Terry Brooks – The Wishsong of Shannara (The Original Shannara Trilogy #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Šoreiz ir pagājuši vien 20 gadi, kad atkal ļaunie spēki liek par sevi manīt, kad atkal druīdu burvim Allanonam jāizlien no savas slēptuves, lai sauktu talkā iepriekšējās grāmatas galvenā varoņa meitu Brinu. Turpat blakus ir Brinas jaunākais brālis Jair, kurš bez Brinas vai Allanona palīdzības arīdzan tiek iesviest galvu reibinošos un bīstamos piedzīvojumos. Tumsas spēku apsēstas būtnes un monstri saukti par Mord Wraiths sēj postu un nelaimi, bet viņu izcelsmes avota spēks mīt Ildatch melnās maģijas grāmatā, kas no senseniem laikiem ir samaitājusi un izmantojusi savos nolūkos katru, kas to mēģinājis izmantot, tai skaitā sērijas pirmās grāmatas ļaundari Warlock lordu.

Ildritch – viena grāmata, kas valdītu pār visām. Pēc būtības autors Terry Brooks dara negodu literārajai pasaulei, kuru pārstāv. Piešķirdams Ildričas grāmatai tik lielu spēku, kuru tā pati sāk izmantot pār citiem, ka pienāk laiki, kad kādam drosmīgajam tā jāiznīcina. Viens no kulminācijas punktiem ir Brinas cīņa ar sevi par pašai piemītošās maģijas spēju izmantošanu iecerēti labos nolūkos, bet pretstatā tam ir it kā sevi apzināties spējīgā maģijas grāmata, tik pilna ar gadu simtos uzkrātām zināšanām, kura grib it kā novest neceļos. Rezultātā Brina gandrīz vai ir kā anti-literatūras protagoniste, kura varbūt vienkārši neiztur liela spēka un lielas atbildības slogu.

Katra pirmās Shannara triloģijas grāmata pēc būtības varētu tikt lasīta kā individuāla un tikpat kā ar iepriekšējo nesaistīta grāmata. Mainās tikpat kā viss, kas varētu vienu saistīt ar otru, kuri attiecīgi ir druīdu burvis Allanons un galveno varoņu radniecība ar iepriekšējo. To sakot katra no Shannnara grāmata seko diezgan viegli pamanāmai formulai. Ja vēl proza un manā gadījumā audio grāmatas ierunātājs nebūtu savos augstumos, tad diezgan ātri būtu aizgājis uz nebaudāmo pusi. Paredzamība nebūt nav krusts pāri, kas neļautu izbaudīt grāmatu. Galvenais jau ir izpildījums, lai arī ne spīdošs, The Wishsong of Shannara ietvaros.

Viens kas atkārtojās Shannara triloģija un bija manāms arī šajā grāmatā, ir tēli kā instrumenti, kuri izpilda galvenajiem varoņiem kādu tajā brīdī pat ļoti noderīgu uzdevumu, bet tikpat ātri tie pazūd no lasītāja redzesloka, lai vairs neparādītos. Vien drusku labāki, bet ne diži nešķiet tādi, kuri savu klātbūtni saglabā līdz pat pēdējai, bet pēc būtības ir visai līdzīgi iepriekšējiem, jo dzīvojuši mierīgi savā nodabā, kad pēkšņi uzrodas labais varonis, kuram nenākas pārāk nomocīties, lai tas pamestu visu un dotos palīgā. Teoretiski to pašu varētu teikt par Allanonu un galvenajiem varoņiem, kam gan drusku ir cita nianse, bet tā jau būtu atšķirīga diskusija.

Vēl, kas ne pārāk patika, tieši Wishsong of Shannara bija divu pavisam jaunu monstru/būtņu uzrašanās Shannara pasaulē, par kuriem iepriekšējās divās grāmatās ne vārda, ne miņas. It kā tas ir melnās maģijas Ildritch grāmatas spēka nopelns, bet veids kā milzu kalmārs Krakens un citā epizdoē pēc būtības Mole People vien nosaukti atšķirīgāk tika atrādīti, nebija tas spožākais Terija Brūka veikums šajā triloģijā.

Rekomendētu vien tad, ja ir vēlēšanās iepazīt kādu salīdzinošo senāku fantāzijas sēriju pasauli un drusku atpūsties no modernāka tipa fantāzijas.

Terry Brooks – The Elfstones of Shannara (The Original Shannara Trilogy #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši 50 gadi kopš Šejs Ohmsford un Fliks kopīgiem spēkiem ar druīdu burvi Allanon izglāba dienvidu zemes no Warlock lorda karaspēka. Tagad nelaimē nokļuvuši elfi rietumos, jo sens, maģisks Ellcrys dižkoks, kurā ieslodzīti mīt spēcīgi dēmoni, bet visu ļaunākais murgs sāk pārtapt par realitāti, kad dižkokam sāk kalt lapas. Kas tikai nozīmē, ka tas ir vien laika jautājums, līdz dižkoks pilnībā zaudēs spēku un ieslodzītie dēmoni tiks brīvībā.

Cerība, ka labo ir iespējams saglabāt, netiek pilnībā pazaudētā un par vēstnesi, lai mudinātu labos tēlus, kuru likteņos iekritis šis varoņdarbs, uz rīcību atkal ir burvis Allanons, kurš pēc ārējā izskata nebūt nešķiet novecojis. Pirmā vizīte ir pie Šeja mazdēla, jauna puiša Vila, kurš cer kļūt par ārstu/dziedētāju un vispār ir vairāk nosvērtas dabas, miermīlīgs un labas sirds, nevis tendēts uz bīstamiem piedzīvojumiem kā vectēvs Šejs. Bet ko padarīsi, ja liktenis sauc un tevī rit gana daudz elfa senču asins, lai Allanona īpašumā esošie Elfstones varētu tikt pielietoti.

Otra vizīte ir pie nelaimē kritušajiem elfiem, kuriem ne tikai jāpiedzīvo dižkoka pamazāma nokalšana, bet arī traģisks fakts, ka atmodušies dēmoni jau tagad pulcē armijas, lai postītu, un daži to aģenti kā dēmons vārdā Reaper bez želastības ar nolūku nogalina Elkrisa dižkoka Izvēlētos, kuriem uzdots atmodināt dižkoka sēklu, lai varētu dzimt jauns koks un ieslodzītie dēmoni nekur tālu neaizbēgtu. Viena no Izvēlētajiem, Amberle Elessedil, pamanās nenonākt Reaper redzeslokā, kam galvenokārt par iemeslu Emberlijas nevēlēšanās uzņemties viņai piešķirto nastu, bet liktenis paliek liktenis un nekur no tā neizsprukt.

Vilam un Emberlija ne bez Allanona palīdzības jāpārvar gan iekšējie psiholoģiskas dabas pašu uzliktie šķēršļi, lai varētu glābt gan elfus, gan visus pārējos no dēmonu ordām, gan ārējie galvenokārt jau dēmona Pļāvēja veidolā, kura nolūks ir apturēt viņus no iecerētā īstenošanas. Jāsaka gan, ka slikto tēlu nosaukšanā autors izvēlas vārdus, lai bez šaubu ēnas varētu noprast ne tik, kurš ir ļaunais, bet arīdzan vizuālajā departamentā Pļāvējs ar izkapti tā pa tiešo visu pasaka lasītājam.

Aizdomīga kļūst Allanona rīcība The Elfstones of Shannara laikā. Jau otro reizi divu grāmatu laikā, viņam kaut kā izdodas pazaudēt galvenos varoņus un tieši tad viņi, šoreiz Vils un Emberlija, iekļūst dzīvībai bīstamās situācijās. Ja vēl iepriekšējā grāmatā neko uz to pusi varētu nenojaust, bet, kad kaut kas līdzīgs notiek atkārtoti, ir vērts atskatīties uz notikušo citām acīm. Kā Šejam un Flikam, tā arīdzan Vilam un Emberlijai druīdu burvja nozušana un paļaušanās vien uz saviem spēkiem liek atmosties iekšēji paslēptiem talantiem un atmodināt varoņa tēlu, gluži kā jaunajai dižkoka sēklai.

Terry Brooks – The Sword of Shannara (The Original Shannara Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Shea Ohsmford pēc būtības ir bārenis un fantāzijas žanrā un arīdzan Shannara lielajā pasaulē tas tikai nozīmē, ka puisim ir lemts paveikt lielas lietas. Bet Šejam mazam vēl esot paveicās tikiet adoptētam un iegūstot jaunu ģimeni un draugu, kuru var saukt par brāli Flick. Abi ne gluži idilliski, bet ne ar patstāvīgām milzu raizēm pavada dienas necilā, mierīgā Shady Vale ielejā, ko tā teikt izjauc druīdu burvja un vēsturnieka Allanon (*khm* pavisam noteikti prātāk nenāk Gendalfs) negaidīta uzrašanās, kurš ne tikai brīdina par bīstama naidnieka nenovēršamu iebrukumu no ziemeļu zemēm, bet ir vēstnesis pareģojumam un atklājumam, ka Šejs ir karaliskās dzimtas pēdējais mantinieks, uz kuru liktas visas cerības, lai viņš varētu būt tas vienīgais, kuram spēkos būtu sakaut ļauno Warlock lordu un viņa Skull Kingdom. Vārdi un nosaukumi, lai nevienam nebūtu šaubu, kurš skaitās sliktais tēls.

No punkta A – miermīlīga ciematiņa, līdz kulminācijas punktam, Šejam un Flikam nākas pieredzēt ne vienu vien momentu, kad sirds teju kāpj pa muti laukā, kad tā vien šķiet, ka pēdējā stundiņa klāt. Vēl jo vairāk izdzīvošanas instinkts tiek pārbaudīts, kad brāļiem sanāk nošķirties no druīdu burvja un kulties uz priekšu pretim burvju artefaktam pašu spēkiem, un vēl jo vairāk, kad apstākļu spiesti uz laiku šķiras arīdzan Šeja un Flika ceļi.

Lai nu kādu rūpju, uzzinot, ka ir pēdējais diženā elfu karaļa Jerle Shannara mantinieks, Šejam par kompanjoniem piedzīvojumā pēc zobena pievienojas vairāki interesanti tēli, lai nebūtu jāgarlaikojas tikai ar jau zināmo Fliku. Vispirms mazas karalistes princis un Ohmsford ģimenes draugs Menion Leah, vēl no ievērojamākajiem kompanjoniem atzīmējams zaglis Panamon Creel ar neparastu personību salīdzinoši ar citiem, kuri kopā pavisam noteikti izveido interesantu Zobena  brālību (*wink, wink* gredzena brālība).

Paralēli saspīlējumam, ko rada Warlock lorda iebrukums dienvidu zemēs, Callahorn karalistē sākas cīņa par varu, konflikts starp diviem brāļiem Palance un Balinor Buckhannah. Kamēr Palance prātu saindē korumpēts tiešais padomnieks, kurš ieņēma troni pēc tēva neparastas un atskatoties aizdomīgas nāves, lai arī skatās jaunāks, tikmēr Balinoram (labajam tēlam) jāpārvār Warlock lorda spiega Stenmin radītie šķēršļi, lai varētu likt lietā Callahorn karalistes spēkus un armiju cīņā ar Galvaskausu karalisti.

Kā jau klasiskā tipa fantāzijā The Sword of Shannara autors Terry Brooks nespēj izbēgt no žanra dižgara Tolkīna un viņa Gredzenu Pavēlnieka ietekmes, kā arī varoņu piedzīvojumi lielā mērā veic gana paredzamu ceļu līdz šīs grāmatas beigām. Nepārsteidz ne labo, ne slikto varoņu vispārējais attēlojums, bet vismaz gana aizraujošs izklāsts, lai piešķirtu sērijai un stāstam savu unikalitāti.

Brandon Sanderson – Warbreaker (Warbreaker #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Divas māsas, Siri un Vivenna, divas princeses no Idrianas mazītiņas Idrianas karalistes,  kura pretojas šķietami nenovēršamajam, lai netiktu iekļauta lielākas impērijas Hallandren sastāvā. Iekš Warbreaker dominē pretstati gan starp tēliem, gan lielākā mērogā starp iesaistītajām divām valstīm. Pārpratumi, aizspriedumi, meli un puspatiesības, kuras izplatās vienai valstij un kultūrai par otru tikai un vienīgi nostāda ierindas cilvēkus vienu pret otru, ko dažs labs pie varas esošs nekautrējas izmantot un virzīt pēc vajadzības savam labumam un varas vairošanai, jo nekad jau nevar būt par daudz.

Warbreaker maģijas sistēma, kas saistīta ar ‘’dzīvības elpu’’ katrā personā ar atšķirīgu kvalitāti, kura ne vienmēr ir visiem līdzvērtība viens pret viens. Kaut arī pēc būtības ideja balstīt maģiju uz katrā personā mītošo dzīvības enerģiju jeb elpu, bez kuras dzīvam palikt būtu tā pagrūti, ir savā veidā reizē ģeniāla, neizgudrojot neko nevajadzīgi komplicētu, bet vienlaikus arī gana vienkārša, kad atmiņu ataustot citās Sandersona sērijās esošajām maģijas sistēmām, šī neatstāj līdzvērtīgu iespaidu.

Hallandren valsti/impēriju un tās varas centru īpašu padara tajā mītošie dievi. No pirmā acu uzmetiena tos par dieviem acīmredzami padara fakts, ka reiz katrs no tiem bija parasts mirstīgais, kurš pēc nāves ir atgriezies (tādēļ tiek saukti par Returned) dzīvajo pasaulē ar daudzkārt spēcīgāku Elpu nekā vienkāršam pavalstniekam (aptuveni 5 tūkstošus vērta). Nedarīšu grāmatai negodu mēģinot šeit detalizētāk izskaidrot maģijas sistēmu un spēka līmeņus, kuri saistīti ar indīvīdā esošās elpas daudzumu. Tādēļ interesanti, kā Atgriezušos/Returned par dieviem vairāk padara to pielūdzēji un katram no viņiem piesaistītie priesteri, nekā pašu ‘’iedzimtais’’ spēks un vara. Dieva statuss vien pielūdzēju dēļ nevis kādu superspēju iemesla pēc. Lielā mērā nopelns ir priesteru pusē, kuriem rezultātā pieder pat lielāka (slēptā) vara, apzināti neatklājot un pat laupot saviem dieviem iespēju izmantot maģijas spēku viņos, aiz bailēm, kā tas ietekmētu viņu stāvokli. Šie dievi no to pielūdzēju/priesteru puses tiek tik ļoti apčubināti, informācijas un pat rīcības brīvības ierobežoti, ka visas sistēmas pastāvēšanas laikā labi ja daži ‘’dievi’’ par to ir aizdomājušies. Meistarīgi aspēlēta reliģijas būtības tematika un tās attiecības ar valsts pārvaldi, ar varu, paralēli ar fantāziju saistītajam grāmatas sižetam.

Pretstati ir arī abu māsu starpā, kamēr vadoties pēc aptuveni pirms 20 gadiem noslēgtā miera līguma visu savu dzīvi Vivenna tika gatavota, lai kļūtu par Dievu Karaļa sievu, kurai uzreiz un vēlams pēc iespējas ātrāk varētu dāvāt vīriešu kārtas mantinieku. Tā vietā tēvs pēdējā mirklī nesadūšojas un izvēlas mīļāko meitu pasargāt viņas vietā uz Hallendren nosūtot jaunāko meitu Siri. Abas grāmatas gaitā pieaug raksturā un iemācās atpazīt viltvārdi no drauga un sabiedrotā. Abām, lai to sasniegtu, jāpiedzīvo ne viena vien pārestība un sarežģītas dzīvību apdraudošas situācijas.

Spēku samēri ir nesalīdzināmi tādēļ lieti noder, kā māsu pusē darbojas arī kāds trešā puse. No malas vienkārši ģerbts, spēcīgs karotājs/algotnis Vasher/Vašers, kura labākais draugs un sabiedrotais ir īpašs artefakts, zobens Nightblood, ar maģijas ceļā tajā atmodinātu intelektu. Šāds iespaids ir ilgi un apzināti kultivēta fasāde. Līdz pat grāmatas lielajiem beigum pavērsieniem par Vašeru diži daudz netiek atklāts, vien pa kādai kripatai šur un tur, un lasītājam pašam atliek mēģināt visu salikt kopā, plus, ņemot vērā arī info drusmtalas attiecībā par maģijas sistēmu, saprast kā gan viņa īpašumā būtu varējis nonākt tik spēcīgs ierocis.

Citi tēli, to savstarpējās attiecības, mērķi utt., bet principā ļoti līdzīgas sākumsastāvdaļas nesen klausītajai Elantris (2005), kuru no Warbreaker šķir vien četri gadi, bet tas, par laimi tas nav uz ilgu. Viss autora rokās, lai stāsts aizietu pa citu taku un lai līdzību paralēles varētu savilkt vien pašā sākumā.

Trīs vienā (audio) – The Dreaming Void (Void #1), Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) un The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Atvaļinājuma laikā pirms Ķīpsalas izstādes pieradu pie ritma, kad pēc grāmatas pabeigšanas ir pietiekami daudz brīvā laika, lai lēnā garā apkopotu domas un iespaidus par izlasīto vai noklausīto grāmatu. Kaut arī par zinātniskās fantastikas un klasiskās fantāzijas grāmatu gadījumā jau pagājušas vairāk par vienu vai divām dienām, nevarētu teikt, ka darba dienas beigās būtu pieticis gribasspēka vēl ķerties pie atsevišķa raksta. Tādēļ šoreiz apvienoju visas trīs zem viena raksta, un tad jau turpmākās nedēļas rādīs, vai šāda tendece uz kādu laiku saglabāsies.

***

The Dreaming Void (Void #1) by Peter F. Hamilton

Aptuveni 13 gadu simteņus vēlāk pēc Commonwealth kara ar citplanētiešu sugas Prime indivīdu, cilvēces apdzīvotajā Visuma daļā ir iestājusies gan zināms miers, gan tehnoloģiska attīstības stagnācija. Jau labu laiku tehnoloģijas šur tur tiek uzlabotas, bet bez ievērojamiem atklājumiem, izgudrojumiem un cita veida inovācijām. Varbūt tieši tāpēc tik vērā ņemamam cilvēku skaitam ideja doties pretī struktūrai Visumā sauktu par The Void šķiet tik saistoša. Vairumu no tiem vada reliģiska ticība un vēlme nokļūt ‘’Sapņotāju’’ reliģijas iedvesmotāja Inigo pirms trīs simts gadiem pārraidīto sapņu izcelsmes vietā. Priekštata radīšanai the void varētu salīdzināt ar melno caurumu, paturot prātā, ka pēc abu objektu būtības šāds salīdzinājums ir aplams.

Baumu un dažādu spekulāciju līmenī tāli un plaši ir izplatījušās dažādas teorijas, kādu iespaidu varētu atstāt tik lielas indivīdu grupas saskaršanās ar The Void, kurš jau tāpat bez viņu palīdzības palēnām izplešas apjomā un ‘’aprij’’ sastaptās planētas un zvaigznes. Viena no teorijām baiļojas, ka Sapņotāju Svētceļojums varētu katalizēt pēkšņu Void izplešanos, kas pazudinātu vizmaz pāris galaktikas, ja ne pilnībā visu Visumu. Tāpēc pašsaglabāšanās nolūkos netrūkst organizāciju un indīviduālas grupas, kuras labprāt visos iespējamos veidos apturētu svētceļotājus no to nodomu realizēšanas.

Kaut arī dažs labs tēls ir patiesi neapmierināts ar Commonwealth un cilvēces attīstības gaitu pēdējo 13gadsimtu laikā, tomēr plašais fantastiko tehnoloģisko, medicīnisko u.c. atklājumu klāsts lasītājam ļauj sastapt lielu daļu no tēliem no Commonwealth Saga duoloģijas. Neteiktu, ka The Dreaming Void nevarētu lasīt pirms tās, bet bieži vien tēli savā starpā piemin atgadījumus un pieredzēto neieslīgstot sīkumos, jo apzinās, ka sarunu biedrs zina, par ko iet runa, kādēļ lasot šo vispirms daudz kas varētu paslīdēt garām un palikt nesaprasts, kad tas tiešā veidā neattiecas uz konkrētās grāmatas notikumiem, bet ir atstājis iespaidu uz tēlu personībām ‘’šodien’’.

***

Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) by Margaret Weis, Tracy Hickman

Kaut arī nevaru teikt tik daudz slikta par šīs fantāzijas sērijas pirmo grāmatu, kā atmiņā nāk cita autora The Dwarves, tad tomēr Dragons of Autumn Twilight vairāk atstāja tādas fantāzijas iespaidu, kurā ietilpināti vairums klasiskā fantāzijas grāmatā sastopamās rases, atķeksētas citas ierastās opcijas un lielā mērā ar to lieta darīta.

Bez šaubām ir labie un sliktie spēki, bet varoņu komanda, kuras piedzīvojumiem lasītājs seko un cerams jūt līdzi, par labajiem vairāk šķiet kategorizējami tieši tā iemesla pēc, ka autori izvēlējušies viņus par tādiem pataisīt. Vairākās Goodreads portāla atsauksmēs manu, ka grāmata salīdzināta ar Dungeons & Dragons spēli, un lielā mērā varētu tam piekrist. Viens piedzīvojums seko otram, uzrodas jauni sabiedrotie labajiem tēliem, bet saistība no viena uz otru ir šūta ar visai baltiem un trausliem diegiem. Ja izlemšu kaut kad sēriju turpināt, jācer ka, sērijai turpinoties (un ar šo pasauli saistītajās sērijās), tas tik ļoti vairs nav jūtams un vairāk izpaužas pašu tēlu būtības.

***

The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1) by Jeffery Deaver

Par godu March Mystery Madness mēnesim un tam, ka viena no izstādē iegūtājam grāmatām, ir sastoapama vēlāk šajā sērijā Kaulu Kolekcionārs pievienojas šīm savādajam trio. Proceduāls policijas izmeklēšanas kriminālromāns, kurā viens no galvenajiem varoņiem un sērijas nosaukuma īpašnieks ne tikai jūtas dzīves spaidu sagrauts un piespiests pie zemes, bet ir zaudējis arī jēgu, kādēļ turpināt dzīvot.

Linkolns vien 38 gadus vecs jau labu laiku apsver domu mirt priekšlaicīgi pēc tam, kad kakla skriemeļu trauma darba pienākumu pildīšanas laikā zaudēja spēju staigāt. Viena vizīte no ‘’vecajiem’’ darba kolēģiem ar lūgumu iemest aci jaunā nolaupīšanas un slepkavības lietā un palīdzēt ar viņa pieredzes bagāto padomu, sākotnēji tikai attālina Linkolnu no asistētas pašnāvības nodoma, bet pamazām vien, no jauna sajūtot kriminālizmeklēšanas azartu, lasītājs var vērot pārmaiņas Linkolna personībā.

Interesantu šo grāmatu bez pašsaprotamā nozieguma izmeklēšanas aspekta padara Linkolna duets ar jauniņo policisti Amelia Sachs¸ kura par spīti savas pieredzes trūkumam ilgi neļaujas Linkolna taktikai viņu iebaidīt un aizbaidīt, nepielaist sev tuvāk un neļaut sevi iepazīt. Kopā abi ir spēks un bieds jebkuram ļaundarim, un Amēlija pavisam noteikti neļaus Linkolnam ieslīgt atpakaļ vecajā domu rutīnā.

Brandon Sanderson – Words of Radiance (The Stormlight Archive #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Words of Radiance darbība šķiet tik grandioza un ar tik daudz svarīgiem tēliem pārpildīta (nav viens vienīgs galvenais varonis), ka brīžiem, uz mirkli ievelkot elpu, iedomājies, kā viens cilvēks to visu savā galvā var izdomāt!

Reizēm ir redzēti darbi, kuros visi tēli, kuri pozicionēti kā ‘’labie’’ neatkarīgu no viņu sociālā statusa un cietiem varbūtējiem traucēkļiem, apvieno spēkus kopējai cīņai, palīdz viens otram jebkurā situācijā. Šeit tā gluži nav, plus katrs savā skatījumā rīkojas pareizi un atbilstoši viņa(s) uzskatiem par lietu kārtību pasaulē. Tāpat sliktie tēli/ļaundari nav tādi pašmērķa pēc, lai tādi būtu, un nemēģina sēt iznīcību un postu, jo nekas cits viņus nedefinē. Varētu protams iedziļināties gaišacu, tumšacu un vēl Paršendi kalpu/vergu sociālo struktūru*. Patika viens no YouTube atrodams video, kurā pieminēts, ka Kaladins ir tā ieciklējies uz gaišacu pārestībām pret tumšačiem, ka viņš nevis palīdz risināt problēmu, bet tikai palielina plaisu starp abām grupām.

Dalinar Kholin – Dalinars ir tieši tas, kurš daudzu acīs (pat ja skaļi to neatzīstot) ir daudzkārt piemērotāks Alethi karaļa pozīcijai uz vājā un nekompetentā karaļa Elokhar fona (par spīti tam, ja viņš no visas sirds cenšas darīt labu); grūti noliegt, ka Dalinars ir Alethi patiesais līderis. Viņa līdera īpašības noteikti nāk par labu, lai sapurinātu visus Augsprinčus un liktu tiem pārtrauk bezmērķīgo nīkšanu Sasistajos laukos, iegūstot chasmfiend dārgakmeņu sirdis, un gala rezultātu nedodošām sadursmēm ar Parshendi (labs punkts grāmatas daudzajās lapaspusēs par to, cik ilgi vēl ir iespējams tādā tempā medījot šo dzīvnieku, pirms tas izmirtu) beidzot pārietu izšķirošajā triecienā, un īstenotu atriebes vienošanos par Elokhar tēva nogalināšanu.

Vienlaikus Dalinaram netrūkst ienaidnieku starp Alethi Augstprinčiem ar Sadeas priekšgalā, kuriem nav pa prātam jaunās politiskās vēsmas un pārmaiņas, kuras Dalinars vēlas ieviest. Viņš un viņa līdzskrējēji nevilcinās izmantot visu ko vien var, piemēram, milzu vētru laikā uznākošās vīzijas (kas zin, varbūt no paša dieva/Almighty), lai grautu Dalinara un viņa nama (vienlaikus arīdzan karaļa) reputāciju. Lai nu kāda Dalinara domās izskatās vienota Alethi karaļvalsts, pēc Sadeas nodevības pirmās grāmatas beigās, Sadeasam un Dalinaram vietas tajā būs par maz; kur nu vēl abu atšķirīgās idejas par atbilstošāko valsts attīstības ceļu.

Kaladina dzīve pēc lēmuma kopā ar ceturto bridgeman kompāniju doties palīgā un no drošas nāves izglābt Dalinaru un viņa dēlu Adolinu vienkāršoti sakot vairs nav tāda pati kā iepriekš. Ja pirms tam viņi bija pat vēl zemāki par kalpiem parshmen, tad tagad Kaladins ieguvis uzdevumu Dalinara armijas ietvaros apmācīt pārējos tiltu stiepējus par ciešamiem kareivjiem, un piedevām vēl arī gādāt par karaļa drošību. Secinot, ka Dalinara nāves gadījumā visa jauniegūtā brīvība vienā mirklī var izčākstēt, Kaladins pielieto visus iespējamos un neiespējamos spēkus un resursus, lai nodrošinātu, ka nekas tāds nenotiek. Grūtāk gan ir attiecībā uz citu karalisku personu drošību, un šeit Kaladina tēla izaugsmē vērā ņemama ir goda un dotā vārda/solījuma tematika (arīdzan doing the right thing). Kaladin ‘’Stormblessed’’ turpina savu spēju un to limitu izpētes procesu, ko vēl jo interesantāku padara garu/spren loma tajā visā.**

Shallan Davar – pirmās grāmatas ietvaros (vismaz sākumā) viņas mērķis bija iemantot akadēmiķes un karaļa māsas Jasnah Kholin, lai pēcāk varētu nozagt īpaši spēcīgu maģisku artefaktu un izvilktu savu ģimeni no parādu bedres (un nenovēršamas iznīcības). Ja The Way of Kings ietvaros tika iepīts Kaladina pagātnes stāsts, tad šajā grāmatā tas vienlīdz meistarīgi tiek izdarīts ar Shallan.*** Piedevām vēl visas prātu reibinošās atklāsmes par Knights Radiant/Mirdzošajiem Bruņiniekiem, Desolation notikumu, Voidbringeriem u.c. izpētes laikā uzzinātais piespiež uz visu paskatīties jaunā gaismā…

Interesanti neparasts bija Šalanas spren Pattern un viņa ievērojamais atšķirīgums no Syl (Kaladina) vai dažās no Interludes minētajiem spren, kas vēl jo fascinējošāku un plašāku padara Roshar un šo garu Shadesmar pasauli. Kaut arī dažās atsauksmēs dzirdēts, ka Interludes starpnodaļas izrāva viņus no grāmatas ritma, tieši ieskats citur notiekošajā un lielās bildes iespaida radīšanas dēļ tikšanu līdz šīm nodaļām gaidīju ar interesi – nebiju gaidījis skatpunktu no Parshendi puses, kas nu liedz viņus skatīt kā vienotu un anonīmu organismu, kuri ir tikai ļauni un kuri nav pelnījuši neko citu, kā vien tikt sakauti.

********Apzināto maitekļu zona********

*Nemaz nerunājot par ģeniālo plānu izmantot parshmen, lai izspiegotu Alethi, vai kā vēl tagad, ar visu Everstorm padarīšanu, – efektīvu kareivju iesūtīšanu aiz ienaidnieka līnijām.

**Kaladina kļūšana par Knights Radiant, viņa gandrīz vai tagad neaizskaramības statuss vai Supermenam pielīdzināmais iespaids un citu tēlu aizēnošana, piemēram metoties arēnā palīgā Adolinam, kaut kā netraucēja.

***Visu šo laiku lasītājam bija ļauts domāt, ka Šalanas tēvs alkatības pēc sataisījis parādus un vēlāk miris no nebūt kaut kādas slimības, atstādams bērnus izstrēbt putru. Pavērsiens ar visu atmiņu nospiešanu prāta dziļākajos nostūros, paver potenciālu ‘’trakā’’ tēla novirzes taku.

****Par dažu tēlu nāvēm un jautājumi, vēl pirms trešās grāmatas lasīšanas- 1) Jasnah atriegšanās epilogā – Vai autors baidās nogalināt svarīgus tēlus un vai tas nerada briesmu sajūtas pazušanu? Viena lieta ir nogalināt simtiem un tūkstošiem anonīmus kareivjus un Parshendi, cita lieta vienu no galvenajiem tēliem. 2) Sadeas – Vai Adolins gana uzticas tēvam, lai izstāstītu par pastrādāto?