Iepalicēji #33

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Metro 2035 (Metro #3) by Dmitry Glukhovsky

Noslēdzošajā Metro triloģijas grāmatā kā galvenais varonis atgriežas Artjoms, kuru otrajā Metro 2034 grāmatā malā uz mirkli pabīdīju wannabee stāstnieks un vēsturnieks, kurš sevi nodēvē par Homēru. Artjomam par laimi vai diemžēļ, kā nu uz to skatās, tiek lemts atklāt skarbo patiesību.

Ja Artjomu neatlaidīgi urda ziņkāre par virszemē notiekošo un vēlēšanās atgriezt savus līdzcilvēkus virszemē, kur pēc viņa vārdiem ir cilvēka īstā vieta, nevis pazemē kā tādiem tārpiem, tad vairums labprātāk izvēlas zināmo drošību un pat tad arī visai nosacītu. Tas tāpec, ja ir aitas, tad atradīsies cirpēji, un Artjoms nebūt nav vienīgais kurš apzinās patiesību par virzemē notiekošo. Tomēr atšķirībā no Artjoma, šie citi labprātāk kultivē dezinformāciju par dažnedažādajām Metro stacijās un tuneļos esošajām frakcijām, un izmanto cilvēku masu neziņu un vēlēšanos ticēt kaut kam viegli saprotamam, lai vairotu paši savu ietekmi.

Par cik vienā brīdī, ja nu galīgi nepārklausījos, tiek pieminēta Rīgas stacija, tad intereses pēc Vikipēdijā atvēru lapu par Maskavas metro. Pieļauju, ka stacijas būs bijis viens no autora izdomājumiem, bet skatot metro karti, lai arī ar nākotnes plāniem, tad tomēr nepamet sajūta, ka no visas plašās Metro sistēmas lasītājam tikusi atrādīta vien niecīga daļa un palaista garām iespēja izveidot jūtami plašu pasauli. Lai arī ne mazāk slikti, atkarībā no gaumes, autors koncentrējas uz cilvēku un sabiedrību, kā apokalipse un kardināli atšķirīgie dzīves apstākļi to izmaina un ietekmē.

***

Visaukstākais Karš (Milkweed Triptych/Asinszāles Triptihs #2) by Ian Tregillis

Divdesmit gadi pēc Reibolda Mārša, Viljama ‘’Vila’’ Bauklerka un citu Britu impērijas burvju triumfa Nacistiskās Vācijas sakaušanā. Divdesmit gadi, kuros katrs būtu vārējis vismaz personīgi laiskoties sasniegtā varoņdarba lauros, bet diemžēl tā nav bijis lemts. Kamēr Reibolda dzīve pēc Asinszāles organizācijas pamešanas tā vien šķiet ir gājusi tikai un vienīgi uz leju, Vils visus šos gadus ir mocījies ar sirdzapziņas pārmetumiem attiecībā par augsto asinīs slacīto cenu, ko vajadzēja upurēt uzvaras vārdā.

Tikmēr trakā doktora fon Vestarpa ‘’brīnumdarbi’’ nav šo laiku lieki nosvieduši mēslainē. Īpaši to var attiecināt uz visu iespējamo nākotņu paredzēt spējīgo Grētu, lai gan viņas brālis Klauss visticamāk ir tieši pretējās domās, kuram 20 gadi padomju varas gūstā un netieši palīdzot komunistiem pašiem radīt uzlabotas viņu versijas, nešķiet labākais laika pavadīšanas veids, bet tā nu sanāk, ka ne viņš, nedz kāds cits nebūs tas, kurš spēs izmainīt Grētas nodomus un ieceres.

Brīžiem interesantas spekulācijas par likteni un laika cilpām, ja vien pārlieku ar to neaizraujas un patur prātā, ka nekas tāds neeksistē. Neiesaistot maitekļus, tad arī triloģijas otrās grāmatas noslēgums ir labs nelielas diskusijas punkts šajā jautājumā attiecībā uz to, vai tēli no alternatīvās vēstures komplicētu notikumu iespaidā nokļūs ‘’īstajā’’ vēsturē/laika līnijā vai arī to būtu jāsauc par alternatīvās vēstures alternatīvo vēsturi, galvenokārt jau fantāzijas elementu dēļ.

***

The Rosary Girls (Jessica Balzano & Kevin Byrne #1) by Richard Montanari

Filadelfijas pilsētu ir apsēdis nojūdzies, bet ne stulbs sērijveida slepkava, kurš par saviem upuriem ir nolūkojis nepilngadības katoļu skolu skolnieces. Detektīviem nespēj palīdzēt ne upuru ārējo pazīmju līdzību, ne viņu intereses, jo nekas to tā visa nepārklājas. Vienīgais pēc kā vadīties ir pašas brutālākās detaļas – upuru kopā saskrūvētās plaukstās, lai izskatītos pēc mūžīgas lūgšanās un pie upura atstāts rožukronis.

Kā galvenie tēli, ja nu sanāk palaist garām sērijas nosaukumu, ir Jessica Balzano un Kevin Byrne detektīvu duets. Gana atšķirīgi viens no otra, lai autoram paralēli izmeklēšanai būtu pietiekoši no kā smelties. Ja Džesikai kā slepkavību izmeklētājai nav vēl nekādas pieredzes (uh, uzreiz sanāk ķerties pie smagākā tipa samaitātības lietas) un šī viņai ir pati pirmā izmeklēšana, tad viņas partneri Kevinam darba pieredzes ir atlieku likām. Viņu varētu pat ievietot anti-varoņa kategorijā, jo skaudrā pieredze, kad ne vienmēr likuma burts ir gana spēcīgs, lai vienmēr būtu labo pusē, ir iemācijis reizēm to apiet vai ar grūdienu palīdzēt nokļūt uz pareizā ceļa.

The Rosary Girls lielākoties bija kriminālromāns, kurā varēju piekrist un/vai saprast autora izvēlēto notikumu secību un stāsta izklāsta manieri. Bija daži momenti, kur atliek vien nopūsties un pabrīnīties ‘’vai tiešām?’’, bet ne tik traģiski, lai uzmāktos vēlme grāmatu pārtraukt lasīt. Arī par kulminācijas punktu un vainīgā identitāti esmu citreiz piekasījies vairāk, kas var šķist nākam no nekurienes. Cerams tas liecina par pozitīvu izaugsmi kā lasītājam.

Trīs vienā #4

Iepalicēju tipa raksts, kurā pavisam īsi pieminu katru izlasīto vai noklausīto grāmatu pirms turpinu kādu citu.

***

Kiss the Girls (Alex Cross #2) by James Patterson

Otrā sērijas grāmata Kiss the Girls ir daudz personīgāka detektīvam Aleksam Krosam, jo bezvēsts ir pazudusi Aleksa radiniece, kuras tips atbilst aktuālai plaša mēroga FIB pazudušu jaunu, skaistu studentu izmeklēšanā. Tā vien šķiet nolaupītāji pastrādā ideālus noziegumus, pierādījumu, pēc kuriem tālāk vadīties, tikpat kā nav, bet vēlme izrādīties un neaizskaramības sajūta, kas sāk veidoties, jo neviens gadu gaitā nav ticis pat tuvumā, ir tikai pirmā kļūda. Protams, izdomāta romāna ietvaros FIB Aleksam Krosam ir ļauts bāzt savu degunu izmeklēšanā, neviens nav dusmīgs uz viņu par jaukšanos citam piederošā zonā/iecirkņa teritorijā~. Tas Aleksam dod rīcības brīvību, neauztraucoties par to, kā tas varētu izskatīties oficiālā izmeklēšānā, ja viņš būtu daļa no tādas.

Džeimsa Patersona Alex Cross sērija turpina pārsteigt ar kvalitāti virs žanra vidējā, ar ko personīgi līdz šim neasociēju, ieraugot Patersona vārdu uz grāmatas vāka. Iespējams tas tāpēc, ka autors šajā laikā vēl nav kļuvis par autoru, kuram nav diži jāpiepūlas, lai viņa grāmatas tiktu pirktas vien popularitātes dēļ. Personīgi, kā lasītājs, ceru, ka tas šajā sērijā tik drīz neiestājas, lai izklaide būtu garantēta.

***

Metro 2034 (Metro #2) by Dmitry Glukhovsky

Lai arī darbība noris tajā pašā drūmajā postapokalipses Maskavas metro tuneļu pasaulē, kurā, cik tas zināms to iemītniekiem, atlikusī cilvēce ir paglābusies pēc postoša kodolkara, un formāli ir kā sērijas turpinājums, tad pašu grāmatu, Metro 2034, var lasīt neatkarīgi un priekšzināšas par Metro 2033, lai varētu izbaudīto šo, nav nepieciešamas. Noteikti grāmatas pluss, ja gadās lasīt šo ārpus kārtas, nebūs diži daudz tāpēc zaudēts.

Nebija gluži tā pati atmosfēra, kā Metro 2033, daļēji inovativitātes trūkuma dēļ, kad tēli un vide vairs nav kaut kas jauns, daļēji audiogrāmatas veidotāju dēļ, ko pirmajā grāmatā palīdzēja piešķirt metro skaņu celiņš starp nodaļām bez citiem fona trokšņiem. Tā teikt labāk vispār necensties pārlieku salīdzināt, lai mākslīgi un lieki neliktu sev pašam vilties.

***

Shroud for a Nightingale (Adam Dalgliesh #4) by P.D. James

Nightingale/Lakstīgalas (internāt)skolas tipa namā vispirms viena māsiņa mirst mācību laikā šķietami pēc kāda no topošo kolēģu neuzmanības kļūdas, vēlāk citu agrā rītā atrod gultā bez dzīvības pazīmēm, ko tikpat labi varētu uzskatīt par dabisku nāvi, ja izmeklētājs vairāk uztrauktos par pēc iespējas ātrāku izmeklēšanas pabeigšanu

Kārtējais vien detektīvam Adam Dalgliesh un viņa kolēģim paveicamais uzdevums, lai nokļūtu pie patiesības grauda. Aizdomās turamo skaits ir ierobežots, kas visnotaļ atvieglo detektīva darbu, bet vienlaikus arī nepadara nemaz tik vieglu, kad visi svēti apgalvo, ka ne viņai, ne citai būtu bijuši iemesli nogalināt mirušo, ja nu vienīgi par motivāciju varētu uzskatīt kaitinošu vai reizēm neciešamu raksturu, tad teju uz katru šāda veida motivāciju būtu iespējams attiecināt

Adam Dalgliesh sēriju nevar saukt cozy mystery romānu, jo slepkavība un tās izmeklēšana nav kaut kas gandrīz mazsvarīgs vai otršķirīgs, bet grāmatas notikumu gaitā ne mirkli nerodas augstas spriedzes sajūta. Pati slepkavība ir kas tāds, kas notiek aizkulisēs, un varbūt ar to gribas teikt, ka sērijai pietrūkst drusku asuma. Tā vietā lēnā garā detektīvs nonāk pie nekļūdīgā atrisinājuma, bet šāda tipa “trūkums” nav tik daudz grāmatas vaina, kā visticamāk manas ekspetācijas no (modernāka) detektīva, kriminālromāna.

Iepalicēji #31

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Metro 2033 (Metro #1) by Dmitry Glukhovsky

Neprecizējot cik ilgi ārpasaule ir padarīta neapdzīvojama, no dažām atmiņu ainām spriežot pēc kodolkara, bet ir 2033.gads un neliels skaits izdzīvojušo ir paglābušies un turpina kaut kā nebūt izdzīvot Maskavas metro sistēmā. Lai arī varētu šķist, ka palikt dzīviem būtu visiem pirmajā prioritāšu vietā, tad katastrofu izdzīvojušie jau ir paspējuši nošķirties pa frakcijām. Ir komunisti, kuri pie katras iespējas piesauc Ļeņinu un Staļinu; ir nacisti, kuri cer aizsākt ceturto reihu un ir reliģiski fanāti ar jaunizdomātu Lielā Tārpa kultu, kurš turpina rakt jaunus tuneļus.

Pa vidu visam tam ir grāmatas galvenais varonis Artjoms, kuram jāmēģina izlavierēt tam visam cauri, lai dienas beigās paliktu dzīvs, un, ja ar visiem trakajiem nebūtu pietiekami, tad papildus jautrībai ir vēl kaut kādi tumšādaini Dark Ones. Neviena no grupām viņus neieredz un nebūtu liela māksla piesaukt rasisma tematikas salīdzinājumus, bet Artjoma prāts ir atvērtāks jaunām idejām un pārmaiņām, un grāmatas gaitā secina, ka Dark Ones ir īsā laikā ārpasaules apstākļiem pielāgojies cilvēks un ka no abu nu jau divu atšķirīgu sugu sadarbības visiem būtu lielāks labums.

Ļoti patika audio grāmatai pievienotais specefekts ar metro skaņām starp katru nodaļu. Piešķir gan labu notikumu vietas atmosfēru, gan ļauj prātā nodalīt vienu nodaļu no otras.

***

The Last Town (Wayward Pines #3) by Blake Crouch

Seku novēršana, cik nu tas vien ir iespējams Ītana Bērka un viņam līdzīgi domājošo rokās, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku no briesmoņiem pielīdzināmajamiem Aboritions, kurus mazpilsētas izveidotājs Deivids Pilčers ielaidis Waywars Pines teritorijā, kā atriebību, jo viņa trauslais ego nespēja izturēt, ka visi nemetas ceļos viņa priekšā par viņu “izglābšanu” no ~1800/2k gadu tālās pagātnes. Kaut arī iedomas Pilčeram par sevi ir aizgājušas maksimāli augstu, pielīdzinot sevi Dievam, citiem uzskati par Deividu pārsteidzošā kārtā nesakrīt, lai kādi nopelni būtu viņam cilvēces greizās evolūvijas paredzēšanā. Un to tā nedrīkst atstāt! Pēc tāda veida nodevības un nepateicības, ‘’pēc tik rupja spļāviena tieši sejā’’,  cilvēce, kādu to pazīstam, Pilčera acīs var noiet pa burbuli un ļaut jaunajai dominējošajai sugai vaļu, viņam tagad ir vienalga.

Labs triloģijas noslēgums pat ļoti interesantam distopijas trillerim. Protams, ne bez trūkumiem un vietām, kur paurķēties ar vienu vai otru jautājumu, bet, pieņemot spēles noteikumus, izklaidei, kamēr grāmatu lasi vai klausies, nekas cits netraucē. Vienīgi pašās beigās dažu teikumu (pēdiņās) epilogs, kurā autors piedavā, ka tēli no krio-miega pamostas pēc 70k gadiem, varēja arī nebūt, pilnīgi lieks. Tikpat labi varētu būt arī cits skaitlis, kas neko neizmainītu, ja vien nav iecere rakstīt turpinājumu citā sērijā.

***

The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4) by Henning Mankell

Lai gan Kurts Valanders ir pieredzējis detektīvs, tad otram cilvēkam atņemt dzīvību, darba pienākumus pildot, nav kaut kas ikdienišķs. Lai kā varētu argumentēt, cik ļoti tas upurim nācis pelnīti, Kurts pārdzīvo, ka vispār kas tāds ir bijis jāizdara (#3 The White Lioness ietvaros).

Tādēļ sērijas ceturtā grāmata iesākas Kurtam esam nolēmušam pilnā nopietnībā beigt darba gaitas kā policistam. Bet visu kājām gaisā apgriež drauga/paziņas lūgums pārskatīt tēva nāves apstākļus, kurš miris autoavārijā, kas pavirši un ar ātru roku atzīta par negadījumu, bet dēlam ir pamats aizdomām uz ko sliktāku. Pati par sevi šāda veida vizīte stūrgalvīgo Valanderu nepārliecina mainīt savu lēmumu, bet šī pašadrauga slepkavība ar šāvienu galvā dažas dienas vēlāk gan to lieliski spēj.

Šoreiz detektīvam un viņa kolēğiem nākas saskarties ar lielā biznesa pasauli, kuru, neesot tajā, izprast parastajam mirstīgajam nav iespējams. Motīvi un paņēmieni, lai to īstenotu, neiekļaujas ierastajos rāmjos. Kur vien dodies, pretī atrodas kāda sekretāre vai cits padotais ar mākslīgi pieklājīgu smaidiņu. Atliek vien atrast gana spēcīgus pierādījumus, lai varētu ar patiku tos aizvākt no viņu sejām.
Pēc tik ilgas prombūtnes no aktīva darba (teju pusotrs gads) ir atstājušas savu ietekmi, piemēram, sākotnējs neveiklums liecinieku vai citu intereses personu interviju laikā, bet Valandera instikts un mednieka dzinulis drīz vien tiek no jauna iedarbināts un var atkal darboties ar pilnu sparu.

***

Lab Girl by Hope Jahren

Neslikts memuārs no zinātnieces Hope Jahren puses, no kura gan man būtu gribējies dzirdēt vairāk no zinātniskās puses par un ap uz grāmatas vāka centrālajā lomā ielikto zaļu lapu, t.i. augiem, un autores profesionālo karjeru, un mazāk tīri pašu memumārisma daļu par autores personīgo dzīvi u.c. attiecībām ar kolēģiem.