R.A. Salvatore -The Legend of Drizzt #4-6, The Icewind Dale Trilogy #1-3

66693

Manas pārdomas

#1 -The Crystal Shard

The Icewind Dale triloģija sarakstīta pirms The Dark Elf triloğijas, bet hronoloğiski noris pēc tiem, grūti izšķirt, vai The Crystal Shard tādēļ patika labāk, jo tēli ir jau drusku iepazīti un ir vairāk saprotams, ko sagaidīt, vai arī pirma triloğija nešķita tik laba, jo šo būtu bījis labāk lasīt vispirms, kā šur tur iesaka. Kas zin, iespējams pie vainas ir abu faktoru kombinācija.

Triloğijas pirmās grāmatas darbība noris ļoti nomaļā pasaules nostūrī, tālu ziemeļos, kur aukstajos un visādi citādi skarbajos apstākļos izdzīvot spēj tikai atjautīgākai, rūdītākie un spēcīgākie. Ap ezeru kompleksu un to krastos izmitinājušas desmit puslīdz draudzīgas cilvēku apdzīvotas pilsētas, bet par vienotu un savstarpēji īpaši draudzīgu šo reģionu nevar nosaukt, līdz brīdim, kad nepieciešamība izdzīvot piespiež mainīties Pirmais vienotas alianses pārbaudījums seko no klaiņojošajām barbaru ciltīm, bet kā vēlāk laiks rādīs, tad īstais izaicinājums ir tikai vēl priekšā.

Stipri vien lielākas bažas un galvas sāpes, kā Ten-Towns iedzīvotājiem, tā arī pēc paša gribas trimdā aizgājušajam tumšajam elfam Drizzdt, rūķu draugam Bruenor un viņa ciltsbrāļiem sagādā augstprātīgs, bet dienas beigās par sevi nedrošs un nemākulīgs burvis Akar Kessel, kuram ir lemta tā likteņa loterijas loze, ka viņu savā varā pārņems sens mağisks un ļoti spēcīgs artefakts, kurš nesapńo neparko citu kā vien iznīcību.

Līdzības ar LOTR ir grūti nepamanīt, un visuvarenā gredzena aizstāšana ar kristāla lauskas artefaktu ir tikai viena no tām, bet, par laimi, darbam ir gana jūtams atšķirīgums, lai tas nešķistu viegli nokopēts variants.

***

6632450

#2 – Streams of Silver

Kurš gan saka, ka dažādība/diversity ir šī gadsimta izdomājums literatūrā un kultūrā kā tādā, kad piedzīvojumu kvestā dodas tumšais elfs Drizdz, rūķis Bruenor, sērijas pirmajā grāmatā par draugu kļuvušais barbars Wulfgar un jauktenis Regis, kura paša īpašumā ir ar spēcīgu maģiju apveltīts dārgakmenis. Protams, pietrūkst šai sērijai vērā ņemams sieviešu kārtas tēls, kas pastāvētu par sevi, bet tas šai grāmatai un triloģijai diži nekaitē.

Turpinās līdzības ar LOTR un galvneokārt tieši minētā kvesta dēļ, kurā Bruenor kopā ar draugiem dodas zudušās dzimtās mājvietas Mithral Hall meklējumos, no kuriem pirms 200 gadiem tikuši padzīti, jo nav spējuši laicīgi apstāties un rakušies pārāk dziļi pazemē. Tagad vairs neviens īsti neatceras, kur tāda vieta maz ir (tiešām?), un tikai viņu kopīgiem spēkiem ir lemti panākumi. Kā itneresants blakus sižets ir algotņa dzīšanās pēc jaukteņa Regis viņa pagātnes darbu dēļ, lai atgūtu viņa nozagtu artefaktu un izrēķinātos gan ar viņu, gan jebkuru citu, kurš to censtos novērst.

***

68396

#3 – The Halfling’s Gem

Pirms rūķim Bruenor lemts dažu paragrāfu garumā atgūt zaudēto Mithral Hall un viņam pienākošos troni, ir jāpaveic šis tas cits. Triloģijas noslēdzošajiem piedzīvojumiem iesākoties labo tēlu komanda ir sadalīta, un lai izglābtu otrās grāmatas noslēgumā algotņa nolaupīto draugu jaukteni Regis un tumšā elfa Drizda sabiedorot panteru/viņas maģisko statueti katram duetam (elfs un barbars, rūķis un viņa adoptēta cilvēku meita Catti-brie, kura nosacīti ir vienīgā vērā ņemamais pretējā dzimuma tēlsmeistare lokšaušanā ar neiztukšojamu bultu maku) ir jāmēro savs ceļš cauri nebeidzamiem cīniņiem ar dažnedažādiem monstriem.

Varētu uzskaitīt vienu šķietamu vainu pēc otras šajā pulp-iskajā fantāzijas darbā, kur neizbēgamā paredzamība un labo varoņu neaizskaramība, kad tā tikai grāmatā varētu notikt momentu ir tik cik uziet, ir mazākā no problēmām. Domājams tieši tas pat kalpo kā viens no plusiem šāda tipa grāmatai, kas piesaistītu lasītāju, ļaujot pilnībā atslābināties un ļauties popkorna izklaides literatūrai, kur tevi pēkšņi nepārsteigs kāds nebūt negaidīts pavērsiens ļauno tēlu labā ar paliekošām sekām. Drusku vairāk gan nepatika pretrunas morāles un attieksmes ziņā pret dažādiem tēliem, kur būt aizspriedumu pilnam un naidīgam pret tumšo elfu Drizdu ir slikti tikai viņa rases dēļ, bet pagaidu Mithral Hall iemītnieki pelēkie rūķi ir slikti visi kā viens, jo viņi ir pelēki/atšķirīgi. Nedaudz neiet kopā, bet tās tā.

Kopumā šī triloģija patika vērā ņemami vairāk nekā The Dark Elf triloģija, un kaut arī pagaidām pa rokai nav nākošās, lai tik drīz turpinātu, tad nedomāju šo plašo pasauli nolikt malā pavisam.

 

 

 

R.A. Salvatore – The Legend of Drizzt #1-3, The Dark Elf Trilogy #1-3

50027

Manas pārdomas

#1 – Homeland

Pats sākums, kamēr sižets tiek līdz grāmatas pamattēmai/notikumiem, ir visai apjukuma izraisošs un rada sajūtu, ka ierodies drusku par vēlu jau labu laiku noritošā pasākumā. Tā teikt autors neveic labu darbu iepazīstinot jaunu lasītāju, kurš nav dzirdējis tikpat kā neko par viņa Legend of Drizzt pasauli un ir vien manījis, ka grāmatu skaits nav tajā mazs. Tādēļ vienā brīdī pat nopauzēju audio, lai palūkotos interenta un noskaidrotu, vai šī ir grāmata ar, kuru sākt. Atklāju sev, ka nākamā triloģija The Icewind Dale ir izdota drusku agrāk un ka ir daļa, kas iesaka sākt ar to, bet domas dalās, un ir kas iesaka šo.

Leciens dziļajā baseina galā notiek uzreiz un uzdevums ātri saprast ‘’kāpēc notiek tā un tā’’ vai ‘’kurš ir kurš’’ utml. ir atstāts paša lasītāja ziņā. Labi, ka tas nav ilgstoši, vien aptuveni piektā daļa, un, kad stāsts nonāk pie paša galvenā varoņa Drizzt apmācības cīņas mākslā ar dažādiem ieročiem, viņa nokļūšanu brutālos apstākļos akadēmijā, no kuras visi tās audzēkņu domāšana ir pārprogrammēta, lai tie kalpotu kā nežēlīgas slepkavošanas mašīnas un citu dzīvības formu ienīstošas būtnes, un Drizda iekšējā cīņa pret to, lai pieturētos pie saviem uzskatiem un pārliecības.

Tumšo pazemes elfu pasaule ir matriarhāla, kurā katra nama līderes dienas beigās uztraucas vien par savu varas un spēka hierarhijas pozīciju sabiedrībā, un tas, ka tas nāk par labu viņas ģimenei, ir vien labvēlīga sakritība. Šo namu skaits ir pārsteidzoši liels (66), un Home iesākas ar viena nama iznīcināšanu pēc uzbrukuma no cita nama, kas iezīmē veidu, kā katrs no tiem var kāpt ietekmes un spēka rangā uz augšu, bet īpatnēji ir šādas rīcības noteikumi, ka uzbrukumam jābūt simtprocentīgi veiksmīgam. Citiem vārdiem sakot, neviens no nama, kuram tiek uzbrukts, nedrīkst izdzīvot un kļūt par lieciniekiem, pretējā gadījumā sods, kas nāks par namu, kurš būs uzbrukumā izgāzies, nebūt nebūs maigs. Varbūt palaidu garām, bet nemanīju mirkli, kad tiktu doti citi varianti, kā nams varētu kāpt uz augšu, izņemot šo. Vai jauna nama rašanos izcnīcinātā vietā kādu laiku vēlāk.

Par pārējo grāmatas daļu, negribētos to saukt par klikšķi, kad notikumi paliek sakarīgāki/jēdzīgāki, pievēršas Drizdam un ir no viņa skatpunkta, var teikt pārsvarā labus vārdus kā par uz vienkārši piedzīvojumiem orientētu fantāziju.

66678

#2 – Exile

Pēc došanās pašizvēlētā trimdā, Drizzt ir spiests izdzīvot nežēlīgajā pazemes/Underdark pasaulē paša spēkiem. Tas viņam ne tikai izdodas uz īsu brīdi, bet desmit gadu garumā, kas reti kuram ir pa spēkam. Pazemes alās un tuneļos, kur neiespīd saules stars laikam ātri vien zūd nozīme un tam piešķirtā jēga, kas rodas vien, ja ir vajadzība un nepieciešamība komunikācijā ar citiem. Ne vien tas, bet Drizzt šo gadu laikā ir ieguvis jaunu personības šķautni, daudz agresīvāk un brutālāk noskaņotu, ar kuru tikt galā un kuru pieņemt kā jaunu daļu no sevis Drizdam nākas triloģijas otrās grāmatas garumā.

Šāda veida izdzīvošana no dienas uz dienu ir nogurdinoša gan fiziski, gan mentāli, kas piespiež Drizdu beigt bēguļot pa pazemes labirintiem, un tā vietā padoties savam tumšo elfu Do’Urden namam un visticamākajam liktenim un spriedumam no matriahālās nama valdnieces (un mātes) Malice (pienācīgs ļaunā tēla vārds) puses viņu nogalināt. Tomēr kā jau tas pienākas, lai grāmata neizčākstētu jau pašā sākumā un varētu noritēt ne viens vien tālāks piedzīvojums, Drizds devies gūstā nepiedzīvo galu, bet gan atrod negaidītu sabiedroto un draugu deep-gnome vārdā Belwar izskatā. Vēl negaidītāk tas ir, zinot, ka rūķi/gnome vai vispār jebkura cita rase, kuri nav tumšie elfi, ir viņu ienaidnieki.

Tā lielā mērā arī aizrit Exile ar Drizdu un Belwar ne gluži bēguļojot, bet pavisam noteikti arī nesēžot ar klēpī saliktām rokām, un Drizda mātei Malice sūtot viņiem pa pēdām visu ko vien var.

831329

#3 – Sojourn

Noklausoties visu triloģiju pēc kārtas mans secinājums un ieteikums būtu klausīties vai lasīt to +/- vienā piegājienā, jo kaut arī katra grāmata bija interesanta un lasīšanas brīdī saistoša, tad to pašu gluži nevarētu teikt par tajās aprakstītajiem Drizda piedzīvojumiem. Bet pats Sojourn (pēc tildes tulkojuma – pagaidu uzturēšanās) ir Drizda sevi iekšējie meklējumi, kas viņš ir? Un kurai grupa pieder, ja viņa būtība ir krasā pretstatā visam, kam tic un kodara citi tumšie elfi. To visu Drizds paspēj, kamēr patvērumu rada spožajā un dažādu mainīgu laikapstākļu maktajā virszemes pasaulē, kur savas rases bēdīgi slavenās reputācijas dēļ iekuļas nepatikšanās ar cilvēkiem.

 

Trīs vienā (audio) – The Dreaming Void (Void #1), Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) un The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Atvaļinājuma laikā pirms Ķīpsalas izstādes pieradu pie ritma, kad pēc grāmatas pabeigšanas ir pietiekami daudz brīvā laika, lai lēnā garā apkopotu domas un iespaidus par izlasīto vai noklausīto grāmatu. Kaut arī par zinātniskās fantastikas un klasiskās fantāzijas grāmatu gadījumā jau pagājušas vairāk par vienu vai divām dienām, nevarētu teikt, ka darba dienas beigās būtu pieticis gribasspēka vēl ķerties pie atsevišķa raksta. Tādēļ šoreiz apvienoju visas trīs zem viena raksta, un tad jau turpmākās nedēļas rādīs, vai šāda tendece uz kādu laiku saglabāsies.

866136

***

The Dreaming Void (Void #1) by Peter F. Hamilton

Aptuveni 13 gadu simteņus vēlāk pēc Commonwealth kara ar citplanētiešu sugas Prime indivīdu, cilvēces apdzīvotajā Visuma daļā ir iestājusies gan zināms miers, gan tehnoloģiska attīstības stagnācija. Jau labu laiku tehnoloģijas šur tur tiek uzlabotas, bet bez ievērojamiem atklājumiem, izgudrojumiem un cita veida inovācijām. Varbūt tieši tāpēc tik vērā ņemamam cilvēku skaitam ideja doties pretī struktūrai Visumā sauktu par The Void šķiet tik saistoša. Vairumu no tiem vada reliģiska ticība un vēlme nokļūt ‘’Sapņotāju’’ reliģijas iedvesmotāja Inigo pirms trīs simts gadiem pārraidīto sapņu izcelsmes vietā. Priekštata radīšanai the void varētu salīdzināt ar melno caurumu, paturot prātā, ka pēc abu objektu būtības šāds salīdzinājums ir aplams.

Baumu un dažādu spekulāciju līmenī tāli un plaši ir izplatījušās dažādas teorijas, kādu iespaidu varētu atstāt tik lielas indivīdu grupas saskaršanās ar The Void, kurš jau tāpat bez viņu palīdzības palēnām izplešas apjomā un ‘’aprij’’ sastaptās planētas un zvaigznes. Viena no teorijām baiļojas, ka Sapņotāju Svētceļojums varētu katalizēt pēkšņu Void izplešanos, kas pazudinātu vizmaz pāris galaktikas, ja ne pilnībā visu Visumu. Tāpēc pašsaglabāšanās nolūkos netrūkst organizāciju un indīviduālas grupas, kuras labprāt visos iespējamos veidos apturētu svētceļotājus no to nodomu realizēšanas.

Kaut arī dažs labs tēls ir patiesi neapmierināts ar Commonwealth un cilvēces attīstības gaitu pēdējo 13gadsimtu laikā, tomēr plašais fantastiko tehnoloģisko, medicīnisko u.c. atklājumu klāsts lasītājam ļauj sastapt lielu daļu no tēliem no Commonwealth Saga duoloģijas. Neteiktu, ka The Dreaming Void nevarētu lasīt pirms tās, bet bieži vien tēli savā starpā piemin atgadījumus un pieredzēto neieslīgstot sīkumos, jo apzinās, ka sarunu biedrs zina, par ko iet runa, kādēļ lasot šo vispirms daudz kas varētu paslīdēt garām un palikt nesaprasts, kad tas tiešā veidā neattiecas uz konkrētās grāmatas notikumiem, bet ir atstājis iespaidu uz tēlu personībām ‘’šodien’’.

259836

***

Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) by Margaret Weis, Tracy Hickman

Kaut arī nevaru teikt tik daudz slikta par šīs fantāzijas sērijas pirmo grāmatu, kā atmiņā nāk cita autora The Dwarves, tad tomēr Dragons of Autumn Twilight vairāk atstāja tādas fantāzijas iespaidu, kurā ietilpināti vairums klasiskā fantāzijas grāmatā sastopamās rases, atķeksētas citas ierastās opcijas un lielā mērā ar to lieta darīta.

Bez šaubām ir labie un sliktie spēki, bet varoņu komanda, kuras piedzīvojumiem lasītājs seko un cerams jūt līdzi, par labajiem vairāk šķiet kategorizējami tieši tā iemesla pēc, ka autori izvēlējušies viņus par tādiem pataisīt. Vairākās Goodreads portāla atsauksmēs manu, ka grāmata salīdzināta ar Dungeons & Dragons spēli, un lielā mērā varētu tam piekrist. Viens piedzīvojums seko otram, uzrodas jauni sabiedrotie labajiem tēliem, bet saistība no viena uz otru ir šūta ar visai baltiem un trausliem diegiem. Ja izlemšu kaut kad sēriju turpināt, jācer ka, sērijai turpinoties (un ar šo pasauli saistītajās sērijās), tas tik ļoti vairs nav jūtams un vairāk izpaužas pašu tēlu būtības.

2373

***

The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1) by Jeffery Deaver

Par godu March Mystery Madness mēnesim un tam, ka viena no izstādē iegūtājam grāmatām, ir sastoapama vēlāk šajā sērijā Kaulu Kolekcionārs pievienojas šīm savādajam trio. Proceduāls policijas izmeklēšanas kriminālromāns, kurā viens no galvenajiem varoņiem un sērijas nosaukuma īpašnieks ne tikai jūtas dzīves spaidu sagrauts un piespiests pie zemes, bet ir zaudējis arī jēgu, kādēļ turpināt dzīvot.

Linkolns vien 38 gadus vecs jau labu laiku apsver domu mirt priekšlaicīgi pēc tam, kad kakla skriemeļu trauma darba pienākumu pildīšanas laikā zaudēja spēju staigāt. Viena vizīte no ‘’vecajiem’’ darba kolēģiem ar lūgumu iemest aci jaunā nolaupīšanas un slepkavības lietā un palīdzēt ar viņa pieredzes bagāto padomu, sākotnēji tikai attālina Linkolnu no asistētas pašnāvības nodoma, bet pamazām vien, no jauna sajūtot kriminālizmeklēšanas azartu, lasītājs var vērot pārmaiņas Linkolna personībā.

Interesantu šo grāmatu bez pašsaprotamā nozieguma izmeklēšanas aspekta padara Linkolna duets ar jauniņo policisti Amelia Sachs¸ kura par spīti savas pieredzes trūkumam ilgi neļaujas Linkolna taktikai viņu iebaidīt un aizbaidīt, nepielaist sev tuvāk un neļaut sevi iepazīt. Kopā abi ir spēks un bieds jebkuram ļaundarim, un Amēlija pavisam noteikti neļaus Linkolnam ieslīgt atpakaļ vecajā domu rutīnā.