Plutarch – Parallel Lives of the Noble Greeks and Romans

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atstāt paliekošas pēdas pasaules vai pat vietēja mēroga vēsturē, lai tevi kāds atcerētos un pieminētu pat vairākus tūkstošus gadus pēc tavas nāves, šķiet ir cerība un mērķis ja ne vairumam, tad lielai daļai cilvēku. Ar visu to var notikt dažādas dabas katastrofas vai citas liela mēroga likstas, kas iznīcinātu vai nu antīkās pasaules literatūru, līdz mūsdienām ‘’dzīvajos’’ atstājot vien labi ja procentu, bet 50 Plūtarha dzīvēm, 48 no tām kā paralēlās dzīves, izdevies izdzīvot, lai arī mūsdienu lasītājs un interesents par tām varētu uzzināt.

Grieķu pusē atrodami arī pa kādam spartietim vai cita tagad vienotas Grieķijas teritorijas tautiem. Vislielāko pēdas nospiedumu neapšaubāmi atstājis Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais. Pārtulkojot frāzi nāk prātā ‘’Dzīvo ātri, mirsti jauns’’, kas lieliski raksturo ātros, plašos iekarojumos, bet pēc viņa nāves tikpat ātri sabrūkošo un īslaicīgo Impēriju. No citiem izcelt varētu Pirra uzvaras izteiciena radītāju trešajā gadsimtā p.m.ē. dzīvojošo Pyrrhus of Epirus.

Iesāk savu krājumu Plūtarhs ar divām mitoloģiskām ‘’dzīvēm’’ Tēseju no grieķu un Romulu no romiešu puses, kas viņa laikā nemaz tik mītiskas un leģendāras nebūtu bijušas, kāpēc iekļautas, bet tagad noteikti liekamas pēdiņās. Bet kā gan neiekļausi no grieķu puses varoni, kas piedalījies Trojas karā, bet Romas pusē galvaspilsētas dibinātāju (vienu no).

Romiešu pusē gan atrodami vairāk interesantu personāžu, varbūt daļēji, ka jau bija pirms tam šis tas vairāk zināms, dzirdēts, bet to arī pierāda pats Plūtarhs, veltot tādām personībām kā Gajs Jūlijs Cēzars, Marks Antonijs, Pompejs un Bruts pamanāmi vairāk laika nekā citiem.

Pēdējās četras dzīves vairs nav gluži paralēlas, bet laikam iekļautas, lai izveidotu smukāku 50 skaitli. Vēl jo vairāk, ja pēdējā dzīve grieķu pusē ir viens no Persijas Impērijas valdniekiem Artaxerxes I. Vairāk saprotami ir divu Romas imperatoru iekļaušana krājumā no Četru imperatoru gada, no pārejas posma starp Republiku un Impēriju.

Plūtarha dzīves šajā viņa projektā ir vairāk saucamas par skicēm nevis biogrāfijām, kas pie ‘’interesantākiem’’ personāžiem, pārliecinoši vairāk romiešu pusē, vēl ir pieciešami, tad kopumā, ja es pirmo reizi uzzinu, izdzirdu par kādu no krājuma personībām, tad viņa biogrāfiskā skice man neko neizteiks.

Noteikti kaut kad nākotnē būtu noderīgi izlasīt anotētu versiju, pagaidām esmu vismaz Amazonē esmu atradis 19.gadsimta angļa Arthur Hugh Clough versiju. Pats Plūtarhs noteikti par pašsaprotamu pieņem, ka šīs personības būtu zināmas arī pēc viņa, un nevarētu iedomāties pretējo, ka nākotnes lasītājam būtu krietni jāpalīdz.