Henning Mankell – Firewall (Kurt Wallander #8)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Books

Manas pārdomas

Netālu no bankomāta, bet bez jebkādām uzbrukuma pazīmēm, tiek atrasts, miris vīrietis – īpatnēja līdz šim nepieredzētas slepkavības veids vai tomēr dabiska nāve(?), lai cik tik tikko apmeklēts bankomāts, bet vien ar konta izdruku kabatā, nemēģinātu likt domāt citādāk.

Šķietami bezjēdzīga taksometra šofera slepkavība vien pārsimts kronu dēļ, kā vismaz apgalvo aizturētās 19 un 14 gadus vecās jaunietes, kuras bez mazākajiem sirdsapziņu pārmetumiem atzīstas izdarītajā. Tomēr Kurta Valandera intuīcija liek apšaubīt pirmajā mirklī tik viegli saprotamu un reizē nožēlojami bēdīgu iemeslu kāda cilvēka pāragrai nāvei. Kurtam Valanderam un viņa kolēģiem atliek vien grūtsirdīgi nopūsties, redzot tik jaunus cilvēkus ar 0% sirdsapziņas.

Intuīcijas pareizums ne tikai pierādās pēc vecākās meitenes oportūniskas aizmukšanas no policijas iecirkņa, pēc kā nav ilgi jāgaida līdz viņu vēlāk atrod acīmredzami nogalinātu elektrotīkla sadales stacijā. Papildus tam pie bankomāta mirušo vīrieša līķi kāds veikamīgi izzog no morga, tā vietā atstājot pierādījumus, lai pat pēdējais muļķis varētu sasaistīt kopā viņu, taksometra šoferi un pēdējo upuri. Kaut arī tas netiek uzsvērts, bet nav grūti iedomāties pamatoti kritiskus sižetus un rakstus medijos, kad tik īsā laikā likumsargi pieļauj slepkavas aizmukšanu un mirstīgo atlieku nolaupīšanu.

Kā jau tas piederas kriminālromānā, tad visas tajā esošās nāves ir vairāk vai mazāk viena ar otru saistītas, citu domu nemaz nevajadzētu būt. To izmeklēšana vecmodīgo Kurtu, kurš nedaudz tomēr cenšas iet laikam līdzi, ieved modernajā kiberpasaulē, kurā pat atrodoties citkārt neievērojamā Istades pilsēta, vari būt pasaules centrā un operēt teiksim ar akciju tirgiem visā pasaulē. Grāmāta publicēta 1998.gadā un ir šis tas, kas liek pasmaidīt – ir vai nu novecojis, vai arī autora superlatīvās prognozes nav sevi attaisnojušas ir bijuša krietni pārspīlētas. Mazākais būtu, ka dominē nevis interneta, bet gan kibertelpas apzīmējums, ar kuru arī saistās astotās sērijas grāmatas Kurta Valandera personīgās dzīves aspekts, kurā viņš ar iepazīšanās sludinājuma starpniecību cer tomēr atrast kādu kompanjonu, bet diemžēl ne bez sarežģījumiem.

Reizēm piezagās vēlme pēc labākiem dialogiem un gludāk, mazāk saraustīti un ne tik neveikli aprakstītām spriedzes ainām, bet tāpēc nevarētu teikt, ka Firewall kopumā būtu bijis sliktāks par iepriekšējiem darbiem Kurta Valandera sērijā.

Henning Mankell – Faceless Killers (Kurt Wallander #1)

935308

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: The New Press

Manas pārdomas

Aukstā 1990.gada astotā janvāra rītā detektīvs Kurts Valanders tiek uzmodināts ar zvanu par izsaukumu uz nežēlīgu dubultslepkavību klusā lauku vidē, kur par upuriem kļuvis vecs lauksaimnieku pāris šķietami bez jebkādiem acīmredzamiem ienaidniekiem. Nepalīdz pat fakts, ka turpat kaimiņos ir visai līdzvērtīgi kaimiņi, arī lauksaimnieki un vecs laulāts pāris, kuri pēc tik bezjēdzīgi brutālas slepkavības loģiski iedomājās, ka tikpat labi viņi varētu būt kaimiņu vietā.

Detektīva Valandera tips ir savam žanram visai klasisks – ar neizdevušos laulību un sačakarētām attiecībām ar bērniem un/vai vecākiem darba noslogotības dēļ, ar skarbu raksturu un citām personīgās dzīves problēmām, kurš par spīti tam visam un vēl cīņai ar alkoholu spēj līdz grāmatas beigām atklāt viņa uzmanības centrā nokļuvušu noziegumu, lai cik viltīgi nebūtu ļaundari, kad pamatoti būtu tā vietā jābrīnās par to, kā gan viņš vispār spēj saglabāt savu darbu, kur nu vēl būt izcils tajā.

Viens no pavedieniem, turklāt upura pēdējā elpas vilcienā izteikts vārds, romānā paceļ tematu par Zviedrijas bēgļu uzņemšanas politiku, kas (nemaz nezināju) acīmredzot bijis aktuāls arī pirms nesenākajiem bēgļu krīzes notikumiem. Šis tas top zināms presei, kas iedvesmo dažu labu ekstrēmāk noskaņotu sabiedrības locekli rīkoties radikālāk. Šajā jautājumā Kurts Valanders par nelaimi nenopelna plus punktus, jo kaut arī Kurts saglabā nostāju, ka jārīkojas likuma piedāvātajās robežās, viņš vienlaikus saskata pretējās puses argumentu cēloņus un spēj tiem daļēji piekrist, saprotot to, kas varētu pamudināt tā rīkoties.

Diemžēl kriminālromānā Slepkavas bez sejas bez Kurta Valandera, kurš pats par sevi nav nekas dižs, nav gandrīz neviena cita atmiņā paliekoša tēla ar kaut cik ticamu personību. Ir kaudze citu izmeklētāju, kas jācer ir ar domu, ka noziegumu neatklāj tikai viens vienīgs izmeklētājs ar šādu tādu palīdzību no malas, bet nelaime tajā, ka gan viņi, gan potenciālie viltus aizdomās turamie knapi ir kas vairāk par ‘’kartona tēliem’’. Varbūt pie vainas ir grāmatas nelielais apjoms, autora stils ar nepārtrauktiem ‘’he said’’, ‘’she said’’ u.c. un/vai tulkojums, bet grāmata tā arī līdz tās beigām nespēja iepatikties. Turklāt atrisinājums vairāk līdzinās maģiskai truša izvilkšanai no burvja cepures, kad ir nepieciešams kaut kā pabeigt grāmatu ar atrisinātu noziegumu.

Pēc sērijas pirmās grāmatas iespaidiem, kas 2013.gadā tikusi izdota arī latviski, par labāku atzītu seriālu, kas uzņemts pēc šīs sērijas motīviem.