Jason Shreier – Blood, Sweat and Pixels: The Triumphant, Turbulent Stories Behind How Video Games Are Made (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperAudio

Manas pārdomas

Blood, Sweat and Pixels dod labu ievada ieskatu datorspēļu veidošanas pasaulē, kuras aizkulises un to kā tā saucamā desa jeb dator-spēle patiesībā tiek taisīta zina vien tas, kurš reāli darbojas šajā industrijā, kā jau jebkurā darba sfērā, un kuras darba augļus, kad tie nu jau (minēšu) lielākoties iznāk elektroniski, spēj vairāk vai mazāk pamatoti nokritizēt jebkurš. Kad reizēm pat pēc visu nogurdinošā darba, kas ielikts, gala rezultāts ne tuvu nav apmierinošs.

Grāmatā autors Jason Schreier apskata 10 dažādas spēles katrai no tām veltot savu nodaļu. Stāsts par to radīšanas procesu kā lielās korporācijās, tā mazos uzņēmumos vai pat viena indivīda veiksmes stāstā ir pasniegts gana interesanti, lai tas būtu interesanti arī tādām, kurš vai nu drusku šo to paspēlē pa retam, vai vispār nemaz. Toties, ja par to jau ir priekšzināšanas un gribas lasīt, ko padziļinātāku, tad šī grāmata tam nebūs domāta, ko loģiski domājot nevajadzētu no tās sagaidīt, sadalot aptuveni 300lpp uz desmit.

Lielākoties grāmatā iekļauti pozitīvi un veiksmīgi gadījumi un tikai viens ir tāds, kurā spēle nenonāk līdz pircējam un mirst vēl uz operācijas galda. Un arī tad ne pašu vainas dēļ, bet lielo priekšnieku un īpašnieku dēļ, kad vieni pārpērk otrus. Vien visos stāstos bez izņēmuma ir piemēri ar neveselīgu darba struktūru un ilgām, bieži vien neapmaksātām virsstundām, kad no darbiniekiem tas pat tiek sagaidīts kā pašsaprotama lieta, kad tiek izjusts spiediens no darba kolēģiem, ka nekas cits neatliek, ja vēlies saglabāt savu darbu.

Zemāk ielieku grāmatā apskatītās spēles, bet, kā jau minēju, stāsta maniere ir gana saistoša, lai kāda konkrēta spēles pieminēšana nebūtu vienīgais iemesls grāmatas lasīšanai.

Pillars of Eternity

Uncharted 4

Stardew Valley

Diablo III

Halo Wars

Dragon Age: Inquisition

Shovel Knight

Destiny

The Witcher 3

Star Wars 1313

Neal Stephenson, Nicole Galland – The Rise and Fall of D.O.D.O. (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperAudio

Manas pārdomas

Vispārējas tehnoloģiju un, kā nagla maģijas zārkā, fotogrāfijas attīstības rezultātā 1851.gada Londonas Lielā (tehnoloģiju) izstāde kļūst par to brīdi, kad jau desmitiem gadu aizvien vājāk paliekošā maģija izzūd pavisam. Tomēr 19.gadsimta vidus neapzīmē maģijas pilnīgu izmiršanu, jo grāmatas tagadnē ASV valdībai ir interese atkal to atjaunot un, protams, izmantot militāriem mērķiem. Jau vēl pirms pašiem ir izdevies palaist projektu tam pienācīgi raitā darbībā, pastāv aizdomas, ka citām lielvarām ir aizsākti līdzīgi projekti.

Sākotnēji D.O.D.O. ar neko dižu izcelties nespēj, papildus tam ‘’aģentūra’’ ir bērna autiņos ar tikai dažiem darbiniekiem. Par aģentūras vadītājs ir iecelta persona Tristan Lyons  (no armijas puses), kurš nejaušības ceļā nolīgst plaša spektra valodu eksperti/tulkotāju Melisanda ‘’Mel’’ Stokes, lai viņa ķertos klāt lielam apjomam senu tekstu dažnedažādās valodās, kas uz to brīdi ir viņa vienīgais pierādījums, ka maģija reiz ir eksistējusi. Varbūtība, ka personas no dažādiem pasaules reģioniem varētu būt tik līdzīgi domājuši un visi sarakstījuši vienlīdz līdzīgus fantāzijas darbus, ar katru tekstu kļūst mazāka un mazāka, un pienāk mirklis, kad vislielākais jautājums ir izdomāt, kā gan atjaunot maģijas darbību un izņemt no vienādojuma problēmu, kas to bloķē.

No absurdu patentu pagrabu dziļumiem tiek izrakts izgudrojums, kurš izceļas starp visiem pārējiem vien pēc Tristana un Melas prātošanas un domu apmaiņas ap un par Šrēdingerga kaķa domu eksperimentu. Nemaz pašam nezinot patenta autors Frank Oda, kurš līdz šim bija kļuvis par apsmieklu akadēmiskajās aprindās, bija uzdūries tehnoloģijai, kas spēj radīt telpu (iekārtas ietvaros), kas tās ietekmes sfērā spēj neitralizēt tehnoloģiju ietekmi uz maģiju.

Īsi vēl jāpiemin atlikušie oriģinālie D.O.D.O komandas biedri, vēl pirms visā iejaucas birokrāti un armijnieki no augšas. Frenka sieva Rebecca Oda, kaut arī sākotnēji viņa no savas puses nepiedāvā zināšanu vai kādu citu iemaņu specializāciju, tad tomēr gadu gaitā kopdzīvē ar vīru (tuvāk seniora gadiem abi) Rebeka ir kļuvusi par pirmo un galveno Frenka uzticības personu, bez kuras atbalsta grūtie gadi, kad nācās pamest darbu akadēmijā, nebūtu izturēti. Un visbeidzot, bet ne pavisam pēdējā kā vismazāk nozīmīgā, ir jāpiemin ragana Erszebet no 19.gadsimta. Nedaudz jāpieslēdz griba ticēt, jāpārvār pāris prāta mežģi un drusku arīdzan jāpieņem izdomātā stāsta spēles noteikumi, plus ceļošana laikā, jo Erszabetes pirmā tikšanās ar Melu no Melas skatpunkta vēl nemaz nav notikusi, bet tikai tāpēc, ka ir, Erszabete izmantoja savu pēdējo burvestību 1851.gadā, lai paildzinātu savu mūžu un pieredzētu nākotni, kurā maģija atdzimst. Raganas kā tādas pēc rakstura ir kaut kas un nemaz tik viegli paciešamas, bet (un ar pamatotu iemeslu) Erszabete ir īpašs stāsts.

D.O.D.O. jeb Department of Diachronic Operations mūža sākums nenoliedzami ir naivs, pilns ar domām par labiem darbiem, līdz brīdim, kad jau viegli pieminētās personas no augšas sāk iejaukties ar savām idejām un ieteikumiem, nepārzinot līdz galam pat kripatu no nepieciešamā un to kādu risku viņu ‘’ģeniālās’’ idejas var izraisīt. Erszabetei kā galvenajai maģijas ekspertei un pārzinātājai 21.gadsimtā nepārtraukti, pilnībā tos neatklājot, jāatgādinā par to, ko nu nekādīgi ar maģiju nedrīkst darīt, lai izvairītos no bēdīgām sekām, un pat tad ne vienmēr ar to pietiek.

Aģentu ceļošana laikā stāstā iesaistā interesantus tēlus, kuru iespaids uz sižetu, ir vērā ņemams un citiem varoņiem nebūt ne sākotnēji paredzēts un tādējādi labvēlīgs. Gan starp galvenajiem tēliem Melisandu un Tristanu, gan starp viņiem, D.O.D.O komandu un pārējiem iesaistītajiem tēliem attiecību dinamika ir papildus faktors, kas grāmatu padara interesantu bez pašas lielās idejas. Pasaules un maģijas uzbūve, neiesaistot citus fantāzijā ierastas radības, plus ievijot sižetā multi-pasauļu/dimensiju teoriju, padara Rise and Fall of D.O.D.O. par ļoti saistošu darbu no abu autoru puses.

Turklāt, kaut arī pagaidām ir lasītas/klausītas vien dažas grāmatas no Stīvensona daiļrades, D.O.D.O. ir retā, kura pilnā mērā no sākuma līdz beigām ir patikusi, kura nopelnā noteikti atzinums jādod arī audio grāmtas ierunātāju komandai.

John U. Bacon – The Great Halifax Explosion: A World War I Story of Treachery, Tragedy, and Extraordinary Heroism

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Audio

Manas pārdomas

Lielākā eksplozija cilvēces vēsture pēc nomestajām atombumbām uz Japānas notika klusā 1917.gada 6.decembrī. kas Kanādas (tad vēl tiešas Lielbritānijas pakļautībā) ostas pilsētu Halifaksu līdz nepazīšanai. Postaža ir vienlīdz prātam neaptverama cilvēku upuru ziņā – aptuveni 1,6 tūkstoši mirušo jau no sprādziena vien, astoņi līdz deviņi tūkstoši dažāda smaguma pakāpes ievainoto, no kuriem daudz ir ar stikla lauskām, un vēl vairāk bez pajumtes palikušo, kuru mājas iznīcina sprādziena radītais triecienvilnis vai pēc tam no krāsnīm izcēlušies neskaitāmie ugunsgrēki.

The Great Halifax Explosion varētu iedalīt trijās daļās. Pirmajā tiek ieskicēta globālā situācija saistībā ar ieilgušo (Pirmo) pasaules karu un Halifaksas loma tajā, kā arī pāris halifaksiešu puišu vēstules, kurās dažs labs cer uz pietiekamas nopietnības ievainojumu, lai tiktu prom no drausmīgajām tranšejām; pat darbs aiz papīru kaudzēm pie rakstāmgalda vairs nešķiet nekas traks.

Otrajā galvenā uzmanība atvēlēta personām, kuras tieši vai netieši ir bijušas atbildīgas gan par munīcijas un sprāgstvielu pārpildītā kuģa SS Mont-Blanc sadursmi ar SS Imo, un dažādajiem apstākļiem, kas pie tā noveda. Gan par cilvēkiem, kuri bija informēti par SS Mont-Blanc bīstamo kravu, bet nepapūlējās pabrīdināt citus, ņemot vērā, ka kara apstākļu dēļ kuģi ‘’nereklamē’’, ka uz tiem ir sprāgstvielas, lai nekļūtu par mērķi Vācijas zemūdenēm, gan par notikumu gaitu 6.decembra rītā līdz lielajam sprādzienam.

Trešo tad atvēlētu plašajiem palīdzības pasākumiem. Ja pirms tam starpvalstu attiecības ar ASV par draudzīgām nenosauksi, ko izsauc ASV neitrālā pozīcija militārajā konfliktā un draudi par Kanādas teritorijas aneksiju, tad ASV palīdzība un galvenokārt no Bostonas (+/- līdzīgā attālumā pa dzelzceļu kā Montreāla) to pilnībā izmaina, ko dīvaini būtu saukt par katastrofas ‘’pozitīvo efektu’’. Prieks, ka garām bez atzinības netiek palaisti arī vietēji Halifaksas (izdzīvojušie) iedzīvotāji un varoņi, kuri pacēlās pāri postažas radītajām grūtībām un sērām, lai palīdzētu līdzcilvēkiem un svešiniekiem.

Fascinējošs stāsts, kas tomēr ir bijis pārāk mazs, lai būtu spējis iekļūt manās vēstures stundās. Šeit īss video par pašu kuģu sadursmi un tā sekām, tālāk gandrīz 3x garāks un līdz ar to detalizētāks video un visbeidzot 1997.gada dokumentālā filma.

Kurt Vonnegut – Slaughterhouse-Five (audiobook)

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

Kurt Vonnegut’s absurdist classic Slaughterhouse-Five introduces us to Billy Pilgrim, a man who becomes unstuck in time after he is abducted by aliens from the planet Tralfamadore. In a plot-scrambling display of virtuosity, we follow Pilgrim simultaneously through all phases of his life, concentrating on his (and Vonnegut’s) shattering experience as an American prisoner of war who witnesses the firebombing of Dresden.

Don’t let the ease of reading fool you – Vonnegut’s isn’t a conventional, or simple, novel. He writes, “There are almost no characters in this story, and almost no dramatic confrontations, because most of the people in it are so sick, and so much the listless playthings of enormous forces. One of the main effects of war, after all, is that people are discouraged from being characters.”

Slaughterhouse-Five is not only Vonnegut’s most powerful book, it is also as important as any written since 1945. Like Catch- 22, it fashions the author’s experiences in the Second World War into an eloquent and deeply funny plea against butchery in the service of authority. Slaughterhouse-Five boasts the same imagination, humanity, and gleeful appreciation of the absurd found in Vonnegut’s other works, but the book’s basis in rock-hard, tragic fact gives it a unique poignancy – and humor.

Izdevniecība/Publisher: Harper Audio

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Lejuplādēju no www. Izvēlējos no Top 100 Sci-Fi Books grāmatu listes.

Vērtējums/Rating: 3.75/5

Mana recenzija/My review

Galvenais varonis Billijs Pilgrims piedzīvojis kara šausmas, redzējis kā mirst viņa biedri, bet īsti par to nebēdā. Kāpēc? Jo pateicoties citplanētiešiem no Tralfamadore planētas, kur būtnes spēj redzēt ne vien telpā, bet arī laikā, tādējādi varētu teikt, ka katrs eksistē mūžīgi, bet tas nenozīmē nemirstību. Stāstā Tralfamadoras būtnes pavīd pavisam maz; ir pāris ainu, bet gribētos uzzināt par viņiem vairāk un plašāk. Billijs varētu ‘’pateikties’’ viņiem par atbrīvošanu no laika ķetnas, kamēr mēs pārējie kustamies tikai telpā.

Pats Billijis nespēj kontrolēt, kad un kur viņš laika ‘’lēcienos’’ nokļūst (būtu vēl jāpadomā, vai tikt tas galu galā nav drīzāk lāsts; vismaz tas notiek savas dzīves ietvaros), arī stāsta sižets nav laika līnijas ziņā vienmērīgs; ar lēcieniem šurpu turpu.

Lai gan aprakstā apgalvots, ka tēlu gandrīz vai nav (vien daži) un konfrontāciju arī pamaz, tad negribētos tam piekrist. Kaut vai grāmatas sākums, kas uzreiz nogādā lasītāju brīdī, kad Drēzdene tiek bombardēta. Bez Billija pieminēšanas vērts ir arī Roland Weary tēls, viņu karš ietekmē daudz smagāk.

Cik saprotu, dzirdēto var uzskatīt daļēji par autora reāli piedzīvoto Otrajā pasaules karā. Neiztrūkst arī filozofiska rakstura pārdomas. Patika neraksturīgā pieeja stāsta formai; šur tur pavīd arī optometristi :D. Sci-fi aspekts laikam piedēvējams (vien) citplanētiešu un Billija jauno ~spēju dēļ, citādi tiešām vairāk atskats uz kara atmiņām.

                                                                                                                                           

Our main character Billy Pilgrim has seen how horrible the war can be and how his colleagues have died but that doesn’t trouble that much. Why? Because thanks to aliens from planet Tralfamadore he now knows that death isn’t the end, everyone exists forever but that doesn’t mean that they or others are immortal. Creatures from that planet can also see back and forward in time, not just only in space. In the story those creatures are shown very little; I would have liked to know a bit more about them. Billy could ‘’thank’’ them about making him unstuck in time while we forced to moved around just in three dimensions.

Billy himself can’t control where and when he will show up when the time jump occurs (you would have to think hard – if in the end that’s not a curse, at least that happens within his own life), because of that also the story jumps back and forth.

Although in the synopsis it’s mentioned that there are almost no characters or dramatic confrontations, I wouldn’t like to agree to that. As for example the beginning of the book is when the reader is already at the bombing of Dresden. Besides Billy’s character I would like to mention Roland Weary, it seemed that the war affected him harsher.

If I understood correctly this can be partially considered as Vonnegut’s memories of what he experienced in the World War II. Inevitably there are some philosophical thoughts. I liked the unusual and quirky approach to the story; here and there you might see some optometrists :D. I guess the only reason this could be considered as a sci-fi is because of aliens and what they did to Billy (his new capabilities), otherwise more likely a retrospect of war memories.

Ray Bradbury – Fahrenheit 451 (audiobook)

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

The terrifyingly prophetic novel of a post-literate future.

Guy Montag is a fireman. His job is to burn books, which are forbidden, being the source of all discord and unhappiness. Even so, Montag is unhappy; there is discord in his marriage. Are books hidden in his house? The Mechanical Hound of the Fire Department, armed with a lethal hypodermic, escorted by helicopters, is ready to track down those dissidents who defy society to preserve and read books.

The classic dystopian novel of a post-literate future, Fahrenheit 451 stands alongside Orwell’s 1984 and Huxley’s Brave New World as a prophetic account of Western civilization’s enslavement by the media, drugs and conformity.

Bradbury’s powerful and poetic prose combines with uncanny insight into the potential of technology to create a novel which, decades on from first publication, still has the power to dazzle and shock.

Izdevniecība/Publisher: Harper Audio

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Lejuplādēju no torenta. Izvēlējos no Top 100 Sci-Fi Books grāmatu listes.

Vērtējums/Rating: 3.25/5

Mana recenzija/My review

Gajs Montāgs dzīvo pasaulē, kur grāmatas ir aizliegtas un dedzinātas. Pēc profesijas uguns radītājs un nevis dzēsējs, jo visas mājas ir pilnībā ugunsdrošas un bija vajadzība atrast visiem dzēsējiem jaunu nodarbošanos. Tomēr autors intervijā bilst, ka aizliegta ir grāmatu lasīšana, nevis to atrašanās tavā īpašumā.

Pamatojums, kāpēc vara šādi rīkojusies visai absurds, min arī to, ka jau kādai grupai kaut kas nepatīk, tad tas uzreiz kļūst par iemeslu mešanai ugunī, šķiet, tik lai saglabāt mieru vai kā. Par spīti tam, ka grāmatas tiek vainotas kā visu nelaimju cēlonis, Gajs nav īpaši priecīgs. Tā, sākoties ar iekšējām pārdomām, Gajs izmainās, un rīkojas pat tik radikāli, ka slēpj pie sevis dažādus literārus darbus.

Savā atklāsmē Gajs tomēr ir savtīgs, iespējams vienkārši nespēja iejaukties, izraisot dažu labu līdzcilvēka pāragru nāvi, nemaz nepieminot viņa darbu pirms tam.

Šī pasaule nav bez savas pretošanās kustības, vienīgais makten pasīva, un gaida, kad pati sabiedrība attapsies, lai tā iegūtu skaitlisko pārsvaru. Un metode, kādu viņi izvēlējušies, arī visai neparasta – katrs ir iegaumējis ja ne kādu grāmatu pilnībā, tad vismaz nodaļu, un tad, kad būs pārmaiņu laiks, varēs atkal visu apkopot.

Grūti iedomāties, kā gan tik tālu sabiedrība būtu spējusi nonākt, ja es satraucos pat par mazāko bukti un ielocītu lapu :D, un atkal jāpiemin intervija, kur autors min piemēru par grāmatu dedzināšanu Berlīnē Hitlera laikā (piem., ‘’Grāmatu zagle’’). Šis stāsts liek novērtēt, cik gan vērtīgas tās grāmatas un stāsti tajās ira.

Ja vēl ir kas, ko vērts pieminēt, tad tas, ka autors aprakstos ievij maņas, piem., oža. Jau tāda vienkārša padarīšana kā fiziskas grāmatas smarža.

                                                                                                                                                

In the world where all books are banned and if found burned Guy Montag is fireman. In this world all houses are completely fire proof so their job is to burn books and not to put out fires. Although the author in the interview mentions that it’s illegal to read books and not to own them.

Reasoning why such a thing is done is absurd like if some group doesn’t like such and such book then it has to be destroyed, I guess to please them. Despite that it’s told that books are the reason for every bad thing and unhappiness Guy can’t say about himself that he would be happy. So the changes starts with inner contemplation and continues with hiding books.

I would say that Guy in his revelation is a bit selfish, maybe just incapable, as some of his acquaintances get themselves killed, not even mentioning his work before that.

This world isn’t without its resistance, only this one is a passive one. They are waiting when the society will realize in what kind of world they live in, and when the change comes they would outnumber others. While that hasn’t happened each of them has memorized if not a whole book than at least a chapter, so later it would be possible to recreate the lost books.

It’s hard to imagine what would motivate a society to burn books considering that I get upset about the smallest dent or bent page. Once again I have to mention the interview where Ray gives an example of Berlin in Hitler’s time; my example could be The Book Thief. This story makes you appreciate how important books and the stories in them really are

The last thing worth mentioning would be that the author uses senses like smell in descriptions. Like a good smell of a book.