Carin Gerhardsen – The Gingerbread House (Hammarbyserien #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Kad traumas dēļ esi spiests uz ilgstošāku laiku nokļūt slimnīcā, atgriežoties mājās, nezināmas personas līķis savā virtuvē ir pēdējais, ko varētu domājams ieraudzīt. Bet tieši tāds skats sagaida seniori Ingrīdu Olsoni, kāds viņas prombūtnes laikā nez kāpēc izvēlējies tieši viņas īpašumu padarīt par nozieguma vietu.

Fakts, ka apcelšana un huligānisms jeb angliski bullying bērnu vidū un skolas vidē nav nekas svešs, kas var aiziet pat tik tālu, lai izmanītu upura psihi un visu atlikušo dzīvi. The Gingerbread House slepkavas izcelsmes stāsts aiziet pat vienu soli tālāk, jo vide ir bērnudārza pirmsoklas sešgadnieku grupa, kurā reiz tāltālajā 1968.gadā par grupiņas līderu izvēlētajiem mocekļiem kļuva Tomass un Katarina. Labākais, ka audzinātāja, labi zinot, kas notiek, izvēlas uzlikt klapes un izlikties neko nezinam, ja tas notiek ārpus bērnudārza teritorijas.

Tā nu pārvirzoties uz 2006.gadu, kad Tomass savās neievērojamās ikdienas gaitās pamana vienu no saviem galvenajiem mocītājiem Hansu, kurš no malas izskatās tik priecīgs, pašapzinīgs un citādi apmierināts ar dzīvi, Tomass nespēj pretoties dziņai viņam sekot līdzi. Vien vēlāk nonākam pie ainas, kurā sevi atrod no slimnīcas atgriezusies Ingrīda Olsone.

The Gingerbread House vienlaikus cenšas personalizēt un familirizēt slepkavības izmeklētājus, galvenokārt galveno detektīvu Conny Sjöberg, bet arīdzan vienu no padotajiem izmeklētājiem Petra Westman, kura pēc bārā jauki pavadīta vakara ar musulmaņu izcelsmes (vecāki) kolēģi uzsāk šķietami nevainīgu sarunu ar citu apmeklētāju, bet nākošajā rītā bez lielas daļas ‘’filmas’’ no iepriekšējā vakara attopas viņa gultā. Sākotnēji biju drusku neizpratnē, kāpēc man kā lasītājam šim vajadzētu interesēt attiecībā uz slepkavību un tās izmeklēšanu, pat ja tematika ir vienlīdz nopietna. Vien ceru, ka Petrai sērijas turpinājomos tiek piešķirta nozīmīgāka loma, lai šāda tuvāka sapazīstināšana pēc autora izvēles būtu attaisnojamāka.

Neesmu fans autora izvēlei, kādā tiek atklāta slepkavas identitāte, kriminālromānā, kas arī līdz tam nav atstājis pārlieku iedvesmojošu iespaidu. Ik pa brīdim tiek doti mazi nodaļu fragmenti no slepkavas perspektīvas, un lai arī tie ir tikai un vienīgi no pirmās personas neatklājot vārdu, līdz pat pēdējam brīdim nekas neliecina (iekāpjot atrisinājuma maitekļa zonā), ka slepkava ir Katarina, kuras vārds būtiski līdz tam pavīdējis vien prologā no 1968.gada. Atšķirībā no Tomasa, kurš kārdinoši un nepārprotami pasniegts kā galvenais un šķietami vienīgais kandidāts. Protams, pavērsienu pašās beigās būtu muļķīgi negaidīt, bet, ko var zināt, vai reizēm autors neizvēlas jau pašā sākumā atklāt slepkavas identitāti, un tad spēles procesu starp viņu un policiju. Šķita drusku lēts triks, šādi tikpat kā no gaisa izraut alternatīvu, bet, protams, mērķis panākts, lai domas par alternatīvu Tomasam nemaz nebūtu. Tādā ziņā ideāli, bet ne kopējā izpildījumā.