Iepalicēji #29

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Redshirts by John Scalzi

Andrew Dahl ir viens no daudzajiem jauniņajiem, kuri regulāri tiek nomainīti uz ~Starpgalaktiskās Savienības kuğa Intrepid. Iemesla tik regulārai kadru maiņai nav vis drastiski darba apstākļi(nosacīti) vai drakoniski priekšnieki, bet gan izteikti augstā mirstība visa veida misijās.

Kamēr vairums ir izstrādājuši dažnedažādas trakas māņticības, lai izvairītos no varbūtības tikt nogalinātam, Endrū ķeras lietai pie ragiem, lai noskaidrotu, kas patiesībā notiek uz Intrepid un kas ne tuvu tik līdzīgs, domājot stipri zemāku mirstības procentu, pildot darba pienākumus, nenotiek uz citiem kosmosa kuğiem.

Kaut arī neesmu redzējis nevienu Star Trek seriālu epizodi, tas netraucēja izbaudīt grāmatu, kura visnotaļ neizlec no autora stila, kāds tas piemēram vērojams Interdependency sērijā. No pieminētā seriāla autors guvis iedvesmu apspēlēt faktu, ka, ja dzīvībai bīstamā ainā piedalās tēls sarkanā uniformā, tad diezin vai viņš sagaidīs epizodes beigas dzīvs.

***

Falling Free (Vorkosigan Saga (Hronoloģiski #1) pēc publikācijas #4) by Lois McMaster Bujold

Quadies – ar ğenētiskās inženierijas palīdzību radīti mutanti ar papildus divām rokām kāju vietā – ideāls darbaspēks bezgravitācijas apstākļos

Leo Grafs pēc profesijas inženieris uzsāk darbu kosmosa stacijā, kurā “kvadiji” tiek tā teikt audzēti, skoloti un pēc tam apmācīti. Lieki teikt, ka šo četrocīgo indivīdu projekta īpašnieku acīs viņi ir tālu no pieskaitāmības cilvēka statusam un vēl jo mazāk kaut kādām tur tiesībām, bet Leo dzīvojot un strādājot līdzām viņiem gūst pavisam citu priekšstatu un nespēj klusi stāvēt nomaļus, kad kvadiju eksistence tiek apdraudēta, jo redz  pieaugošā apziņa, ka varbūt viņiem pienāktos vairāk tiesību un cilvēcīga attieksme, rada bailes “normālo” projekta vadītāju acīs.

Ja neskaita visai manāmo verdzības, rasisma temata apspēli un stand-alone formāta stāstu Vorkosigan sērijā (līdz šim neesmu lasījis citus), kurā darbība notiek 200 gadus pirms galveno sērijas notikumu darbības, tad diži daudz nav kur piekasīties. Ja nu vienīgi ar 21.gadsimta daudzveidības ķeksīšu acīm skatās uz dažiem bezpalīdzīgajiem sieviešu kārtas tēliem, kurām vajadzīga pretējā dzimuma palīdzība.

***

Rogue Dungeon (The Rogue Dungeon #1) by James A. Hunter, Eden Hudson

Roarks jau gadiem no nemiernieku rindām cīnās pret Tirāna valdīšanh un par troņa atgūšanu tā patieso īpašnieku rokās. Kamēr citi ir tikpat kā samierinājušies ar sakāvi, Roarks nezaudē dūšu un drosmi, lai turpinātu savus centienus. Vien tagad, kad pēc pārgalvīga uzbrukuma jāmūk prom un ar “ko kājas nes” nav pietiekami, Roarka priekšā ir jauns izaicinājums. Izdzīvot tik ilgi, lai kļūtu gana spēcīgs un varētu atgriezties savā zemē.

Pirmais manis klausītais LitRPG romāns, kurā tās galvenais varonis ir nevis no mūsu realitātes spēles pasaulē ierauts cilvēks, bet gan citas fantāzijas pasaules mağijas piepratējs, kura portāla burvestība noiet drusku un kuram par datorspēlēm nav ne mazākās nojausmas. Interesants koncepts, kad galvenais varonis citu “spēlētāju” acīs lauž NPC tēlu normas.

***

The Black Company (The Chronicles of the Black Company #1) by Glen Cook

Salīdzinoši klasisks fantāzijas darbs (publicēts 1984.g) tajā labākajā nozīmē, bet, kas pēc tā noklausīšanās ne ar ko dižu nepaliek atmiņā un vairāk pozītīvu vārdu būtu sakāmi par ierunātāja Marc Vietor sniegumu.

***

The Rise of Endymion (Hyperion Cantos #4) by Dan Simmons

Episks noslēgums ļoti labai un apjomīgai SFF sērijai vairākos veidos. Gan parastākajā lpp ziņā, gan norises lokāciju un gadu skaitā no sērijas pirmās grāmatas, kuru jau pēc nosaukumiem loğiski var sadalīt uz pusēm.

Rise of Endymion savā ziņā ir arīdzan kristīgās Pax impērijas sabrukumam galvenokārt pateicoties jaunai pravietei Anea, kura gan labprāt sevi tā nesauktu, bet ne tikai.

Lasītāju kā prasmīgs gids cauri grāmatas sižetam par cīņu starp stagnāciju, kura ļauj ērti dzīvot pārticībā dažiem, un plašu dažādību ilgtermiņā izdevīgu visiem, izved tās viens no galvenajiem varoņiem un Anea mīļotais Raul Endymion.

Prieks par vēl vienu pabeigti sēriju līdzas Dun Chronicled, kas ne tik bieži sanāk, atšķirībā no jaunu uzsākšanas.

***

Dr. Hugh Mann (Zombie Fallout #3.5) by Mark Tufo

Ar šo prīkvelu autors Marks Tufo atkal iebrauc taisni izteiktāko ne gluži kļūdu, bet noteikti izteiktāko mīnusu auzās un absurdā no pirmajām trim sērijas grāmatām.

Dr. Hugh Mann novele atklāj izcelsmes stāstu vīrusam, kuram būs lemts radīt zombiju apokalipsi. Tajā 1) 1913.gadā lielākajai daļai pustrakam zinātniekam darbaholiķim atbilstošiem stereotipiem doktors Hjū, pateicoties jauninājumiem mikroskopos atklāj mikroskopiskus humanoīdus esam nežēlīgā cīņā ar putekļu ērcītēm. Šo atklājumu mantkārīgs dekāns izmanto savtīgiem mērķiem, kas pastarpināti izraisa 1918.gada Spānijas gripu. 2) Otrā Pasaules kara laikā dažs labs cer par katru cenu atklāt ieroci, ar kuru sakaut ienaidnieku, bet, redzot eksperimentu potenciāli nekontrolējamās sekas, galvenie lēmēji izlemj projektu pātraukt. 3) Mūsdienās (2007.gads) neliela grupiņa cer izmantot mikroskopiskos humanoīdu parazītiskos radījumus, lai pārveidotu pasauli līdz nepazīšanai, ar cerību kļūt par tās valdniekiem, jo viņiem būs risinājums, kā ar to tikt galā…

Viss kopā vairāk liek domāt par izteiktām pulpy stila idejām no autora puses, kur izpēte par zinātniskiem faktiem palikusi novārtā un uz realistisko varbūtības pusi labāk nemaz neskatīties.

Ja pareizi atceros no trešās grāmatas The End, tad tajā izskan nedaudz atšķirīga versija par izteikti neveiksmīgu vakcīnu, ja vien tas, protams, nav oficiālais aizsega stāsts. Šaubos vai ātrāk par 2021.gada oktobri ļaušos šīs sērijas vilinājumam pēdiņās.

Iepalicēji #28

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Moving In #1-6 by Ron Ripley

Braiens Rojs ar sievu, ievācoties nesen iegādātajā mājā, cer patīkami iedzīvoties gan jaunajā dzīvesvietā, gan mazpilsētā kā tādā. Par nelaimi abiem diviem, ātri vien top skaidrs, ka viņi varbūt ir vienīgie dzīvie ēkas iemītnieki, bet tas nenozīmē, ka tajā nemājotu citi, no kuriem dažs labs, kā spocīgais puisēns Pols, nebūt nav sajūsmā par jaunajiem īpašniekiem, un ir gatavs uz visnežēlīgāko, lai to pierādītu.

Ja vairums saskaroties ar ko tādu daudz nedomātu un laistos prom ko kājas nes, tad Braiens nav tik viegli iebiedējams, un arī sieva nav nekāda tur zaķpastala.

Sērijai turpinoties Braienu turpina uzmeklēt saķeršanās ar naidīgi noskaņotiem spokiem. Vēl mazāks skaits, kā to, kuri paliktu nesen nopirktā spoku mājā, būtu to, kuri pēc tam necenstos no tā izvairīties visu savu atlikušo dzīvi. Par centrālajām spoku apsēstajām lokācijām sērijā kļūst tādi ierastie aizdomās turamie kā kapsētas un trako nams.

Viens paliels mīnuss, kuru nevar neatzīmēt attiecībā uz šo sēriju, ir visai anti-kulminācijas beigas pirmajai grāmatai; pēc tam pieminētās puikas Pola pilnīga aizmiršana pēc otrās grāmatas, kaut arī vairākkārt tiek atkārtots, cik liels ir šī spoka naids pret Braienu. Kā arī brīžiem nekonsekventums attiecībā uz izvēlēto spoku mitoloğiju, piemēram, kā tos iznīdēt, kas drusku nesakrita ar citu iepriekš klausītu šī autora sēriju Berkley Street, kaut arī galvenais varonis no tās ņem dalību arī šajā.

Katru sērijas nelielo grāmatiņu var lasīt atsevišķi un tas neko nesaboja, jo jūtams vispārējais stāsts no pirmās grāmatas līdz sērijas noslēgumam nebija, bet tāpēc nevarētu teikt, ka tādēļ tās nebūtu laba izklaide. Moving In sērija nepretendē būt augsto plauktu literatūra, bet būs ideāla tumšiem vakariem Oktobra mēnesim Halovīna noskaņai.

***

Odd Thomas (Odd Thomas #1) by Dean Koontz

Jau kopš bērnības Odd Thomas ir bijis savāds puika un ne tikai vārda dēļ, pie kura neparastuma jau sen pierasts, bet galvenokārt tāpēc, ka Ods spēj saskatīt spokus. Atšķirībā no Ron Ripley vardarbīgajiem spokiem, Dean Koontz versijā tie ir daudzkārt miermīlīgāki un nespēj mijiedarboties tik ļoti ar dzīvajo pasauli, un no tiem var atlekt pat savs labums, ja vien spēj tos tā teikt precīzi nolasīt.

Odam bez “spoku redzes” ir arīdzan labi attīstīta intuīcija un čujs, lai laicīgi nojaustu potenciāli tuvojošamies nelaimi, kā notiek grāmatas sākumā, kad ēdnīcā vienā jaukā dienā iesoļo svešinieks vairāku ~bodaku pavadībā. Tā Ods ir nosaucis garus, kuri uzkavējas uz Zemes un kurus piesaista vardarbība, asinis, cilvēki, kuri to veicina utml, bet jāpiezīmē, ka ne visi spoki ir bodaki un otrādi.

Ods arī uztver priekšvēstnešus, ka nelaime sekos 15.augustā (grāmatai sākoties ir 14.), kādēļ, lai novērstu ļaundaru nodomus ir jārikojas ātri un izlēmīgi. Par grāmatu kopumā gribētos teikt, ka tās centrālais tēls pavisam noteikti ir tās galvenais varonis Ods Tomass un viņa personība un ka sižets vairāk ir kā pavadošā persona, kas to visu papildina.

***

The End (Zombie Fallout #3) by Mark Tufo

Sērijas ietvaros The End pagaidām ir labākā grāmata un tai var dot kvantitatīvi 3no5, bet tik un tā tas neko dižu nepasaka, ja gribētu prozu, tēlus un sižetu (principā visu grāmatu kā tādu) salīdzināt ar kaut ko citu.

Ja arī mana auss šoreiz nesaklausīja tik daudz zemas kvalitātes un stila jokus, tad pilnībā bez tiem autors nespēj iztikt.
Papildus tam uz mirkli trešajā Zombie Fallout sērijas grāmatā galvenie varoņi nokļūst armijas bāzē, kura šķiet ir spējusi saglabāt savu struktūru un organizētību par spīti visam haosam, bet tas vairāk kalpo par iespēju tēliem un lasītājam uzzināt informācijas izgāztuvi par apokalipses rašanās iemesliem, kā arī drusku par situāciju citviet gan valsts ietvaros, gan pasaulē. Bet tikpat ātri tas tiek nonullēts un esam atpakaļ pie galvenā varoņa un glābējā Maikla Talbota. Un potenciāli jautājumi, kas tādā gadījumā ir noticis citviet valstī ar militārām bāzēm nemaz netiek apspriests.

Ne visai pārliecinošs šķiet papildus sērijai piedotais pārdabiskums bez zombijiem, kur vairākiem tēliem piemīt telepātijas talants, kuru autors izmanto, kad  cits viegls sižetiskais risinājums vairs nav pieejams, un ko varētu teikt par citām līdzīgām situācijām.

Iepalicēji #27

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Limetown by Cote Smith

Studente-žurnāliste Lia Haddock, padzirdot par pēkšņo Limetown pētniecības centra pilsētiņas iedzīcotāju pazušanu, paralēli virspusējam izpētes rakstam internistes darba ietvaros nolemj parakt dziļāk, lai noskaidrotu, kur īsti visi palikuši, jo mūsdienas vairs nav Roanoke kolonijas laiki, kad cilvēku masa tā vienkārši varētu izgaist, kā arīdzan, lai atrastu onkuli Emīlu – viens no iesaistītajiem darbiniekiem.

Romāns sadalīts divās daļās uz diviem galvenajiem varoņiem. 1)Stāsta tagadne Lia, kur jaunajai meitenei jāuzmanas neuzdot neērtu jautājumu nepareizajai personai. Nevalda gluži paranojas atmosfēra ar vīriem melnā slapstoties pa ēnām, bet atslābt arī nav ļauts, jo to, ka kāds grib, lai patiesība par Limetown nekļūtu plašākai sabiedrībai zināms, ir neapšaubāms. 2)Nesenā pagātnē no Emīla skatpunkta, sākot vispirms ar skolas gadiem kopā ar vecāko brāli, kuros viņa vienaudži, līdz galam neapzinoties tieši kāpēc, jūt, ka Emīls ir atšķirīgs no citiem ar lielo burtu. Varētu teikt, ka Emīlam piemīt superspēja – ne gluži 100% , bet viņš spēj sajust citu emocijas un nolasīt domas, ja nepiesargājas un nemēğina koncentrēties uz ko citu. Šo viņa “talantu” pamana dažs labs, kuram netrūkst finansiālu līdzekļu, lai varētu eksperimentēt un teiksim mēğinātu uzburt utopisku pasauli, kurā Limetown pilsētiņa būtu pirmā, kas acīmredzami vēlāk noiet pavisam greizi.

Romāns ir kā prīkvels īsam divās sezonās sadalītam 11(+dažas mini ep.) epizožu podkāstam. Limetown īsti neapburs podkāsta fanu (kaut kas līdz galam tomēr pietrūkst, ne arī nebūst domāts pilnīgam jaunpienācējam, jo bez podkāsta konteksta māc šaubas, vai stāsts pats par sevi spēj visu loğiski izskaidrot, lai nerastos pārpratumi un neskaidrības.

***

The Last Emperox (Interdependency #3) by John Scalzi

Kamēr imperatore cenšas rast plānus, lai Flow straumju (ļauj ceļot starp zvaigžņu sistēmām) sabrukšanas gaitā varētu izglābt pēc iespējas vairāk cilvēku, citi pie varas esošie domā vispirms par sevi un savu mantu, un pat pārējiem nospļauties.

Lai gan The Last Emperox, zūdot sērijas sākuma tēlu un pasaules novelitātei, nešķita tā pati labākā no visas triloğijas, tad tik un tā to, ka grāmatas nāk no kompetenta autora puses ar pieredzi, kurš zina, ko dara, arī nevar noliegt. Laba izklaide ar sakarīgu pievienoto lielās idejas domu graudu garantēta.

Ja arī varētu dot kādu mīnusu, tad būtu paticies redzēt alternatīvu plānam pēc iespējas vairāk evakuēt uz vienu planētu. Piem., planētu paātrināta pārveidošana jaunajai realitātei, lai tās spētu izdzīvot neatkarīgi, bet tam laikam tad prasītos garākas gr nekā tas dots šīs sērijas gadījumā.

***

A Plague Upon Your Family (Zombie Fallout #2) by Mark Tufo

Ikdienišķa vidusmēra zombiju apokalipses grāmata, kurā neķer un negrābj pēc tualetes papīra, tātad var secināt, ka pavisam un galīgi nerealistiski.

Starp sērijas pirmās grāmatas noklausīšanos ir pagājuši teju divi gadi, kas nemaz nav tik pārsteidzoši, jo Mark Tufo piedāvātā zombiju apokalipses versija ne tuvu negāja pie sirds, trūkumus un vietas, kur piekasīties, nebija grūti atrast. Nevar teikt, ka diži daudz kas atšķirtos sērijas turpinājumā, bet, zinot ar ko rēķināties, šoreiz gāja vieglāk. Nedomāju, ka iepauzēšu pirms trešās The End grāmatas tikpat ilgi.

Diemžēl autors joprojām nav piešķīris ne galvenajam tēlam, ne pārējiem pienācīgu intelektu, kaur arī, ja domāti ir vidusmēra amerikāņi, tad varbūt nebūs tālu no patiesības. Joprojām joku un humora ziņā autors sniedzas pēc augļiem pašos zemākajos zaros, kas jau sāk palikt nogurdinoši, bērnišķīgi. Viens no piemēriem – vienam no tēliem ir bezizmēra saldumu krājumi brokastīs, pusdienās un vakariņās. Kā arī nevar nejust seksisma un homofobisma pazīmes jokos(piem, galvenais varonis ir pārsteigts, ka lesbiete spēj ātri skriet).

Neesmu liels zombiju romānu fans, bet minēšu, ka unikālais piesitiens, ko autors ir centies pielikt, ir ne vien zombiju evolūcija no lēniem bezsmadzeņu radījumiem, bet piešķirdams dažiem spriestpēju plus paranormālas spējas kā telepātija.

***

The Zombie Survival Guide by Max Brooks

Turpretim šī grāmata Max Brooks izpildījumā ir kas pilnīgi pretējs. Šo varētu nosauktu par izcilu izdomāto dokumentālo/non-fiction romānu, kurā tās autors kā gids sīki un smalki instruē tā lasītāju (domāts vidusmēra iedzīvotājs), ko darīt un nedarīt, ja ir saskaršanās ar dzīvajiem miroņiem jeb zombijiem visa veida situācijās. Šāda tipa intelektuālu, pārdomātu un gudru zombiju romānu lasīt nebūtu iebildumu. Noteikti pēc kāda laika izmēģināšu World War Z.

Mark Tufo – Zombie Fallout (Zombie Fallout #1) (Audio book)

8167001

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tantor Media

Manas pārdomas

Biju cerējis, ka iesākšu rudens tumšos vakarus un oktobra (Helovīna) mēnesi ar labu zombiju sērijas pirmo grāmatu un pēc tās arī vismaz otro, bet še tev. Zombie Fallout bija tik nebaudāms (arī grāmatas ierunātājs nespēja to uzlabot), ka atmetu domu brist cauri otrajai daļai. Nē, paldies!’

Zombie Fallout apokalipsi aizsāk gļuks pretgripas vakcīnā (īsti neatceras putnu vai cūku gripa) un galvenais Michael Talbot, izbijis jūras kājnieks, negaidīti straujās katastrofas priekšā uzņemas ne tikai aizstāvību pār savu ģimeni, bet arī citiem grūtībās nonākušajiem, un vispār cenšas izmantot savu militāro pieredzi. Diemžēl tikpat kā neviens no tēliem nebija patīkams vai tāds, kuram varētu just līdzi, un galvenais varonis nebija pat ne tuvu potenciāli ciešākamajam. Brīžiem Maikls ir visai neciešams un neiejūtīgs, ja nespēj turēt līdzi vai tikt galā ar stresu un citām problēmām, tā nav viņa problēma, tādēļ mirkļos, kad Maikls pats bija dzīvībai bīstamās situācijās, gribējās teikt ‘’tā tev vajag’’.

Protams, neesmu piedzīvojis personiski sastapšanos ar zombijiem, bet konstanti pārņēma izbrīns par tēlu prioritātēm, kad ir jādomā, kā izdzīvot kaut vai līdz nākošajam rītām, tā vietā, lai uztrauktos par sīkumiem, kuriem vairs nav nekādas nozīmes. Liels mīnuss gan par to, gan daudzu tēlu raksturiem un uzvedību. Neviens vien ir no kartona izgriezts un kalpo sižeta tālākai virzībai vai kā potenciāls (bieži vien neizdevies) humora avots, kā Tomijs (resns), kurš reti kad nav redzams ar saldumiem un uzkodām rokās un mutē. Un attiecībā uz to arī nemanīju, ka resursu sadalei vai pasaules uzbūvei būtu tikusi veltīta pietiekoša uzmanība, lai kaut cik radītu ticamības sajūtu.

Neko glaimojušu nevaru teikt arī par rakstības stilu – īpaši epilogs šķiet pilnībā lieks un ar visu pārējo nesaistīts vai biežās atsauces uz slavenībām, lai kaut ko aprakstītu. Ja var uzticēties Goodreads atsauksmēs minētajam, ka autors grāmatas ir pašpublicējis, tad atliek vienīgi apsveikt, ka tām ir arī savi fani.