Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead (Klausāmgrāmata)

136636

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Pirms sešpadsmit gadiem uzrakstīta, bet tikai nesen nosūtīta vēstule no arheoloģes Noras Kellijas pazudušā tēva ievieš izmaiņas ne tikai viņa meitas un dēla Skipija dzīvēs, bet arī drusku plašākā arheoloģijas aprindu lokā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, Noras tēvs vēstulē raksta, ka ir atradis ceļu uz leģendām apvīto indiāņu pilsētu Quivara. Varētu domāt, kas gan tur tāds, Noras  vadībā tiktu aizvadīta veiksmīga, moderni ekipēta un ātra Santa Fe institūta sponsorēta ekspedīcija un lieta darīta (grāmata cauri), bet tas jau vairs nebūtu interesanti un par potenciālu zudušās pilsētas dārgumu nokļūšanu pasaules muzejos uzzina kāda trešā puse, kura nebūt nav par to sajūsmā.

Grāmatas tēlu komanda un to raksturi ir raibu raibie. Izvēlēti tieši tādi, lai viegli rastos dramatiski konflikti, domstarpības un šķelšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem atšķirīgo uzskatu dēļ par pareizāko veidu, kā veicami izpētes darbi un ko darīt ar artefaktiem – atstāt tos neskartus Quivara pilsētā vai ņemt līdzi. Ne visi augstāk vērtē kultūrvēsturiskās vērtības, un līdzīgi, kā tas bija ar Riptide, dažs labs tēls saslimst ar zelta drudzi un vairs ne dzird, ne redz vai pat ir tuvumā racionālai domāšanai. Mīnuss dodams gan par šo pārāk lielo līdzību ar pirms gada izdotu grāmatu, gan attiecībā uz abu grāmatu ierunātāju Scott Brick, kurš noteikti nedeva iemeslus, lai grāmatu patiktu vairāk. Pieļauju, ka tieši viņa stils kopumā ir liela daļa pie vainas, kāpēc neesmu vairāk apmierināts ar dzirdēto, bet kopumā bija labāka par Riptide.

Grūti pateikt cik lielā mērā tā skaitītos uzslava, bet abiem autoriem arī šoreiz ir padevušies izcili neciešami tēli, kuru rīcību nevar attaisnot itin nekas, kur nu vēl godkārība un vēlme pēc slavas. Reizēm sanāk bīstami tuvu tam pietuvoties, bet bieži negadās, kad stāstā iederētos kāda tēla nāve, plus viņš/viņa to būtu pamatīgi pelnījuši. Sižetu interesantu padara pārdabiskais indiāņu melnās maģijas aspekts (pieminētā trešā puse). Lasītajam atliek tikai izvēlēties vai nosliekties par labu izskaidrojumam, ka tas viss tiek panākts ar dažādām zālītēm un apreibinošām, halucināju izraisošām vielām, vai patiešām Thunderhead aprakstītajā pasaulē pastāv maģija un pārdabiskais. Bet viņi ir tikai acīmredzamie grāmatas ļaundari, kuriem līdzi tur, ja ne pat pārspēj, ‘’civilizētie’’ amerikāņi.

Šogad vairs noteikti ne, bet neizslēdzu iespēju novērtēt vēl kādu citu abu autoru vēlāk sarakstītu kopdarbu.

Advertisements

Douglas Preston, Lincoln Child – Riptide (Klausāmgrāmata)

6627690

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Balstīta uz patiesi eksistējošu vietu Oak Island un pirātu bagātību mistēriju ap to, Riptide izmanto faktu, ka tā nav dokumentālā žanra grāmata un piedāvā atrisināt salas tik ilgi glabātos noslēpumus un uzlauzt visus šķēršļus, kuri pirms tam ir stājušies ceļā citiem bagātību kārotājiem.

Grāmatas galvenais varonis uz salas nav bijis vairāk nekā 25 piecus gadus, tieši tik ilgs laiks ir pagājis kopš kopā ar māti Malin Hatch, tagad jau pieredzes bagāts ārsts, pārcēlās uz Bostonu, kad vairs nebija izturama nepārtrauktā līdzjūtība un sarunas aiz muguras par traģēdiju uz Ragged island, kas sākotnēji prasīja vien Meilina brāļa, bet vēlāk aiz sērām arī tēva dzīvību. Līdz šim Meilins ir noraidījis katru izteikto piedāvājumu, kas it kā balstījies gan uz būtisku pavedienu, gan jaunāko tehnoloģiju piedāvātājām iespējām, kas ļautu iegūt galvu reibinošās bagātības – aptuveni divi miljardi dolāru.

Riptide piedāvā ne tikai interesantu mistēriju, ap kuru virpināt visu notiekošo, bet arī labu, bet ne izcilu, tēlu ansambli. Kapteinis Gerard Neidelman ir jaunā piedāvājuma seja un pārstāvis. Diemžēl autori izvēlējās viņu padarīt arvien paranoiskāk noskaņotu, jo tuvāk bija pirātu dārgumu izrakšana, un vēl papildus mīnusi, ka radās sajūta, ka Nīdelmans kļūst par slikto ķeksīša pēc, lai būtu dramatiski notikumi un ļaundaris, pret kuru apvienoties. Plus diži nepatika ar savu galvu domāt nespējīgais Nīdelmana pakalpiņš. Vēl par piemēru var minēt +/- vietējo priesteri Woody Clay – pasaules lielāko morāles un taisnības cīnītāju. Lasītājs tiek informēts, ka Klejs pirms kļūšanas par priesteri ir atteicies no miljoniem liela mantojuma, un tā vien šķiet uzskata, ka arī citiem būtu jāliedz tiekties pēc materiāla komforta (vienas galējības paraugs). Jau no sākta gala priesteris ir kategoriski pret izrakumiem, un tikai tīrās sagadīšanās pēc viņam izrādās taisnība.

Ar visiem plusiem un mīnusiem Riptide noteikti nekandidē uz mana Oktobra mēneša grāmatas nomināciju, ir ok/nebija slikta, bet drīzāk ieinteresēja pameklēt kādu non-fiction grāmatu par Oak island tematiku, kā šo. Esmu jau uzsācis vēl citu abu autoru kopdarbu, Thunderhead, tad jau redzēs vai duets priekš manas gaumes, vienkāršojot izsauc ‘’meh’’ reakciju.

N.K. Jemisin – The Fifth Season (The Broken Earth #1) (Audio book)

19161852

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

The Fifth Season apraksta pasauli, kurā, lai cilvēcei būtu kaut mazākā iespēja izdzīvot apstākļos, kuri var ilgt mēnešiem, reizēm pat gadiem ilgi un citkārt būtu par iemeslu cilvēces bojāejai, ir izveidojusies organizācija Fulcrum. Tā apmācības un lielāka labuma vārdā savāc vienuviet (un vēlāk nosūta, kur nepieciešams) bērnus, kuri ir apveltīti ar spējām savaldīt lielu enerģijas apjomu un novērst zemestrīces vai cunami vai tieši pretēji tās izraisīt.

Protams, tas ir iespējams pie nosacījuma, ka attiecīgo ciematu/komūnu iedzīvotāji nav šos bērnus, saukti par orogenes, pirms tam nogalinājuši, jo, par spīti viņu sniegtajam labumam un drošībai, sabiedrībā valda izteiktas bailes un naids pret šādiem indivīdiem. Kaut arī viņu darbs ir nenovērtējami svarīgs, orogenes eksistences labums tiek saskatīts tikai tajā, un par cilvēkiem neviens viņus īsti neuzskata un diži nepārdzīvo (uzskata pat par loģiski kaut kad nenovēršamu notikumu), ja kāds no viņiem tiek nogalināts. Cilvēku uzmanība ir tā pievērsta uz Zemes notiekošajam, ka, piemēram, astronomija un visādas runās par tāltālām zvaigznēm un planētām tiek uzskatīta par pseidozinātni.

Pats stāsts sastāv no trīs dažādu sieviešu orogenes skatpunktiem, katra no viņām ir savā dzīves posmā. Damaya pavisam nejauši skolā lielu emociju brīdī atklāj, ka viņai ir pieminētās spējas (netiek obligāti ģenētiski mantotas), un visai drīz pēc viņas ierodas Fulcrum pārstāvji, lai pilnā nopietnībā pie striktiem noteikumiem un uzvedības prasībām viņu varētu ievirzīt sabiedrībai noderīgā gultnē. Damajai nosacīti ir ‘’paveicies’’, ka viņas vecāki paši vai citiem nav ļāvuši meiteni labākajā gadījumā tikai sakropļot. Syenite jau ir tikusi līdz Fulcrum attīstības pakāpju ceturtajam līmeni. Ja lielākoties maģijas spējas ir stipri nevēlamas, tad esot desmitajā līmeni, praktiski vari darīt ko vēlies, tevi var apdraudēt tikai citi attiecīgā līmeņa kolēģi, bet Fulcrum iedzītā filozofija un idejas gandrīz vienmēr ņem virsroku. Viņa kopā ar vienu no šādiem desmitā līmeņa orogenes tiek sapārota (domāts ne tikai kā pārinieki) un tiek nosūtīti uzdevumā, lai izmeklētu pieaugošās dīvainības ar Zemi, ar tektoniskajām aktivitātēm. Un visbeidzot Essun – jau pieaugusi sieviete, kuras stāsta sākumā ir sākusies Piektā Sezona (varbūt pati briesmīgākā visā to vēsturē), bet viņai tas diži nerūp, jo viņas meita ir nogalināta tieši tā iemesla dēļ, ka viņai piemita maģijas spējas.

Liels mīnuss grāmatai, varbūt tikai audio versijai, ka tikai vēlāk, noskatoties vairāku cilvēku viedokļus, tapa skaidrs, ka Damajas un Syenite sižetu līnijas noris pagātnē attiecībā pret Essun, kas piedod papildus grūtības pakāpi tam, cik viegli ir noorientēties autores radītajā pasaulē un saprast kas, kur, kad un ar ko notiek. Tad jau redzēs, cik drīz pieķeršos triloģijas otrajai grāmatai.