Iepalicēji #31

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Metro 2033 (Metro #1) by Dmitry Glukhovsky

Neprecizējot cik ilgi ārpasaule ir padarīta neapdzīvojama, no dažām atmiņu ainām spriežot pēc kodolkara, bet ir 2033.gads un neliels skaits izdzīvojušo ir paglābušies un turpina kaut kā nebūt izdzīvot Maskavas metro sistēmā. Lai arī varētu šķist, ka palikt dzīviem būtu visiem pirmajā prioritāšu vietā, tad katastrofu izdzīvojušie jau ir paspējuši nošķirties pa frakcijām. Ir komunisti, kuri pie katras iespējas piesauc Ļeņinu un Staļinu; ir nacisti, kuri cer aizsākt ceturto reihu un ir reliģiski fanāti ar jaunizdomātu Lielā Tārpa kultu, kurš turpina rakt jaunus tuneļus.

Pa vidu visam tam ir grāmatas galvenais varonis Artjoms, kuram jāmēģina izlavierēt tam visam cauri, lai dienas beigās paliktu dzīvs, un, ja ar visiem trakajiem nebūtu pietiekami, tad papildus jautrībai ir vēl kaut kādi tumšādaini Dark Ones. Neviena no grupām viņus neieredz un nebūtu liela māksla piesaukt rasisma tematikas salīdzinājumus, bet Artjoma prāts ir atvērtāks jaunām idejām un pārmaiņām, un grāmatas gaitā secina, ka Dark Ones ir īsā laikā ārpasaules apstākļiem pielāgojies cilvēks un ka no abu nu jau divu atšķirīgu sugu sadarbības visiem būtu lielāks labums.

Ļoti patika audio grāmatai pievienotais specefekts ar metro skaņām starp katru nodaļu. Piešķir gan labu notikumu vietas atmosfēru, gan ļauj prātā nodalīt vienu nodaļu no otras.

***

The Last Town (Wayward Pines #3) by Blake Crouch

Seku novēršana, cik nu tas vien ir iespējams Ītana Bērka un viņam līdzīgi domājošo rokās, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku no briesmoņiem pielīdzināmajamiem Aboritions, kurus mazpilsētas izveidotājs Deivids Pilčers ielaidis Waywars Pines teritorijā, kā atriebību, jo viņa trauslais ego nespēja izturēt, ka visi nemetas ceļos viņa priekšā par viņu “izglābšanu” no ~1800/2k gadu tālās pagātnes. Kaut arī iedomas Pilčeram par sevi ir aizgājušas maksimāli augstu, pielīdzinot sevi Dievam, citiem uzskati par Deividu pārsteidzošā kārtā nesakrīt, lai kādi nopelni būtu viņam cilvēces greizās evolūvijas paredzēšanā. Un to tā nedrīkst atstāt! Pēc tāda veida nodevības un nepateicības, ‘’pēc tik rupja spļāviena tieši sejā’’,  cilvēce, kādu to pazīstam, Pilčera acīs var noiet pa burbuli un ļaut jaunajai dominējošajai sugai vaļu, viņam tagad ir vienalga.

Labs triloģijas noslēgums pat ļoti interesantam distopijas trillerim. Protams, ne bez trūkumiem un vietām, kur paurķēties ar vienu vai otru jautājumu, bet, pieņemot spēles noteikumus, izklaidei, kamēr grāmatu lasi vai klausies, nekas cits netraucē. Vienīgi pašās beigās dažu teikumu (pēdiņās) epilogs, kurā autors piedavā, ka tēli no krio-miega pamostas pēc 70k gadiem, varēja arī nebūt, pilnīgi lieks. Tikpat labi varētu būt arī cits skaitlis, kas neko neizmainītu, ja vien nav iecere rakstīt turpinājumu citā sērijā.

***

The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4) by Henning Mankell

Lai gan Kurts Valanders ir pieredzējis detektīvs, tad otram cilvēkam atņemt dzīvību, darba pienākumus pildot, nav kaut kas ikdienišķs. Lai kā varētu argumentēt, cik ļoti tas upurim nācis pelnīti, Kurts pārdzīvo, ka vispār kas tāds ir bijis jāizdara (#3 The White Lioness ietvaros).

Tādēļ sērijas ceturtā grāmata iesākas Kurtam esam nolēmušam pilnā nopietnībā beigt darba gaitas kā policistam. Bet visu kājām gaisā apgriež drauga/paziņas lūgums pārskatīt tēva nāves apstākļus, kurš miris autoavārijā, kas pavirši un ar ātru roku atzīta par negadījumu, bet dēlam ir pamats aizdomām uz ko sliktāku. Pati par sevi šāda veida vizīte stūrgalvīgo Valanderu nepārliecina mainīt savu lēmumu, bet šī pašadrauga slepkavība ar šāvienu galvā dažas dienas vēlāk gan to lieliski spēj.


Šoreiz detektīvam un viņa kolēğiem nākas saskarties ar lielā biznesa pasauli, kuru, neesot tajā, izprast parastajam mirstīgajam nav iespējams. Motīvi un paņēmieni, lai to īstenotu, neiekļaujas ierastajos rāmjos. Kur vien dodies, pretī atrodas kāda sekretāre vai cits padotais ar mākslīgi pieklājīgu smaidiņu. Atliek vien atrast gana spēcīgus pierādījumus, lai varētu ar patiku tos aizvākt no viņu sejām.
Pēc tik ilgas prombūtnes no aktīva darba (teju pusotrs gads) ir atstājušas savu ietekmi, piemēram, sākotnējs neveiklums liecinieku vai citu intereses personu interviju laikā, bet Valandera instikts un mednieka dzinulis drīz vien tiek no jauna iedarbināts un var atkal darboties ar pilnu sparu.

***

Lab Girl by Hope Jahren

Neslikts memuārs no zinātnieces Hope Jahren puses, no kura gan man būtu gribējies dzirdēt vairāk no zinātniskās puses par un ap uz grāmatas vāka centrālajā lomā ielikto zaļu lapu, t.i. augiem, un autores profesionālo karjeru, un mazāk tīri pašu memumārisma daļu par autores personīgo dzīvi u.c. attiecībām ar kolēģiem.

Blake Crouch – Wayward (Wayward Pines #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ītans Bērks brīvprātīgi piespiedu kārta ir kļuvia par idilliskās Wayward Pines mazpilsētas jauno šerifu. Viss turpina ritēt tāpat, kā pirms tam ar iepriekšējo šerifu, un no iedzīvotāju reakcijas varētu padomāt, ka pirms Ītana cita šerifa nemaz nebūtu bijis.

Bet tā ir tikai maldīga ar kosmētiku nošpaktelētā virskārta. Patiesība, kas slēpjas aiz tās ir daudzkārt skaudrāka. 24/7 novērošanas sistēma 100% nepārklāj visu pilsētas teritoriju, bet nezinātājam būtu neiespējami pārvietoties, lai viņu neuztvertu kāda no daudzajām novērošanas kamerām vai audio neuztvertu sarunu, un par privāto dzīvi savās mājās vispār vari aizmirst.

Iemesls ir reizē prātam grūti aptverams un klišejiski sens – lielāka labuma vārdā. Vairums pilsētiņas iedzīvotāju pat nenojauš, ka viņi vairs nedzīvoa 20.gs beigās vai 21.gs sākumā, bet gan +/-1800, ko tēli jau izsakoties noapaļo jau uz 2000, gadu tālākā nākotnē, un, ka kāds miljardieris vārdā Deivids Pilčers, pie reizes izgudrotājs un citādi ar inteliģenci itkā apdāvināts, precīzi paredzēdams, ka homo sapiens salīdzinoši strauji ar mazu paaudžu starpību paša piegružotās un izmainītās vides iespaidā evolūcijas gaitā pārvērtīsies radījumā, kas ne visiem rādītos pat ļaunākajos murgos. Vienīgi veids, kādā Deivids P.ir izvēlējies paglābt cilvēci ir, maigi sakot, apšaubāms.

Viens robs diženajā plānā un no tā izrietošais jautājums, kas rodas, kāpēc tik maz iedzīvītāju? Cik varu noprast tad diži lielas krio-miegā iesaldētu cilvēkresursu rezervju nav. Otrs, kāpēc, ja vien tas nesaistās ar resursu uzglabāšanu, nebija iespējams nogaidīt ilgāk, lai ļautu aiz pilsētas mūra mītošajiem mošķiem varbūt apmirt, samazināties skaitā vai attīstīties civilizētākā formā. Temats,kam visai īsā grāmata nepaspēj pieskarties, vai pat dot militāra rakstura alternatīvu. Un treškārt, kādi apsvērumi Deividam bijuši, lai neizveidotu vairāk kā vienu cilvēces patvērumu, vai vismaz klusi informēt citua čomus un paziņas miljardierus, lai uzbūvētu ko līdzīgu citur.

Kulminācijas punkts noslēdzas uz laba klifhengera, lai rastos vēlme drīzākajā laikā ķerties klāt triloģijas noslēdzošajai grāmatai.

Blake Crouch – Pines (Wayward Pines #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Slepenā dienesta ağents Ethan Burke vienā jaukā dienā pamostas ar mežonīgām galvassāpēm kaut kādā nekurienes mazpilsētš Wayward Pines, kur virspusēji pirmajā acu uzmetienā viss liecina, ka Ītans atrodas idilliskākajā mazpilsētā un utopijā uz Zemes virsas. Pēc skata vai nu Ītanu kāds ir smagi apstrādājis, vai arī ir sanācis ciest smagā avārijā, bet jau pats slimnīcas apmeklējums raisa bažas par patieso Wayward Pines dabu, un kas gan īsti pilsētelē notiek.

Varētu bezmaz vai padomāt, ka kāds ir izdomājis izvest Ītanu cauri kādam makten sliktam praktiskajam jokam, jo, lai kur viņš grieztos, neviens tieši neatbild ne uz viņa pamatotajiem jautājumiem, ne cenšas kā citādi palīdzēt. Notiek pat tieši pretējais un Ītana dzīvība no visām pusēm tiek apdraudēta, labi zinot, kādu amatu viņš ieņem un kāds sods par to pienākas. Jo tālāk, jo trakāk un sāk nomākt sajūta, ka Ītans ir nokļuvis ļaunāko murgu mazpilsētā.

Bet grandiozākais šoks tiek pašam Ītanam, uzzinot kur un kad (gadskaitļa ziņā) ir nonācis. Ka Wayard Pines patiesībā ir pēdējā parastu cilvēku apdzīvota vieta distopijas pārņemtā pasaulē, kurā mazpilsētas iedzīvotāji vai nu tik tiešam ir noticējuši pasaku meliem, vai arī tiek noturēti ierindā ar bailēm no soda, ja pat aiz neuzmanības tiek pārkāpts kāds no stingrajiem likumiem.

Personīgi pirmā saskare ar Wayward Pines man bija caur seriālu (kad vēl tādus skatījos), kas uzņemts pēc sērijas motīviem, kas tieši palīdzēja noorientēties kas ir kas. Protams, neiztiku bez salīdzināšanas, bet neieslīgu galējībā, lai vienu pasludinātu labāku par otru un tādejādi izbojātu pašas grāmatas klausīšanos. Laikam tas būs kompliments, ja teikšu, ka grāmatas beigas pienāca par ātru un gribējās vēl. Vai arī otrs variants, ka esmu vienkārši pieradis pie krietni lielāka lpp apjoma darbiem.

Dean Koontz – Forever Odd (Odd Thomas #2)(Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Odd Thomas dzīve ar spēju redzēt mirušo garus, kuri kāda iemesla dēļ nav uzreiz pēc nāves devušies uz nākošo pasauli, jau tā nav viegla, bet pēc galvu reibinošajiem un personīgi arī trağiskajiem notiekumiem iepriekšēja gada  augustā pirmās grāmatas ietvaros, Odam atgūties nav bijis viegli. Draudzenes Stormijas un abu kopīgās nākotnes zaudējums ir bijis tik smags, ka Ods vēl joprojām nav atgriezies savā darba vietā kā ātrās ēdināšanas pavārs. Labi, ka gan priekšniece, gan tuvākie draugi, kuru vairāk vai mazāk zina par Oda spējām, ir tik labi saprotoši.

Bet miera periodam Oda dzīvē pienāk straujš gals, kad vienā jaukā nakts vidū drauga (kopš bērnības) patēva spoks, kurš vēl vakar bija dzīvs, uzrodas Oda guļamistabā. Ja vairums uzreiz zvanītu policijai, lai lūgtu pārbaudīt, kas tieši ir noticis, tad Oda būtība viņam neļauj mierīgi sēdēt malā un ļaut citiem uzņemties briesmu nastu, pat ja tas būtu pat ļoti pamatoti racionāls lēmums. Par laimi, policijas šefs Porters ir viens no tiem, kurš ir plašāk informēts par puiša spējām, izmanto to savā darba procesā un neuzskata Odu par jukušu.

Aina, kas paveras drauga Denija mājās ir visai šokējoša – patēvs ir nežēlīgi nogalināts, bet Denija nekur nav, kuram turklāt vēl ir patoloğija, kuras dēļ kauli lūzt vieglāk nekā citiem, lai gan vairs ne tik ļoti kā agrāk. Oda īpašo spēju kopums sevī ietver arī spēju, ko pats ir nodēvējis par ~paranormālo magnētismu~. Ar to domājot, ja Ods vēlas kādu atrast, tad reizēm šķietama bezmērķīga klaiņošana un paļaušanās uz intuīciju, piemēram, krustojumos un krustcelēs izvēloties turpmāko ceļa gaitu, reizēm ļauj nonākt vēlamajā galamērķī. Ne vienmēr gan uz to var paļauties, ne vienmēr šāds magnētisms nostrādā un reizēm pat tas nostrādā nodevīgi pretējā virzienā, bet pavisam noteikti dod papildus unikalitāti tēlam, kuram jau tā tas netrūkst.

Forever Odd puiša ceļā nostāda pirmo viņam līdzvērtīgo pretinieku, kurš zemiski un ļaunprātīgi izmanto Oda draugu, lai ievilinātu Odu viņam neizdevīgā lokācijā, lai varētu iegūt sev vēlamus labums. Pretinieks, kurai šķiet, ka tas pilnībā izprot paranormālo pasauli, bet tieši tas būs lielākais trūkums.

No pirmās grāmatas nopratu, ka bodaki, kuri otrajā nav tik prominenti, ir samaitāti/ļauni cilvēku gari, kurus piesaista potenciāla trağēdija, nāves daudzskaitlī, bet laikam būšu drusku pāpratis klausoties, jo šeit Ods tos definē kā garus/radījumus no kādas citas, paralēlas realitātes.

Iepalicēji #28

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Moving In #1-6 by Ron Ripley

Braiens Rojs ar sievu, ievācoties nesen iegādātajā mājā, cer patīkami iedzīvoties gan jaunajā dzīvesvietā, gan mazpilsētā kā tādā. Par nelaimi abiem diviem, ātri vien top skaidrs, ka viņi varbūt ir vienīgie dzīvie ēkas iemītnieki, bet tas nenozīmē, ka tajā nemājotu citi, no kuriem dažs labs, kā spocīgais puisēns Pols, nebūt nav sajūsmā par jaunajiem īpašniekiem, un ir gatavs uz visnežēlīgāko, lai to pierādītu.

Ja vairums saskaroties ar ko tādu daudz nedomātu un laistos prom ko kājas nes, tad Braiens nav tik viegli iebiedējams, un arī sieva nav nekāda tur zaķpastala.

Sērijai turpinoties Braienu turpina uzmeklēt saķeršanās ar naidīgi noskaņotiem spokiem. Vēl mazāks skaits, kā to, kuri paliktu nesen nopirktā spoku mājā, būtu to, kuri pēc tam necenstos no tā izvairīties visu savu atlikušo dzīvi. Par centrālajām spoku apsēstajām lokācijām sērijā kļūst tādi ierastie aizdomās turamie kā kapsētas un trako nams.

Viens paliels mīnuss, kuru nevar neatzīmēt attiecībā uz šo sēriju, ir visai anti-kulminācijas beigas pirmajai grāmatai; pēc tam pieminētās puikas Pola pilnīga aizmiršana pēc otrās grāmatas, kaut arī vairākkārt tiek atkārtots, cik liels ir šī spoka naids pret Braienu. Kā arī brīžiem nekonsekventums attiecībā uz izvēlēto spoku mitoloğiju, piemēram, kā tos iznīdēt, kas drusku nesakrita ar citu iepriekš klausītu šī autora sēriju Berkley Street, kaut arī galvenais varonis no tās ņem dalību arī šajā.

Katru sērijas nelielo grāmatiņu var lasīt atsevišķi un tas neko nesaboja, jo jūtams vispārējais stāsts no pirmās grāmatas līdz sērijas noslēgumam nebija, bet tāpēc nevarētu teikt, ka tādēļ tās nebūtu laba izklaide. Moving In sērija nepretendē būt augsto plauktu literatūra, bet būs ideāla tumšiem vakariem Oktobra mēnesim Halovīna noskaņai.

***

Odd Thomas (Odd Thomas #1) by Dean Koontz

Jau kopš bērnības Odd Thomas ir bijis savāds puika un ne tikai vārda dēļ, pie kura neparastuma jau sen pierasts, bet galvenokārt tāpēc, ka Ods spēj saskatīt spokus. Atšķirībā no Ron Ripley vardarbīgajiem spokiem, Dean Koontz versijā tie ir daudzkārt miermīlīgāki un nespēj mijiedarboties tik ļoti ar dzīvajo pasauli, un no tiem var atlekt pat savs labums, ja vien spēj tos tā teikt precīzi nolasīt.

Odam bez “spoku redzes” ir arīdzan labi attīstīta intuīcija un čujs, lai laicīgi nojaustu potenciāli tuvojošamies nelaimi, kā notiek grāmatas sākumā, kad ēdnīcā vienā jaukā dienā iesoļo svešinieks vairāku ~bodaku pavadībā. Tā Ods ir nosaucis garus, kuri uzkavējas uz Zemes un kurus piesaista vardarbība, asinis, cilvēki, kuri to veicina utml, bet jāpiezīmē, ka ne visi spoki ir bodaki un otrādi.

Ods arī uztver priekšvēstnešus, ka nelaime sekos 15.augustā (grāmatai sākoties ir 14.), kādēļ, lai novērstu ļaundaru nodomus ir jārikojas ātri un izlēmīgi. Par grāmatu kopumā gribētos teikt, ka tās centrālais tēls pavisam noteikti ir tās galvenais varonis Ods Tomass un viņa personība un ka sižets vairāk ir kā pavadošā persona, kas to visu papildina.

***

The End (Zombie Fallout #3) by Mark Tufo

Sērijas ietvaros The End pagaidām ir labākā grāmata un tai var dot kvantitatīvi 3no5, bet tik un tā tas neko dižu nepasaka, ja gribētu prozu, tēlus un sižetu (principā visu grāmatu kā tādu) salīdzināt ar kaut ko citu.

Ja arī mana auss šoreiz nesaklausīja tik daudz zemas kvalitātes un stila jokus, tad pilnībā bez tiem autors nespēj iztikt.
Papildus tam uz mirkli trešajā Zombie Fallout sērijas grāmatā galvenie varoņi nokļūst armijas bāzē, kura šķiet ir spējusi saglabāt savu struktūru un organizētību par spīti visam haosam, bet tas vairāk kalpo par iespēju tēliem un lasītājam uzzināt informācijas izgāztuvi par apokalipses rašanās iemesliem, kā arī drusku par situāciju citviet gan valsts ietvaros, gan pasaulē. Bet tikpat ātri tas tiek nonullēts un esam atpakaļ pie galvenā varoņa un glābējā Maikla Talbota. Un potenciāli jautājumi, kas tādā gadījumā ir noticis citviet valstī ar militārām bāzēm nemaz netiek apspriests.

Ne visai pārliecinošs šķiet papildus sērijai piedotais pārdabiskums bez zombijiem, kur vairākiem tēliem piemīt telepātijas talants, kuru autors izmanto, kad  cits viegls sižetiskais risinājums vairs nav pieejams, un ko varētu teikt par citām līdzīgām situācijām.

Iepalicēji #25

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Decline and Fall of the Roman Empire by Edward Gibbon

Vol.5

Lielā mērā musulmaņu pasaules izcelsmes/sākuma vēsture, kur rodas jautājums kāds gan tam sakars ar Senās Romas impērijas krišanu un kādēļ to nevarēja nodalīt un izdot kā atsevišķu grāmatu, jo personīgi neuzskatu, ka tik baltiem diegiem šūtas un vājas saistības starp vienu un otru varētu iekļaut vienā darbā, turklāt vēl izklāstīt to tik apjomīgi. Šaubos vai līdzīgi izdevniecība piekristu rīkoties šodien.

Vol.6

To pašu un vēl vairāk varētu teikt par noslēdzošo sesto krājumu, kurš ir par pirmajiem krusta kariem, laiku starp tiem un noslēdzas 15.gadsimtā noapaļojot veselus tūkstots gadus pēc oficiālā gadskaitļa, kad sadalās Romas impērija. Labi, vēl varētu saprast, kādēļ vēl varētu turpināt ar Austrumromas jeb Bizantijas impēriju, bet šī krājuma būtība un saturs galīgi neatbilst kopējam lielajam darba nosaukumam. Neko sliktu nevar teikt par pašu prozu un vēstures faktiem, grāmatu kā tādu, bet vajadzēja noskaņoties, ka klausos, ko tādu, piemēram, par krusta kariem, uz ko tā teikt nebiju parakstījies.

***

The Faceless Old Woman Who Secretly Lives In Your Home (Welcome to Night Vale novels #3) by Joseph Fink, Jeffrey Cranor

Interasants pagātnes/izcelsmes stāsts Faceless Old Woman (FOW) tēlam no Welcome To Night Vale podkāsta, kurš veiksmīgi apvieno prieciņa došanu podkāsta faniem un zinātājiem, un tādiem, kuri kāda iemesla dēļ būs izšķīrušies lasīt šo grāmatu vispirms vai tik tikko pēc podkāsta atklāšanas.

Savas dzīves pirmsākumos 18.gs sākumā FOW ir labi situēta tēva atvase(māte mirst dzemdībās). Vien pieaugot viņai atklājas un top skaidrs, ka par to jāpateicas tēva un viņa uzticamă palīga/drauga Edmunda darbībai kontrabandas biznesā. Šāda atklāsme varbūt pārsteidz FOW, bet nebūt neatbaida viņu. Tieši pretēji un viņa attīsta savu talantu un vajadzīgās prasmes, lai palīdzētu tēva biznesam. Par nelaimi labajiem laikiem pienāk gals, kad lielās bildes kontekstā uzrodas visaptveroša jauna un spēcīga organizācija ORder of Labyrinth, kura nežēlīgi izspiež konkurentus, vai vismaz kāds meistarīgi rada tādu iespaidu… Rezultātā saķeršanās maksā FOW tēva dzīvību, kas nostāda jauno sievieti uz aklas atriebības ceļa, kas galu galā novedīs līdz pilsētai, kurā viņu tik daudzi ir iepazinuši vispirms.

Vienīgi sabalansētība starp abiem nav vienlīdzīga. Kamēr izcelsmes stāsts, kuru varētu ielikt vēsturiskā romāna kategorijā, būs izbaudāms gan vieniem, gan otriem. Tad par tagadnes fragmentiem, kuros izpaužas FOW tēla būtība par kuru viņa laika gaitā pārtop, var likties apšaubāma un slikta tiem, kuri šo tēlu un pasauli vien vēl iepazīst. Bet kopumā nebūt tas sliktākais grāmatas formāta izpildījums no šo podkāsta veidotāju puses.

***

Ancillary Justice (Imperial Radch #1) by Ann Leckie

Par Ancillary tiek saukti kosmosa kuğu AI, bet āķis tajā, ka tie spēj arīdzan kontrolēt cilvēku ķermeņus un izmantot tos karadarbībai, rezultātā tiem darbojoties, ka vienotam organismam. Izmantojot savus iekarotos ienaidniekus pret saviem nākotnes upuriem Radch impērija ir spējusi izplesties uz visiem iespējamiem Visuma piedāvātajiem virzieniem.

Papildus interesants aspekts, kuram acīmredzami ir savi izteikti trūkumi, kuri lielā mērā virza šīs gr sižetu, ir fakts, ka gan kuğu AI, gan vismaz Radch impērijas valdniekam Lordam piemīt spēja eksistēt vairākos ķermeņos vienlaicīgi caur tādu kā vienotu tīklu, bet tikko kā kāda iemesla dēļ savienojums pārtrūktu, tā katrs indivīds ir pats par sevi. Rezultātā risks attīstīties vairākām personībām ar konfliktējošiem mērķiem ir visai reāls. Un ja vēl attiecīgā persona ir veselas impērijas galva, tad potenciāls drūmām sekām vaira nav nekāda fantāzija. Pat ja šo to interpretēju pa savam, tad tik un tā noteikti rekomendējams sci-fi sērijas sākums.

Laba Kosmosa opera, kura interesantā veidā mēğina piešķirt citplanētiešu līdzvērtīgi atšķirīgu Radch domāšanu un pasaules uztveri tiem iekarojot citas cilvēku apdzīvotas planētas.

James Malcolm Rymer – Varney, the Vampire (The Feast of Blood)

7689323

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Wordsworth Editions

Manas pārdomas

Interesants stāsts, kura centrā ir nedaudz parādos ieslīgusī Bannerworth ğimene, kuru tajos atstājis gandrīz pirms gada pašnāvību izdarījušais Mr.Bannerworth, par ğimenes galvu atstājot vecāko dēlu Henriju, kuram tagad jārūpējas ne vien par māti, bet arī māsu Floru un jaunāko brāli Džordžu, kurš kā vairāki citi tēli tiks aizmirsts stāstā. Kaut arī no tā sižets tāpat diez ko necieš, jo gan Džordžs, gan viņam līdzīgo ir bez nepieciešamā dziļuma un vien kalpo kā instrumenti, lai virzītu uz priekšu

Ja vien ar to nepietiek, tad gotiski baisā vakarā Flora kļūst par noslēpumainas personas uzbrukuma upuri. Labi, ka vēl lielākā trauma ir psiholoğiska rakstura, bet koduma brūce uz kakla iesviež haosā un šaušalīgās bailēs ne tik Bannerworth ğimeni, bet kalpotāju bailēm izplatoties visu tuvāko un tālāko apkārtni. Tā rezultātā autors, negribētos lietot vārdu meistarīgi, Pūļa tēlu, kurš vienlaikus spēj rīkoties plānoti un organizēti, bet reizē arī ir masu psihozes un histērijas pārņemts

Saprotot un apzinoties, ka stāsts ir sarakastīts 19.gs vidū (attiecīgā laika valodas un tēlu uzvedības maniere), tad aptuveni pirmās 600lpp ir pat ļoti interesantas ar dažām patiesi smieklu izraisošām ainām. Bet pat tad var just, ka autors bez mites ir centies vārdu skaitu uzpūst pēc iespējas lielāku, no kā attiecīgi cieš lasāmība. Šeit atkal jāatceras, ka romāns oriğināli ticis publicēts serializētā veidā laikrakstos un varbūt jo lielāks apjoms, jo lielāks honorārs, tomēr tas nav nekāds attaisnojums, jo tad jau nebūtu tik daudz labu klasiku. Varney, the Vampire vairāk iederas vieta muzejā, pat ja ievada autors cenšas to aizstāvēt, ka tas devis iedvesmu Drakulai. Labi vēl, ka visi tēli nav pilnībā viendimensionāli un/vai grūti paciešami, un ir daži, kuri izceļas pozitīvi, jo citādāk ar šo grāmatu varētu spīdzināt vismaz šodienas lasītăju.

Diemžēl kad par Bannerworth ģimeni tiek aizmirsts, tālāk ir jo tālāk, jo trakāk. “Sižeta” ainas jau pirms tam vairākkārt bez dižas izdomas atkārtojās, bet pēc pieminētās aptuvenās sešsimtās lapaspues sākas trağiska lejupslīde, kas neapstājas līdz pat pašām beigām. Prātā nāk filmu kategoriju, kuras ir tik sliktas speciāli, ka beigās ir samaitātā veidā labas. Bet šeit jau ir, domājāms negribot, sanācis sasniegt nākošo līmeni, ka pat vairs nav smieklīgi.

Kā vienkāršotu piemēru var minēt par ‘’sižetu’’ var minēt šadu. Vampīrs, kuru atdzīvina pilnmēnes stari, un rodas sajūta, ka tāds ir viscaur gadu, atdzīvina ideālā vietā esošas mirstīgās atliekas (persona ar noziedzīgu pagātni); viņu vai nu aiz labas dabas vai kā citādi savās mājās uzņem neko sliktu nenojaujoša ğimene, kurai noteikti ir vismaz viena meita precību gados. Seko vampīra “uzbrukums” naktī (gribētos sūdzēties, kur tik švaki, neprofesionāli vampīri atradušies, ka visu 1100+ garumā nav neviens līdz galam veiksmīgs uzbrukums, kas noslēgtos ar upuri), kur meitenes palīgā kliedzieni visus pamodina. Un tad seko vai nu gatavošanās kāzām, kurām tēvs pateicībā par labo darbu uzspiež meitai un kuras tad tiek izjauktas pašā pëdējā brīdī; vai arī vispārējā apjukumā vampīrs aizbēg. Un tā uz riņķi vien līdz nelabumam.

Varney, the Vampire varētu rekomendët tikai ar nosacījumu, ka ir personīga interese izlasīt grāmatu ar agrīnu vampīra prototipa tēlu, kur mīts un leğenda vēl nav apaudzis ar mūsdienu popkūltūru. Pretējā gadījumā labāk šo laist garām.

Darren Shan – A Living Nightmare (Cirque du Freak #1) (Klausāmgrāmata)

19919839

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pilsētā ierodas noslēpumains cirks, kurš sevi nereklamē pa visiem afišu stabiem, lai pēc iespējas vairāk vecāku būtu spiesti kapitulēt bērnu priekšā un uz to doties. Biļetes ir ierobežota skaita un izrādes noris vēlu vakaros, mākslinieki nav kaut kādi tur klauni vai žonglētāji, bet gan dažādi pārdabiski dīvaiņi, no kuriem visneparastākais un biedējošākais ir cirka īpašnieks, vampīrs!, Mr. Crepsley un viņa indīgais zirneklis.

Par stāsta galveno varoni kā puiku autors ir nosaucis sevi pašu, kura dzīve, kas pat būtu maigi teikts, pēc Cirque du Freak apmeklējuma nekad vairs nebūs tāda pati, kā pirms tam. Liktenīgs nav ne Darena drauga Stīva ‘’veiksme’’ iegūstot biļetes sev un draugam, ne drauga izmisuma lēmums uzprasīties Mr. Crepsley, lai pārvērš viņu par vampīru, jo sadzīves apstākļi mājās nav tie labākie, ne Darena izšķiršanās nolaupīt ar domām kontrolējamo Mr. Crepsley zirnekli, bet ar katru reizi vaina mazāk ir vēršama neveiksmīgu sakritību/atgadījumu virzienā, un vairāk uz pašu Darenu, kad pienāk mirklis, kad jau ir par vēlu, lai ko mainītu.

Ar pārdabisko un nelielu šausmu elementu A Living Nightmare īsteno nosaukumā solīto un galvenajam varonim jāpiedzīvo murgi nomodā esam, kas no droša attāluma fascinēti noskatoties ieinteresēja arī mani kā lielo lasītāju/klausītāju.

Larry Correia – Monster Hunters Vendetta (Monster Hunter International #2)

7683254

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ovens Zastava Pits kā briesmoņu mednieks skaitās vēl pavisam jauniņš, bet sērijas pirmās grāmatas ietvaros paveiktais, kā arīdzan saderināšanas ar Monster Hunter International (MHI) vadītāja meitu Džūliji, viņu svarīguma rangā pamatoti ir pacēlis paātrinātā kārtībā uz augšu.

Kaut arī supervampīrs Mačado tika novākts no trases un viņa konkrētais plāns ielaist mūsu pasaulē/realitātē monstru dievus Old Ones veikmsīgi izjaukts, tad tas nebūt nav vienīgais veids, kā viņu iznīcinošai ietekmei nokļūt pie tik gardās Zemes ar visu tās dzīvo dabu. Viens no tiem, kurš par savu numur viens ienaidnieku ir pasludinājis kaut kādu tur niecīgu cilvēku vārdā Ovens, kas pats par sevi ir vērā ņemams sasniegums, jo tieši viņu šis Old One vaino, kad, pirmajai grāmatas kulminācijas punktam beidzoties, viņš caur maģisku portālu saņēma kodolraķetes triecienu. Tas bez mazākajām šaubu paliekām uz Ovena muguras ir uzlicis milzu mērķi, kā sekas vērojamas Monster Hunter Vendetta.

Grāmata tad arī iesākas Ovenam un viņa komandai ar panākumu noslēdzot kārtējo misiji, šoreiz Meksikā, kad viens no Old Ones pakalpiņiem uz Zemes Shadow Man cerībā pielīst un izpelnīties attalgojumu, par kuru cena tiek maksāta jau kopš izvēles brīža iet pa tumšo ceļu, uzbrūk Ovenam ar apņemšanos viņu notvert, vēlams dzīvu, bet ne obligāti. Ēnu vīra pagātne ir cieši saistīta ar MHI, kur arī atriebībai ir zināma loma.

Brīžiem pavīd autora Dieva pirksts, kas galvenajiem labajiem tēliem nāk talkā tieši pašā vajadzīgākajā brīdī, bet pasaules uzbūve, spraigo asa sižeta ainu sekvences un tēli to spēj atsvērt. Un runājot par fona tēliem, perifēri, bet ne bez ietekmes uz lielo sižetu, par sevi liek manīt Džūlijas vampīru kārtas vampīri. Viņu alkas pēc varas tā vien mudina līst, kur nevajag, un izmantot maģiski spēcīgus artefaktus. Par cik radi un mīļotie cilvēki vienmēr labi kalpo par veidu, kā ievilnāt kādu lamatās, ja nu ir radusies tāda nepieciešamība, tad sērijas otrajā grāmatā drusku iepazīstam arī Ovena pasaulslaveno brāli ģitāristu, kā arī viņu vecākus, un uzzinām drusku no tā, kas mudinājis Ovena tēva tā nomocīt viņus abus ar prāli gatavojot nez kādai varbūtējai apokalipsei, kas galu galā izrādās nav nekādi jukuši murgojumi.

Lai cik kaitinoši tas nebūtu, pat MHI neiztikt bez valdības aģentu/mednieku palīdzības un akcepta, īpaši tiek liela drauda priekšā, kādu pasniedz Old Ones. Vēl jo vairāk, ja no viņu puses nāk atlīdzības nauda (PUFF) par katru nogalināto briesmoni. Tāpēc Ovenam ‘’viņa paša drošības labā tiek nozīmēti četri aģenti, kuru uzdevums ir viņu sargāt, ja nu kāds kā Shadow Man viņam uzbrūk, kaut arī primārais uzdevums tad būtu notvert uzbrucēju, nevis dzīvajos nosargāt Ovenu. Šīs četrotnes vadītājs ir aģents Frenks, kurš ar sevi jau iepazīstināja pirmajā grāmatā, bet kura pagātne joprojām ir noslēpumos ievīta un tikai nedaudz tiek atklāta šīs grāmatas ietvaros.

Spēles likmes turpina būt augstas, uz cenas likts visas Zemes liktenis! Lai gan Old Ones frakcijas ir vairākas un šīs grāmatas gadījumā darīšana ir tikai ar vienu, tas tikai vēl vairāk pastiprina, cik svarīgi ir, lai Ovens un viņa draugi un sabiedrotie briesmoņu mednieki nepadotos nekādu grūtību priekšā.

Keith C. Blackmore – Mountain Man #1-3 (Audio book)

40728992._SX318_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Ar Mountain Man sēriju pirmoreiz saskāros 2018.gada augustā, kad tās prīkvela stāsts The Hospital bija pieejams bez maksas (neesmu skatījies, varbūt arī šodien nekas nav mainījies), un atmiņa tas nav palicis ar sliktu iespaidu. Tomēr kā esmu novērojis pāris pēdējās reizes klausoties vai lasot zombiju apokalipses grāmatas, tad man pietrūkst ticamības sajūta un visas grāmatas garumā ir jāatgadinā diži neiedziļināties, lai kaut cik izbaudītu pārējo stāstu. Dienas/grāmatas beigās ir daudz vairāk dažāda veida jautājumi, uz kuriem netiek sniegtas atbildes vai gana labi izskaidrojumi, kādeļ kaut kas notiek tieši tā, kur nu vēl kāpēc ‘’tas vai tas’’ vispār būtu iespējams. Tagad vēl drusku ieslēdzas mini profesionālais kretinīsms attiecībā uz medicīniskajām problēmam, ar kurām saskaras tēli, bet galu galā pārdzīvo/izveseļojas bez sarežģījumiem un komplikācijām.

Mountain Man trīs grāmatas (Mountain Man, Safari un Hellifax) ciešamu padarīja tās ierunātājs R.C. Bray, bez kura centieniem būtu bijis mokošāk tikt līdz beigām. 90%+ sižets sastāv sākumā nogalvenā tēla Augustus Berry, kuram sērijai turpinoties pievienojas vēl daži varoņu skatpunkti, zombiju apšaušanas un cīņas ar un pret tiem, lai izdzīvotu skarbajā pasaulē, vai arī ar ļauno tēlu, tie kuri izdzīvošanai izvēlējušies kanibāla ceļu, par spīti tam, ka tādejādi viņu darbība samazina cilvēces izdzīvošanas iespējas ilgtermiņā. Diži lielas variācijas starp šiem diviem sižetiem nav sastopamas.

Radās priekšstats, ka Mountain Man pasaulē izdzīvojušie nedomā par nākotni. Kamēr vien viņiem ir pieejami vecās/zudušās pasaules labumi, kurus savākt un meklēt, kad rodas iespēja, tikmēr viss būs jauki un puslīdz rožaini, bet līdzko tā teikt konservi būs beigušies, varēs kost pirkstos. Šur un tur ir pa kripatai iestarpināts, kur daži aizdomājas, ka vajadzēs pašiem audzēt pārtiku un kļūt par zemniekiem, bet šķiet tas nav tik aizraujoši, kā zombiju šķaidīšana, lai uz to fokusētos. Līdzīgi par vēl ejošām tehnoloģijām, kurām neviens vairs neražo rezerves detaļas vai jaunus modeļus,  un rodas jautājums, cik tāla būtu tehnoloģiskā regresija, jo tikai retajam, ja vispār, no sērijā sastaptajiem tēliem bija novērojama kāda eksperta līmeņa zināšanas, neskaitot no +/- ierindas vidējā darbinieka/strādnieka/iedzīvotāja.

Būtībā jau ar pirmo grāmatu ir atgriešanās pie vācēju un mednieku laika, kur par medniekiem ir kļuvuši monstri un psihopāti, kuri beidzot var realizēt savas iekšējās fantāzijas vai citādi nebaidīties no neeksistējošiem likumsargiem, un ir kļuvuši par kanibāliem. Šie indivīdi nešķiro, kas ir viņu upuri (bērni, sievietes vai vīrieši), galvenais, ka uz kauliem ir kāda gaļa. Beigās tas būtu vien laika jautājums, ja nu vienīgi labie tēli kļūst par supervaroņiem, līdz cilvēce uz Zemes izzustu pavisam.

Interesanta šīs sērijas zombiju variācija ir infekcijas pārnese uz žurkām, kuras piedevām savā dzīvo miroņu statusā joprojām spēj vairoties, un pamazām savairojušās miljonu miljonos, ja ne vēl vairāk, un kļūstot ar dienu jo drosmīgākām daudzskaitlīgā pārspēka dēļ vien, sērijas turpinājumos (ir izdotas uz šo dienu vēl divas) pieļauju ir vērā ņemams pretinieks, neskaitot dažādās cilvēku grupas. Vien šaubos, cik drīz būtu iedvesma iegādāties un ķerties klāt ceturtajai un piektajai Mountain Man sērijas grāmatai.