Val McDermid – Killing the Shadows

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Collins

Manas pārdomas

Fiona Camerona – akadēmiķe-psiholoģe, kura specializējusies noziegumu ķēdes vai sērijveida slepkavību gadījumos analizēt esošos pierādījumus un ar jaudīgas, bet reizē vēl salīdzinoši jaunas programmas palīdzību dot policijai un detektīviem padomus un lielākotie ģeogrāfiskas norādes, kurā virzienā vislabāk meklēt potenciālo noziedzinieku.

Fiona nav stereotipiska, regulāra aizdomās turamās personas profila izveidotāja, viņas metodes un arīdzan domu gājiens mēdz atšķirties no ierastā, un tieši tas nereti ir bijis par panākumu galveno iemeslu. Diemžēl pēdējā sadarbība ar Metropolitan policiju beidzass ar negatīvu pieredzi, kad Met priekšnieks politiķu u.c. spiediena rezultātā izšķiras par labu Fionu aizstāt tieši ar tādu klasisku profilu veidotāju. Un tavu pārsteigumu, kad, grāmatai sākoties, policijai nākas atbrīvot potenciālo slepkavu un izvarotāju neapstrīdamu pierādījumu trūkuma dēļ. Pārskatot lietu aizdomas pieaug, ka apcietināta nevainīga persona tikai tāpēc, ka saskatīts vēlamais un pie pirmās kaut cik atbilstošā vainīgā tālāk nav skatīts. Un detektīvam Stīvam jāpaļaujas uz draudzības spēku ar Fionu, lai pierunātu viņu atkal palīdzēt.

Killing the Shadows ir no tiem kriminālromāniem, kurā vienlaicīgi tiek risināti vairāki noziegumi uzreiz, un kā tas pienākas izdomātam romānam, tad nav jābrīnās, ja brīnumainā kārtībā starp tiem izrādās ir arī kaut kas vienojošs.

Otrs vai drīzāk pamata noziegumu sižets saistīts ar sērijveida slepkavu, kuram ir uzaudzis dziļš riebums pret kriminālromānu autoriem. Kad nežēlīgi tiek noslepkavots viens autors, tas izraisa zināmu interesi, bet ko padarīsi, ļaunums eksistē un reizēm trakie izpaužas arī tā. Pēc otrās policijas spēki (dažādos reģionos) nedaudz saausās, bet noraksta  to uz īpatnēju sakritību. Bet ne Fiona, kuras ilgadējs dzīvesbiedrs Kit Martin kā punkts uz i atbilst upuru tipam. Galvenais pēc trešās slepkavības saglabāt vēsu prātu, ja likumsargu vietā briesmas jānovērš pašam.

Ir vēl trešā noziegumu ķēde (ieskicēta grāmatas aprkastā), kura gan tiek drusku piemirsta ap grāmatas vidu (teorētiski atrisināta), kad notikumi uzņem apgriezienus.

Grāmata, kas reizēm ir paredzams un ieslīgst kino cienīgās ainās, bet kopumā visos vajadzīgajos aspektos atbilst labam, izklaidējošam krimiķim.

Trīs vienā #4

Iepalicēju tipa raksts, kurā pavisam īsi pieminu katru izlasīto vai noklausīto grāmatu pirms turpinu kādu citu.

***

Kiss the Girls (Alex Cross #2) by James Patterson

Otrā sērijas grāmata Kiss the Girls ir daudz personīgāka detektīvam Aleksam Krosam, jo bezvēsts ir pazudusi Aleksa radiniece, kuras tips atbilst aktuālai plaša mēroga FIB pazudušu jaunu, skaistu studentu izmeklēšanā. Tā vien šķiet nolaupītāji pastrādā ideālus noziegumus, pierādījumu, pēc kuriem tālāk vadīties, tikpat kā nav, bet vēlme izrādīties un neaizskaramības sajūta, kas sāk veidoties, jo neviens gadu gaitā nav ticis pat tuvumā, ir tikai pirmā kļūda. Protams, izdomāta romāna ietvaros FIB Aleksam Krosam ir ļauts bāzt savu degunu izmeklēšanā, neviens nav dusmīgs uz viņu par jaukšanos citam piederošā zonā/iecirkņa teritorijā~. Tas Aleksam dod rīcības brīvību, neauztraucoties par to, kā tas varētu izskatīties oficiālā izmeklēšānā, ja viņš būtu daļa no tādas.

Džeimsa Patersona Alex Cross sērija turpina pārsteigt ar kvalitāti virs žanra vidējā, ar ko personīgi līdz šim neasociēju, ieraugot Patersona vārdu uz grāmatas vāka. Iespējams tas tāpēc, ka autors šajā laikā vēl nav kļuvis par autoru, kuram nav diži jāpiepūlas, lai viņa grāmatas tiktu pirktas vien popularitātes dēļ. Personīgi, kā lasītājs, ceru, ka tas šajā sērijā tik drīz neiestājas, lai izklaide būtu garantēta.

***

Metro 2034 (Metro #2) by Dmitry Glukhovsky

Lai arī darbība noris tajā pašā drūmajā postapokalipses Maskavas metro tuneļu pasaulē, kurā, cik tas zināms to iemītniekiem, atlikusī cilvēce ir paglābusies pēc postoša kodolkara, un formāli ir kā sērijas turpinājums, tad pašu grāmatu, Metro 2034, var lasīt neatkarīgi un priekšzināšas par Metro 2033, lai varētu izbaudīto šo, nav nepieciešamas. Noteikti grāmatas pluss, ja gadās lasīt šo ārpus kārtas, nebūs diži daudz tāpēc zaudēts.

Nebija gluži tā pati atmosfēra, kā Metro 2033, daļēji inovativitātes trūkuma dēļ, kad tēli un vide vairs nav kaut kas jauns, daļēji audiogrāmatas veidotāju dēļ, ko pirmajā grāmatā palīdzēja piešķirt metro skaņu celiņš starp nodaļām bez citiem fona trokšņiem. Tā teikt labāk vispār necensties pārlieku salīdzināt, lai mākslīgi un lieki neliktu sev pašam vilties.

***

Shroud for a Nightingale (Adam Dalgliesh #4) by P.D. James

Nightingale/Lakstīgalas (internāt)skolas tipa namā vispirms viena māsiņa mirst mācību laikā šķietami pēc kāda no topošo kolēģu neuzmanības kļūdas, vēlāk citu agrā rītā atrod gultā bez dzīvības pazīmēm, ko tikpat labi varētu uzskatīt par dabisku nāvi, ja izmeklētājs vairāk uztrauktos par pēc iespējas ātrāku izmeklēšanas pabeigšanu

Kārtējais vien detektīvam Adam Dalgliesh un viņa kolēģim paveicamais uzdevums, lai nokļūtu pie patiesības grauda. Aizdomās turamo skaits ir ierobežots, kas visnotaļ atvieglo detektīva darbu, bet vienlaikus arī nepadara nemaz tik vieglu, kad visi svēti apgalvo, ka ne viņai, ne citai būtu bijuši iemesli nogalināt mirušo, ja nu vienīgi par motivāciju varētu uzskatīt kaitinošu vai reizēm neciešamu raksturu, tad teju uz katru šāda veida motivāciju būtu iespējams attiecināt

Adam Dalgliesh sēriju nevar saukt cozy mystery romānu, jo slepkavība un tās izmeklēšana nav kaut kas gandrīz mazsvarīgs vai otršķirīgs, bet grāmatas notikumu gaitā ne mirkli nerodas augstas spriedzes sajūta. Pati slepkavība ir kas tāds, kas notiek aizkulisēs, un varbūt ar to gribas teikt, ka sērijai pietrūkst drusku asuma. Tā vietā lēnā garā detektīvs nonāk pie nekļūdīgā atrisinājuma, bet šāda tipa “trūkums” nav tik daudz grāmatas vaina, kā visticamāk manas ekspetācijas no (modernāka) detektīva, kriminālromāna.