Elizabeth McCourt – Sin in the Big Easy

36254378

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Post Hill Press

Manas pārdomas

Sin in the Big Easy iesākas ar grāmatas galvenās varones Abby, jauniņa advokāte, kura vienā no saviem rīta skrējieniem palīdz, kā vēlāk noskaidrojas, izvairotai sievietei (Dārsija), saņemt medicīnisko palīdzību, kamēr citi līdz tam brīdim pa gabalu noskatījušies un pagājuši garām, bet vēlāk pierunā par nodarīto vērsties tiesā. Protams, vainīgajam džekam ir ietekmīgs tēvs, kurš viņu līdz šim no visiem sūdiem ir spējis izvilkt laukā; tagad pirmoreiz ir nonākts līdz tiesai.

Diemžēl grāmatai, īpaši vēl tik īsai, nav viens caurvijošs pamata sižets no sākuma līdz beigām. Radās saskaldīta darba iespaids, ka autorei bijušas vairākas idejas, kuras tad ir centusies kā nebūt sasaistīt kopā. Vispirms rodas priekšstats, ka Sin in the Big Easy varētu būt laba tiesas prāvas drāma ar apsūdzības un aizstāvības advokātu dueli, plus peripetijām ārpus tiesas sēdes. Un tad ne tikai tas vienā mirklī paliek kā kaut kas nebijis, bet nomaina toni vispār, kad Abby saņem traģisku ziņu no mātes, ka tēvs (slims ar vēzi) ir izdarījis pašnāvību. Pašsaprotami seko milzu sēras, Abigeila dodas no Ņūorleānas lido uz Ņujorkas teritoriju; būtībā pilnīgi cita grāmata. Vēl jo vairāk, šķiet galvenā tēla dziļumam, uzzinām par kaut ko pagātnē izdarītu, kuru Abigeila sev nav piedevusi un kas saistīts ar diviem bijušajiem. Bet pēc tam atkal seko pavērsieni Dārsijas lietā, pavērsieni, kurus var izskaidrot vienīgi ar to, ka citādāk autore nav spējusi iedomāties, kā virzīt sižetu uz priekšu; tikmēr ģimenes drāma pa lielam aiziet tālāk par otro plānu.

Par pašu galveno varoni, Abigeilu, nav sakāms nekas glaimojošs. Var piedot un saprast viņas lētticību, ņemot vērā profesionālo pieredzes trūkumu, bet ticēt katrai jaunajai informācijai un uzticēties katram nākošajam, kurš to viņai atklāj, jau ir par traku. Viena brīdi viens ir ļaunais tēls, kas slēpjas aiz briestošās lielās konspirācijas, kurai Abigeila uzdūrās tik nejauši, bet tad cits tēls kaut ko pasaka, viņa uzreiz notic tam, un lasītājam jāpieņem jaunā situācija par faktu…

Gribētos piekaisīties arī dialogiem – grūti definēt kas pietrūka, bet šoreiz bija pretējais gadījums, kad ir par daudz ‘’he/she said’’. Par beigām vispār trūkst vārdu, nebija vispār nekāda veida atrisinājums, bet, ja domāts kā klifhengeris, tad ir lasīti krietni vien labāki.