Kim Stanley Robinson – 2312

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orbit

Manas pārdomas

Ar vairākām lielajām idejām autors Kim Stanley Robinson piedāvā lasītājam ceļojumu pa Saules sistēmu 24.gadsimta sākumā, konkrētāk 2312.gadā. Cilvēce ir spējusi teraformēt un apgūt teju visas planētas, pat apgūt dzīvi uz Merkura (uz sliedēm tā ēnā braucoša Terminatora pilsēta), daudzus no to pavadoņiem un pat pārvērst asteorīdus par tādiem kā dzīvās dabas muzejiem un kosmoskuģiem.

Sižeta darbību aizsāk galvenās varones Swan vecmammas Aleksas negaidīta nāve. To vēl jo negaidītāku padara fakts, ka pateicoties zinātniskajiem sasniegumiem medicīnā cilvēka mūžu ir iespējams pagarināt līdz pat 200 un pāri gadiem (izpēte turpinās, diemžēl ne visiem pieejama). Ņemot vērā kādos vērienīgos darbos viscaur Saules sistēmai, dažādās līgās un uz Zemes Aleksa iesaistījusies, tiek pat apsvērta ideja, ka kāds, lai izskatītos dabiski, būtu viņu nogalinājis. Tā lūk darbībā iesaistās inspektors Jean Genette, kaut arī varēt vienlaikus viņu vainot sava veida interešu konfliktā (par labu labajiem tēliem), jo arī viņš ir spēlējis un turpina to darbīt kopīgajos plānos ar Aleksu.

Kamēr uz planētām un to pavadoņiem (un asteorīdiem) turpina ritēt teraformēšanas darbi pilnā sparā, jo vien Marss ir kaut cik spējis pietuvoties dzīvei brīvā dabā kā uz Zemes, citur dažādās ‘’kastēs’’ un ‘’teltīs’’ un citos aizsargājošos apstākļos. Tikmēr uz Zemes pat pēc lielajiem plūdiem un ledāju izkušanas, kas vēl turpinās, pēc okeāna līmeņa katastrofālas paaugstināšanās un lielas daļas floras un faunas izmiršanas globālā klimata pārmaiņu dēļ (asteorīdi viens no veidiem kā palīdzēt) strīdi un muļļāšanās, kas pārsvarā beidzas vien ar pliku runāšanu, turpinās. Tā nu cilvēce, no kuras 11 miljardiem uz Zemes liela daļa maigi sakot negatīvi uztver jebkuru ‘’kosmosnieku’’/spacer, ir nonākusi interesantā un pat kritistkā momentā, kad lielāki darbi ir iespējami ārpus tās dzimtās planētas. Iespējams kādai grupai vai indivīdam šis nepatīk, jo pēc Aleksas nāves atgadās vispirms šķietami nenopietns un vēlāk jau smagāks uzbrukums kolonijām/apmetnēm, kas nerezultējas ar tūkstošu nāvēm, lai gan atskatoties šķiet ir bijis viens tāds gadījums pagātnē vēl Aleksai dzīvai esot, tad tos neapstādinot tas drīz vien var mainīties un iegrūst cilvēci vēl nebijušā konfliktā ar sevi.

Tā nu šajā rakstā kā pēdējo lielo ideju bez dzīvildzes un vēl visvisādām iespējām sevi pārveidot, ko tas nozīmē, kā to uztvert, un vides pārveidošanas, varu iepazīstināt mākslīgo intelektu, kura pēdējās versijas šeit nosauktas par qube un ir iespējams ievietot kā uz rokas pulksteņa līdzīgas ierīces vai pat sev tieši galvas smadzenēs. Lai arī krietni ātrāki un veiktspējīgāki par ‘’vecajiem’’ MI, qube pēc to lietotāju un ražotāju teiktā nespēj neko vairāk kā esi tos ieprogrammējis. Paši no sava prāta tie nespētu sākt slepeni komunicēt ar citiem sev līdzīgajiem ‘’brāļiem un māsām’’ un, tā teikt, sākt plānot apvērsumus, kas pirmajā momentā šķiet diezgan optimistiski, ja pieņem faktu par to gudrumu un kādu to iespējams sasniegt mūsu realitātē. Gan Svanai, gan inspektoram Jean Genette, kā arī vairākiem citiem tēliem, kuri bijuši tuvi Aleksas kolēģi, no kuriem vissvarīgākais šīs grāmatas sižetā ir vēl Fitz Wahram, rūpīgi jāapsver visi pieejamie fakti, reizē nedaudz uztraucoties, cik lojāli cilvēcei ir viņu pašu qube intelekti, lai atrisinātu pašreizējās problēmas un draudus gan Terminatora pilsētai uz Merkura, gan progresā esošajiem darbiem uz Venēras u.c.

2312 vēl neparasti starp nodaļām papildina te fragmenti no tādas kā enciklopēdijas, kuri paskaidro autora ieviestos zinātniskos nākotnes izgudrojumus, vai vīzijas medicīnas jomā, kā cilvēks sevi pa šo laiku nu spēj izmainī. Reizēm tie ir īpatnēji saraksti, minu, kā galvenās varones Svanas ‘’sastādīti’’, kuriem nenoliegšu vien pārlaidu acis pāri. Bet trīs reizes nosaukti par Quantum Walk tie ir ieskati vēl dīvainākajā veidā, kā pasauli uztver qube. Mans minējums, jo tas atklāti netiek pateikts.

2312 pavisam noteikti nebūs sci-fi, kas domāts jebkuram šī žanra fanam. Pieeja stāstam, kurā galveno lomu spēlē idejas, ne problēmsituāciju sižets, gana daudziem var likt tā vilties, lai nesaskatītu autora iecerēto domu vai vismaz daļu no tā. Līdzīgi, bet atšķirīgi, protams, prātā nāk Dune sērijas otrā grāmata Dune Messiah, kura pēc visiem aizraujošajiem sērijas pirmās grāmatas notikumiem sižetiski ir pavisam par ko citu un arī stāsta izklāsta manierē arīdzan atšķiras gana būtiski, lai nesagatavotu liktu vilties.

Markus Heitz – The Dwarves (The Dwarves #1)

6657006

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orbit

Manas pārdomas

Autora Markus Heitz Rūķi ir iztekti klasiska fantāzija un tajā var sastapties ar tādām ierastajām tautām kā rūķiem, orkiem, elfiem un citām paranormālajām radībām. Daudzkārt jau lasītas tradīcijas, kuras jau kļuvušas par klasiku, īpaši izceļas ar galveno varoni Tungdil. Būdams rūķu bārenis un vēl piedevām cilvēku burvja uzaudzināts, Tungdil grāmatai sākoties vēl nekad dzīvē nav sastapis citu rūķi, aizrauj kalēja darbs,bet viss, ko viņš zina par saviem ciltsbrāļiem, nāk no apjomīgās burvja bibliotēkas. Tomēr nekas no tā nav šķērslis, lai ātriem soļiem Tungdil kļūtu par varoni, no kura lielā mērā atkarīgs visu liktenis.

Nebija grūtības jau visai ātri savilkt dažādas paralēles un saskatīt līdzības ar Gredzenu Pavēlnieku. Protams, neiedvesmoties no labiem darbiem ir neiespējami, ja par tiem zini vienalga kādā žanrā ietilptu jaunā grāmata, bet tomēr kā lasītājam negribas vēlreiz lasīt +/- kaut ko līdzīgu. Pietrūka kaut cik svaigas idejas no autora puses, lai The Dwarves izceltos un iegūtu tai individuāli izšķiramu balsi, jo gribot negribot sāc salīdzināt.

The Dwarves varoņi savu zemi, kurā mitinās tikpat kā tikai labi ļaudis, devē par Girdlegard, bet neviens ne mirkli nedrīkst atslābt un dienu no dienas ir jāsargā Girdlegard robežas, jo jau simtiem un pat tūkstošiem gadu to apdraud lielais, ļaunais naidnieks Tion un viņa The Perished Land (skaidrs un gaišs ļauno varoņu zemes nosaukums) mošķi. Viņa neskaitāmo orku, goblinu un citu briesmoņu hordām nav ne malas, ne gala. Kur gan Girdlegard lai meklē savu vienīgo glābēju un varoni, kad Perished Land no kaujas uz kauju var upurēt tūkstošus un saglabāt tikpat iespaidīgu skaitlisku masas pārsvaru pār labajiem spēkiem!?

The Dwarves gribētos klasificēt kā fantāziju vai nu jauniem lasītājiem vecuma ziņā, vai, neizslēdzot abu variantu kombināciju, fantāzijā nepieredzējušiem lasītājiem. Krietni palīdzēs, ja nebūs lasīts jau minētais Gredzenu Pavēlnieks, bet kas zin, varbūt var patraucēt arī filmas. Arī vienkāršaits un brīžiem paredzamais sižets, klišejiski notikumu pavērsieni nenāk par labu vispārējam iespaidam. Kaut arī Tungdil nebūs nepārspējamais super-varonis, kas visu spēj paveikt viens pats, un galu galā ap viņu izveidojas interesanta tēlu komanda. Liels mīnuss gan par daudzajām sakritībām attiecībā uz dažu tēlu pievienošanos Tungdil varoņu komandia, gan uz nejaušībam notikumu atrisinājumos par labu labajiem varoņiem. Ar laiku tie sakrājas daudz par daudz, un ja pirmās pāris reizes to, ka viena vai otra lieta izvēršas tieši tā kā tas ir nepieciešams un ne mazāk veiksmīgi, tad to vēl var piedot, tad vēlāk paredzamības dēļ, tas tikai kaitē.

Paralēli un mijoties ar milstošo problēmu, kas ir Naidnieka Tion armijas draudi Girdlegard un visa labā eksistencei, tiek arī vērpts sižets ap to, kurš kļūs par visu rūķu karali, kad pašreizējais valdnieks vecuma dēļ mirs. Diemžēl arī ar šis otrs galvenais sižets tiek risināts ar un ap Tungdil tēlu.