Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
Metro 2035 (Metro #3) by Dmitry Glukhovsky
Noslēdzošajā Metro triloģijas grāmatā kā galvenais varonis atgriežas Artjoms, kuru otrajā Metro 2034 grāmatā malā uz mirkli pabīdīju wannabee stāstnieks un vēsturnieks, kurš sevi nodēvē par Homēru. Artjomam par laimi vai diemžēļ, kā nu uz to skatās, tiek lemts atklāt skarbo patiesību.
Ja Artjomu neatlaidīgi urda ziņkāre par virszemē notiekošo un vēlēšanās atgriezt savus līdzcilvēkus virszemē, kur pēc viņa vārdiem ir cilvēka īstā vieta, nevis pazemē kā tādiem tārpiem, tad vairums labprātāk izvēlas zināmo drošību un pat tad arī visai nosacītu. Tas tāpec, ja ir aitas, tad atradīsies cirpēji, un Artjoms nebūt nav vienīgais kurš apzinās patiesību par virzemē notiekošo. Tomēr atšķirībā no Artjoma, šie citi labprātāk kultivē dezinformāciju par dažnedažādajām Metro stacijās un tuneļos esošajām frakcijām, un izmanto cilvēku masu neziņu un vēlēšanos ticēt kaut kam viegli saprotamam, lai vairotu paši savu ietekmi.
Par cik vienā brīdī, ja nu galīgi nepārklausījos, tiek pieminēta Rīgas stacija, tad intereses pēc Vikipēdijā atvēru lapu par Maskavas metro. Pieļauju, ka stacijas būs bijis viens no autora izdomājumiem, bet skatot metro karti, lai arī ar nākotnes plāniem, tad tomēr nepamet sajūta, ka no visas plašās Metro sistēmas lasītājam tikusi atrādīta vien niecīga daļa un palaista garām iespēja izveidot jūtami plašu pasauli. Lai arī ne mazāk slikti, atkarībā no gaumes, autors koncentrējas uz cilvēku un sabiedrību, kā apokalipse un kardināli atšķirīgie dzīves apstākļi to izmaina un ietekmē.
***
Visaukstākais Karš (Milkweed Triptych/Asinszāles Triptihs #2) by Ian Tregillis
Divdesmit gadi pēc Reibolda Mārša, Viljama ‘’Vila’’ Bauklerka un citu Britu impērijas burvju triumfa Nacistiskās Vācijas sakaušanā. Divdesmit gadi, kuros katrs būtu vārējis vismaz personīgi laiskoties sasniegtā varoņdarba lauros, bet diemžēl tā nav bijis lemts. Kamēr Reibolda dzīve pēc Asinszāles organizācijas pamešanas tā vien šķiet ir gājusi tikai un vienīgi uz leju, Vils visus šos gadus ir mocījies ar sirdzapziņas pārmetumiem attiecībā par augsto asinīs slacīto cenu, ko vajadzēja upurēt uzvaras vārdā.
Tikmēr trakā doktora fon Vestarpa ‘’brīnumdarbi’’ nav šo laiku lieki nosvieduši mēslainē. Īpaši to var attiecināt uz visu iespējamo nākotņu paredzēt spējīgo Grētu, lai gan viņas brālis Klauss visticamāk ir tieši pretējās domās, kuram 20 gadi padomju varas gūstā un netieši palīdzot komunistiem pašiem radīt uzlabotas viņu versijas, nešķiet labākais laika pavadīšanas veids, bet tā nu sanāk, ka ne viņš, nedz kāds cits nebūs tas, kurš spēs izmainīt Grētas nodomus un ieceres.
Brīžiem interesantas spekulācijas par likteni un laika cilpām, ja vien pārlieku ar to neaizraujas un patur prātā, ka nekas tāds neeksistē. Neiesaistot maitekļus, tad arī triloģijas otrās grāmatas noslēgums ir labs nelielas diskusijas punkts šajā jautājumā attiecībā uz to, vai tēli no alternatīvās vēstures komplicētu notikumu iespaidā nokļūs ‘’īstajā’’ vēsturē/laika līnijā vai arī to būtu jāsauc par alternatīvās vēstures alternatīvo vēsturi, galvenokārt jau fantāzijas elementu dēļ.
***
The Rosary Girls (Jessica Balzano & Kevin Byrne #1) by Richard Montanari
Filadelfijas pilsētu ir apsēdis nojūdzies, bet ne stulbs sērijveida slepkava, kurš par saviem upuriem ir nolūkojis nepilngadības katoļu skolu skolnieces. Detektīviem nespēj palīdzēt ne upuru ārējo pazīmju līdzību, ne viņu intereses, jo nekas to tā visa nepārklājas. Vienīgais pēc kā vadīties ir pašas brutālākās detaļas – upuru kopā saskrūvētās plaukstās, lai izskatītos pēc mūžīgas lūgšanās un pie upura atstāts rožukronis.
Kā galvenie tēli, ja nu sanāk palaist garām sērijas nosaukumu, ir Jessica Balzano un Kevin Byrne detektīvu duets. Gana atšķirīgi viens no otra, lai autoram paralēli izmeklēšanai būtu pietiekoši no kā smelties. Ja Džesikai kā slepkavību izmeklētājai nav vēl nekādas pieredzes (uh, uzreiz sanāk ķerties pie smagākā tipa samaitātības lietas) un šī viņai ir pati pirmā izmeklēšana, tad viņas partneri Kevinam darba pieredzes ir atlieku likām. Viņu varētu pat ievietot anti-varoņa kategorijā, jo skaudrā pieredze, kad ne vienmēr likuma burts ir gana spēcīgs, lai vienmēr būtu labo pusē, ir iemācijis reizēm to apiet vai ar grūdienu palīdzēt nokļūt uz pareizā ceļa.
The Rosary Girls lielākoties bija kriminālromāns, kurā varēju piekrist un/vai saprast autora izvēlēto notikumu secību un stāsta izklāsta manieri. Bija daži momenti, kur atliek vien nopūsties un pabrīnīties ‘’vai tiešām?’’, bet ne tik traģiski, lai uzmāktos vēlme grāmatu pārtraukt lasīt. Arī par kulminācijas punktu un vainīgā identitāti esmu citreiz piekasījies vairāk, kas var šķist nākam no nekurienes. Cerams tas liecina par pozitīvu izaugsmi kā lasītājam.
You must be logged in to post a comment.