieliktais diplomāts iesaukts par, kurš biežāk ir kaitinošs traucēklis, bet apiet to nedrīkst, ja vien Džo vēl kādreiz vēlas apmeklēt Zemi un saņemt atļauju no pasaules lielvarām to atkal pamest kā kuģa kapteinis. Lai kā to gan Skipijam, gan Džo negribētos atzīst, gadās arī mirkļi, kad viņi ir visnotaļ priecīgi, ka diplomāts ir daļa no viņu komandas.

Craig Alanson – Black Ops (Expeditionary Force #4) (Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Mākslīgajam intelektam Skipijam, Džo Bišopam un viņa jautro pirātu komandai ne mirkli ne tiek dota iespēja atvilkt elpu un ilgāk papriecāties par iepriekš veiksmīgi paveiktu misiju, kad jau atkal jāsteidz glābt Zemes liktenis un cilvēces eksistence nākotnē, jo, lai cik neticami tas varētu šķist, par samaksu ir iespējams ļoti daudz kas – pat vienošanās starp ķirzakveidīgajiem Kristang un kāmjveidīgajiem Ruhar.

Kā jau iepriekš tad arī šoreiz mērķis ir ‘’pavisam’’ vienkāršs. Vienīgais, ko nepieciešams paveikt, ir ne tikai novērst jau nolīgtā kosmosa kuģa nokļūšanu līdz Zemei, bet arī radīt tādus apstākļus, kuri novērš pat niecīgāko iespēju nākotnē par jaunu vienošanos starp abām karojošajām pusēm. Turklāt viss jāpaveic tā, lai nevienam pat visniecīgākajā mērā neienāktu prātā varbūtība, ka cilvēcei ir pieejamas tāda veida tehnoloģijas, kur nu vēl māka iejaukties tik ļoti vairāk ‘’attīstīto’’ citplanētiešu rasu plānos.

Vēl vienkāršs ir arī izstrādātais plāns mērķa panākšanai– plaša mēroga pilsoņkarš starp Kristang klaniem, un, kā to uzsvērti norāda Skipijs, tam nevajadzētu sagādāt pārlieku lielas grūtības, par cik pilsoņkari un klanu hierarhijas pārkārtošanās ir salīdzinoši regulāra parādība, reizēm pat iedrošināta no Kristang patronu rases – ar mērķi nepieļaut, ka Kristang kā viens veselums kļūst par viņiem spēcīgāki.

Tikpat interesants, kā ceturtās sērijas grāmatas pamata sižets, ir arī jau iepriekš viegli iesāktais apakšsižets par liela mēroga notikumiem pirms diviem līdz trim miljoniem gadu, ap laiku, kad Elders rase (Skipija radītāji) kaut kur pazuda. Pavērsiens, kas seko, kad Skipijs turpina urķēties pirms šīs grāmatas atrasta miruša Mākslīgā intelekta konteinerā, un atmodina nopietnu vīrusu. Varbūtības, kuras šis atklājums liek izteikt, pavisam noteikti ir visnotaļ biedējošas – 1) laikā kad ne Ruhar un Kristang, ne arī neviena no viņu patronu rasēm vēl nebija spējīgi ceļot kosmosā, kāds radījis tik spēcīgu vīrusu, kas ar nolūku spēj iznīcināt Elders radītu mākslīgo intelektu VAI 2) paši Elders katrā ierīcē ir ievietojuši vīrusa aizmetni (spēj adaptēties) ar mērķi nogalināt nesavaldāmu un Visumam bīstamu mākslīgo intelektu, piemēram, tam izveidojas personība un sāk apzināties sevi.

Pozitīvi novērtējams arī fakts, ka vairs netika pielietots triks, kad Džo iešaujas prātā visa plāna glābjoša ideja, kuru loģiski domājošais Skipijs līdz tam pat nebija apsvēris; kā arī humors turpina būt liels sērijas pluss. Tikai atliek cerēt, ka ar un ap Skipiju jau pirmajā grāmatā iesāktie mazie sižeti un pēc tam sekojošie pavērsieni tiek novesti un atrisināti līdz galam.

Craig Alanson – Paradise (Expeditionary Force #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Varētu domāt, ka Džo Bišops divreiz izglābjot Zemi un cilvēci (ar lielu mākslīgā intelekta Skipija un arī merry band of pirates komandas palīdzību), saņemtu lielāku pateicību, ka ašu paldies, pēc kā politiķi un visi, kam nav slinkums, vienā balsī sāk kritizēt lielā stresā pieņemtus mirkļa lēmumus, kā saka, pēc kara jau visi gudri.

Par Paradīzi sauc planētu, kur Apvienoto Nāciju/UN izveidotais kopīgais militārais spēks tika nosūtīts, lai no tās evakuētu Ruhar (kāmjiem līdzīgu rasi), kad vēl nebija pat mazāko šaubu, vai Kristang tik tiešām ir cilvēces sabiedrotie. Pašiem to nezinot tā tika ierauta gadsimtiem ilgušā un neskaitāmu zvaigžņu sistēmu plašā karā starp divām frakcijām. Daļēji kā par sodu UN sūta Džo Bišopu jaunā misijā, lai viņš uzzinātu, kāds ir uz Paradīzes iesprostoto cilvēku pašreizējais stāvoklis, un vai kaut ko nepieciešamības gadījumā ir iespējams izdarīt, lai to uzlabotu, bet vienmēr atceroties, ka tas nedrīkst vēlāk pakļaut riskam Zemi. Tikai saprotams ir pārsteigums, kad top skaidrs, ka Ruhar vēlas iemainīt Paradīzi un ka tas ir tikai laika jautājums, kad viņi vienosies ar Kirstang par atbilstošu maiņas darījumu. Vēl jo vairāk, nevienam nav noslēpums uz Paradīzes esošo cilvēku liktenis, kad Kirstang planētu atgūs.

Interesantu dinamiku tēlu attiecībās rada UN pierīkotā ‘’aukle’’ Džo, caur kuru jāsaskaņo visi kaut cik nozīmīgie lēmumi (praktiski gandrīz ikviens). Jauks jauns avots jokiem un humoram grāmatā papildus jau visiem ierastajiem līdz šim sērijā. Var vien vēl piebilst, ka attiecību sākums šai ‘’auklei’’ ar Skipiju nav no tiem gludākajiem.

Ar pašu Skipiju notiek pārmaiņas personībā, kā pats to atzīst privātā sarunā ar Džo vai citā mirklī drusku aizraujoties ar pielietoto spēku pret ienaidniekiem. Joprojām saglabājas viņa ‘’augstās domas’’ par cilvēku attīstības pakāpi un tās sasniegumiem, nav gala viņa mokām brīžos, kad kaut kas jānovienkāršo un jāizskaidro, bet vairs arī nevar apgalvot, ka Skipiju interesē tikai un vienīgi viņam līdzīgu MI un/vai senās Elders rases atrašana.

Paradise līdz pat pašām beigām notur interesi un spraigais sižets (+humors) neļauj nevienā brīdī ieslīgt garlaicībā; ir tikai interesanti kā Džo, Skipijis un pārējā komanda tiek pie rīcības plāna, lai Ruhar mainītos plāni attiecībā uz Paradīzes planētu.

Craig Alanson – SpecOps (Expeditionary Force #2) (Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Pēc veiksmīgas Zemes izglābšanas no Kristang vai potenciāli citu citplanētiešu verdzības jūga, Džo Bišops tur mākslīgajam intelektam Skipijam doto vārdu doties atpakaļ Visuma plašumos, lai palīdzētu atrast citus MI un viņu transendējušos radītājus – Elders rasi. Neviena valsts tā vienkārši nepalaistu Džo gandrīz vienu pašu tāda veida uzdevumā, tāpēc viņam nākas veikt stingrus kompromisus (ne bez Skipija draudiem, ja par pašu galveno nebūs Džo) un bez oriģinālās, kā paši sevi iesauca merry band of pirates, komandas līdzi dodas arī dažādu valstu paši labākie gan no militārās, gan zinātnisko nozaru sfērām.

Kā pats svarīgākais nosacījums visas kas tiek darīts, neskaitot veiksmīgu galvenā uzdevuma izpildi, ir nepieļaut, lai Kristang vai jebkuram citam nebūtu ne mazākas aizdomas, ka cilvēcei ir pieejamas tehnoloģijas, lai ceļotu starp zvaigznēm, un tādējādi nerastos vēlme nosūtīt kosmosa kuģus uz Zemi, neskatoties uz slēgto tārpeju. Nonākot atklātībā kam tādam, varam būt droši, ka nekas tad nespētu glābt Zemi no vairāk attīstītu rasu postošās uzmanības.

Par sarūgtinājumu Skipijam, nevienā no pirmajām apmeklētajām Elders bāzēm nav to tehnoloģiju, kuras pat teorētiski pietuvinātu viņu un pārējo komandu uzdevuma noslēgumam. Vai nu kāds jau attiecīgo lokāciju jau ir izlaupījis un atstājuši aiz sevi vien drupas vai arī pie vainas ir citi faktori, kā meteori, bet viens paliek nemainīgs, ātrāk uz Zemes nav lemts atgriezties. Ja vēl citiem cerības uz to ir visai augstas, tad Džo Bišops tādas diži nelolo. Tomēr pa ceļam tā starp citu atklātā informācija, kura izraisa satraukumu pat Skipijam (kas pats par sevi jau nav labi), liek uz visu paraudzīties citām acīm.*Ja pirms tam visai droši varēja pieņemt, ka cilvēce var netraucēti turpināt eksistēt uz savas zaļās planētas, tad tagad visai nopietni ir jāapdomā veicamie pasākumi, lai uzlabotu tās iespējas vajadzības gadījumā aizstāvēties.

SpecOps gaitā Džo apgūst gan līdera prasmes, vadot internacionālu komandu, kuras sastāvā ir kā spēcīgāki, tā arī gudrāki biedri, gan sadarboties ar Skipiju, kurš turpina būt neizmērāmi iedomīgs un uzvesties kā skabarga pakaļā. Grāmatas kvalitāti noteikti palīdz izcelt tās ierunātājs R.C. Bray, ko grāmata viena pati, spriežot pēc vairākām Goodreads redzamām atsauksmēm, nespēj paveikt. Humors, ko galvenokārt romānā ienes Skipija tēls, ir gandrīz ideāls. Gandrīz, jo dažas situācijas un joki pie trešās vai ceturtās reizes jau vairs nešķita tik jautri; par spīti tam smieklīgi bez gala.**

Atliek vien Džo novēlēt, lai viņa pielietotajā leksikā neatgriezeniski neiegulst Skipija dāsni izmantotais cilvēku apzīmējums – monkeys.

********Apzināto maitekļu zona********

*pirms aptuveni 2,7miljoniem gadu, laikā, kad ne viena no šī brīža aktuālajām rasēm vēl nebija spērusi pirmos soļus Visumā, kāds, izmantojot Elders tehnoloģiju iznīcinājis mēnesi un pabīdījis planētas orbītu no zvaigznes tik tālu, lai gada laikā iestātos ledus laikmets, kas uz planētas iznīcinātu gandrīz visu dzīvo, tai skaitā cilvēkveidīgas būtnes.

**Piemēram, kad Džo prātā iešaujas ideja pirms Skipija (par spīti viņa ģenialitātei un lielajām datu apstrādes iespējām), ļaujot komandu izglābt no citādi droša gala.

Craig Alanson – Columbus Day (Expeditionary Force #1) (Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Dienā, kad ASV svin Kolumba dienu, cilvēce tiek ierauta jau gadu tūkstošiem ilgā karā starp divām citplanētiešu frakcijām. Zemei uzbrūk Ruhar (ārēji vislielākā līdzība ar kāmjiem), tādēļ visi ir bezgala pateicīgi, kad uzrodas Kristang (ķirzakas) un padzen kāmjus prom. Bet visai drīz atklājas ķirzaku patiesie nolūki un viedoklis attiecībā pret cilvēci, ka viņu skatījumā ‘’mēs’’ neesam nekas vairāk par vergiem (inferior species).

To sakot, jāpiebilst, ka diži labāk nav arī ar Ruhar. Kaut arī kāmji nav tik tumsonīgi un barbariski, abas frakcijas tik un tā karo izmantojot mazāk attīstītas rases (barības ķēde), turklāt jāpiebilst arī, ka ne kāmji, ne ķirzakas nav šo ķēžu virsotnēs. Katrs cenšas ne tikai visiem līdzekļiem uzveikt ienaidnieku (ir daži kara likumi, lai nesačakarētu apdzīvojamas un potenciāli apdzīvojamas planētas), un neviens brīvprātīgi nedalās ar tehnoloģiskajiem un zinātniskajiem sasniegumiem, lai palīdzētu citam attīstīties.

Džo ‘’Bārnijs’’ Bišops – armijnieks, ne visai augsta ranga, kurš pirmā uzbrukuma laikā atrodas pie vecākiem fermā, Meinas štatā. Par turpmāko var vien teikt, ka Džo gan veicas, gan stresa situācijas pieņem to labāko lēmumu un pamanās būt īstajā vietā un īstajā laikā, bet iesauku ‘’Bārnijs’’ Džo iegūst, kad kopīgiem spēkiem ar vairākiem civiliedzīvotājiem sagūsta vienu kāmju kareivi. Džo ir tikai viens daudzajiem, kuri brīvprātīgi piesakās karam pret kāmjiem, ar domu atriebties, tikai lai vēlāk tūkstošiem gaismas gadu attālumā no Zemes sastaptos ar patieso cilvēces jauno situāciju.

Un tā Colombus Day varētu iedalīt divās daļās, jo, kad Džo šķietamo sabiedroto Kristang ieslodzīts nejauši iepazīstas ar Elders (rase, kura kaut kur pazuda pirms miljoniem gadu, bet atstāja aiz sevis tādus tehnoloģiskos sasniegumus, kurus neviens vēl nav izpratis) radītu mākslīgo intelektu. Šī AI personība ir tik kaitinoša (Džo lieto apzīmējumu asshole), ka Džo viņam iedod iesauku Skipijs. Pēc šāda pavērsiena un tik vērtīga, spēcīga drauga un sabiedrotā iegūšanas mainās viss spēles lauks, un ir lieki kaut ko vēl piebilst par sižetu, lai neielaistos maitekļos.

Var vien piebilst, ka Skipija un Džo sarunas un saskarsme vienam ar otru grāmatā ienes vajadzīgo humora devu. Skipija intelekts un zināšanas ir tik lielas, ka viņa acīs cilvēces gudrība labākajā gadījumā ir pielīdzināma baktērijām; vismaz par nelielu atvieglojumu viņa domas nav diži augstākas arī par citiem.