Robert Charles Wilson – Last Year (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Manas pārdomas

Ir 1876.gads, ceļotāji laikā un laika tūristi no 21.gadsimta* jau četrus gadus ir varējuši gan iegūt resursus un ekspluatēt savus tautiešus no pagātnes, gan augstprātīgi pašausmināties par viņu manierēm. Liela daļa to neuztver, kā īstenu pasauli ar reāliem cilvēkiem, bet drīzāk kā brīvdabas muzeju plašākā mērogā.

Spoguļa/mirror tehnoloģija ļauj ceļot pagātnē; jo senāk gribi nokļūt, jo lielāku enerģiju tas prasa, bet nav nepieciešama tik liela precizitāte, lai nokļūtu, kur vēlies un otrādi. Āķis vai tieši pozitīvais bonuss tajā, ka konkrētā pagātne nav šo ceļotāju pasaules pagātne, citiem vārdiem sakot, viņiem nav risks kaut kā nebūt vien jau ar savu uzrašanos un pēcāk sekojošajām darbībām sačakarēt savējo tagadni, ja nu vienīgi viss notiek tā tieši tāpēc, bet tā filozofēt jau varētu vēl un vēl. Katru reizi, kad šī mirror tehnoloģija tiktu atvērta uz citu gadu, nākotnes cilvēki nokļūtu pasaulē, kuras iedzīvotāji par viņiem pilnībā neko nezinātu, un varētu atsākt $ slaukšanas shēmu no gala.

Jesse Collum ir viens no daudzajiem vietējiem nolīgtajiem strādniekiem, kuri vienā vai citā aspektā strādā nākotnes cilvēku labā, un grāmatas ievadā Džesijs pavisam neviļus novērš prezidenta Ulisa Grānta atentāta mēģinājumu, bet interesantākais no tā visa ir detaļa par Džesiju pārdzīvojumiem pār zaudētajām saulesbrillēm kas tikai parāda, ka kaut arī Džesijs zina šo to vairāk, kas notiek iekš un ap ienācējiem, viņu darbošanās patiesie mērķi ir ļoti labi glabāts noslēpums. Tagad, pēc varonīgās rīcības, Džesijs kļūst ievērojamāks un pamanāmāks kā starp saviem laika biedriem, tā arī starp priekšniekiem savā darbā. Lai gan Džesijs gluži nejūtas to pelnījis, seko algas pielikums un paaugstinājums, un plašāka rīcības brīvība, lai kopā ar jauno kolēģi Elizabeti (no nākotnes) kopīgi izmeklētu un atrastu vainīgos aiz minētā atentāta mēģinājuma. Loģiski, ka Džesija un Elizabetes tēliem pavīd romantisko jūtu dzirkstis, bet liels pluss no manas puses, ka tas beigās neieņem galveno fokusu uz daudzkārt lielāku problēmu fona.

Eksistē daudz un dažādu konspirācijas teoriju par tehnoloģijas izcelsmi, patika, ka sakarīgā veidā tiek pieminēta teorija par nākotnes situāciju 21.gadsimta cilvēkiem un viņu pasaules attīstības ceļu, ja nekas netiktu mainīts. Augustam Kempam, vīram, kurš izdomājos šo konkrēto mirror tehnoloģijas pielietojumu, netrūkst ienaidnieku, kuri labprāt redzētu viņa darba augļus pārvēršamiem pelnos. Tajā pašā laikā pats Augusts nav nekāds eņģelis, kuram par visu svarīgāks būtu visu iesaistīto (nākotnē vai pagātnē) labsajūta, nevis paša maka biezums.

Last Year ir interesanta ideja un pieķēru sevi pie gandrīz vai pašsaprotamās domas, ka autori turpina rakstīt romānus vienā Visumā, ko šeit noteikti varētu mēģināt (gan jau to varētu arī vispārināt pilnībā).

********Apzināto maitekļu zona********

*pēc visa spriežot +/- ap laiku, kad izdota grāmata, jo tiek pieminēti tikai reāli eksistējoši populāri mūziķi, bet ne autora paša izdomāti

Brandon Sanderson – Oathbringer (The Stormlight Archive #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Manas pārdomas

Trešās Stormlight Archive grāmatas Oathbringer fokuss vērsts Dalinar Kholin virzienā. Izņemot pašu pirmo, kurā redzam vēl nesamaitātus Parshendi ļaudis, tad visi pārējie atmiņu uzliesmojumi vēsta par Dalinaru. Par to kā viņš kopā ar brāli Gavilaru kopīgiem spēkiem un zobeniem rokās izveidoja vienotu Alethi valsti, atstājot uz kaujas lauka guļam ikvienu, kurš uzdrošinājās stāties pretim.

Ja Gavilars, gadiem ritot, vairāk sāka parādīt, ka viņam piemīt arī diplomātijas un politiķa talants, tad Dalinara asinskāre tikai aug augumā, un pilnīgi nekas nespēj mēroties spēkiem sajūtām uz kaujas lauka. Autors arī sniedz atbildes uz mistēriju ap Dalinara sievu, kas gan tik traģisks notika, ka Dalinars izvēlējās griezties pēc palīdzības pie Vecās Maģijas piekopējiem. Dalinara tēls ne tik ļoti izaug grāmatas ‘’tagadnē’’, kā vairāk rodas skaidrībā par to, kādi notikumi ir izveidojuši viņa pašreizējo stāvokli.

Tikmēr ‘’tagadnē’’, bāzējoties noslēpumiem pārbagātajā Urithiru torņa pilsētā, Dalinars mēģina atjaunot Oathgate vārtu sistēmu, kas ļauj vien pāris mirkļos nokļūt no viena Roshar planētas gala līdz otram, un tādejādi ar to palīdzību apvienot visu pasauli vienotai cīņai pret Odium. Šoreiz gan Dalinara karā iegūtā slava un reputācija nāk par sliktu, jo citi monarhi aiz viņa vārdiem saskata slepenus nodomus viņus iekarot. Papildus tam nebūt nepalīdz Dalinara secinājumu no viņa vīzijām, ka daudzu pielūgtais Almighty nav bijis nekas vairāk par ļoti spēcīgu garu/spren, kurš miris pēdējā Desolation notikumā/cīņā ar Odium un viņa padotajiem, gan precības ar Navani, nogalinātā brāļa Gavilara sievu.

Shallan tik labi (kaut arī pat ne tuvu to maksimumam) spēj maskēties un izveidot tik labas ilūzijas (arī skaņas), ka rodas problēmas ar savu patieso identitāti, kura no visām ir tad viņas īstā un patiesībā personība, vai varbūt katrā slēpjas daļa no patiesības graudā. Tā teikt, nav tālu pilnvērtīgas personības sadalīšanās. Apvienojumā ar otrajā grāmatā Words of Radiance uzzināto par Shallan un viņas bērnību, nav jābrīnās, ka viņai ir šaubas par gatavību stāties pretī Odium un viņa radītajai Everstorm.

To pašu varētu teikt par katru no galvenākajiem varoņiem šajā grāmatā. Katrs no viņiem izcīna iekšējo cīņu ar sevi, šauboties par saviem spēkiem, tāpat neviens nejūtas to vārdu cienīgs, ar kādiem viņus daudzina laika biedri vai tuvākie biedri un radi; rodas jautājumi pašiem sev, vai lielās atbildības sloga priekšā nesalūzīs, tādejādi pieveļot un pakļaujot briesmām gan sev dārgus cilvēkus, gan vienkāršos pavalstniekus.*

Adolin līdz šim ar savām duelista prasmēm varēja justies pārāks uz pārējo fona, bet tagad tās vairs nešķiet tik iespadīgas, kad uzrodas arvien jauni Mirdzošie Bruņinieki vai pilnvērtīga Bruņinieka tuvums ļauj (šķiet) ierobežotam skaitam sekotāju izpausties vismaz daļai no viņa spējām, un Adolins jūtas nedaudz palicis ārpus grupas. Tas nepāraug iracionālā naidā, vai, attiecībā uz Shallan un Kaladina draudzību, greizsirdībā, bet tomēr tam katru dienu ir jāpievērš uzmanība, lai tas tajā nepāraugtu.

Oatbringer ietvaros Kaladin ‘’Stormblessed’’ atšķirībā no pirmajām divām un īpaši sērijas pirmās grāmatas vairs nav tik lielas uzmanības centrā, lielākoties viņš vairs tas ap kuru grozās galvenā sižeta līnija. Tas, protams, nemaina Kaladina personību, viņš joprojām pārdzīvo katru, kura nāvi kaut mazākajā mērā viņš būtu vārējis novērst. Lai brūcei tēlaini piebērtu vēl vairāk sāls, Kaladins iepazīst konfliktu arī no vienkāršo Parshendi puses (piemēram, tādu, kuri līdz šim bijuši cilvēku vergi), kuri nevēlas neko vairāk, kā dzīvot brīvībā un ne viena netraucēti, bet tā vietā ir kļuvuši par upuri Odium grandiozajiem iznīcības plāniem.

Mazāk kā cerēts bija nodaļas un fragmenti no Diagrammas izveidotāja karaļa Taravangian skatpunkta vai Lift (krietni palīdzēja #2.5 grāmata Edgedancer), bet patīkami pārsteidza vairāki Bridge Four biedri. Pat varoņi, kuru loma lielajā shēmā ir krietni mazāka par jau pieminētajiem (Dalinars, Shallan, Adolins un Kaladins) vai citiem tēliem, ir apveltīti ar saviem mērķiem, sapņiem, vājībām u.c.; neviens nav tapis tikai, lai viegli un ērti palīdzētu virzīt sižetu uz priekšu. Bet par starpnodaļām jeb Interludes jāsaka vien tas, ka šoreiz tās šķita salīdzinoši vājākas un vieglāk piemirstamas.

********Apzināto maitekļu zona********

*Patiess pārsteigums bija pavērsiens ar jauno info, ka patiesi Voidbringer ir cilvēki, kuri gadu tūkstošiem atpakaļ, nemākulīgi un bezatbildīgi apejoties ar Knights Radiant līdzīgām spējām, iznīcināja savu pasauli, bet tad, līdzi atvedot arī Odium, saņēma patvērumu no Parshendi senčiem.

Marissa Meyer – Winter (The Lunar Chronicles, #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Manas pārdomas

Ar The Lunar Chronicles sērijas ceturto grāmatu Winter ir pienācis tas lielais brīdis, kad izšķiras Zemes un Mēness turpmākās attiecības. Vai nu uzvarēs ļaunie spēki un Levana sāks īstenot savus plānus iekarot visu Zemi ar tās resursiem un turpināt manipulēt ar pašas pavalstniekiem, vai arī triumfs tiks labajiem ar Sinderu priekšgalā.

Ja atceros pat ļoti izbaudām sērijas pirmo grāmatu Cinder un tikai par kripatu mazāk otro, tad trešās grāmatas galvenā varone viņai veltītajā grāmatā bija izteikti kaitinoša, kā arī mēģinājums attēlot ļauno Levanu no viņas skatupunkta, tādejādi padarot viņu simpātiskāku un attaisnojot viņas rīcību, jo ‘’ļauns’’ jau ir tavs pretinieks ne tu pats, līdz ar to Fairest nebija pārlieku izdevies. Sērija ar katru grāmatu kļūst ar vien vājāka un obligātā YA romantika aizvien kaitinošāka.

Dažubrīd varētu likties, ka attiecības starp četriem galveno pāru tēliem ir svarīgākas par turpmāko Zemes un Mēness iedzīvotāju likteņiem. Visa centrā ir Sindera jeb zudusī princese Selene, kuru vēl mazulim esot Levana uzskatīja par veiksmīgi nogalinātu, un Eastern Commonwealth imperators Kajs, kurš beidzot ir pakļāvies Levanas spiedienam viņu apprecēt apmaiņā pret solījumu pārtraukt uzbrukumus Zemei un iegūt zāles pret Zilā drudža slimību, bet arī Kajs nav pilnībā bezpalīdzīgs vai bez ietekmes, kaut arī tā ir nosacīta, un dod būtisku palīdzību Sinderai, lai viņa varētu veiksmīgi uzsākt revolūciju un sev pienākošās karalienes troņa atgūšanu.

Tāpatās liels lapaspušu apjoms tiek Skārletas un Vilka attiecībām, kurš reiz bija viens no Levanas īpaši modificētajiem kareivjiem (vai pareizāk būtu teikt izkropļoti mēness puiši) – groteski vilkiem pielīdzināti ķermeņi un līdz nepazīšanai(uz izteiktu agresiju un asinskāri tendētas) izmainītas personības; Kresai/Cress –tehnoloģiju guru apveltīta ar izcilām hakeres spējām – un pilotam kapteinim Thorne, kurš šķiet pavisam nejauši, pateicoties apstākļu sakritībai, ir ticis ierauts šo notikumu virpulī. Thorne tēls bija viens no labākajiem, viņa bērnišķīgie jociņi un humors ļāva kaut daļēji pacelt grāmatu un paglābt sēriju no pilnīga nose dive. Un visbeidzot princese Winter un draugs kopš bērnības un tagad viņas personīgais apsargs Jacin. Winter ir karalienes Levanas mirušās māsas meita, kuras skaistums ir acīmredzams par spīti visiem redzamai rētai tieši uz sejas. No citiem Mēness aristokrātiem un īpaši no savas tantes viņu atšķir brīvprātīgā atteikšanās izmantot Lunar spējas un manipulēt ar citu bioelektriskajiem impulsiem – vienalga kādas sekas tas atstātu uz pašas psihi.

Diemžēl mīnusu pie kā grāmatā varētu piekasīties ir vairāk par tās plusiem. Vispirms jau izteiktā paredzamība*, tālāk visai juceklīgas cīņas ainas, ko neskaidrāku padara nedefinēti ierobežojošie Lunar spēju izmantošanas faktori (vienā ainā tiek kontrolēti simti, citā kāds varonis ir pārāk nogurdināts pat priekš viena), **, un protams, jau manis pieminētā obligātā romantikas komponente, kas, ņemot vērā lielās bildes nopietno situāciju, vairāk kārt lika brīnīties par grāmatas tēlu prioritātēm.

Laikam atliek vien secināt, ka grāmatas šī žanra klasiskajos rāmjos nav vairs domātas man.

********Apzināto maitekļu zona********

*un happily ever after

**kā arī nereāli ātrā Sinderas revolūcija, plus pilnīgi visu labo tēlo izdzīvošana

Peter F. Hamilton – Judas Unchained (Commonwealth Saga #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Manas pārdomas

Otrās Commonwealth Saga sērijas grāmatas pamatā ir divi lieli sižeti (viens sākotnēji saistošāks par otru), kuri reizē ar daudziem mazākiem pavedieniem noslēgumā meistarīgi tiek savīti kopā.

Viens no tiem saistīts ar, cik zināms, vienīgo citplanētiešu Primes sugas pārstāvi – MorningLightMountain (MLM), jo pārējos kā konkurentus paša eksistencei ir iznīcinājis. Vienā vārdo šo indivīdu varētu raksturot par inteliģentu vīrusu; tā vienīgais pastāvēšanas mērķis ir izplest savu ietekmes teritoriju un nogalināt pilnībā jebkādu citu dzīvības formu. Daudzi cilvēku domāšanas koncepti un termini tam ir sveši un nepazīstami; kompromiss, lai eksistētu miera apstākļos ar citiem, jo resursu un rūmes plašajā Visumā taču pietiek visiem, vai, kā ilgtermiņā plānot izmantot planētu atjaunojamos resursus, u.c. tam neeksistē. Rezultātā atliek šķietami tikai viens notikumu attīstības scenārijs. Militārs konflikts starp abām rasēm uz dzīvību un nāvi, vietas pietiek tikai vienam un pēc 23 planētu un miljoniem cilvēku dzīvību zaudēšanas cilvēce nedomā tā vienkārši padoties.

Šķietami, jo Ozijam pēc atgriešanās no Silfen ceļu izstaigāšanas un viena pieauguša elfa sastapšanas ir citas idejas par potenciālu problēmas risinājumu.* Par spīti nepārprotamiem MLM nodomiem, veselas sugas iznīcināšanu no eksistences Ozijs atbalstīt nespēj. Interesantāk gan bija paskatīties uz viņa kompanjonu Oriona, kuram organismā nav nekādu iestrādātu tehnoloģiju, pirmo saskarsmi attīstīto Commonwealth, jo dzimtā planēta ir viena no tām, kur cilvēki devās, lai no tā tiktu prom, un uz citplanētieša Tochee plašāku iepazīšanos ar cilvēku kultūru kā tādu. No citām mazajām sižetu līnijām gribētos izcelt Melāniju un viņas sadarbību ar cilvēku radīto mākslīgo intelektu SI, bet tagad daudziem rodas jautājumi, vai SI dienas beigās joprojām darbojas cilvēku interesēs, un, runājot par mākslīgajiem intelektiem, neliela vilšanās, ka The High Angel šajā grāmatā tiek pieminēts tikai tā starp citu. Vēl interesanta šķita ‘’atdzīvinātā’’ astronoma Dudley Bose sastapšanās ar aizbēgušo prime motile(MLM pats ir nekustīgs, un izmanto dažādus kustīgos ~’’klonus’’ dažādām funkcijām), kurā mitinās ‘’vecā’’ Dadlija personība/atmiņas.**

Otrs (abu) masīvo grāmatu caurvijošais sižets ir par leģendām apvīto citplanētieti Starflyer un viņa cilvēku aģentiem, kuri 130 gadu garumā kopš slavenās tārpeju laupīšanas ar Bradley Johansson priekšplānā, kas ļāva radīt Guardians of Selfhood, ir ietekmējuši lielās politikas nopietnos lēmumus, bet tikai tagad Guardians of Selfhood vairāk kā gadsimtu skandinātie brīdinājumi no izdomātām pasakām iegūst plašākā sabiedrība un augstajos krēslos sēdošajiem taustāmu realitāti. Diži nenomaitekļojot Starflyer patieso identitāti un izcelsmi, var piebilst, ka to labi izskaidro tās (dažas no) nodaļām, kuras to lasīšanas brīdi varbūt būtu gribējies izgriezt.

Ar Commonwealth Saga dualoģiju autors pārbauda lasītāja atmiņas un uzmanības spējas, jo, ja vēl Pandora’s Star laikā šķita, ka tieku visam +/- līdzi, tad jau ar Judas Unchained sanāca piepūlēties tā pavairāk, lai varētu notiekošajā noorientēties.

********Apzināto maitekļu zona********

*MLM uzliktais spiediens uz cilvēces izdzīvošanas izredzēm un sekojoši straujais temps, kurā tiek radīta bumba, kas liek zvaigznei ieiet neatgriezeniskā supernovas procesā, ir kā apstiprinājums idejai, ka bez stresa kaut ko zaudēt (ne tikai militāri) ir jāpārvar lielāka iekšēja pretestība to uzsākt darīt. Gluži tāpat kā ar kosmosa kuģiem pirms Dyson pair zvaigžņu atklāšanas un Primes uzbrukumiem.

**Tik drīz nedomāju lasīt The Void triloģiju, kura norisinās šajā pašā Visumā vien kādus 1000 gadus tālākā nākotnē, bet būtu interesanti, ja tiktu atklāts, vai Dadlija prime motile idejai, par MLM domāšanas izmainīšanu, iesējot palēnām tam svešus konceptus, zem atjaunotās sfēras, būtu veiksmīgs rezultāts.

Peter F. Hamilton – Pandora’s Star (Commonwealth Saga #1)

 

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Manas pārdomas

Ceļošana pa Visumu ar lielu un dārgu kosmosa kuģu palīdzību ir gandrīz piemirsta pagātnes padarīšana. Jau vairāk nekā trīs gadsimtu garumā tādam mērķim tiek izmantotas tārpejas, kuras viena mirklī ļauj nokļūt vajadzīgajā vietā. Bet visai domāšanai nākas mainīties, kad plašākajai Commonwealth sabiedrībai nepazīstams astronoms Dudley Bose ar salīdzinoši vienkāršu teleskopu atklāj un apstiprina fascinējošu fenomenu ap Dyson pair zvaigznēm (attiecīgi α un β), kas visās cilvēku apdzīvotajās pasaulēs kājām gaisā apgriezīs pilnīgi ikviena dzīvi. Un tā, ziņkārības dzīti un simtprocentīgi neapzinoties iespējamās sekas, tiek atvērta Pandoras lāde*!

Hamiltona radītā pasaule(s) ir ārkārtīgi plaša un bez pieminētās lielās sižeta līnijas ir tik cik uziet mazāku, un tikpat daudz interesantu ideju kā tādu. Šoreiz man lielais tēlu un skatpunktu skaits nesagādāja pārāk lielas grūtības, lai atcerētos kurš ir kurš, kā arī neprasījis neko drastiski saīsināt, kādēļ arī varbūt pamanījos izbaudīt grāmatu vairāk atšķirībā no šīm divām lasītājā (šeit un šeit); kaut gan var piekrist arī daļai no viņu kritikas.

Diezgan nesaistīti un atsevišķi no pārējā stāsta noritēja Ozija, tārpeju tehnoloģijas līdzizgudrotājs kopā ar Nigel Sheldon**, neordināra elfu jeb Silfen izpēta. Abas sugas viena otru ciena un ņem vērā, bet apkārtējās vides uztvere un kultūra atšķiras tik radikāli, ka Silfen joprojām ir leģendām un mītiem apvīti. Ozijs cers laikus atrast Silfen mājas planētu vai vismaz pasauli, kur nonāk viņu pieaugušie indivīdi. Pa ceļam Ozijs iegūst divus neatsveramus palīgus un draugus – bāreņos palikušu puiku Orionu, jo vecāki reiz devušies pa Silfen ceļiem, viņu atstājuši un nav atgriezušies, un Tochee no nezināmas sugas ar mums cilvēkiem īpatnēju saziņas veidu. Kopā piedzīvotais visdažādākajos veidos izmaina viņu skatījumu uz notikumiem dzīvē un Visumā. Fascinējošs šķita gan ~Ice Citadel pasaule, gan ideja par Silfen ceļiem un tādas metodes ceļošanu telpā (un varbūt pat laikā), kas būtiski atšķiras no tārpejām.

Runājot par dzīvēm, būtu grēks nepieminēt atjaunošanās procedūru(rejuvination), kas, ja vien ir vēlēšanās un līdzekļi (liela daļa mazāk priviliģētu pat aizvada visu ‘’dzīvi’’, lai sapelnītu vajadzīgo), atļauj dzīvot mūžīgi. Turklāt atjaunošanās procedūru reizēs ir iespēja atbrīvoties no liekām un/vai nepatīkamām atmiņām, ko vēlies aizmirst; plus katrā cilvēkā eksistējošais ‘’atmiņu kristāls’’, kurš uzglabā visu pieredzēto, nāves gadījuma, ar nosacījumu, ka tas netiek bojāts, ļauj veikt re-life procedūru, kad, radot klonu, tiek radīts jauns ‘’tu’’. Vairākkārt grāmatas garumā tiek uzsvērts, kā šīs divas dzīvi pagarinošās iespējas laika gaitā ir izmainījušas cilvēku domāšanas viedu, veicinot lielāku savstarpējo sadarbību, neizvairoties no mantkārības un cīņas par varu, un militāru konfliktu izzušanu.

Paralēli zinātniskajai Dyson pair izzināšanai norit detektīves Paulas Maijo un terorista Adama Elvina jau vairāk kā simts gadu garumā ilgušais duelis/pakaļdzīšanās. Adams pārstāv Bredlija Džonsona radīto Guardians of Selfhood organizāciju, kuras mērķis ir beidzot atvērt cilvēcei acis par varas apcirkņos dziļi iefiltrējušos citplanētieti Starflyer un viņa mērķiem kaitēt cilvēces eksistencei. Lieki teikt, ka Adams sevi neuzskata nedz par ļaunu teroristu, nedz diži tic, kā gandrīz ikviens cits, ka tāds Starflyer reāli eksistē.

Noslēdzoši interesanti šķita arī divi mākslīgi intelekti un viņu loma notikumu attīstībā – cilvēku radītais SI, un kādas citas rases radītais kosmosa kuģis The High Angel, uz kura dažādos noslēgtos kupolos mīt cilvēkiem vēl nemaz nezināmas rases. Bet vēl fascinējošāk, ka vēl nekas nav zināms par to, kurš bija atbildīgs par sfēru radīšanu ap Dyson zvaigznēm!***

********Apzināto maitekļu zona********

*Nepieskaroties tēmai, ka visai aizdomīgā veidā sfēra, kura sev cauri laiž tikai gravitāciju un neko citu, pazūd tieši tad, kad Second Chance kosmosa kuģis ierodas to aplūkot klātienē, vēl baisāka ir inteliģentā dzīvības forma, konkrētāk MorningLightMountain, kas tādējādi tiek atbrīvota. Īsi tiek aprakstīts šīs sugas izaugsme līdz kosmosa kuģu būvei, kad citi dzīvnieki ir jau sena pagātne. Tā mērķis būt vienīgajai eksistējošajai dzīvībai visā plašajā Visumā un par cik Tas nesaskata tūlītēju draudu no citas puses, nepaliek cits notikumu attīstību scenārijs kā militārs konflikts ar Commonwealth

**Ja nepārprotu, vai nav tā, ka viņš jau prologā atklāj, ka viņš ir Starflyer?!

***Ja nu vienīgi tas nav Starflyer vai arī pilnībā neuztvēru kaut ko citu. :D

Peter F. Hamilton – Great North Road

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Vērtējums: 4.5/5

Manas pārdomas

Līdz detektīva Sida un viņa pārinieka maiņas beigām svētdienas vakarā palikušas vien 20 minūtes, kad viņi saņem izsaukumu uz savās dzīvēs noteikti pašu lielāko lietu! Slepkavības upuris ir no plašās un ļoti ietekmīgās Ziemeļu (North) ģimenes*, tāpēc tas ir dažu sekunžu jautājums, lai izmeklēšana iegūtu neierobežotus līdzekļus un pašu augstāko prioritāti vainīgā atrašanai. Bet līdz ar to arī politiskais spiediens un skatiens uz pirkstiem ir krietni uzmācīgāks. Viens no lietas virzības kavējošajiem faktoriem kļūst upura personības noskaidrošana. Par spīti 22.gadsimta tehnoloģijām un piederībai pie Ziemeļu ģimenes, neviens nespēj pateikt, kas viņš ir!

Specifiskais slepkavības ierocis sakrīt ar pirms 20 gadiem pastrādātu asinspirti ar 14 upuriem, tai skaitā vairāki Ziemeļi, uz St. Libre planētas. Problēma tajā, ka notiesātā persona Andžela Tramelo visu šo laiku atrodas ieslodzījumā un nevar būt atbildīgā. Toreiz par savu aizstāvību Andžela, līdz pat sprieduma pasludināšanai, neatkāpās no savas versijas, ka slepkavībās vainojams citplanētietis ar asmeņiem pirkstu vietā. Ja toreiz visi smējās, īpaši tāpēc, ka nekas vairāk par augiem uz planētas nav ticis atklāts (pat ne kukaiņi), domājot, ka tie ir centieni notēlot nepieskaitāmību, tad tagad viss ir pa nopietno.

Kamēr Sida komanda izmeklē lietu uz Zemes, tikmēr HDA (Human Defence Alliance) rīko vērienīgāko un dārgāko ekspedīciju tās vēsturē uz St. Libre* Sirius zvaigznes sistēmā, lai atrastu un vēlams notvertu šo citplanētieti. Par cik Andžela ir vienīgā, kurai izdevies izdzīvot pēc sastapšanās ar citplanētieti, arī viņa tiek iekļauta ekspedīcijas sastāvā.(šeit lieliska intervija ar autoru, kas drusku pieskaras arī līdz galam grāmatā nepaskaidrota problēmai – Zanth. Makrorganisms, kura tonnām nonākot uz planētas, tas ir tikai laika jautājums, kad uz tās vairs neeksistēs dzīvība)

Iesākumā lasītājam tiek piedāvātā klasiska slepkavības mistērija, iecelta 2143.gada, kur tehnoloģiskā attīstība salīdzinoši veikusi milzu soļus. Tas reizē gan palīdz ātrai un efektīvai izmeklēšanai, gan tieši kaitē, jo detektīvi, policisti pārāk paļaujas uz ierīcēm. Bet tālāk ir gan plaši skarta attiecību tematika, gan par dabas un dzīvības aizsargāšanu u.c. Sižets/stāsts par Andželu ļoti interesants; to labāk atklāt pašam. :)

Šī ir otrā Hamiltona grāmata, kuru lasu (pirmā The Reality Disfunction), un ļoti noderēja, ka varēju, vēl pirms ieniršanas stāstā, izlasīt politisko notikumu un tehnoloģijas attīstības hronoloģisko secību, kurā pastāstīts gan par Ziemeļu ģimenes lomu klonēšanas attīstībā, gan pastāsta par veidu kā cilvēce spējusi izvērst savu darbību uz neskaitāmām planētām, ļaujot vieglāk saprast grāmatā pielietoto konceptus un paņēmienus. Starp planētām ir arī strikti ultra bagātajiem domātas kā New Monaco – lai kļūtu par pilsoni uz šīs planētas, īpašumu kopējai vērtībai jāsastāda 50+ miljardi vienalga cik vecs esi. :D Mazāka ticība par izteikti nacionālistiskām apmetnēm.

Autoram patīk visu sīki, detalizēti aprakstīt, dod garu atskatu pagātnē, un brīžiem radās sajūta, ka viņš būtu varējis izpausties vēl un vēl, vismaz divkāršojot lpp skaitu. Tas brīžiem noņēma spriedzes, nu tūlīt tik būs, sajūtu, bet nav arī slikti. Piem.**

Great North Road izpilda Longer than 1000 pages kategoriju manā bingo kartītē.

Šeit vēl cits viedoklis.

********Apzināto maitekļu zona********

*Planēta, kura pamata tiek izmantota no aļģēm iegūtas biodegvielas ražošanai. Kamēr sabiedrībā spriež, ka no kopējā apjoma uz St. Libre saražotais varētu sastādīt 15%, tad patiesībā atkarība no šīs vienas vietas ir daudzkārt lielāka – 60%.

**Kad Sirius zvaigzne negaidīti maina savu stāvokli, uz St. Libre burtiski dažu stundu laikā iestājas ledus laikmets. Jaunajos apstākļos mednieks kļūst par medījumu, un spriedze gan tēliem, gan lasītājam tikai pieaug.