Stieg Larsson – The Girl Who Kicked the Hornet’s Nest (Millennium #3) (Audio book)

6892870

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House Audio

Manas pārdomas

Gandrīz bez laika pārtraukuma turpinot notikumus no Meitenes, kas spēlējās ar uguni Millenium triloģijas trešo grāmatu ideālā gadījumā būtu vērts arī lasītājam ņemt rokā bez diža pārtraukuma starp sērijas pārtraukuma. Turklāt personīgi, ja nebūtu klausījies audio formātā, kas šīm grāmatām (vismaz otrajai un trešajai) ir piemērotāks; drukāti vai elektroniski uzrakstītā stils būtu nokaitinājis vairāk.

Tātad nomaitājot iepriekšējās grāmatas beigas, Salandere par pārsteigumu tēvam Aleksandram Zalačenko un pusbrālim Nīdermanam augšāmceļas no kapa (heh, atbilstoši svētkiem :D) un ar vairākām ložu izraisītiem ievainojumiem (turklāt viena galvā) dara visu, lai atriebtu pret viņu kopš bērnības pastrādātās netaisnības. Par nožēlu pašai kā tēvs, tā pusbrālis (aizmūk) paliek dzīvi, bet par atvieglojumu dažiem draugiem kā Blūkvistam arī pati neaiziet pa pieskari. Nedaudz uzjautrinoši trillerī lasīt par tik izteikti sliktām meitas un tēva attiecībām, diemžēl pilnībā nepiepildījās vienubrīd mans minējums par Salanderes un Zalačenko neveiksmīgiem mēģinājumiem vienam otru nogalināt; tas vairāk paliek nodomu līmenī, jo ātri vien notikumi un personas kā Zviedrijas slepenpolicija (konkrētāk ‘’Zalačenko klubs’’) ārpus slimnīcas sāk aktivizēties un prasīt lielāku uzmanības daļu.

Kamēr Salandere atkopjas no gūtajiem ievainojumiem (faktiski ieslodzīta slimnīcā), grāmatas pamata sižets grozās gan ap gaidāmo Salanderes tiesas prāvu, kaut arī ir zināms, ka žurnālistus un bijušo viņas aizbildni nogalināja Nīdermans, bet ‘’Zalačenko klubs’’ (īpaši riebīgs padevās psihiatrs Teleborian) aiz likuma aizsega ir gatavi izmantot visus līdzekļus, lai paliktu neatklāti un nesodīti par gadu gaitā pastrādātajiem noziegumiem, kad viens pārbēdzis spiegs bija svarīgāks par mazu meiteni, gan ap briestošo tiesas prāvu pret minētajiem ļaundariem, pateicoties Blūmkvistam un Dragan Armansky no vienubrīd Salanderes darba vietas iekš Milton Security. Ne pārāk nepieciešama un pilnībā nodalīti no visa pārējā šķita Bergeres sub-sižets ar viņas aiziešanu no Millenium žurnāla uz nacionālu laikrakstu un pēkšņu stalkera uzrašanos, vēl jo vairāk bezjēdzīgi tas šķiet, kad tiek atklāts šo noziegumu ļaundaris. Tikai iegansts, ar kuru uzpūst lapaspušu skaitu.

Tā pat gribētos piekasīties pie tā, ka Salanderes un arī viņas slepeno hakeru draugu (par kuriem pēc tam pilnībā tiek piemirsts) talants un spējas tiek izmantoti gluži kā tāda kā maģijas nūjiņa, lai izglābtu labos tēlus no strupceļa un būtu veids kā virzīt notikumu gaitu uz priekšu.*

Triloģija, kuras popularitātes rādītāji neatspoguļo tās kvalitāti.

********Apzināto maitekļu zona********

*Kā arī epilogā tiek palaists garām ideāls klifhengeris, kad Nīdermans pārsteidz Salanderi vecajā lauku mājā, bet nē, viss blīkš blākš jāatrisina turpat uz vietas.

Advertisements

W. Bruce Cameron – A Dog’s Purpose (A Dog’s Purpose #1) (Audio book)

7723542.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: St. Martin’s Press

Manas pārdomas

Kaut arī pats vairāk sliecos piekrist apgalvojumam, ka labāk ir izlasīt grāmatu pirms tās ekranizācijas, tad šoreiz ar A Dog’s Purpose ir iznācis pretējais. Tomēr gribētos teikt, ka šāds variants nebūt nesabojāja grāmatas klausāmību un tās sniegto baudījumu.

Pirmoreiz grāmatas galveno varoni sastopam kā nesen piedzimušu ielas bezsaimnieka suņa kucēnu, kura mātes pati svarīgākā mācība, pēc pašas pieredzes un labu gribot, ir par katru cenu izvairītos no cilvēka. Bet suņuka pirmā dzīve nav diez ko gara vai kā citādi izdevusies, un apraujas ne pārlieku ilgi pēc nokļūšanās (kārtīgā) dzīvnieku patversmē.

Ir pirmās saskarsmes un pieredzētā interpretācija, bet šī pirmā dzīve ir tikai kā grāmatas ievads, kad mūsu galvenais varonis un tēls, no kura POV redzam/uztveram apkārtējo pasauli (maz kas paliek nepamanīts, pat ja līdz galam neizprasts), vēl ir tās izpētes pašos pirmsākumos. Suņa dzīves jēgas pamatā ir divas pilna suņa mūža dzīves. Pirmajā kā Beilijs, vienkārša puikas pats pirmais suns – bezierunu un beznosacījuma draudzība kā no viena, tā otra; Beilija nodošanās puisēnam par visiem simts procentiem. Otrajā dzīvē Beilijs pārtop par policijas suni Eliju – mainījusies ir ne tikai atšķirīgā attieksme pret parastu spēlēšanos pretstatā darbam, meklējot pazudušas personas. Turklāt tas viss vēl pirmoreiz būdams kā pretējā dzimuma suns, kaut arī dižu iespaidu uz sižetu tas šķiet neatstāja.

Protams, paralēli norit un atrisinās drāmas Beilija un Elijas saimnieku, viņu radu un draugu starpā; bieži vien ar labu devu humora, tā kā to interpretē suns, nereti sevi nostādot notikumu centrā. Vienlaikus ir jāsaprot, ka šāda atdzimšana (plus tikai ASV un tikai kā suns) un vēl suņa pasaules uztveres personifikācija, piešķirot cilvēkiem raksturīgas emocijas un motivāciju, ir iespējams tikai un vienīgi izdomātā romānā. To vēl vairāk parāda Beilija/Elijas ceturtā dzīve, kas ideāli ļauj noslēgt grāmatas notikumus, kādēļ portālā Goodreads nepiešķīru maksimālo vērtējumu, bet tas nemazina faktu, ka A Dog’s Purpose ir pārsvarā aizkustinoši jauka grāmata, kas noteikti patiks suņu un visticamāk arī kaķu mīļiem, ja vien neapvainosies par dažiem nevainīgiem jokiem. Nenoliegšu, bija mirkļi, kad daļa uzmanības nācās veltīt, lai izvairītos no acīs krītošiem gružiem.

Šeit vēl filmas treileris, arī iesaku noskatīties, un cita lasītāja viedoklis (arī pozitīvs).

John Scalzi – Questions for a Soldier (Old Man’s War #1.5) un The Ghost Brigades (Old Man’s War #2)

346685

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Pavisam īss stāsts, kurā sērijas pirmās grāmatas Old Man’s War galvenais varonis Džons Perijs atbild uz kolonistu/ciematniekus jautājumiem par sevi un viņa uzlaboto ķermeni, par attiecībām starp militāro CDF un kolonizatoriem, ka ne viss ir tik rožaini kā vieniem, tā otriem.

Kā manā gadījumā, kad pirmo grāmatu noklausījos 2015.gada janvāri un atzinu par labāko tajā gadā izlasīto, bet nez kāpēc neturpināju uzreiz ar nākamo, tad Questions for a Soldier noder par lielisku veidu kā iejusties atpakaļ The Old Man’s War pasaulē pirms ķerties klāt apjomā lielākai sērijas grāmatai.

239399

***

Koloniālie Aizsardzības Spēki (CDF) ir uzoduši nodevēju starp savējiem, zinātnieku Charles Boutin, un viņa bezprecedenta plānu, apvienot trīs citplanētiešu rases karam pret cilvēci. Kamēr divas no tām (Rraey un Eneshan) vēl nesenā vēsturē savstarpēji apmainījās ar militāriem uzbrukumiem, tad Obin citplanētiešu iesaistīšanas CDF vadībai ir pilnīgs pārsteigums.

Šādas alianses veiksmīga izveidošanās pavisam droši būtu, ja ne cilvēces beigu sākums, tad pavisam noteikti vairāki soļi atpakaļ Visuma apgūšanā un jaunu koloniju izveidošanā. Kaut ko tādu nedrīkst pieļaut, kādēļ tiek sperti vēl radikālāki soļi kā līdz šim. Ja Spoku brigādes karavīri jau paši par sevi varētu būt strīdīgs temats, kad pieauguša un modificēta indivīda ķermenī tiek ievietots jau mirušu cilvēku mikslis, tad radot Jared Dirac CDF sper soļus vēl neizpētītā teritorijā, jo Džareds ir pirmais mēģinājums pa tiešo pirms tam elektroniski saglabātu apziņu pēc vēlāka laika pārnest uz jaunu ķermeni. Ar šādiem paņēmieniem tad nu CDF cer atklāt visu kritisko informāciju Čārlzs, ko viņš varētu būt atklājies ienaidnieku spēkiem, bet, lai nebūtu garlaicīgi, viss nenorit tik raiti, kā dažiem labiem gribētos, un lielos vilcienos ar to arī aizsākas Old Man’s War sērijas otrā grāmata ar gandrīz pilnībā jaunu tēlu klāstu.

The Ghost Brigades specvienības kareivji kalpo kā uzskates objekts, lai tiktu izcelta tēma par brīvo gribu un izvēli. Bet ar Obin citplanētiešu rasi, kurus no parastiem insektveidīgajiem uz intelektuāli attīstītāku ceļu pacēla pagaidām vien šur tur pieminēti Consu (rase tik ļoti attīstīta, ka citas pat tuvumā nestāv), par saprātu, intelektu un kā tieši mēs to varam definēt. Kaut arī Obin ir valoda, ar kuru savstarpēji sazināties, un attīstīta ceļošana Visumā, bet Obin nebūt nejūtas pateicīgi Consu pār tādu dāvanu (drīzāk lāsts), jo tā vien šķiet, ka viņi rīkojušies nevis aiz labas sirds, bet vienkārši aiz ziņkārības – kas nu būs, jo Obin ir radīti bez jeb kādas kultūras, bez spējis apzināties sevi kā indivīdu, vai jeb kādām citām radošām izpausmēm. Un kā trešā lielā ideja, ir par to, vai mēs kā cilvēki salīdzinoši ar citiem citplanētiešiem neesam tie ‘’ļaunie’’, par cik Old Man’s War Visumā cilvēks ir vienīga rase, kura karo vai ir naidīgās attiecībās ar lielāko daļu parējām inteliģentajām rasēm.

Tikpat kontraversiāls temats, ja vien tas kļūtu plašākai sabiedrībai zināms, būtu par to, cik liela kontrole par informāciju ir CDF un cik patiesībā maz tiek citiem atklāts, lai tādejādi varētu vieglāk manipulēt ar plašām cilvēku masām gan uz dzimtās Zemes planētas, no kurienes iegūst jaunus kareivjus un kolonizatorus (arī jautājums, kas izraisa strīdus starp autora radītajiem tēliem), gan jau esošiem CDF kareivjiem. Kad par to uzzina lasītājs*, nav jābrīnās kādēļ tas Čārlzu pārliecina tā rīkoties.

The Ghost Brigades ir lieliska zinātniskās fantastikas kosmosa opera ar labām lielajām idejām, kuras tikai palielina lasītprieku un grāmatas lasāmību, nenogurdinot vai nesamulsinot pašu lasītāju.

********Apzināto maitekļu zona********

*Top plāni par visaptverošas citplanētiešu savienības izveidošanu, lai vairs nebūtu jākaro savā starpā par resursiem un planētām, bet CDF nav nekādīgi centusies tai pievienoties, pat ir ignorējusi uzaicinājumus no tās.

Stieg Larsson – The Girl Who Played with Fire (Millennium #2)

6087991

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Quercus

Manas pārdomas

Ir pagājis aptuveni gads gan kopš Millenium sērijas pirmās grāmatas notikumiem, gan personīgi kopš laika, kad pats to izlasīju. Gads, kura laikā, pateicoties savām hakeres maģiskajām spējām un no Vangeru afēras ne pārāk legāli iegūtajiem līdzekļiem, Salanderei nav bijis jāuztraucas par personīgajiem līdzekļiem, kas atļauj apskatīt pasauli, veltīt laiku sev un atrast jaunas personības šķautnes. Summa ir ar tik daudz nullēm (zviedru kronas, bet tomēr), ka par to nevajadzēs aizdomāties līdz pat mūža beigām, bet spēlēšanās ar uguni var nejauši panākt tās ātrāku ierašanos.

Tikmēr Mīkaels Blūmkvists, līdzīgi kā citi Salanderes draugi (lai cik maz pēc viņas domām tādu nebūtu), ir atstāts pilnīgā neziņā, kur Salandere ir nosvīdusi. Ja citi, zinot Salanderes īpatnējo izteikti anti-sociālo personīgu, to +/- spēj tādejādi sev izskaidrot, tad Mīkaela gadījums, ņemot vērā kopā pārdzīvoto un varbūt tādēļ radušos attiecību kaisli, ir drusciņ atšķirīgs. Lai ko viņš darītu, Salandere pret viņu attiecas kā pret kaut ko neeksistējošo. Viens būtisks faktors, ko pats Mīkaels droši vien par tādu neuzskata, ir viņam pašsaprotamās casual rakstura attiecības ar vairākām sievietēm vienlaikus, kas Salanderei varētu nebūt pieņemami.

Viss mainās, kad savās mājās tiek atrasts Millenium žurnālists Svensons un viņa draudzene Johansone un pavisam necerēti nozieguma vietā atrastais slepkavības ierocis (pirkstu nospiedumi uz tā) norāda taisnā virzienā uz Salanderi. Ar to plus vēl dokumentāciju no dažādā valsts iestādēm par Salanderes pagātni un psiholoģisko stāvokli policijai pietiek, lai ieraktos dziļi vienā domu gājienā un vairāk neskatītos ne pa labi, ne pa kreisi. Šajā ziņā autoram veiksmīgi izdevās radīt dažus pamatīgi pretīgus izmeklētāju/policistu tēlus. Lai kā Blūmkvists censtos noradīt uz to, ka varbūt Svensona topošā grāmata par jaunu sieviešu nokļūšanu piespiedu prostitūcijā un neskaitāmu noziedznieku, pat korumpētu policistu, politiķu un tiesībsargu atmaskošanu nepalīdz, lai policija apsvērtu citus nozieguma scenārijus. Kad vēl tiek atrasts trešais upuris ar vieglu noprotamu saikni ar Salanderu, masu mediju cirks var sākties.

Grāmatas galvenais fokuss ir uz noslēpumaino Salanderi. Paralēli Blūmkvista centiem izzināt patiesību, policijas aklajiem mēģinājumiem ‘’pienaglot’’ pie taisnības sienas galveno aizdomās turamo, Meitene, kas spēlējās ar uguni dod dziļu ieskatu Salanderes bērnībā un notikumos, kas lielā mērā ietekmēja viņas personību un pamatoti negatīvo attieksmi pret varas iestādēm. Kopumā nepameta sajūta, ka šī lielā mērā ir sagatave oriģināli triloģijas noslēdzošajai grāmatai.

Terry Pratchett – Mort (Discworld #4, Death #1) un Sourcery (Discworld #5, Rincewind #3)

386372.jpg

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms laba laika biju izlasījis pirmās trīs Diskapsaules grāmatas un izbaudījis katru no tām, bet, kā tas reizēm gadās, uzmanību novērsa citas, kādēļ izmantoju ieganstu ar audible, lai atsāktu ar Mort – lielās Diskpasaules sērijas ceturto, bet tās ietvaros Nāves sērijas pirmo grāmatu.

Morts ir jauns un izstīdzējis puisis, kura tēvs ar cerību atrast dēlam nākotnes profesiju aizved viņu uz tādu kā vietējo dara tirdziņu, kur tiek izvēlēti mācekļi. Kad jau tā vien šķiet, ka ar nokārtu degunu būs jādodas mājup, jo ir jau pienākusi pusnakts un Morts ir palicis pats pēdējais, sit viņa nosacīti laimīgā stunda, jo ierodas Nāve pēc sava mācekļa.

Terija Prečeta radītajā Diskpasaules sērijā Nāve nav tikai termins faktam, kad kāds ir pārstājis dzīvot, bet reāla izpildāmās funkcijas personifikācija. Diemžēl Nāvei, lai kā censtos izprast cilvēka dabu, tas nekādīgi nesanāk; nepalīdz pat viņa saimnīcībā/mājokļa realitātē pieņemtais sulainis Alberts ar visnotaļ noslēpumiem apvītu pagātni, vai Nāves adoptētā, ja varam ticēt, 16 gadīgā meita Izabella. Šie centieni tad nu ir viens no galvenajiem humora avotiem, kad Nāve, piemēram, pirms izpildīt sava darba pienākumu un savākt mirušo dvēseli vispirms tai izkrata sirdi vai reizēm aiziet uz bāru iedzert, pat ja tam uz viņu nav nekāds fizioloģiskais efekts.

Arī Morts, pats gan īsti negribot, ar savu neveiklību un tendenci pārāk aizdomāties pat par visvienkāršākajām lietām spēs lasītāju sasmīdināt. Caur viņa, mirstīga cilvēka acīm, un izmantojot jau pieminēto humora dzirksti autors meistarīgi pieskaras nopietnām tēmām.

Iespējams Diskpasaulei tieši ir vajadzīga šāda Nāve, kas spēj darba pienākumos pietiekoši distancēties un būt objektīvs, jo tieši ar Morta vēlmi būt taisnīgam (ļaunos sodīt un labos atalgot), kaut arī ir ticis brīdināts par likteņa izmainīšanas bīstamajām sekām, ir cēlonis grāmatas galvenajai problēmai/konfliktam, kad no nāves tiek pasargāta princese, bet nākošajā dienā ikviens turpina dzīvot realitātē, kur viņa skaitās mirusi. Reizē dīvaini un pat absurdi, bet tādā izpildījumā, kas vilšanos nesagādā, pat ne vieglās skaņās ieskicēta (tā lai bērniem būtu droši lasīt) romantika starp Mortu un Izabelu. Ja gribētos kur piekasīties, tad vēl vien varētu piebilst, ka beigas šķita tādas drusku sasteigtas.

Šeit vēl daži īsi video ar citu lasītāju iespaidiem.

34499.jpg

**

Tikmēr Sourcery, kā trešā Rincewind sērijas grāmata, turpina burvja Rincewind stāstu, kuram par spīti savam burvja statusam prasmju nav pat tik daudz, lai būtu atrastu kaut ko aizķērušamies aiz nagu, tomēr atrod sevi glābjam visu (Disk)pasauli.

Šoreiz haosu rada kāds nepaklausīgs burvis, kurš, labi zinādams, ka burvji pamatotu iemeslu dēļ dzīvo bez sievām un bērniem. Bet, nē! Katrs astotā dēla astotais dēls piedzimstot ir burvis, bet šī burvja astotais dēls Coin automātiski piedzimst ar parasta wizard/burvja spējām, kā viņa septiņi brāļi, kuri maģisko spēku ņem no apkārtējās pasaules, bet gan par sourcerer, kurš to spēj radīt pats, rezultātā.

Gadu simtiem nekas tāds nav ticis piedzīvots, un loģiski šāds pēkšņs varas disbalanss, rada haosu un postījumus no viena Diskpasaules gala līdz otram. Sourcery lieliski atklāj tos iemeslus, kādēļ burvjus ir labāk turēt tā patālak no varas grožiem; nekas labs no tā nevar sanākt!

Pats Rincewind šajā grāmatā paralēli elpu aizgrābjošiem piedzīvojumiem, atrod savu patieso būtību vai precīzāk pārliecinās par to, bet, lai līdz tam nonāktu no lasītāja ir izvilināts ne viens vien neviltots smaids un pat smiekls. Starp citiem tēliem noteikti gribētos izcelt Bagāžu/Luggage – ar intelektu apveltīts ceļojumkoferis, kas ar zobiem aizstāvēs draugus un būs lojāls burtiski līdz pasaules malai un tai pāri, kā arī citus atbalsta tēlus kā burvju universitātes Bibliotekāru (burvis, kas reiz pārvērst par orangutānu).

Arī Sourcery gadījumā dodu norādes uz diviem labiem un īsiem video ar citu lasītāju viedokli.

Jim Butcher – Skin Game (The Dresden Files #15) (Audio book)

19486421

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Audio

Manas pārdomas

Ir pagājis gads kopš burvim un Ziemas feju Bruņiniekam Harijam Drezdenam izdevās novērst pasaules mēroga katastrofu un nogalināt inficēto Ziemas feju Lēdiju, tādejādi paturot ieslodzījumā uz Demonreach salas ļaunākajos murgos mītošas radības, kuru izdalītā siltumenerģija darbina ley-lines visā pasaulē.

Par cik Harijs ir šīs salas (mirstīgais) sargs, tā Hariju attiecīgi ļauj pasargāt no viņa prātā mītošā ‘’parazīta’’ un nepieļaut tā izlaušanos, kā dēļ galvassāpju biežums un intensitāte gaidu gaitā ir tikai palielinājusies, pretējā gadījumā pēc Ziemas feju Karalienes Mab vārdiem, brīdī, kad tas izkļūs no viņa prāta, pirmkārt mirs viņš pats, bet otrkārt būs apdraudēti arī viņam tuvi cilvēki. Bet kā jau ierasts, patiesība par šo ‘’parazītu’’ izrādās visnotaļ negaidīts; nebūtu jābrīnās zinot feju manipulatīvo dabu, bet, apzinoties Harija dzimumu, varētu izraisīt nenopietnu reakciju.

Tomēr patiesības atklāsme seko krietni pēc Mab brīvprātīgi piespiedu kārtā piedāvātā risinājuma ‘’parazīta’’ draudu likvidēšanai. Mab jaunais uzdevums ir saistīts ar viņas Bruņinieka pakalpojumu aizdošanu visļaunākajam kritušajam eņģelim Nicodemus, lai atlīdzinātu parādu. Zinošs sērijas lasītājs zinās, ka Harijam ar Nicodemus ir bijušas pāris saķeršanās, ko Mab labi apzinās, kādēļ zem četrām acīm viņa Harijam atgādina par feju tendenci pieturēties burts burtā slēgtai vienošanās, un tiklīdz tā ar pirmo sekundi ir tehniski izpildīta, un līdz ar to viņas vārds nav apkaunots, tā Harija rokas vecu rēķinu kārtošanai, tā teikt, var būt brīvas. Tas vēlreiz apliecina, ka ar fejām ir vēl trakāk kā ar bitēm, un reizēm, kā to parāda iepriekšējā sērijas grāmata Cold Days, nevar pat paļautos uz feju nespēju atklāti melot.

Un beidzot esam tikuši līdz grāmatas pamata sižetam – Nicodemus ieplānotajai grandiozajai laupīšanai, kuras mērķis ir ielauzties neviena cita kā sengrieķu pazemes valdnieka un dieva Hades dārgumu glabātuve, kā dēļ viņš ir savācis ar dažādām prasmēm apveltītu komandu, piesolot miljonos mērāmu materiālu atlīdzību, bet pats cerot iegūt spēcīgu maģisku artefaktu. Āķis vien tajā, ka Hades dārgumi atrodas Nevernever, lai tur varētu nokļūt vispirms ir nepieciešams ielauzties mūsu realitātes ekvivalentā, t.i. Čikāgas kriminālās pasaules bosa Džona Markoni bankā.

Nudien uzdevums, kas pārbauda Harija Drezdena gribasspēku nepazaudēt savu patieso ‘’es’’, bet izdara to pašu un vēl vairāk ar Harija draugu ticību viņa varēšanai. Jau kuro reizi Harijs paļaujas uz Mērfijas palīdzību. Abi ir sākuši apzināties, ka mazpamazām koleģiāli draudzīgās attiecības ir kļuvušas par ko vairāk, bet atruna par Harija kā burvja garo mūžu un tagad vēl Ziemas feju Bruņinieka statusu ir bijis par iemeslu nespert nākamos soļus. Situācija ar Nicodemus (un ņemot vērā arī citur pasaulē notiekošo) ir pat tik nopietna, ka Harijs ir spiests saukt atpakaļ lielajā cīņa labu draugu, kurš cīņā gūtas traumas jau labu laiku nav spējis pildīt Krusta Bruņinieka pienākumus; turklāt Mollijas nesenā kļūšana par jauno Ziemas feju Lēdiju sola nākotnē interesantu abu attiecību attīstību. Un visbeidzot bez pieminēšanas nevar atstāt Waldo Butters, kura tagadējā personība tik krasi atšķiras no tās, kādu mēs viņu redzējām pirmoreiz parādāmie šajā sērijā, ka tie būtu saucami par diviem atšķirīgiem cilvēkiem; īpaši jau pēc tam, kad pēc Harija šķietamās nāves galvaskausā mītošais un ar plašām zināšanām apveltītais gars Bobs ir Waldo rīcībā.

Kaut arī Skin Game izbaudīju un par sliktu nebūt nesauktu, trīs Harija Drezdena grāmatas pēc kārtas drusku ir par daudz, un labi vien ir, ka tagad nāksies gaidīt, kamēr iznāks nākošā.

Henning Mankell – Faceless Killers (Kurt Wallander #1)

935308

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: The New Press

Manas pārdomas

Aukstā 1990.gada astotā janvāra rītā detektīvs Kurts Valanders tiek uzmodināts ar zvanu par izsaukumu uz nežēlīgu dubultslepkavību klusā lauku vidē, kur par upuriem kļuvis vecs lauksaimnieku pāris šķietami bez jebkādiem acīmredzamiem ienaidniekiem. Nepalīdz pat fakts, ka turpat kaimiņos ir visai līdzvērtīgi kaimiņi, arī lauksaimnieki un vecs laulāts pāris, kuri pēc tik bezjēdzīgi brutālas slepkavības loģiski iedomājās, ka tikpat labi viņi varētu būt kaimiņu vietā.

Detektīva Valandera tips ir savam žanram visai klasisks – ar neizdevušos laulību un sačakarētām attiecībām ar bērniem un/vai vecākiem darba noslogotības dēļ, ar skarbu raksturu un citām personīgās dzīves problēmām, kurš par spīti tam visam un vēl cīņai ar alkoholu spēj līdz grāmatas beigām atklāt viņa uzmanības centrā nokļuvušu noziegumu, lai cik viltīgi nebūtu ļaundari, kad pamatoti būtu tā vietā jābrīnās par to, kā gan viņš vispār spēj saglabāt savu darbu, kur nu vēl būt izcils tajā.

Viens no pavedieniem, turklāt upura pēdējā elpas vilcienā izteikts vārds, romānā paceļ tematu par Zviedrijas bēgļu uzņemšanas politiku, kas (nemaz nezināju) acīmredzot bijis aktuāls arī pirms nesenākajiem bēgļu krīzes notikumiem. Šis tas top zināms presei, kas iedvesmo dažu labu ekstrēmāk noskaņotu sabiedrības locekli rīkoties radikālāk. Šajā jautājumā Kurts Valanders par nelaimi nenopelna plus punktus, jo kaut arī Kurts saglabā nostāju, ka jārīkojas likuma piedāvātajās robežās, viņš vienlaikus saskata pretējās puses argumentu cēloņus un spēj tiem daļēji piekrist, saprotot to, kas varētu pamudināt tā rīkoties.

Diemžēl kriminālromānā Slepkavas bez sejas bez Kurta Valandera, kurš pats par sevi nav nekas dižs, nav gandrīz neviena cita atmiņā paliekoša tēla ar kaut cik ticamu personību. Ir kaudze citu izmeklētāju, kas jācer ir ar domu, ka noziegumu neatklāj tikai viens vienīgs izmeklētājs ar šādu tādu palīdzību no malas, bet nelaime tajā, ka gan viņi, gan potenciālie viltus aizdomās turamie knapi ir kas vairāk par ‘’kartona tēliem’’. Varbūt pie vainas ir grāmatas nelielais apjoms, autora stils ar nepārtrauktiem ‘’he said’’, ‘’she said’’ u.c. un/vai tulkojums, bet grāmata tā arī līdz tās beigām nespēja iepatikties. Turklāt atrisinājums vairāk līdzinās maģiskai truša izvilkšanai no burvja cepures, kad ir nepieciešams kaut kā pabeigt grāmatu ar atrisinātu noziegumu.

Pēc sērijas pirmās grāmatas iespaidiem, kas 2013.gadā tikusi izdota arī latviski, par labāku atzītu seriālu, kas uzņemts pēc šīs sērijas motīviem.

Jim Butcher – Cold Days (The Dresden Files #14) (Audio book)

12216302

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Audio

Manas pārdomas

Gandrīz visas The Dresden Files sērijas 13.grāmatas Ghost Story garumā tikām maldināti ar domu, ka iemīļotais burvis Harijs Drezdens patiesi ir miris, lai tikai pašās beigās sekotu pavērsiens ar Ziemas feju karalienes Mab uzrašanos, atklājot, ka visu šo laiku, kamēr Harija gars ir bijis brīvsolī, viņa uz īpašas Demonreach salas ir palīdzējusi Harija ķermenim atkopties ar mērķi panākt, ka Harijs izpilda savu vienošanās daļu un kļūtu par Ziemas Bruņinieku.

Būtu aplami teikt, ka Harijs nebūtu paspējis iegūt ienaidniekus feju pasaulē vēl pirms jaunā amata, ko gan nevarētu teikt par daļu sīko feju/laumiņu, kurus Harijs ar picām kā samaksu ir rekrutējis par vieniem no sabiedrotajiem (un plaši zemu novērtētiem). Ņemot vēra, ka tieši Harijs ir bijis tas, kurš nogalināja gan iepriekšējo Vasaras feju Lēdiju, gan Ziemas Bruņinieku, tas tikai kalpo kā papildu iemesls neuzgriezt nevienam muguru.

Lai kā nemainītos Harija loma un vieta paranormālajā pasaulē, tie vairs nebūtu Drezdena faili, ja viņš konstanti neatrastu sevi esam situācijas ar ļoti lielu letalitātes potenciālu, kur neveiksmes cena ir ne tikai paša dzīvība, bet arī visas Čikāgas, ja ne visas valsts vai pasaules liktenis. Tādēļ nelielus smieklus izraisa epizode starp Hariju un viņa vampīrisko brāli Tomasu, kurā Harijs viņu īsumā informē par jau notikušo un vēl par to, kas jāpaveic, un Tomasa reakcija, nedaudz pārfrāzējot, būtu – ‘’Tātad viss pa vecam?’’ :D

Bet nevajadzētu ļauties Harija Drezdena ārējās bravūras apmānam un noticēt, ka tas nekādi viņu neietekmē un nebaida, ka nekādi šķēršļi viņam nesagādā grūtības. Pirmās iekšējās debates pēc kļūšanas par Ziemas Bruņinieku (bez cīņas, lai saglabātu savu ‘’es’’) ir par kontaktu atjaunošanu ar draugiem. Kā gan lai Harijs atgriežas viņu dzīvēs, labi apzinoties, ka pietiek kādam Hariju redzēt viņu klātbūtnē, lai Ziemas feju ienaidnieki izmantotu to pret Hariju.

Jau kopš sērijas pirmsākumiem Harijam radās aizdomās, ka aiz visām ‘’palaidnībām’’ patiesībā varētu slēpties vienots ienaidnieks, kurus, pieņemdams, ka tie ir burvji, nodēvēja par Melno padoma (kā pretstatu Baltajai), bet rokoties dziļāk, lai atrastu veidus, kā izpildīt šķietami neiespējamo karalienes Mab pirmo pavēlēto uzdevumu, Harijs atklāj visnotaļ pārsteidzošus faktus gan saistībā par šo problēmu, gan par sevi un Demonreach salu.

Lai kā šķietami pats Harijs necenstos nokļūt (nešaubos, ka tāda viņa būtība) dzīvībai bīstamās situācijās un tādejādi sarūgtināt sērijas fanus, viņā mājo spiedzīgs dzinulis realizēt pat pašus trakākos scenārijus un tā vienkārši nepakļauties ne viena cita gribai, kas apvienojumā ar burvju garo mūžu (Goodreads sola vismaz, ka ir gaidām pat 17.gr) ļauj cerēt uz ilgu šīs lieliskās sērijas turpināšanos.

Shirley Jackson – We Have Always Lived in the Castle (Audio book)

89724

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Blackstone Audio

Manas pārdomas

Pirms sešiem gadiem daļa no Blackwood ģimenes nomira no saindēšanās ar arsēnu, kas bija sajaukts kopā ar cukuru, atstājot Mēriju Katrīnu (iesauka Merricat ), māsu Konstanci un saindēšanās dēļ ratiņkrēslā palikušo onkuli Džulianu vienus pašus. Šis laiks ticis pavadīts arvien vairāk izolējoties no ārpasaules un tuvumā dzīvojošajiem ciematniekiem, padarot viņus par upuri negantām baumām un izsmejošiem mazu bērnu skaitāmpantiņiem.

Tā vien šķiet Džulians nav spējis aizmirst liktenīgo dienu, kad visi mājokļa iemītnieki vēl dzīvi esam bija un pats vēl spēja pārvietoties uz savām kājām. Aizbildinoties ar ieganstu, ka raksta grāmatu par ģimeni un tās dienas notikumiem, Džulians nemitīgi gremdējas atmiņās. Ir cietis un noveco ne tikai viņa ķermenis, bet arī prāts un saprašana par notiekošo; ne reizi vien viņš sāk runāt ar Mēriju vai Konstanci, uzrunājot viņas kā vienu no nu jau mirušiem radiniekiem.

Astoņpadsmitgadīgā Mērija no visiem trim ir tā, kura uzņemas to drosmi reizi nedēļā pamest drošos mājas un teritorijas mūrus, lai reizi nedēļā iegādātos nepieciešamos pārtikas produktus un paņemtu šo to no bibliotēkas. Kaut arī ir mājieni par Blekvudu ģimenes turīgumu un pārticību, bet tieši cik liela tā ir paliek visai neskaidrs. Vēl jo vairāk rodas jautājumi, vai diži vēl pēc sešiem gadiem maz kas ir palicis, jo ne vārda nav par kādiem stabiliem un regulāriem ienākumiem, turklāt atlikušie trīs Blekvudi ir vienīgie, kas apdzīvo lielo ēku; nav neviena strādnieka, kas palīdzētu mājas solī un/vai teritorijas uzkopšanā.

Mērija ir ārkārtīgi māņticīga; katram sīkumam un priekšmetam viņa piešķir nozīmi un maģisku spēku, kas var vai nu aizsargāt vai tieši pretēji, vēstīt par neveiksmju pilnas dienas sākšanos. Jo vairāk noklausījos, jo vairāk šķita, ka arī ne Konstance, nedz Mērija nav pie pilna prāta, ka arī viņām abām ‘’bēniņi’’ ir tādi sašķobījušies. Īpaši Mērijas, kuru nenosauksi par uzticamāko tēlu, par kādu ir lasīts, dēļ emocionāli gribētos pavilkt grāmatas kvantitatīvo vērtējumu uz leju, bet vienlaikus saproti, ka tāda ir tēla būtība, nevis pašas grāmatas vaina.

Visu kājām gaisā apgriež negaidīts ciemiņš – brālēns Čārlzs, kurš pēc tēva un Džuliana brāļa nāves (abu ģimenes savstarpēji nesatika) bez bažām var apciemot ilgi neredzētos draugus. Kaut arī ir pamatoti iemesli, kādēļ Čārlzu nevar nosaukt par pašu jaukāko cilvēku pasaulē, Mērija ir pati pirmā, kas viņā saskata nelieti un briesmoni, kas vēl tikai ļaunu. Tādēļ pabeidzot grāmatu, paliku ar vēl vienu jautājumu, vai viss tik tiešām ir bijis tik melns kā Mērija to stāsta, vai viņas atšķirīgā pasaules uztvere ir tam par galveno iemeslu.

Jim Butcher – Ghost Story (The Dresden Files #13) (Audio book)

8058301

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin RandomHouse Audio

Manas pārdomas

Sākoties Ghost Story un arīdzan visas grāmatas garumā burvis un privātdetektīvs Harijs Drezdens ar svaigu skatu uz paranormālo pasauli ir no jauna jāapgūst līdz šim tik ļoti ierastās attiecības gan ar draugiem un sabiedrotajiem, gan ar nelabvēļiem, pie viena iegūstot nevēlamu un vienlaikus nenovērtējamu pieredzi par pēcnāves šķietamo. Tieši tā! Harijs (tā vien šķiet) ir kļuvis par spoku, kas nozīmē tikai to, ka viņš ir miris…!

Parasti sērijas paša galvenā varoņa nāve vienalga seriāls vai grāmatu sērija nozīmētu arī paša projekta noslēgšanos. Tomēr Harijs Drezdens kārtējo reizi pierāda savu ilgdzīvotāja dabu (tā teikt nenospiedīsi viņu kā prusaku), un ka pat paša slepkavība nekļūs par iemeslu, lai viņš pārstātu būt Čikāgas aizstāvis. Āķis vien tajā, ka Harijam tiek ļauts atgriezties uz Zemes spoka formā, lai noskaidrotu slepkavas identitāti. Pretējā gadījumā viņam lemts mūžīgi mūžos iestrēgt šeit, vērot, kā tuvie cilvēki cieš un/vai noveco, kamēr viņš neko nespēj ietekmēt, kas loģiski novestu Hariju līdz ārprātam un kļūšanai par atriebīgu garu, kādus pats, dzīvs būdams, ir iznīcinājis. Turklāt kopš Harija prombūtnes ir pagājis pusgads, kura laikā viņa draugiem un sabiedrotajiem papildus personīgajām sērām ir bijis jācīnās kā nu māk, lai Čikāga nekļūtu par upuri dažādu mošķu grupējumiem; vēl jo vairāk pēc tam kad (12.grāmta Changes) pateicoties Harijam vampīru Sarkanais galms ir beidzis pastāvēt.

Īpaši smagi Harija nāve ir ietekmējusi viņa tuvu draugu (potenciāli kas vairāk) un līdzšinējo caurlaidi piekļuvei dažādām noziegumu vietām un vērtīgai informācijai – izbijusi policijas detektīve Kārena Mērfija, kura mazpamazām ir palikusi arvien paranoiskāk noskaņota. Par nelaimi, lai izdzīvotu un nosargātu Čikāgu ir bijis jānolaižas tik zemu, ka jāpieņem palīdzība no mirstīgo cilvēku mafiozo bosa Džona Markoni.

Vēl krasāki emocionālie postījumi vērojami Harija Drezdena māceklei Mollijai. Iepriekšējās grāmatas grand fināla kauja jau tā atstāj Molliju fiziski ievainotu, bet atkopties no garīgi pārciestā pēc mentora nāves ir daudzkārt grūtāk izpildāms uzdevums. No sava jaunā skatpunktā un ar simtprocentīgi nekļūdīgu pieeju atmiņām Harijs var vien nožēlot savu muļķību, ievilkdams arī Mollija cīņa par meitu ar Sarkanā galma vampīriem, bet vienlaikus var arī būt priecīgs par Mollijas izaugsmi spēju ziņā.

Noslēdzoši vien pieminēšu divus sīkumus un arī mājienus. Pirmkārt, maija vidū Čikāgā vēl ir vairākus centimetrus bieza sniega kārta; zinošam cilvēkam tā būs zīme un brīdinājums par Ziemas feju klātbūtni un mahinācijām… Otrkārt, Čikāgas policijas tiesu medicīnas eksperts un galvaskausā visvairāk mītošā gara Boba pašreizējais īpašnieks Waldo Butters, kura draudzīgā palīdzība un drosme (pierādīta jau sērijas septītajā grāmatā Dead Beat) līdzās jau sērijā sastaptam ectomancer-am Mortimeram Lindkvistam. Ņemot vērā situāciju, šo divu tēlu loma ir pat ļoti nenovērtējama.