Kevin J. Anderson – Hidden Empire (The Saga of Seven Suns #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Reiz Ildrian rase un impērija bija tā, kura cilvēcei deva tehnoloģisko grūdienu, lai tā varētu izplesties Visuma dzīlēs. Tagad, kad pašu impērijai iestājies panīkums un noriets (indivīda mūžs garāka par cilvēku), neizprot cilvēku parazītisko vēlmi un dziņu apgūt teju katru kaut cik apdzīvojamo planētu un to pavadoņus, lai tikai varētu to saukt par savējo.

Tikmēr divi arheologi pēta jau pasen zudušas Klikiss impērijas drupas uz vienas no to kādreiz apdzīvotas planētas, kuri tās pēta. Papildus kompāniju viņiem sastāda daži no ledus ieskauta miega atmodušies Klikiss radīti spēcīgi insektveidīgi roboti, kuri apgalvo, ka viņu atmiņās nav saglabājušies dati, kas izskaidrotu iemeslus straujajam Klikiss impērijas sabrukumam. Ja vēl sākotnēji roboti šķiet tīri īpatnējā veidā jauki, nekaitīgi un pat izpalīdzīgi, tad abiem arheologiem turpinot darbu un pašiem atklājot, šo to satraucošu, robotu uzvedība kļūst krasi atšķirīga.

Ehti – no ūdeņraža veidota degviela, kas darbina visus gan cilvēku, gan Ildrian vadītos kosmosa kuģus. Varētu pat teikt, ka ehti degviela kļūs par šīs un vismaz turpinājuma galveno problēmsituāciju. Visvieglāk ehti var saražot, izmantojot gāzu planētu milžus, bet šis tik kritiski svarīgā resursa avots draud tikt pilnībā “nogriezts”, kad cilvēku puse eksperimentāli izmanto vienu no Klikiss aizgūtu tehnoloģiju (līdz galam neizpētītu un neizprastu), lai mākslīgi radītu zvaigzni. Izrādās, ka visas gāzu planētas apdzīvo no gāzveida vielām sevi apzināties spējīga rase – hydrogues. Eksperimentā tikuši nogalināti miljoni un ehti embargo ir viņu atbildes solis pret akmens planētu ‘’parazītiem’’. Intereses pēc pameklēju Google, ka ir citi gāzveida vielu rasu precedenti. Vien rodas jautājumi kaut vai par šo hydrogues fizioloģiju

Uz šo brīdi tikai pašiem arheologiem zināmajiem atklājumiem ir potenciāls kardināli izmainīt sērijas gaitu – 1) spēja ceļot no planētas uz planētu ar portālu palīdzību. Tātad nevajag ehti degvielu un krīze ap to un maiteklīgais 2) Klikis sabrukuma iemesls robotu vēršanās pret saimniekiem, esot karā pret hydrogues. Tā teikt klasiska robotu sacelšanās, un, cik varēja nojaust, tad Klikiss robotos nav iestrādāti klasiskie pirmie trīs robotu likumi.

Labs, plaša mēroga SFF ar interesantiem skatpunktiem ne tikai no cilvēku, bet arī citplanētiešu Ildrian POV. Protams, jārēķinās, ka tie tik un tā būs antropomorficēti citplanētieši, bet ar visu to kopskats un lielā bilde vismaz pirmajā grāmatā šķiet daudzsološa.

Iepalicēji #32

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Hellhole Inferno (Hellhole Trilogy #3) by Brian Herbert, Kevin J. Anderson

Noslēdzošā triloģijas grāmata, kuras autori turpina pielaist vienas un tās pašas kļūdas no grāmatas uz grāmatu, turpina izvēlēties vieglāko ceļu, nevis piestrādāt un kaut cik pamatot, piemēram, telemancy=telekinēzes spējas Xayan citplanētiešiem. Kāpēc diviem tēliem to spēju diapazons ir šķietami neierobežots, izteikti brīžos, kad tas sižetiski ir visvairāk izdevīgi, bet citi tiek pataisīti par labākajā gadījumā kartona tēlu pakalpiņiem.

To pašu varētu teikt par gandrīz komisko labo un slikto tēlu klišejisko sadalījumu, kur par piemēru minama tirāniskās diadēmas Mišelas gāšana no troņa un aizstāšana ar it kā citu vīriešu kārtas dižciltīgo, bet pēc izteikumiem, darbībām un tēla motivācijas nevarētu pateikt, ka runa ir par citu varoni.

Komplimenti un uzslavas nenāk prātā ne par triloģiju caurvijošo militārā konflikta atrisinājumu, ne citplanētiešu mistisko Alaru pacelšanos/evolūciju uz augstāku eksistences plakni. Kā viens, tā orts novienkāršots un sasteigts, neskatoties uz grāmatas un visas triloģijas apjomu.

Zinu, ka šis autoru duets bez žēlastības un kompleksiem ir sarakstīju un turpina rakstīt visus iespējamos prīkvelus un sīkvelus par Brian Herbert tēva Frenka Herberta Dune sērijas grāmatām, lai izpiestu maksimāli iespējamo naudu un māca šaubas, cik laba būs šī triloģija un cik daudz piestrādāts, lai tā tāda varētu būt. Pēc pirmās un vēl pēc otrās biju kaut cik labās domās, nevarētu ne pārlieku slavēt, ne nopelt, diemžēl noslēdzošā triloģijas grāmata liek to pārdomāt.

***

Empire From the Ashes (Starfire #1-3) by David Weber

Triloğija, kura ar katru nākamo grāmatu kļūst salīdzinoši labāka. Ja būtu klausījies atsevišķi, kā ar šī autora Insurrection grāmatu, tad nepamet sajūta, ka iespaids par to būtu izvērties līdzīgs.


#1 Mutineers’MoonColin Macintyre rutīnas lidojumā pāri Mēnesim atklāj ne tikai, ka kaut kas nav riktīgi un kā vajadzētu būt ar tik ierasto un pašsaprotami Zemes pavadoni, bet sastop teju 50 000 gadus miega režīmā guļošu AI citplanētiešu kuği. Sižets par un ap no kurienes tas uzradies var sākties.

#2 The Armageddon Inheritance – konspektējot dažos teikumos, Kolins un Co mākslīgā intelekta mudināti apciemo lielu kosmosā aizmirstu artefaktu/staciju un visai nejauši kļūst par zudūšās Impērijas jauno Imperatoru, kas paša sievai (tagad jau imperatorei) saprotami nāk kā pārsteigums. Paralēli Kolina komanda noskaidro iemeslus pēkšņai un straujai iepriekšējās Impērijas lejupslīdei un sabrukumam.

#3 Heirs of Empire– darbība noris pāris gadus pēc The Armageddon Inheritance notikumiem. Šajā grāmata Kolina un viņa sievas dēls ar viņa kolēğiem ir devušies nozīmīgā misijā atgriezt Impērijas sastāvā kādreiz tai piederošu planētu. Kurā tagad dominē pret tehnoloğijām un zinātni vērsta reliğija, kas izskaidrojams, ka kļūmīgs atklājums ar letālām sekām, ir bijis vainojams pie Impērijas iznīcības. Paralēli sižets, kurā pret Kolinu tiek plānots atentāts.

Komisks audio grāmatas mīnuss, ka visu laiku šķita, ka AI Duhak tiek izrunāts kā DayHawk. Nezinu, vai tas skaitās kā kompliments grāmatas ierunātājam, vai tieši pretēji, bet visvairāk patika fragmenti, kuros skan mākslīgā intelekta tēla Duhak monotonā runa.

***

Unnatural Causes (Adam Dalgliesh #3) by P.D. James

Detektīvs Adam Dalgliesh savas sērijas pirmajās divās grāmatās ir pastrādājis pat ļoti čakli, lai varētu pelnīti doties atpūsties teiksim uz lauku kotedžas pie savas tantes, lai atgūtu spēkus jauniem varoņdarbiem. Bet vai tas jebkuram rūdītam detektīvu/kriminālromānu lasītājam būs kāds pārsteigums, ja liktenis detektīva ceļā noliks acīmredzami nogalinātu personu, kad neatliek nekas cits, kā arī brīvajā laikā pielietot savus izcilos izmeklētāja talantus. Tā nu tas diemžēl izdomātos romānos notiek, un atpūsties Adamam nav lemts.

Jo interesentāk, kad noskaidrojas nogalinātā personība – vietējs kriminālromānu rakstnieks Maurice Seton, kuru atrod dreifējam laivā ar nocirstām plaukstām. Uzreiz kā pirmie aizdomās turamie kļūst citi tuvējā apkārtnē dzīvojošie draugi rakstnieki ar bagātu izdomu. Kas zin, varbūt kāds smeļas iedvesmu saviem romāniem no dzīves pieredzes. To starpā arī detektīva Adama tante Džeina, kura draugu kompānijā prātodama kur gan palicis Maurice, pasprūk traka versija un tieši tik precīza, kādā atrod nogalināto upuri.

Adamam, asistējot viņa kolēģim inspektoram Rekkles, atliek vien tas nieks, kā izburties cauri visu aizdomās turamo mudžeklim, kuri ar savām spekulācijām un amatieriskajiem prātojumiem par slepkavas identitāti un motīviem, no kuriem viens loģiski cenšas novirzīt aizdomas no sevis uz kādu citu, tikai un vienīgi apgrūtina nonākšanu līdz patiesības graudam.

***

The Bodies Left Behind by Jeffrey Deaver

Šķietami aizdomīga zvana 911 pārbaudīšana, kurš pārtrūkst jau pēc pirmā vārda, policistei Brinai pārvēršas gatavajā murgā, kad varbūtēja sadzīves konflikta vietā starp vīru un sievu viņa atklāj ne vien laulāto pāri nogalinātu, bet vainīgos slepkavas vēl turpat uz vietas.

Protams, Brina, upurējoties labāka sižeta vārdā, pie pirmajiem signāliem, ka kaut kas nozieguma vietā varētu būt ne tā, neizsauc papildspēkus, lai nepakļautu sevi liekām briesmām, bet pati bezapdomīgi dodas izpētīt acīmredzama nozieguma vietu. Vēl jo vairāk Brinai tur nemaz nevajadzētu atrasties, jo izsaukuma brīdi bija mājās ārpus darba laika un tikai priekšnieka zvans, jo viņa atradās vistuvāk, vainīgs pie viņas izraušanas no siltās mājas drošības.

Laikam nebūtu jābrīnās, ka grāmatā (publicēta 2008.g.) neviens tēls nejūtas šokēts vai pārsteigts par šāda veida traucējumu no darba savā brīvdienā, jo par robežu trūkumu un darbinieku traucēšanu brīvdienā ir dzirdēts ne tas vien. Latvijā šķiet pagaidām tik traki vēl nav aizgājis.

Citādi pēc visiem parametriem labs, baudāma kriminālromāns ar pavērsieniem visas grāmatas gaitā.

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole Awakening (Hellhole Trilogy #2)(Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pasludināt 54 Deep Zone planētu neatkarību no Konstelācijas kodola 20 (turīgajām) planētam ir viens solis, bet izcīnīt brīvību, apzinoties, ka Konstelācijas diadēmas Mišelas autokrātiskā stila vara un lepnums neļaus viņai tā vienkārši atzīt tāda mēroga zaudējumu ne tikai planētu skaita ziņā, bet arī ienākumos, kurus tik pašsaprotami var no Tālās Zonas planētām izpiest, nerēķinoties ar tur dzīvojošo viedokli.

Diadēmas Mišelas un viņas padotie, kuri visi ir “Jā” vīri un neuzdrošinās iebilst pušplēstu vārdu, ja vien nevēlas saskarties ar bēdīgām sekām, prātos neeksistē doma, ka viņu skaitliskajā ziņā parākā armija nespētu viens un divi apspiest saceļšanos, pat tādas iespējas varbūtība ir kaut kas neiedomājams. Bet pretinieka nenovērtēšana līdz galam nav vienīgais, kas pamatīgi iezāģē Konstelācijas spēkiem. Nekas labs nav sagaidāms, ja pēc iepriekšējā ģenerāļa Adolfusa (apspiestā) sacelšanās mēģinājuma pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem armijas skaitliskais apjoms arī miera laikā uzturēts tikpat liels. Diezin vai armija, kurā valda birokrātiskais aparāts var lepoties ar lielu spēku, ja uz katru ierindas karavīru ir divi komandieri utt., kuru pozīcijas tiek tirgotas starp augstmaņiem, nevis nopelnītas darbos.

Protams, ar visu to ģenerālim Adolfusam varētu nepietikt, ja vien viņa pusē nebūtu Hallholme/Hellhole planētas iepriekšējās ar telekinēzes spējām apveltītā Xayan civilizācija. Hellhole Awakening gaitā radās iespaids, ka šo spēju spēks gan individuāli, gan apvienojot kolektīvi tiek pielāgots pēc sižeta situācijas un vajadzības.

Ja sižeta uzmanība ģenerāļa Adolfusa pusē svārstās starp planētu aizsardzību un Xayan citplanētiešiem, tad Konstelācijas pusē vairāk dominē arī politiskās intrigas un diadēmas Mišelas paranoja, vai tik kāds necer izmantot trauksmainos laikus, lai gāztu viņu no troņa un pats tajā iesēstos. Lai kādi arī nebūtu varbūtējā pretendenta nodomi, nav grūti izdomāt iemeslus, kas diadēmu Mišelu parādītu nekompetentu un pat kaitniecisku viņas pavalstniekiem.

Laba triloģija ar skaidri nostādītiem labajiem un sliktajiem, ne bez trūkumiem, bet kuras plusi spēj izklaidēt, lai ceļojums no grāmatas sākuma līdz tās beigām nebūtu mokošs.

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole (Hellhole Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc neveiksmīga sacelšanās mēģinājuma pret visu zvaigņu sistēmu/Constellation valdnieci Diadem ģenerālis Adolphus tika izraidīts trimdā uz vienu no skarbākajām un neviesmīlīgākajām deep zone planētām. Galvenokārt ar domu, ka ne ģenerālis, nedz viņam līdzizsūtītie domubiedri nespēs izdzīvot uz par Hell Hole iesauku ieguvušo planētu.

Tomēr arī pēc smagas sakāvas, un arī vien pēc Constellation armijai izmantojot civiliedzīvotāju gūstekņus kā “gaļas vairogus”, ģenerālis nav ar pliku roku ņemams. Par spīti apzinātiem mēģinājumiem viņam kaitēt, nosūtot uz Hallholme planētu nepietiekamus pārtikas, medicīnas preču u.c.resursus, bet ne bez palīdzības no vēl joprojām eksistējošiem atbalstītājiem uz citām planētām, ğenerālis ir spējis būt gana atjautīgs un izmanīgs, lai no skaudras situācijas varētu izspiest to pašu labāko.

Hell Hole triloģijas darbība pēc prologa aizsākas, kad smagā cīņā uz Hallholme ir izturēti jau desmit gadi. Kādreiz uz planētas ir dzīvojusi uz tās iedzimta civilizācija, bet no meteorīta trieciena pirms aptuveni 500gadiem tikpat kā nekādi artefakti nav palikuši, un arī no floras un faunas uz pašas planētas ir diezgan maz palicis pāri. Bet kā jau tas piederas SFF žanra grāmatai, tad sižets to nevar pieļaut, un par lielu pārsteigumu ģenerālim un šoku citiem, Adolfuss iegūst negaidītus sabiedrotos jaunam sacelšanās mēģinājumam pret Constellation valdnieci Diadem Michella Dcuhenet.

Mišela vismaz šajā grāmata attēlota kā valdniece, kura varu notur ar dzelzs dūri un pārvaldes demokrātiskā deleģēšana citur ir vien skata pēc. Gan starpzvaigžņu sistēmu ceļošana, gan vispārējā ekonomika tiek kontrolēta visu centralizējot caur Diadem mājas planētu. Tas šķiet acīmredzami, ka tāda sistēma  jau pašā saknē iegrožo potenciālo planētu attīstību un noskaņo deep zone kolonistus pret kroni, bet Mišelai pār visu svarīgāka ir absolūta kontrole, nevis vispārēja labklājība un izaugsme. Pietrūka vien vēl piecgades plāns, bet tā vietā ir regulārs “nodoklis”/reketa maksājums no planētām, kura nesamaksāšanas gadījumā seko asi sodi no Diadem puses. Dienas beigās jābrīnās, ka ģenerālim jau pirmajā sacelšanās mēģinājumā nebija gana daudz sabiedroto, lai gāztu pastāvošo kārtību.


Labi sabalansēti politisko intrigu un ar Hallholme (cit)planētiešiem saistītie sižeti, bet tajā pašā laikā gribas teikt, ka Hell Hole plusi nav tik lieli, lai tie spētu nosegt grāmatai piemītošos trūkumus. Grāmatas darbība kopumā ir izplesta gana plaši, tāpēc reizē ar pozitīvajiem pasaules uzbūves aspektiem rodas gana daudz neatbildētu jautājumu un no tiem izrietoši trūkumi, bet ne tik lieli, lai nebūtu vēlēšanās turpināt triloģiju.