John Scalzi – The End of All Things (Old Man’s War #6)

23168809

Links uz grāmatas Goodreads Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lielo Colonial Union (CU)  un Colonial Defence Forces(CDF) organizāciju priekšā ir iestājies pamatīgs pārmaiņu laiks un ir jādomā risinājumi jaunajai realitātei, jo visiem ir skaidrs, ka attiecības ar Zemi un tās nācijām vairs nekad neatgriezīsies vecajās sliedēs, kad no tās patstāvīgi varēja iegūt gan jaunus kolonistus, gan kareivjus, kas tos aizsargātu.

Trešā spēka aprises, par kurām varēja vien nojaust piektās grāmatas The Human Division laikā, tagad sāk iegūt konkrētu formu. Equilibrium, kas galvenokārt vēlas vairāk nekā 400 citplanētiešu rašu izveidotās alianses Konklāva sabrukumu un sadalīšanos, lai to apdzīvotais Visuma stūris atgriezos vecajās labajās dienās, kad visi karoja ar visiem, kā galveno panākumu atslēgu mērķa sasniegšanai saskata CU un CDF, tai skaitā arī cilvēces kā tādas, iznīcināšanu. Nebūs nekāds noslēpums, ka cilvēku darbības savas telpas iekarošanā ārpus savas Saules sistēmas nav veicinājušas draudzības attiecības un pat ir bijis par galveno iemeslu, kas pamudinājis 400+ citām inteliģentām rasēm apvienoties. Tāpēc kādēļ gan neizmantot jau esošos stereotipus par cilvēkiem, lai izprovocētu jaunu un abpusēji postošu militāro konfliktu starp abām pusēm.

Equilibrium rīcībā nav pašiem savas iespaidīgas armijas, tās galvenie ieroči ir dezinformācijas un puspatiesību izplatīšana, apzināta maldināšana, lai sētu neuzticību, haosu, nemierus un veicinātu organizāciju un pārvaldes sistēmas nestabilitāti. Atliek vien saprast, ko vēlas, piemēram, zem CU un CDF reizē aizsardzības un reizē dzelzs dūres kontroles esošās planētu kolonijas, lai apvestu to līderus ap stūri un izmantotu viņu vēlmes saviem mērķiem, lai vēlāk pilnībā aizmirstu tiem dotos solījumus.

Uzmanību drusku vairāk piesaistīja viena no izteiktāk politiskā manierē sarakstītajām nodaļām, kurā CDF superkaravīri tiek sūtīti uz vienu planētu pēc otras, lai novērstu vai apspiestu atdalīšanās centienus, kurus iedrošinājusi Equilibrium darbībā. Un paši kareivji aizdomājas, ka viņi cīnās ar lielākas sistēmas netaisnību sekām, nevis tās cēloņiem, un, ja ne Cu, nedz CDF neiedomāsies rast tam kādu risinājumu, tad ne vienai, ne otrai vairs nav lemts ilgs mūžs.

Ja The Human Division bija savstarpēji saistītas epizodes, tādi kā īsie stāsti, ar vienotu tēlu ansambli, tad The End of All Things vairāk liek domāt par īsām novelēm, kur (gandrīz) katrai ir savs galvenais varonis, bet kopā katrs no sava skatpunktā dod priekštatu par lielāku kopainu.

John Scalzi – The Human Division (Old Man’s War #5) un After the Coup (Old Man’s War #4.5)

15698479

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc tam kad Džons Perijs ir aplaimojis Zemi ar zināšanām par to, kā un cik ļoti Colonial Union un Colonian Defence Forces ir izmantojušas tās cilvēkresursus. Pirmā zemiešu iedzīvotāju un tās politiķu reakcija ir augstākās pakāpes šašutums par CU un CDF augsprātību iegrožojot Zemes tehnoloģisko attīstību un turot to vispārējā neziņā par notikumiem Visumā, kas šādas rīcības rezultātā Zemi principā padara par gluži vai kolonistu un kareivju fermu. Visas apsūdzības ir simtprocentīgi pamatotas, bet interesanti, ka visas grāmatas garumā, neviens no tēliem neieminējās, ka šīs ‘’pakalpīgas’’ laikā Zeme nav tikusi tiešā veidā apdraudēta, par spīti līdz šim agresīvajai ekspansijas politikai un daudzajām citplanētiešu rasēm, kuru starpā cilvēki nav favorītos.

Krīze attiecībās starp Zemi un CU & CDF krasi izmaina ierasto militāro agresiju un paļaušanos uz nerimstošu plūsmu jauniesaucamo, kuri ar prieku sasnieguši 75gadu vecumu izvēlas iestāties CDF, lai uzsāktu jaunu dzīvi, neskatoties uz informācijas trūkumu, par to, kas viņus sagaida, vai to, cik niecīgs procents izdzīvo pirmos desmit dienesta gadus. Tādēļ The Human Division fokusējas dažādām diplomātiskajām misijām, bet arī ne kurām katrām. Tās nav zvaigžņotas planetāru karaļu vai imperatoru diskusijas ar cilvēkiem par jaunu sadarbību, bet gan diplomātiskā ‘’B-komanda’’, kuras galvenajiem varoņiem karjera nav bijusi no tām spožākajām.

Komandas sastāvs ir gana mazs, lai tie viens otru lasītāja atmiņā nenomāktu un katrs varētu izcīnīt savu vietu. Tās galvenie varoņi ir vadošā diplomāte Ode Abumwe, viņas palīgs (šķet ne gluži sekretārs) Hart Schmidt un CDF kareivis (militārais padomnieks/instruktors) Harry Wilson. Grāmatas sižeta laikā visi trīs pierāda sevi darbībā ar veiksmīgi pabeigtām diplomātiskajām pat tādās situācijās, kur citi būtu cietuši ne tikai vienkāršu neveiksmi, bet pat letālu iznākumu vispirms sev un pēc tam ar grūti paredzamām tālejošām sekām. Spēja improvizēt un nonākt pie risinājuma momentā uz vietas ļauj visiem trim kā komandai nonāk uzmanības lokā augstākos amatos esošām personām, kas viņu karjeru gadījumā ir visnotaļ pozitīvs pavērsiens, bet tas nebūt nenozīmē mierīgākus un mazāk bīstamus uzdevumus nākotnē. Veiksme vienā, otrā +/- nenozīmīgā reizē, bet ar vērā ņemamu iznākumu un veidu, kā tas sasniegts, dod iespēju pierādīt savus spēkus, kad B burtiņš tiek nomainīts uz A.

Harijs šajā grāmatā līdzīgi Džonam Perijam ir pilns ar sarkastiskām piezīmēm un jokiem. Nevar noliegt, ka līdzība starp abiem tēliem nav kompliments, bet ar visu to The Human Division ir no jauna notvēris to sajūtu, kas mani piesaistīja šai sērijai tās pirmajā grāmatā Old Man’s War.

Bet viss nav tikai par un ap šiem trim varoņiem. Liels sižetiskais laiks tiek veltīts arīdzan kādam noslēpumainam trešajam spēlētājam, kas ir apņēmies iznīcināt gan CU un CDF, gan aptuveni 400 citplanētiešu rašu (divas trešdaļas no zināmajām) aliansi Konklāvu, un tā sasniegšanai tā vien šķiet nežēlo nekādus resursus. Taktiskās metodes un izmantotās tehnoloģijas ir augstākās kvalitātes; pavedienie, kas ļautu noskaidrot, kas īsti stāv aiz visiem uzbrukumiem, tik pat kā nav nekādu un, ja kāds atrodas, tad arī tāds, kas nekur tālu neved.

Šaubu par sērijas noslēdzošo The End of All Things grāmatu pēc šīs ir mazas.

**

8627906.jpg

After the Coup (Old Man’s War #4.5)

Humora un apsprātību piebārstīts jauks īsais stāsts par vienu diplomātisko B-komandas misiju vairākus mēnešu pirms The Human Division notikumiem. Kārtējo reizi vienīgais veids, kā neizgāst misiju ir vērsties neordināru risinājumu virzienā, kas šoreiz prasa vienīgās militārās personas, Harija Vilsona, iesaistīšanos, kad uz citplanētiešu planētas notiek apvērsums un armija pārņem varu.

John Scalzi – Zoe’s Tale (Old Man’s War #4)

2102600

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sākumā varētu likties, ka Zoe’s Tale, kas pēc būtības ir sērijas iepriekšējās grāmatas The Last Colony pārstāstīta versija attiecīgi no Zoe tēla perspektīvas, nevarētu izraisīt dižu patikšanu, jo vismaz personīgi līdz šim esmu uzskatījis, ka šāda tipa grāmatu koncepts vairāk parāda ideju trūkumu no autora puses vai vēlmi iekasēt vēl vairāk $ par +/- to pašu, ka viņam/viņai jāķeras klāt, kam tādam. Prātā uzreiz nāk divas sērijas, kuras gan neesmu lasījis nevienā formā – Twilight un 50 Shades of Grey.

Zoe’s Tale pārliecina par pretējo, jo tā nav viens pret vienu tas pats, ko varēja izlasīt trešajā grāmatā, tagad tikai no cita tēla perspektīvas. Tā kā Zoe vēl ir tikai bērns (kaut arī jau tīņu gados), tad gan viņas skatījums uz notiekošu, gan viņai pieejamā informācija, lai to interpretētu, kaut arī ir adoptētā meita jaunās kolonijas līderiem Džonam Perijam un Džeinai Seiganai, atšķiras no iepriekš lasītā.

Papildus tam autors pieliek klāt arī pašas Zoe tēla labu padziļinātu izpēti, kura līdz šim pārsvarā redzēta vairāk fonā, un, protams, neiztikt bez sīkas kripatas romantikas. Atšķirībā no saviem vienaudžiem, Zoe dzīve ir bijusi tālu no ‘’normālās’’. Jau no mazotnes viņa ir bijusi pielūgsmes objekts veselai citplanētiešu rasei Obin, pateicoties sava bioloģiskā tēva izstrādātajai tehnoloģijai, kurai šai Obin rasei (mākslīgi radīta, kad Consu tai piešķir tikai intelektu) dāvāja tās ilgi kāroto apziņu. Zoe, kuras dzīves pieredze un emocijas ir par pamatu tam, kā vesela rase (pilnībā ikviens tajā) iemācās, ko darīt ar spēju sevi apzināties kā indivīdu u.c., nebūt nav apskaužamā situācija, un iekš Zoe’s Tale varam izlasīt, kā viņa ar to iemācās tikt galā.

Nebūt nebiju gaidījis, ka šī grāmata patiks vairāk par The Last Colony, bet varbūt tas tieši tāpēc, ka biju jau to izlasījis vispirms.

John Scalzi – The Last Colony (Old Man’s War #3)

88071

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Džons Perijs, atvaļināts Colonial Defence Forces (CDF) kareivis, jau vairākus gadus kopā ar bijušo Special Forces kareivi Džeinu Seiganu un abu adoptēto meitu Zoe jau vairākus gadus, ka kolonijas administratori, dzīvo patīkamā atpūtā no militārās dzīves. Visādi citādi ikdienas sarežģījumi saistībā ar kolonijas pārvaldīšanu ir tīrie sīkumi.

Tomēr vienā jaukā dienā viss mainās, kad pār viņu slieksni pārkāpj CDF pārstāvis Colonial Union (CU) uzdevumā, lai informēti, ka abi, Džons un Džeina, izraudzīti par jaunas kolonijas līderiem. Pēc sava tipa un topošo iedzīvotāju sastāvā tā ir pirmā CU sastāvā, līdz šim CU ir visiem spēkiem bloķējusi koloniju vēlmi dibināt jaunas no pašu pilsoņiem, bet politiskā spiediena priekšā (un vēl pieminēšanas mazvērtīgu iemeslu dēļ) CU un CDF devusi zaļo gaismu. Atliek tikai pabrīnīties, kuram gudriniekam iešāvās prātā nosaukt jauno planētu un uz tās izveidoto pilsētu attiecīgi Roanoke un Croatoan, noteikti cerībās uz labas veiksmes piešķiršanu projektam.

Āķis vien tajā, ka nesen nodibinātais Konklāvs, kuru veido 412 citplanētiešu rasu alianse, kuru skaitā cilvēce neietilpst, vienojusies kopīgiem spēkiem kolonizēt tai sasniedzamās apdzīvojamās planētas un pie viena izsludinājusi aizliegumu aliansē neietilpstošajām rasēm veidot jaunas kolonijas. Pretējā gadījumā tās ar visiem iemītniekiem var sagaidīt totāla iznīcināšana.

Pēdiņās labākais ir tas, ka CDF un CU pilnībā to apzinās un pat rīkojas ar nolūku, un ir gatavi riskēt ar 2 500 dzīvībām tikai lai panāktu savu – Konklāva sašķelšanos un vēlams arī izjukšanu. Abu organizāciju vēlme kontrolēt informācijas plūsmu un manipulēt ar to, lai tik kāds neuzzinātu, ko lieku un nesatrauktos, neradītu problēmas. Par piemēru var minēt Zemi, uz kuras neviens pat lāgā nenojauš, kas Visumā norisinās, un daudzus Džonam Perijam līdzīgos, kuri brīvprātīgi piesakās dienēt CDF, īsti neapzinoties, uz ko parakstījušies. Viņi drīzāk dosies aklā, bezmērķīgā cīņā, nekā apsvērs iespēju pievienoties Konklāvam; pirmā doma sastopoties ar citu rasi gandrīz vienmēr pavada kareivji un lodes.

Ja par grāmatas mīnusiem, tad pie tiem varētu pieskaitīt samērā vājo pasaules uzbūvi. Kaut arī darbība ir plaša, aptver vairākas saules sistēmas un planētas, liela kosmosa mēroga politisko un militāro spēku ķīviņus, vērienīguma sajūta nebija vienlīdzīgi diža. Tajā pašā laikā autora valodas stilu, kā to pierādīja The Sagan Diary, ir prieks lasīt.

John Scalzi – The Sagan Diary (Old Man’s War #2.5)

61664.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Sagan Diary ir filozofiskas dabas darbs iekš Old Man’s War sērijas, kas noslēdz leitnantes Džeinas Seiganas stāstu, viņai kļūstot par civiliedzīvotāju. Kā to sākumā atzīmē leitnants Gretchen Schafer, BrainPal datu analītiķis, tad šie dienasgrāmatu ieraksti nesatur gandrīz neko no spraigām kaujas ainu atmiņām vai citas nepārprotami vērtīgas militārās informācijas, tāda veida info acīmredzami ir ticis izrediģēts laukā.

Tādēļ sērijas vai žanra faniem, kuriem vairāk patīk spraigs sižets, šis darbs varētu nepatikt. Atlikušajos ierakstos ar lielisku vārdu spēli autors vairāk apkopotas Džeinas pārdomas par to, ko viņai nozīmē nogalināt un reizē cienīt/respektēt upuri (citplanētieti), kurš cīnās par labu pretiniekiem, par runāto valodu, mīmiku un žestiem, pie kā Džeinā, par cik viņa kā The Ghost Brigade kareive tika radīta ar spēju sazināties domas ātrumā ar sev līdzīgajiem kolēģiem, par viņas attiecībām ar Jared Dirac (netiek nosaukts vārdā).

Var arī nedaudz saskatīt vietas, kur Džeina pārdomā savu identitāti, kad viņa kā simtprocentīgs pieaugušais tiek iemests jau pilnībā attīstītā un uzlabotā ķermenī, kas domāts vien militārām vajadzībām, un jau agrīnā ‘’vecumā’’ pieredz ko tādu, ko lielākajai daļai nav lemts ne redzēt, ne izdarīt.

Noslēdzoši, lai labāk parādītu darbā izmantoto valodas stilu:

I am not Death. I am killing; I am the verb. I am the action, I am the performance. I am the movement that cuts the spine; I am the mass which pulps the brain. I am the headsnap ejecting consciousness into the air.

I am not Death but she follows close behind…

John Scalzi – Questions for a Soldier (Old Man’s War #1.5) un The Ghost Brigades (Old Man’s War #2)

346685

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Pavisam īss stāsts, kurā sērijas pirmās grāmatas Old Man’s War galvenais varonis Džons Perijs atbild uz kolonistu/ciematniekus jautājumiem par sevi un viņa uzlaboto ķermeni, par attiecībām starp militāro CDF un kolonizatoriem, ka ne viss ir tik rožaini kā vieniem, tā otriem.

Kā manā gadījumā, kad pirmo grāmatu noklausījos 2015.gada janvāri un atzinu par labāko tajā gadā izlasīto, bet nez kāpēc neturpināju uzreiz ar nākamo, tad Questions for a Soldier noder par lielisku veidu kā iejusties atpakaļ The Old Man’s War pasaulē pirms ķerties klāt apjomā lielākai sērijas grāmatai.

239399

***

Koloniālie Aizsardzības Spēki (CDF) ir uzoduši nodevēju starp savējiem, zinātnieku Charles Boutin, un viņa bezprecedenta plānu, apvienot trīs citplanētiešu rases karam pret cilvēci. Kamēr divas no tām (Rraey un Eneshan) vēl nesenā vēsturē savstarpēji apmainījās ar militāriem uzbrukumiem, tad Obin citplanētiešu iesaistīšanas CDF vadībai ir pilnīgs pārsteigums.

Šādas alianses veiksmīga izveidošanās pavisam droši būtu, ja ne cilvēces beigu sākums, tad pavisam noteikti vairāki soļi atpakaļ Visuma apgūšanā un jaunu koloniju izveidošanā. Kaut ko tādu nedrīkst pieļaut, kādēļ tiek sperti vēl radikālāki soļi kā līdz šim. Ja Spoku brigādes karavīri jau paši par sevi varētu būt strīdīgs temats, kad pieauguša un modificēta indivīda ķermenī tiek ievietots jau mirušu cilvēku mikslis, tad radot Jared Dirac CDF sper soļus vēl neizpētītā teritorijā, jo Džareds ir pirmais mēģinājums pa tiešo pirms tam elektroniski saglabātu apziņu pēc vēlāka laika pārnest uz jaunu ķermeni. Ar šādiem paņēmieniem tad nu CDF cer atklāt visu kritisko informāciju Čārlzs, ko viņš varētu būt atklājies ienaidnieku spēkiem, bet, lai nebūtu garlaicīgi, viss nenorit tik raiti, kā dažiem labiem gribētos, un lielos vilcienos ar to arī aizsākas Old Man’s War sērijas otrā grāmata ar gandrīz pilnībā jaunu tēlu klāstu.

The Ghost Brigades specvienības kareivji kalpo kā uzskates objekts, lai tiktu izcelta tēma par brīvo gribu un izvēli. Bet ar Obin citplanētiešu rasi, kurus no parastiem insektveidīgajiem uz intelektuāli attīstītāku ceļu pacēla pagaidām vien šur tur pieminēti Consu (rase tik ļoti attīstīta, ka citas pat tuvumā nestāv), par saprātu, intelektu un kā tieši mēs to varam definēt. Kaut arī Obin ir valoda, ar kuru savstarpēji sazināties, un attīstīta ceļošana Visumā, bet Obin nebūt nejūtas pateicīgi Consu pār tādu dāvanu (drīzāk lāsts), jo tā vien šķiet, ka viņi rīkojušies nevis aiz labas sirds, bet vienkārši aiz ziņkārības – kas nu būs, jo Obin ir radīti bez jeb kādas kultūras, bez spējis apzināties sevi kā indivīdu, vai jeb kādām citām radošām izpausmēm. Un kā trešā lielā ideja, ir par to, vai mēs kā cilvēki salīdzinoši ar citiem citplanētiešiem neesam tie ‘’ļaunie’’, par cik Old Man’s War Visumā cilvēks ir vienīga rase, kura karo vai ir naidīgās attiecībās ar lielāko daļu parējām inteliģentajām rasēm.

Tikpat kontraversiāls temats, ja vien tas kļūtu plašākai sabiedrībai zināms, būtu par to, cik liela kontrole par informāciju ir CDF un cik patiesībā maz tiek citiem atklāts, lai tādejādi varētu vieglāk manipulēt ar plašām cilvēku masām gan uz dzimtās Zemes planētas, no kurienes iegūst jaunus kareivjus un kolonizatorus (arī jautājums, kas izraisa strīdus starp autora radītajiem tēliem), gan jau esošiem CDF kareivjiem. Kad par to uzzina lasītājs*, nav jābrīnās kādēļ tas Čārlzu pārliecina tā rīkoties.

The Ghost Brigades ir lieliska zinātniskās fantastikas kosmosa opera ar labām lielajām idejām, kuras tikai palielina lasītprieku un grāmatas lasāmību, nenogurdinot vai nesamulsinot pašu lasītāju.

********Apzināto maitekļu zona********

*Top plāni par visaptverošas citplanētiešu savienības izveidošanu, lai vairs nebūtu jākaro savā starpā par resursiem un planētām, bet CDF nav nekādīgi centusies tai pievienoties, pat ir ignorējusi uzaicinājumus no tās.

John Scalzi ”Old Man’s War” (Old Man’s War #1)

51964

Grāmatas apraksts no Goodreads:

John Perry did two things on his 75th birthday. First he visited his wife’s grave. Then he joined the army.

The good news is that humanity finally made it into interstellar space. The bad news is that planets fit to live on are scarce– and alien races willing to fight us for them are common. So: we fight. To defend Earth, and to stake our own claim to planetary real estate. Far from Earth, the war has been going on for decades: brutal, bloody, unyielding.

Earth itself is a backwater. The bulk of humanity’s resources are in the hands of the Colonial Defense Force. Everybody knows that when you reach retirement age, you can join the CDF. They don’t want young people; they want people who carry the knowledge and skills of decades of living. You’ll be taken off Earth and never allowed to return. You’ll serve two years at the front. And if you survive, you’ll be given a generous homestead stake of your own, on one of our hard-won colony planets.

John Perry is taking that deal. He has only the vaguest idea what to expect. Because the actual fight, light-years from home, is far, far harder than he can imagine–and what he will become is far stranger.

Kāpēc lasīju/izvēlējos šo grāmatu?

Izvēlējos no Top 100 Sci-Fi Books grāmatu listes.

Mana recenzija

Grāmata iesākas palēnām, un tā var kārtīgi iejusties autora radītājā pasaulē. Tātad, sasniedzot 75 gadu vecumu, ir iespēja pievienoties Colonial Defense Force (CDF) armijai, kas aizsargā Zemi. Bet viss ar šo organizāciju ir ļoti noslēpumains, un ar stipri labāk attīstītām tehnoloģiskajām iespējām. Pat valstu vadītāji un līderi skaidri neko nezina. Bet viens ir skaidrs. Kkā jau senioriem(penšiem) jaunība tiek atgriezta, jo kurā armijā, izņemot ‘’Džimlai Rūdi Rallallā’’(neesmu redzējis), būtu vajadzīgi veci un slimību nomocīti karavīri.

Īpaši sākumā, bet arī visa stāsta garumā, rakstītais spēja sasmīdināt, un pat tik ļoti, lai liktu nospiest pauzi(audiogrāmata) un spētu savākties.

Citplanētieši un zinātniski fantastiskā daļa, kā arī militārās cīņas, kuru nebija par daudz, bija ticamas un spēja aizraut. Patika galvenā varoņa Džona Perija(John Perry) attīstība. Ja būtu iespējams, liktu pat vēl augstāku vērtējumu.

Vērtējums: 5/5