Lincoln Rhyme #5-7

#5 – The Vanished Man

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vai beidzot kādam starp n-tajiem kriminālromāniem un detektīviem būs izdevies pastrādāt ideālo vai pareizāk būtu teikt ideālās slepkavības un nesodītam tikt cauri sveikā? Tā varētu pirmajos mirkļos padomāt, kad Amēlija un Linkolns saskaras ar jaunāko noziegumu, kura pastrādātājs no slēgtas telpas, vairākiem aculieciniekiem nemanot, pazudis bez pēdām.

Slepkava izmanto dažādu veidu burvju trikus gan slepkavību pastrādāšanas aktā, gan, lai pēc tam aizmuktu. Iespējams viņam, izmeklētāji dod The Conjurer iesauku, izdotos izvairīties no policijas ķetnām, ja vien paša prātam netrūktu daža laba skrūvīte. To lieliski parāda nodaļas no slepkavas perspektīvas, kurās ļaundaris sarunājas ar neeksistējošiem skatītājiem viņa ‘’triku’’ izpildes laikā, saukdams to par Revered Audience veco, labo laiku stilā.

Gan Amēlija, gan Linkolnam un citiem viņu kolēģiem burvju mākslinieku pasaule ir pilnībā sveša un viņi, lai kā necenstos, ir tikpat viegli apmānāmi un piemuļķojami kā citi labprātāki skatītāji. Tādēļ izmeklēšanai tiek piesaistīta jauna, ambicioza, bet zem Meistara tupeles vēl esoša māksliniece Kara.

Nekas stāsta laikā neliecina, ka The Conjurer būtu kāds līdzzinātājs un palīgs, bet vienlaikus slepkavošana tīri azarta un prieka pēc arī nenotiek. Linkolnam un Amēlijai jātur acis un ausis plaši vaļā, taipat laikā jāatgādina to darīt zemāka ranga kolēģiem un varbūt vēl lielākiem burvju triku skeptiķiem, ja aizdomās turamais galu galā notverts, ja vien nav vēlēšanās sērijas ietvaros pirmo reizi palikt ar garu degunu.

Varbūt aspektu, ka Amēlijai ir tendence aktīvas izmeklēšanas detaļas izpaust kādai trešajai personai, kā tas notiek The Stone Monkey ietvaros, šajā grāmatā uzlabo fakts, ka Kara oficiāli palīdz slepkavību izmeklēšanā, bet patīkami bija redzēt uzlabojumu uz labo pusi Linkolna galvenās partneres ziņā, kas noteikti jāņem vērā, ja viņai grāmatas ietvaros ir pašai savas ambīcijas kāpt pa karjeras kāpnēm un kļūt par detektīvi seržanti.

Linkolna tēla ziņā saķeršanās ar The Conjurer liek rūdītajam detektīvam jaunā gaismā kārtējo reizi paskatīties uz savu veselības stāvokli, it īpaši momentā, kad slepkava draud atņemt Linkolnam vēl vienu maņu, padarīt viņu vēl vairāk no citiem atkarīgu. Lai arī negadījums vēl pirms sērijas sākuma gala rezultātā ir izveidojis detektīvu, kādu lasītajs pazīst un kas ļauj viņam atrisināt teju katru lietu, tomēr neziņa par nezināmo baida kā citus, tā arīdzan Linkolnu.

***

#6 – The Twelfth Card

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Neizdevušās slepakvības notikuma vietā uzbrucējs atstāj taro kāršu kavas 12.to kārti, lai izmeklētājiem, kuri par nelaimi viņam ir Linkolns Raims un viņa partnere Amēlija Saksa, būtu par ko palauzt prātus un censtos tādejādi novest viņus uz nepareiza ceļa. Iecerētais upuris ir vien 16 gadīga vidusskolniece Geneva Settle, kura uzbrukuma brīdī vietējā bibliotēkā meklē teju 140 gadus vecu avīžrakstu saistībā ar skolas projektu, kurā izvēlējusies rakstīt par senci, kurš viņasprāt kā atbrīvots vergs (nepatiesi apsūdzēts noziegumā, turklāt vēl piedalījies pilsoņkarā Union pusē) un vēlāk aktīvi darbojies 14.Amendment/Likuma apstiprināšanas centienu labā.

Autors gan lasītājam, gan detektīviem piedāvā daudz labu viltus mānekļu, par kuru kvalitāti vainīgais, kā izrādās nolīgts slepkava ar psiholoģiska rakstura novirzēm, būtu noteikti jāizsaka uzlavas. Krietns laiciņš tiek patērēts no Linkolna un Amēlijas puses, lai izburtos cauri varbūtējai slepkavības mēģinājumu saistībai ar Ženēvas senci, tad potenciālu terorisma aktu vai kādu citu plānotu noziegumu, kura plānošanas darbiem meitene itkā neviļus kļuvusi par liecinieci un tāpēc pēc iespējas ātrāk nogalināma.

Personīgās attiecības starp Linkolnu un Amēliju nesasteigti turpina progresēt, tā arī acīmredzams progress turpina noritēt Linkolna rehabilitācijas vingrojumu centienos atgriezt vismaz minimālas kustības galvenokārt jau rokās, kad nu atmesta ideja par eksperimentālu operāciju. Domas par un ap iespējamu uzlabošanos šajā Linkolnam tik jutīgajā jautājumā, ko vēl akūtāku padara attiecības ar Amēliju un reizēm ārpus kontroles izejošās neracionlas domās, ko un kā viņa padomās, reaģēs vai pat, cik ilgi viņa ar tādu kā Linkolns vēlēsies būt kopā.

Cits psiholoģiska rakstura moments, kas grāmatas gaitā tiek apspēlēts vairāk saistīts ar Amēlijas kolēģi, grāmatā kā otrā vai pat trešā plāna tēlu, kura acupriekšā nogalina liecinieku. Vienā brīdī persona dzīva ar tevi sarunājas, pēc mirkļa un klusinātiem šāvieniem šis cilvēks ir miris, un kādu psiholoģisko traumu, slodzi tas izdara uz detektīvu. Bet kurš nevis saprot, ka vajadzētu ieturēt pauzi, meklēt teiksim psihologa palīdzību, kā ‘’īsts vīrietis’’ izcieš psiholoģisko traumu praksē un tā teikt ieskatās bailēm acīs, lai tās pārvarētu

***

#7 – The Cold Moon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Autoram iepatikušies sērijveida slepkavas, jau trešā no septiņām sērijas grāmatām, kurā slepkava/ļaundaris ietilpst šajā kategorijā. Prasītos drusku lielāka izdoma, variācija pa tēmu vismaz.

Linkolnam jāizprot, slepkava kā izaicinājumu viņa ķērājiem pie upuriem noliek veclaicīgu retro tipa kabataspulksteni, izbauda varu pār upuriem, apmierina ziņkāri, cik ilgu laiku (sekundēs) prasa dzīvības izgaišana. Bet viss pamatā, kā daudzslāņains, līdz sīkumiem izstrādāts viltus māņu plāns, lai novestu izmeklētājus no pareizā ceļa un neļautu viņiem izjaukt nolīgtā slepkavas plānus. Atrisinājums šim galvenajam sižetam

Pirmā grāmata sērijā, kurā vienlaikus tiek risināti divi noziegumi. Amēlijai kļūstot par pilntiesīgu detektīvi, viņai tiek uzticēta pašai sava krimināllieta, pareizāk būtu teikt, ka viņa pati uz to raujas. Kā jau tas pienākas izdomātam romānam, tad izrādīsies, ka šai lietai ir gan komplicēta saistība ar Amēlijas tēva kā policista pagātni, gan otru Linkolna Raima pārziņā esošo slepkavību izmeklēšanu. Diemžēl paralēlā sižeta klātesamība, papildus žonglējamo objektu esamība un nepieciešamība uzturēt saspringtu ieinteresētību abos, izjauca vēlamo efektu kā vienā, tā otrā sižetā. Kaut arī nevar teikt, ka The Cold Moon izgāztos vai liktu vilties salīdzinoši ar iepriekšējām sērijas grāmatām, tad tomēr kritums kvalitātē pamanāms.

Komplimentus un uzslavas gan varētu izteikt par divu pagaidām vēl mazsvarīgu otrā plāna tēlu iepazīstināšanu. Amēlijas izmeklēšanā jauniņš policists, kuram vēl jāapgūst un no pieredzes jāiemācās, ko darīt un ko labāk ne, kad katram pieņemtajam lēmumam var būt paša, kāda kolēģa vai citas personas dzīvības cena. Bet Linkolna gadījjumā tā būtu interviju speciāliste Kathryn Dance, tāda kā psiholoģe un kinesikas eksperte, kuras tehnika ir tik profesionāla, ka pat Linkolnam nav vietas, kur iebilst, kad citkārt Linkolns, kurš paļaujas tikpat kā tikai uz taustāmiem pierādījumiem un, piemēram, liecinieku pienesumu uzskata par otršķirīgiem pierādījumiem,

Mazāks uzsvars uz Linkolna kā ratiņkrēslā esoša detektīva faktu, eksperimenti, speciāli izstrādāti vingrojumi vai kas cits par un ap Linkolna stāvokļa uzlabošanas centieniem ne tik fokusēts, kā iepriekš.

Lincoln Rhyme #2-4

#2 – The Coffin Dancer

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc pusotra gada pauzes pēc pirmās sērijas grāmatas The Bone Collector noklausīšanās, atgriežos pie detektīva, kuram pat nevajag piecelties no (ratiņ-)krēsla, lai kopā ar pārinieci Amelia Sachs un citiem kolēģiem spētu notvert algotu slepkavu.

Pieļauju, ka galvenais iemesls lielajai starpībai starp pirmo un šo sērijas turpinājumu meklējams lielajā izvēles klāstā, kas pieejams, ne tajā, ka būtu palicis kāds izteikti negatīvs iespaids. Ja var spriest pēc The Coffin Dancer, kas interesanti pilnībā koncentrējas uz algotā slepkavas notveršanu, kurš sevi tā arī dēvē par ‘’Zārka Dejotāju’’, tad iespaids ir tieši pretējs. Labs sižets un vēl labāki mānekļi, lai novērstu lasītāja aizdomas no patiesā vaininieka, kas gan tiek panākts vairāk aiz tā, ka tiek dots ieskats no ļaundara perspektīvas, kurš dzird balsis, kurš nemaz nav īstais Coffin Dancer.

Lincoln Rhyme dedukcijas spējas ir Šerloka Holmsa līmenī, kurām tādām arī jābūt, lai biežāk neesot notikumu epicentrā un vien saņemot ziņas savā dažado saziņas tehnoloģiju aprīkotajā ratiņkrēslā, varētu ar prātu pārspēt kolēģus uz vietas, to skaitā viņa protežē Amēliju, kurai pašai ir diezgan laba galva uz pleciem.

Lai gan īsti godīgi tas nav, ka skatpunkts, kurš tiek dots no viena ļaundara ar lieliski psiholoģiski savērptu motivāciju būt slepkavam, kuram kaut kas prātiņā vienkārši beidzot sagājis paīstam uz īso, nemaz nav grāmatas nosaukuma titula īpašnieks, tad atrisinājums un īstā vainīgā loģiskums bija gana labi attēlots, lai neradītu vilšanās sajūtu par sabojātu noslēgumu, kad vainīgais izvilkts teju no gaisa. Tā teikt izbaudīt var gan ceļu no sākuma līdz beigām, gan atrisinājuma gandarījumu, ko nesabojā arīdzan slepkavību pasūtītāja identitātes atklāšana.

***

#3 – The Empty Chair

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Fons un iegansts galveno varoņu iesaistei kriminālizmeklēšanā ārpus Ņujorkas štata – Linkolna došanās uz klīniku, lai tur viņam veiktu eksperimentāla rakstura operāciju ar cerību uzlabot viņa pašreizējo stāvokli.

Par Linkolna atrašanos tuvumā padzird Ziemeļkarolīnas mazpilsētas Tanner’s Corner policija, kurai sīka huligānisma vai cita viegla rakstura noziegumu, nekārtību vietā, jāmēģina tikt galā ar slepkavību un nolaupīšanu. Nav gluži tā, ka viņiem nebūtu zināms galvenais aizdomās turamais, kura pirkstu nospiedumi atrasti uz slepkavības ieroča, bet mazās pieredzes dēļ viņi lūdz Linkolna un viņa pāriniecesAmēlijas Saksas palīdzību.

Abiem, ierodoties mazpilsētā un konkrēti nozeiguma vietā, jāsaskaras ar nekompetenci pierādījumu ievākšanas jautājumā no vietējo puses, kura kritiku uztver, kā uzbrukumu. Pieredzes trūkums pat neder kā attaisnojums, ja pastāv risks, ka tāpēc vainīgais varētu palikt sveikā pateicoties advokāta centieniem pēcāk tiesas zālē.

Grāmatas premisē minētais viedokļu konflikts par to vai 16 gadus veicais Insect Boy (viņa aizraušanās dēļ)iesauku ieguvušais Grants tik tiešām ir vainīgs slepkavībā vai vienkārši atradies neīstajā vietā, neīstajā laikā starp Amēliju un Linkolnu noris tik salīdzinoši vēlu, ka biju gatavs pēc grāmatas nopelt premises anonīmo autoru, bet grāmatas autora Jeffrey Deaver nopelni ir gana labi, lai to varētu viegli aizmirst.

Sižeta gaita lieliski ilustrē situāciju, kurā par likumsargiem kļuvuši indivīdi, kuri citkārt būdu viegli sodāmi noziedznieki. Personas, kurām amata vara pār citiem ļauj arīdzan sajusties pārākiem, vienlīdzīgākiem un labākiem. Dažs labs tēls no minētās kategorijas ir tiešām labi izdevies, lai neizteiktos citādāk.

Vienīgā izteiktā kritika, kas uzreiz nāk prātā  ir par grāmatas noslēgumu, kas no lielām nepatikšanām pēdējā brīdī ātri un ērti izpestī vienu no sērijas galvenajiem varoņiem. Pretējais variants būtu pārsteidzošāks un interesantāks attiecībā uz sērijas turpinājumiem.

***

#4 – The Stone Monkey

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lielā mērā vienlīdz nozīmīgs The Stone Monkey aspekts, kā ļaundara notveršana, šajā Lincoln Rhyme sērijas grāmatā ir amerikāņu un ķīniešu kultūru atšķirību parādīšana, salīdzinoši lielus fragmentus un pat nodaļas veltot jauno (nelegālo) imigrantu pieredzei un kultūras šokam jaunajā sapņu zemē.

Negaidīta draudzība starp Linkolnu un detektīvu Sonny Li no Ķīnas, kurš izlikās par vienu no imigrantiem uz cilvēku pārvadātāja, tirgoņa u.c. tipa noziedznieka iesauktu par Ghost, jo neviens šo līdz šim nav spējis notvert. Sacīkste par desmit izdzīvojušo imigrantu dzīvībām starp Spoku un Linkolnu un arīdzan Amēliju. Vien vēlāk atklājot, ka visi bēgļi ir Ķīnas disidenti un Spoka centieni visus nogalināt varētu būt kas vairāk, kā traucējošu liecinieku novākšana no ceļa.

Paralēli konkrētās grāmatas sižetam no galveno varoņu Linkolna un Amēlijas dzīves un abu savstarpējām romantiskajām attiecībām, kuras nevienā mirklī neaizzēno galveno sižetu – 1)Tikpat negaidīti romāna gaitā seko Linkolna atteikšanās no eksperimentālās operācijas, kuru The Empy Chair grāmatas notikumu dēļ nācās atlikt. Mācības gūšana no Ķīnas kolēģa, kurš pamudina Linkolnu paskatīties uz savu fizsiko stāvokli no citas, pozitīvākas puses. It īpaši attiecībā uz profesionālo karjeru, kurā noziegumus Linkolns pamatā atrisina ar prāta un dedukcijas spēju palīdzību, protams, arīdzan kolēģu darbs. Tomēr, kas varētu krasi izmainīties, ja tiktu atmodinātas citas maņas.

2) Amēlijas vēlme pēc bērna, kas iepriekšējā sērijas grāmatā tika vien ieskicēta un šajā grāmatā papildināta. Pagaidām nekas neliecina, ka šis jautājums varētu kļūt par strīda objektu starp Amēliju un Linkolnu un kalpot par galveno iemeslu, lai abi pašķirtos, bet kas zina.

Liels mīnuss – izmeklēšanai sensitīvas informācijas atklāšana civilpersonām, kas, protams, galu galā neprasa neveiksmīgas un izgāztas izmeklēšanas cenu, par cik šis ir izdomāts romāns, bet noteikti kas tāds, kas reālajā dzīvē prasītu viņas amatu.

Grāmata publicēta 2002.gadā, kad ASV kā sapņu zemes leģenda vēl bija dzīva, bet personīgi zuda pēc 2016.gada prezidenta vēlēšanām.

Iepalicēji #32

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Hellhole Inferno (Hellhole Trilogy #3) by Brian Herbert, Kevin J. Anderson

Noslēdzošā triloģijas grāmata, kuras autori turpina pielaist vienas un tās pašas kļūdas no grāmatas uz grāmatu, turpina izvēlēties vieglāko ceļu, nevis piestrādāt un kaut cik pamatot, piemēram, telemancy=telekinēzes spējas Xayan citplanētiešiem. Kāpēc diviem tēliem to spēju diapazons ir šķietami neierobežots, izteikti brīžos, kad tas sižetiski ir visvairāk izdevīgi, bet citi tiek pataisīti par labākajā gadījumā kartona tēlu pakalpiņiem.

To pašu varētu teikt par gandrīz komisko labo un slikto tēlu klišejisko sadalījumu, kur par piemēru minama tirāniskās diadēmas Mišelas gāšana no troņa un aizstāšana ar it kā citu vīriešu kārtas dižciltīgo, bet pēc izteikumiem, darbībām un tēla motivācijas nevarētu pateikt, ka runa ir par citu varoni.

Komplimenti un uzslavas nenāk prātā ne par triloģiju caurvijošo militārā konflikta atrisinājumu, ne citplanētiešu mistisko Alaru pacelšanos/evolūciju uz augstāku eksistences plakni. Kā viens, tā orts novienkāršots un sasteigts, neskatoties uz grāmatas un visas triloģijas apjomu.

Zinu, ka šis autoru duets bez žēlastības un kompleksiem ir sarakstīju un turpina rakstīt visus iespējamos prīkvelus un sīkvelus par Brian Herbert tēva Frenka Herberta Dune sērijas grāmatām, lai izpiestu maksimāli iespējamo naudu un māca šaubas, cik laba būs šī triloģija un cik daudz piestrādāts, lai tā tāda varētu būt. Pēc pirmās un vēl pēc otrās biju kaut cik labās domās, nevarētu ne pārlieku slavēt, ne nopelt, diemžēl noslēdzošā triloģijas grāmata liek to pārdomāt.

***

Empire From the Ashes (Starfire #1-3) by David Weber

Triloğija, kura ar katru nākamo grāmatu kļūst salīdzinoši labāka. Ja būtu klausījies atsevišķi, kā ar šī autora Insurrection grāmatu, tad nepamet sajūta, ka iespaids par to būtu izvērties līdzīgs.

#1 Mutineers’Moon – Colin Macintyre rutīnas lidojumā pāri Mēnesim atklāj ne tikai, ka kaut kas nav riktīgi un kā vajadzētu būt ar tik ierasto un pašsaprotami Zemes pavadoni, bet sastop teju 50 000 gadus miega režīmā guļošu AI citplanētiešu kuği. Sižets par un ap no kurienes tas uzradies var sākties.

#2 The Armageddon Inheritance – konspektējot dažos teikumos, Kolins un Co mākslīgā intelekta mudināti apciemo lielu kosmosā aizmirstu artefaktu/staciju un visai nejauši kļūst par zudūšās Impērijas jauno Imperatoru, kas paša sievai (tagad jau imperatorei) saprotami nāk kā pārsteigums. Paralēli Kolina komanda noskaidro iemeslus pēkšņai un straujai iepriekšējās Impērijas lejupslīdei un sabrukumam.

#3 Heirs of Empire– darbība noris pāris gadus pēc The Armageddon Inheritance notikumiem. Šajā grāmata Kolina un viņa sievas dēls ar viņa kolēğiem ir devušies nozīmīgā misijā atgriezt Impērijas sastāvā kādreiz tai piederošu planētu. Kurā tagad dominē pret tehnoloğijām un zinātni vērsta reliğija, kas izskaidrojams, ka kļūmīgs atklājums ar letālām sekām, ir bijis vainojams pie Impērijas iznīcības. Paralēli sižets, kurā pret Kolinu tiek plānots atentāts.

Komisks audio grāmatas mīnuss, ka visu laiku šķita, ka AI Duhak tiek izrunāts kā DayHawk. Nezinu, vai tas skaitās kā kompliments grāmatas ierunātājam, vai tieši pretēji, bet visvairāk patika fragmenti, kuros skan mākslīgā intelekta tēla Duhak monotonā runa.

***

Unnatural Causes (Adam Dalgliesh #3) by P.D. James

Detektīvs Adam Dalgliesh savas sērijas pirmajās divās grāmatās ir pastrādājis pat ļoti čakli, lai varētu pelnīti doties atpūsties teiksim uz lauku kotedžas pie savas tantes, lai atgūtu spēkus jauniem varoņdarbiem. Bet vai tas jebkuram rūdītam detektīvu/kriminālromānu lasītājam būs kāds pārsteigums, ja liktenis detektīva ceļā noliks acīmredzami nogalinātu personu, kad neatliek nekas cits, kā arī brīvajā laikā pielietot savus izcilos izmeklētāja talantus. Tā nu tas diemžēl izdomātos romānos notiek, un atpūsties Adamam nav lemts.

Jo interesentāk, kad noskaidrojas nogalinātā personība – vietējs kriminālromānu rakstnieks Maurice Seton, kuru atrod dreifējam laivā ar nocirstām plaukstām. Uzreiz kā pirmie aizdomās turamie kļūst citi tuvējā apkārtnē dzīvojošie draugi rakstnieki ar bagātu izdomu. Kas zin, varbūt kāds smeļas iedvesmu saviem romāniem no dzīves pieredzes. To starpā arī detektīva Adama tante Džeina, kura draugu kompānijā prātodama kur gan palicis Maurice, pasprūk traka versija un tieši tik precīza, kādā atrod nogalināto upuri.

Adamam, asistējot viņa kolēģim inspektoram Rekkles, atliek vien tas nieks, kā izburties cauri visu aizdomās turamo mudžeklim, kuri ar savām spekulācijām un amatieriskajiem prātojumiem par slepkavas identitāti un motīviem, no kuriem viens loģiski cenšas novirzīt aizdomas no sevis uz kādu citu, tikai un vienīgi apgrūtina nonākšanu līdz patiesības graudam.

***

The Bodies Left Behind by Jeffrey Deaver

Šķietami aizdomīga zvana 911 pārbaudīšana, kurš pārtrūkst jau pēc pirmā vārda, policistei Brinai pārvēršas gatavajā murgā, kad varbūtēja sadzīves konflikta vietā starp vīru un sievu viņa atklāj ne vien laulāto pāri nogalinātu, bet vainīgos slepkavas vēl turpat uz vietas.

Protams, Brina, upurējoties labāka sižeta vārdā, pie pirmajiem signāliem, ka kaut kas nozieguma vietā varētu būt ne tā, neizsauc papildspēkus, lai nepakļautu sevi liekām briesmām, bet pati bezapdomīgi dodas izpētīt acīmredzama nozieguma vietu. Vēl jo vairāk Brinai tur nemaz nevajadzētu atrasties, jo izsaukuma brīdi bija mājās ārpus darba laika un tikai priekšnieka zvans, jo viņa atradās vistuvāk, vainīgs pie viņas izraušanas no siltās mājas drošības.

Laikam nebūtu jābrīnās, ka grāmatā (publicēta 2008.g.) neviens tēls nejūtas šokēts vai pārsteigts par šāda veida traucējumu no darba savā brīvdienā, jo par robežu trūkumu un darbinieku traucēšanu brīvdienā ir dzirdēts ne tas vien. Latvijā šķiet pagaidām tik traki vēl nav aizgājis.

Citādi pēc visiem parametriem labs, baudāma kriminālromāns ar pavērsieniem visas grāmatas gaitā.

Iepalicēji #7

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

 

The Weight of this World by David Joy

Nejauša Tadeusa un Eidena ‘’drauga’’ un narkotiku dīlera pašnāvība (visi trīs ne pie pilnas saprašanas + apkārt mētājas ‘’itkā’’ nepielādēts ierocis) aizsāk abu galveno varoņu nožēlojamo dzīvju vēl krasāku lejupspirāli, kad abi izšķiras gūt materiālus labumus no tā, ko var atrast ‘’drauga’’ miteklī, nevis ziņot kaut vai anonīmi par notikušo, ņemot vērā narkotiku klātbūtni.

Abi galvenie tēli dzīvo kaut kur (laikam Atlanta nav diez ko tālu) ASV nekurienē, kur cilvēks var piedzimt un nodzīvot līdz sirmam vecumam, bet lielos vilcienos nekas nebūs mainījies un neviens no tēliem grāmatā nav tāds, kuram varētu vairāk vai mazāk just līdzi, īpaši jau abie galvenajiem, kuri lieto narkotikas, žēlo sevi, cik pasaule netaisnīga, un vaino savās nedienās un neveiksmēs jebkuru citu, bet ne sevi.

Aiden McCall no abiem vēl ir puslīdz ciešams – vēlas izkļūt no apburtā lauka, pārcelties uz lielāku pilsētu un kaut ko pasākt ar savu dzīvi, bet draudzība ar Thadeus ‘’Thad’’ Broom tur viņu atpakaļ, jo Tadeusu šķiet lielos vilcienos neapbēdinātu dzīve nekurienes vidū. Tikmēr Tadeuss ir nesen atgriezies no nosūtījuma Afganistānā – mugura sačakarēta un mentālā stabilitāte izjaukta no tā, ko nācies pastrādāt, kam nelīdz garās stundas izdomājot visdažādākos attaisnojumus. Pluss pa vidu tam visam jāņem vērā saspringtās attiecības starp Tadeusu un viņa māti April, un Eiprilas seksuālās attiecībās ar Eidenu.

***

Punktnieki by Milošs Kartovskis

Jauks, lineārs stāsts par pirmo mācību gadu Mihaila Součeka un Filipa Fialkas dzīvēs, un draudzību, kas izveidojas starp šķietami diezgan atšķirīgajiem puikām. Uzsākot skolas gaitas Mihails Součeks, mammas mudināts, nosēžas pirmajā solu rindā, bet viņa uzmanību piesaista puika no pašas pēdējās, tādēļ ziņkārības mudināts izprāto ieganstu, lai pārsestos viņam (Filips Fialka) blakus, kas vienlaikus aizsāk nešķiramu draudzību un blēņu un palaidnību pilnus piedzīvojumus.

Nedaudz izmantoti stereotipi un Součeks ar brillēm vairāk attēlots kā gudrākais no abiem, kamēr Fialka tas, kurš abus vairāk ievelk nepatikšanās, tomēr par to drīz jasāk šaubīties, kad Součeks divas nedēļas slimo pa māju, bet Fialka to laikā nenopelna pat vienu vienīgu piezīmi!

Pats traģiskākais skolas lielāko palaidnieku dzīvēs protams seko brīžiem, kad lielos podus nogāž kāds cits, bet skolotāji un citi vispirms ar vislielākajām aizdomām vērš skatu Součeka un Fialkas virzienā. Gan formāts, gan ilustrācijas dos iespaidu, ka grāmatiņa tiek izlasīta rekordtempā, kas varbūt jaunākam un negribīgākam lasītājam dos vajadzīgo padarīta darba sajūtu.

***

The Land: Catacombs (Chaos Seeds #4) by Aleron Kong

Izteiktāk nekā par sērijas otro vai trešo grāmatu, par šo var teikt, ka tā jau vairāk tendēta uz sērijas fanu, un lasot to, nezinot neko citu par tēliem, Catacombs sniegs stipri vien mazāk lasītprieka.

Vēl vairāk Catacombs vairāk ir par galvenā tēla Richter prasmju un talantu attīstību, pieredzes gūšanu no uzdevumiem un kvestiem, un viņa dibinātā Mist Village un tā iedzīvotāju izaugsmi. Tas viss tik labi salikts kopā un nepieciešamā piepūle rezultātu sasniegšanai no Rihtera ir pietiekama, lai neprasītos tāltālajās aizkulisēs esošo ļauno tēlu uznāciens, un tā vien šķiet drīzāk par sērijas pēdējo grāmatu to arī nesagaidīt.

***

Rizon 325 (BARON – The Chronicles of The Red Rage #1) by Georg Bruckmann

Traģiski slikts grāmatas vāks, kam burtiski uz pieres būtu uzraksīts – self published. Personīgi man, pamanot to interneta plašumos, skaidrs pa visiem 100 procentiem būtu tikai tas, ka stāsts ieliekams zinātniskas fantastikas žanrā un varbūt vēl ka Rizon 325 visticamāk ir tā nosaukums.

Ja par pašu stāstu, pēc kā noklausīšanās rodas jautājums, kādēļ autors izšķīries to publicēt kā atsevišķas nodaļas, nevis visu uzreiz kā vienotu grāmatu. Nebūtu tā, ka nerastos vēlme uzzināt, kas notiek tālāk, bet šaubos, vai vēlamais rezultāts šādā veidā ir iespējams tikpat labs.

Grāmatas ierunātājs, kurš šajā gadījumā ir pats autors, veic pietiekami labu sniegumu un skaņas efekti ir mērenā apjomā gana veiksmīgi izmantoti , lai audio grāmatas sniegtā pieredze būtu par papildus iemeslu, kādēļ turpināt šo sēriju.

***

The Long Walk by Stephen King

Katru gadu pirmajā maijā deviņos no rīta aizsākas sacensība ar 100 dalībniekiem, no kuriem uzvarēs un izdzīvos tikai viens, citu variantu nav – galvenajā balvā jebkuras vēlēšanās un iegribas piepildīšana uz atlikušo mūžu.

Par spīti tam, ka beigu beigās 99 no 100 jauniešiem vairs nebūs starp dzīvajiem, izveidojas gan draugu grupiņas, gan atlasās vienpaši, kā arī tādi, kuri neslēpj gandarījumu, kad procentuālā iespējamība kļūst lielāka. Grāmata kā sākas ar dalībnieku ierašanos uz starta līnijas, tā arī noslēdzas līdz ar uzvarētāja noskaidrošanos, un, ja vēl izskaidrojums, kādēļ ir izveidojusies šāda brutāla sacensība puikām (šķiet) ar vecumu no 12 līdz 18 gadiem, obligāti neprasītos, tad pēkšņās un aprautās beigas gan būtu liekamas grāmatas vājo punktu sadaļā. Tā vien šķiet Kingam vienā brīdī apnicis turpināt stāstu, un arī uzvarētāja noskaidrošana, kad palikuši vien divi dalībnieki, likās velkam uz sasteigto pusi.

Ja tā padomā, tad ikdienā lielākā daļa nostaigā ne mazums kilometru, bet, lai spētu nostaigāt simtus vairākas dienas pēc kārtas, pat paturot prātā galveno balvu+dzīvība, katrs no tēliem starta sākumā neapzinās, uz ko īsti tad ir parakstījušies.

***

Un noslēdzoši vēl pavisam īsāk par pieciem stāstiem no Bibliomysteries pirmā krājuma.

An Acceptable Sacrifice by Jeffery Deaver – 4/5

ASV un Meksikas slepeno dienestu veiksmīga operācija, lai likvidētu vienu nto karteļu galvām. Kaut arī gala rezultātā tiek nocirsta galva, kuras vietā visai īsā laikā izaugs jauna, tad galvenais laikam ir cēlais mērķis, kura sasniegšanai šoreiz tiek izmantota karteļa vadītāja grāmatu kolekcionēšanas kaisle un atkarība.

Proghorns of the Third Reich by C.J. Box – 3/5

Kāda advokāta pagātne un uzvarēta tiesas prāva liek par sevi atgādināt, kad daudzus gadus vēlāk neapmierinātā zaudētāju puses pārstāvis viņu nolaupa, jo pie advokāta joprojām glabājas atslēgas. Atslēgas uz tagad pamestu īpašumu, kas tomēr joprojām sevī glabā ārkārtīgi vērtīgu grāmatu kolekciju. Šis lielā mērā neizsteiksmīgais stāsts palīdzēja pavilkt uz augšu vērtējumu iepriekšējam.

The Book of Virtue by Ken Bruen – 2/5

Puisis, kurš nokļuvis uz organizētās noziedzības takas jau bērnības gados, pēc tēva nāves manto neko vairāk kā vienu štruntīgu grāmatu – viņa dienasgrāmatu ar dažādiem citātiem un atziņām. Šokējošākais nav vis mantojuma niecīgums, bet gan, ka dēls nekad mūžā neatceras tēvu izlasām vairāk par avīzes sporta sadaļu, kur nu vēl lasām izslavētus, populārus filozofus un citus lielus domātājus. Stāsts pārāk izteikti cenšas izbraukt uz atšķirīgo prozas izkārtojumu un ietverto dialektu/akcentu, kuru varbūt varētu vairāk novērtēt tā zinātāji, bet citādā ziņā nav attaisnojums.

The Book of Ghousts by Reed Farrel Coleman – 5/5

Šķietami vienkāršs stāsts par Nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometņu izdzīvotāju un viņa atmiņas (tagadne -2011.gads) par meliem, kuri sākotnēji palīdz viņam nokļūt kārotajā iespēju zemē, bet kuri daudzu dažādu iemeslu un sakritību dēļ, pašam pat īsti negribot, iziet ārpus kontroles un vēlamajiem rāmjiem.

The Final Testament by Peter Blauner – 2/5

Galvenais varonis ir neviens cits kā slavenais un plaši atpazīstamais Zigmunds Freids, kurš stāsta norises laikā, 1938.gadā, ir veiksmīgi aizbēdzis pie britiem, bet kuru tomēr nacistiskie funkcionāri neliek mierā. Stāsta autors nedaudz spekulē kā, kas un kāpēc ļāva Freidam un dažiem viņa tuviniekiem izbēgt, bet lielos vilcienos tas neko citu vairāk par to arī diemžēl nesniedz.

Trīs vienā (audio) – The Dreaming Void (Void #1), Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) un The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Atvaļinājuma laikā pirms Ķīpsalas izstādes pieradu pie ritma, kad pēc grāmatas pabeigšanas ir pietiekami daudz brīvā laika, lai lēnā garā apkopotu domas un iespaidus par izlasīto vai noklausīto grāmatu. Kaut arī par zinātniskās fantastikas un klasiskās fantāzijas grāmatu gadījumā jau pagājušas vairāk par vienu vai divām dienām, nevarētu teikt, ka darba dienas beigās būtu pieticis gribasspēka vēl ķerties pie atsevišķa raksta. Tādēļ šoreiz apvienoju visas trīs zem viena raksta, un tad jau turpmākās nedēļas rādīs, vai šāda tendece uz kādu laiku saglabāsies.

***

The Dreaming Void (Void #1) by Peter F. Hamilton

Aptuveni 13 gadu simteņus vēlāk pēc Commonwealth kara ar citplanētiešu sugas Prime indivīdu, cilvēces apdzīvotajā Visuma daļā ir iestājusies gan zināms miers, gan tehnoloģiska attīstības stagnācija. Jau labu laiku tehnoloģijas šur tur tiek uzlabotas, bet bez ievērojamiem atklājumiem, izgudrojumiem un cita veida inovācijām. Varbūt tieši tāpēc tik vērā ņemamam cilvēku skaitam ideja doties pretī struktūrai Visumā sauktu par The Void šķiet tik saistoša. Vairumu no tiem vada reliģiska ticība un vēlme nokļūt ‘’Sapņotāju’’ reliģijas iedvesmotāja Inigo pirms trīs simts gadiem pārraidīto sapņu izcelsmes vietā. Priekštata radīšanai the void varētu salīdzināt ar melno caurumu, paturot prātā, ka pēc abu objektu būtības šāds salīdzinājums ir aplams.

Baumu un dažādu spekulāciju līmenī tāli un plaši ir izplatījušās dažādas teorijas, kādu iespaidu varētu atstāt tik lielas indivīdu grupas saskaršanās ar The Void, kurš jau tāpat bez viņu palīdzības palēnām izplešas apjomā un ‘’aprij’’ sastaptās planētas un zvaigznes. Viena no teorijām baiļojas, ka Sapņotāju Svētceļojums varētu katalizēt pēkšņu Void izplešanos, kas pazudinātu vizmaz pāris galaktikas, ja ne pilnībā visu Visumu. Tāpēc pašsaglabāšanās nolūkos netrūkst organizāciju un indīviduālas grupas, kuras labprāt visos iespējamos veidos apturētu svētceļotājus no to nodomu realizēšanas.

Kaut arī dažs labs tēls ir patiesi neapmierināts ar Commonwealth un cilvēces attīstības gaitu pēdējo 13gadsimtu laikā, tomēr plašais fantastiko tehnoloģisko, medicīnisko u.c. atklājumu klāsts lasītājam ļauj sastapt lielu daļu no tēliem no Commonwealth Saga duoloģijas. Neteiktu, ka The Dreaming Void nevarētu lasīt pirms tās, bet bieži vien tēli savā starpā piemin atgadījumus un pieredzēto neieslīgstot sīkumos, jo apzinās, ka sarunu biedrs zina, par ko iet runa, kādēļ lasot šo vispirms daudz kas varētu paslīdēt garām un palikt nesaprasts, kad tas tiešā veidā neattiecas uz konkrētās grāmatas notikumiem, bet ir atstājis iespaidu uz tēlu personībām ‘’šodien’’.

***

Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) by Margaret Weis, Tracy Hickman

Kaut arī nevaru teikt tik daudz slikta par šīs fantāzijas sērijas pirmo grāmatu, kā atmiņā nāk cita autora The Dwarves, tad tomēr Dragons of Autumn Twilight vairāk atstāja tādas fantāzijas iespaidu, kurā ietilpināti vairums klasiskā fantāzijas grāmatā sastopamās rases, atķeksētas citas ierastās opcijas un lielā mērā ar to lieta darīta.

Bez šaubām ir labie un sliktie spēki, bet varoņu komanda, kuras piedzīvojumiem lasītājs seko un cerams jūt līdzi, par labajiem vairāk šķiet kategorizējami tieši tā iemesla pēc, ka autori izvēlējušies viņus par tādiem pataisīt. Vairākās Goodreads portāla atsauksmēs manu, ka grāmata salīdzināta ar Dungeons & Dragons spēli, un lielā mērā varētu tam piekrist. Viens piedzīvojums seko otram, uzrodas jauni sabiedrotie labajiem tēliem, bet saistība no viena uz otru ir šūta ar visai baltiem un trausliem diegiem. Ja izlemšu kaut kad sēriju turpināt, jācer ka, sērijai turpinoties (un ar šo pasauli saistītajās sērijās), tas tik ļoti vairs nav jūtams un vairāk izpaužas pašu tēlu būtības.

***

The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1) by Jeffery Deaver

Par godu March Mystery Madness mēnesim un tam, ka viena no izstādē iegūtājam grāmatām, ir sastoapama vēlāk šajā sērijā Kaulu Kolekcionārs pievienojas šīm savādajam trio. Proceduāls policijas izmeklēšanas kriminālromāns, kurā viens no galvenajiem varoņiem un sērijas nosaukuma īpašnieks ne tikai jūtas dzīves spaidu sagrauts un piespiests pie zemes, bet ir zaudējis arī jēgu, kādēļ turpināt dzīvot.

Linkolns vien 38 gadus vecs jau labu laiku apsver domu mirt priekšlaicīgi pēc tam, kad kakla skriemeļu trauma darba pienākumu pildīšanas laikā zaudēja spēju staigāt. Viena vizīte no ‘’vecajiem’’ darba kolēģiem ar lūgumu iemest aci jaunā nolaupīšanas un slepkavības lietā un palīdzēt ar viņa pieredzes bagāto padomu, sākotnēji tikai attālina Linkolnu no asistētas pašnāvības nodoma, bet pamazām vien, no jauna sajūtot kriminālizmeklēšanas azartu, lasītājs var vērot pārmaiņas Linkolna personībā.

Interesantu šo grāmatu bez pašsaprotamā nozieguma izmeklēšanas aspekta padara Linkolna duets ar jauniņo policisti Amelia Sachs¸ kura par spīti savas pieredzes trūkumam ilgi neļaujas Linkolna taktikai viņu iebaidīt un aizbaidīt, nepielaist sev tuvāk un neļaut sevi iepazīt. Kopā abi ir spēks un bieds jebkuram ļaundarim, un Amēlija pavisam noteikti neļaus Linkolnam ieslīgt atpakaļ vecajā domu rutīnā.