Henning Mankell – Faceless Killers (Kurt Wallander #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: The New Press

Manas pārdomas

Aukstā 1990.gada astotā janvāra rītā detektīvs Kurts Valanders tiek uzmodināts ar zvanu par izsaukumu uz nežēlīgu dubultslepkavību klusā lauku vidē, kur par upuriem kļuvis vecs lauksaimnieku pāris šķietami bez jebkādiem acīmredzamiem ienaidniekiem. Nepalīdz pat fakts, ka turpat kaimiņos ir visai līdzvērtīgi kaimiņi, arī lauksaimnieki un vecs laulāts pāris, kuri pēc tik bezjēdzīgi brutālas slepkavības loģiski iedomājās, ka tikpat labi viņi varētu būt kaimiņu vietā.

Detektīva Valandera tips ir savam žanram visai klasisks – ar neizdevušos laulību un sačakarētām attiecībām ar bērniem un/vai vecākiem darba noslogotības dēļ, ar skarbu raksturu un citām personīgās dzīves problēmām, kurš par spīti tam visam un vēl cīņai ar alkoholu spēj līdz grāmatas beigām atklāt viņa uzmanības centrā nokļuvušu noziegumu, lai cik viltīgi nebūtu ļaundari, kad pamatoti būtu tā vietā jābrīnās par to, kā gan viņš vispār spēj saglabāt savu darbu, kur nu vēl būt izcils tajā.

Viens no pavedieniem, turklāt upura pēdējā elpas vilcienā izteikts vārds, romānā paceļ tematu par Zviedrijas bēgļu uzņemšanas politiku, kas (nemaz nezināju) acīmredzot bijis aktuāls arī pirms nesenākajiem bēgļu krīzes notikumiem. Šis tas top zināms presei, kas iedvesmo dažu labu ekstrēmāk noskaņotu sabiedrības locekli rīkoties radikālāk. Šajā jautājumā Kurts Valanders par nelaimi nenopelna plus punktus, jo kaut arī Kurts saglabā nostāju, ka jārīkojas likuma piedāvātajās robežās, viņš vienlaikus saskata pretējās puses argumentu cēloņus un spēj tiem daļēji piekrist, saprotot to, kas varētu pamudināt tā rīkoties.

Diemžēl kriminālromānā Slepkavas bez sejas bez Kurta Valandera, kurš pats par sevi nav nekas dižs, nav gandrīz neviena cita atmiņā paliekoša tēla ar kaut cik ticamu personību. Ir kaudze citu izmeklētāju, kas jācer ir ar domu, ka noziegumu neatklāj tikai viens vienīgs izmeklētājs ar šādu tādu palīdzību no malas, bet nelaime tajā, ka gan viņi, gan potenciālie viltus aizdomās turamie knapi ir kas vairāk par ‘’kartona tēliem’’. Varbūt pie vainas ir grāmatas nelielais apjoms, autora stils ar nepārtrauktiem ‘’he said’’, ‘’she said’’ u.c. un/vai tulkojums, bet grāmata tā arī līdz tās beigām nespēja iepatikties. Turklāt atrisinājums vairāk līdzinās maģiskai truša izvilkšanai no burvja cepures, kad ir nepieciešams kaut kā pabeigt grāmatu ar atrisinātu noziegumu.

Pēc sērijas pirmās grāmatas iespaidiem, kas 2013.gadā tikusi izdota arī latviski, par labāku atzītu seriālu, kas uzņemts pēc šīs sērijas motīviem.