Markus Zusak – Bridge of Clay
Manu viedokli un iespaidus varat izlasīt šeit
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Doubleday
Manas pārdomas
Bridge of Clay nav tikai viena puiša Klejdona vai vienkārši Kleja stāsts. Bridge of Clay caur vecākā brāļa Matthew pieredzes prizmu vēsta gana traģisku un emocionālu stāstu, kā piec Dunbaru brāļi, kur Metjū ir vecākais, tad seko Rorijs, Henrijs, Klejs kā otrs jaunākais un kā visjaunākais un reizēm tāpēc apceltākais Tomass jeb Tomijs. Stāsts, kurā pieciem Dunbaru brāļiem ne tikai vispirms jāaprod ar mātes cīņa ar vēzi, tad nenovēršamā viņas nāve, bet vēl smagāk, kad pēc tam tēvs pamet brāļus Metjū pārziņā (vien nesen sasniedzis pilngadību) un pats kaut kur pazūd uz diviem gadiem.
Tāpēc Bridge of Clay apraksts ir gana mānīgs koncentrējoties uz vārdu spēli par māla tiltu un varoni Kleju. Būtiskāka būtu tēva pēkšņā atgriešanās un kā tilta būvniecība pār jau labu laiku izžuvušu upi pilsētas nomalē grāmatas sižetā ir fonā, tā arī tēva centieni atgūt dēlu uzticību ir nobīdīta vairāk perifērijā. Vienīgi Klejs, kurš tik kārī bērnībā no vecākiem uzsūca visus iespējamos stāstus par viņu pagātni un bērnību, sper pirmo soli, kas kā tilts vēlāk ļaus arī pārējiem mēģināt atkal uzticēties kādām, kurš tik smagā brīdī atļāvās viņus pamest, lai nu kuļas pa dzīvi, kā nu māk.
Veids kā autors Markuss Zukas izvēlējies izklāt stāstu var būt pārsteigt nesagatavotu un tā sabojāt iespaidu par visu grāmatu vien tā iemesla pēc. Bridge of Clay proza tikpat kā visas grāmatas garumā izdodas saglabāt dzejiski plūstošu un raitu. Ir gan atskaņas, gan ritms un ne brīdi nešķiet, ka kaut kas tiktu stāsta darbībā samākslots vai lieks tikai tāpēc, lai vieglāk varētu izvēlēto formātu uzrakstīt.
Papildus tam Metjū stāstījums ļoti bieži, pat vienas nodaļas laikā, bet labi nodalīts un nesajūk, lēkā starp dažādiem laikiem. Starp laiku, kad vēl visa ģimene ir kopā un visi cenšas kā nu māk vēl priecāties, lai arī arvien biežākie mātes Penelopes vizītes uz slimnīcu liek par sevi manīt. Starp periodu pēc tēva aizmukšanas un stāsta ‘’tagadni’’, un starp periodu, kad Klejs tik drīz pēc pēc mātes nāves, negaidītā negadījumā zaudē tuvu draudzeni/kaimiņu meitu. Starp vecāku mātes Penelopes un tēva Maikla pagātnēm. Šāda gana bieža lēkāšana no viena uz otru tā vietā, lai ar dzejisko formu ļautu viegli pierast un saprast, kur, kas, kā, var tam nesagatavotu lasītāju, kas pēc grāmatas apraksta gaidījis kaut ko citu, noskaņot pret grāmatu, neļaujot izbaudīt brīžiem emocionāli sirdi plosošu stāstu, kuru Dunbaru brāļi, katrs pa savam, pārcieš diezgan drosmīgi.
Pa vidu visam vēl pa brīdim pamaisās visvisādi mājdzīvnieki (jaunākā brāļa Tomija vājībā), no kuriem visneierastākajam jābūt ēzelim. Turklāt gandrīz visiem ir ar Homēra epikām Odiseju un Iliādu saistīti vārdi. Tā teikt, lai brāļiem nebūtu garlaicīgi un ar dzīvnieku izdarībām reizēm tie ienestu negaidītus jautrus brīžus.
Markuss Zusaks ”Grāmatu zagle”
Manu recenziju varat izlasīt šeit
Ideju šim ikmēneša rakstam aizguvu no Luna’s Little Library
Grāmatas apraksts no Goodreads:
Te būs viens neliels fakts
Jums būs jāmirst.
1939. gads. Nacistu Vācija. Visa valsts ir aizturējusi elpu. Nāvei vēl nekad nav bijis tik daudz darba.
Līžele, deviņus gadus vecs meitēns, dzīvo pie audžuvecākiem Himmelštrāsē. Viņas tēvs un māte ir aizvesti uz koncentrācijas nometni. Līžele zog grāmatas. Šis ir stāsts par viņu un par Himmelštrāses iedzīvotājiem, kad sāk krist bumbas.
Mazliet noderīgu ziņu
Šo stāstu jums stāstīs nāve
Pavisam īss stāsts par
* meitēnu
* akordeonistu
* dažu labu fanātisku vācieti
* žīdu dūru cīkstoni
* un zādzībām bez skaita
Vēl viena lieta, kas jums jāzina
Nāve pie grāmatu zagles naks trīs reizes
Markuss Zusaks (Markus Zusak, dz. 1975) ir austrāliešu rakstnieks, kura izcilais romāns “Grāmatu zagle” pārsteidzis un spēji pārņēmis savā varā lasītājus visā pasaulē. Tas tulkots jau 30 valodās, izdots vairākos miljonos eksemplāru, tomēr vēl joprojām tiek tulkots un izdots.
Romāns saņēmis neskaitāmas literārās balvas, tostarp Michael L. Printz Honor book 2007. gadā un Deutscher Jugendliteraturpreis 2009. gadā.
Kā tiku pie šīs grāmatas?
Laimēju, jo mans iesūtītais jautājums tika izmantots TV spēlē “VIP. Veiksme. Intuīcija. Prāts.”
Vērtējums: 4.5/5
Mana recenzija
Atšķirībā no citām grāmatām, ‘’Grāmatu zaglē’’ stāstu par meitēnu Līželi lasītājam atklāj Nāve(viņa). Šis fakts tiek ik pa brīdim atgādināts, kas sākumā drusku kaitināja. Bet lielāku mulsumu raisīja vārdu izvēle, kuru gribētos attiecināt uz tulkotāju.
Labs ieskats nacistiskajā Vācija Otrā pasaules kara laikā. Patika Līželes audžu vecāki Roze un Hanss Hubermaņi, viņu pašu dēls un meita jau savās dzīvēs. Abus varētu raksturot, kā labo(Hanss) un slikto(Roze) policistu. Viņi piederēja pie tiem retajiem, kuri neatbalstīja Hitlera politiku + vēl slēpa ebreju Maksi iemesla dēļ, kura sākums rodams notikumā no Pirmā pasaules kara.
Starp Maksi un Līželi izveidojas draudzība, kurā neiztikt bez savstarpējām dāvanām un uztraukuma vienam par otru. Maksis – divu grāmatu autors, kuras top pie Hubermaņiem.
Bet nedrīkst aizmirst par vēl vienu būtisku tēlu kaimiņpuiku Rūdiju Šteineru. Viņa draudzība ar Līželi ir vēl ciešāka. Tieši Rūdiju Šteineru lielā mērā varētu vainot Līželes pievēršanos noziedzīgām darbībām, bet par aizstāvību jāpiebilst, ka abu ģimenes nebija no tām pārtikušākajām.
Pēc darba nosaukuma biju domājis, ka galvenās varones zaglīgās gaitas būs daudzskaitlīgākas iegūto grāmatu ziņā. Ne visas grāmatas tiek tādā veidā iegūtas, un Līželes attiecības ar grāmatām atšķiras no manām daudzējādi. Viena atšķirībām būtu, ka viņa savas bieži pārlasa.
Beigas skumīgas, bet darbā kopumā netrūka (melnā) humora.
You must be logged in to post a comment.