Terry Pratchett – Wyrd Sisters (Discworld #6, Witches #2) un Pyramids (Discworld #7, Ancient Civilisations #1)

34504

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lancre karalistes karalis Verence I mirst jeb, patiesi sakot, nevienam neko nenojaušot, viņa brālēns hercogs Felmet sievas iedrošināts pieliek punktu sava radinieka dzīvei. Kaut arī mirušajam, t.i. nogalinātajam, karalim ir troņmantinieks, puisēns Tomjon vēl ir tikai zīdains. Labi, ka vēl no drošas nāves puiku pasargā trīs raganas, nogādājot viņu drošās rokās – ceļojoša teātra trupā.

Tomēr tik gludi Felmetam jaunajā pozīcijā vis neiet, par nelaimi un trakoti neplānoti atklājas dažnedažādi nepatīkami un apgrūtinoši karaļa amata pienākumi. Kā par kroni visam, aizvien izteiktāk karaļvalsts (ar to domājot karaļvalsti kā atsevišķu indivīdu, nevis tās pavalstniekus) izrāda nepatīku pret šo uzurpatoru; kā atbildes reakcija uz viņa pārestībām gan pret iedzīvotājiem, gan karaļvalsts dabu un zemi.

Katra no raganām – Granny Weatherwas (iepazīta šīs minisērijas pirmajā grāmatā Equal Rites), Nanny Ogg un jauniņā mācekle Magrat Garlick – kā jau tas raganai pienākas ir ar savdabīgu raksturu, viņu savstarpējās attiecības, kuras reizēm aiziet kā bērnišķīgos ķīviņos, tā kopējā neizpratnē par teātra būtību, un ka uz skatuves uzvestais patiesībā nav reāli notikumi. Teātra ziņā, kā viens no veidiem kā Felmets cenšas mainīt lietu kārtību ne tikai karaļvalstī, bet arī attiecībā pret kaitinošajām raganām, tiek izmesta interesanta ideja par vārda spēku un spējām ietekmēt uztverto realitāti gan tagadnē, gan pagātnē.

Bez trim raganām atmiņā vērts paturēt arīdzan karaļa āksts/muļķis sauktu vienkārši par Fool un viņa jaukā draudzība un potenciāli romantiskā sižeta līnija (viss normas robežās, tā teikt bez bailēm visiem vecumiem droša :D). Tai skaitā interesanti notiek dažādu tēlu apspēle ar viņu stereotipiskas ievirzes manierēm un īpašībām, kas gan to izceļ dienas gaismā, gan ļauj iespēju humoram.

64217

***

Tāpat arī Diskpasaules Ancient Civilzations minisērijas pirmajā grāmatā Pyramids autors nepārspīlē un nepārcenšas ar smieklīgu joku radīšanu principa pēc, kad jau vairs smejas tikai pats joku stāstītājs. Jautrību piešķir arī fakts, ka tēli to visu saka ar patiesu nopietnību pat neapzinoties, ka viņu teiktais varētu tikt kā citādi uztverts.

Pyramids darbība norit Senās Ēģiptes vidē (Djelibeybi karaļvalsts – Diskpasaules ekvivalents), kur faraona dēls Teppic, lai izglītotos un atšķirtos no saviem priekšgājējiem, dodas uz lielpilsētu Ankh-Morpork, lai apgūtu algotas slepkavas profesiju.

Toties atšķirībā no pirmās apspriestās grāmatas, šajā valdnieks netiek nogalināts, lai arī mirst priekšlaicīgi. Un tā, ja tā drīkst izteikties, Tepikam pārņemot karalistes valdīšanu, aizsākas grāmatas galvenā jautrība. Nav nekāds noslēpums, ka vienas no slavenākajām piramīdām atrodas Ēģiptē/Djelibeybi, un katrs uzskata par svētu pienākumu ar piramīdas izmēriem, tajā iekļautiem dažādiem slazdiem un lāstiem u.c. veltēm (rezultātā pieaugošu dārdzību) pārspēt iepriekš celtās, neraugoties uz to, ka valstij ir jāieslīgst tādos parādos, ka pat parādiem ir parādi.

Bet tavu neražu! Tikai pēc nāves Faraons (viņa gars/spoks) aptver, cik muļķīga šķiet visa tā padarīšana ap piramīdām un apglabāšanas rituāliem; kāda tam tad vairs nozīme, ja pats esi miris un gadu gadiem iespriests zem tonnām akmeņu (par akmeņu un smilšu eksportu Djelibeybi nebūt nevarētu sūdzēties!). Un kas tik grāmatas ietvaros neatklājas par piramīdu maģisko spēku ietekmēt laika plūdumu/space time; ar vienu nosacījumu, ka tās ir pareizi uzbūvētas. Tas jau vien paver autoram interesantus darbarīkus citviet neordināram, bet Diskpasaule jau pašsaprotama sižeta virzīšanai.

Starp abām grāmatām pāris aspektos var saskatīt zināmas līdzības, un kā vienu no secinājumiem var izdarīt, ka ar laiku viss labais un ļaunais un pelēkais pa vidu izlīdzinās, ka karaļvalsti vada ne tikai tās karalis un/vai karaliene, bet būtiska loma ir arī pašai karalistei. Tāpatās vēlreiz bija mazītiņa romantiskā sižeta līnija starp Teppic un istabeni – tāds neliels mīnuss grāmatai; bišķīt lieki.

Pyramids nepavisam nav tas sliktākais sākumpunkts, kur sākt iepazīt Diskpasaules sēriju, ja numerāli pati pirmā nav pa rokai.

Terry Pratchett – Mort (Discworld #4, Death #1) un Sourcery (Discworld #5, Rincewind #3)

386372.jpg

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms laba laika biju izlasījis pirmās trīs Diskapsaules grāmatas un izbaudījis katru no tām, bet, kā tas reizēm gadās, uzmanību novērsa citas, kādēļ izmantoju ieganstu ar audible, lai atsāktu ar Mort – lielās Diskpasaules sērijas ceturto, bet tās ietvaros Nāves sērijas pirmo grāmatu.

Morts ir jauns un izstīdzējis puisis, kura tēvs ar cerību atrast dēlam nākotnes profesiju aizved viņu uz tādu kā vietējo dara tirdziņu, kur tiek izvēlēti mācekļi. Kad jau tā vien šķiet, ka ar nokārtu degunu būs jādodas mājup, jo ir jau pienākusi pusnakts un Morts ir palicis pats pēdējais, sit viņa nosacīti laimīgā stunda, jo ierodas Nāve pēc sava mācekļa.

Terija Prečeta radītajā Diskpasaules sērijā Nāve nav tikai termins faktam, kad kāds ir pārstājis dzīvot, bet reāla izpildāmās funkcijas personifikācija. Diemžēl Nāvei, lai kā censtos izprast cilvēka dabu, tas nekādīgi nesanāk; nepalīdz pat viņa saimnīcībā/mājokļa realitātē pieņemtais sulainis Alberts ar visnotaļ noslēpumiem apvītu pagātni, vai Nāves adoptētā, ja varam ticēt, 16 gadīgā meita Izabella. Šie centieni tad nu ir viens no galvenajiem humora avotiem, kad Nāve, piemēram, pirms izpildīt sava darba pienākumu un savākt mirušo dvēseli vispirms tai izkrata sirdi vai reizēm aiziet uz bāru iedzert, pat ja tam uz viņu nav nekāds fizioloģiskais efekts.

Arī Morts, pats gan īsti negribot, ar savu neveiklību un tendenci pārāk aizdomāties pat par visvienkāršākajām lietām spēs lasītāju sasmīdināt. Caur viņa, mirstīga cilvēka acīm, un izmantojot jau pieminēto humora dzirksti autors meistarīgi pieskaras nopietnām tēmām.

Iespējams Diskpasaulei tieši ir vajadzīga šāda Nāve, kas spēj darba pienākumos pietiekoši distancēties un būt objektīvs, jo tieši ar Morta vēlmi būt taisnīgam (ļaunos sodīt un labos atalgot), kaut arī ir ticis brīdināts par likteņa izmainīšanas bīstamajām sekām, ir cēlonis grāmatas galvenajai problēmai/konfliktam, kad no nāves tiek pasargāta princese, bet nākošajā dienā ikviens turpina dzīvot realitātē, kur viņa skaitās mirusi. Reizē dīvaini un pat absurdi, bet tādā izpildījumā, kas vilšanos nesagādā, pat ne vieglās skaņās ieskicēta (tā lai bērniem būtu droši lasīt) romantika starp Mortu un Izabelu. Ja gribētos kur piekasīties, tad vēl vien varētu piebilst, ka beigas šķita tādas drusku sasteigtas.

Šeit vēl daži īsi video ar citu lasītāju iespaidiem.

34499.jpg

**

Tikmēr Sourcery, kā trešā Rincewind sērijas grāmata, turpina burvja Rincewind stāstu, kuram par spīti savam burvja statusam prasmju nav pat tik daudz, lai būtu atrastu kaut ko aizķērušamies aiz nagu, tomēr atrod sevi glābjam visu (Disk)pasauli.

Šoreiz haosu rada kāds nepaklausīgs burvis, kurš, labi zinādams, ka burvji pamatotu iemeslu dēļ dzīvo bez sievām un bērniem. Bet, nē! Katrs astotā dēla astotais dēls piedzimstot ir burvis, bet šī burvja astotais dēls Coin automātiski piedzimst ar parasta wizard/burvja spējām, kā viņa septiņi brāļi, kuri maģisko spēku ņem no apkārtējās pasaules, bet gan par sourcerer, kurš to spēj radīt pats, rezultātā.

Gadu simtiem nekas tāds nav ticis piedzīvots, un loģiski šāds pēkšņs varas disbalanss, rada haosu un postījumus no viena Diskpasaules gala līdz otram. Sourcery lieliski atklāj tos iemeslus, kādēļ burvjus ir labāk turēt tā patālak no varas grožiem; nekas labs no tā nevar sanākt!

Pats Rincewind šajā grāmatā paralēli elpu aizgrābjošiem piedzīvojumiem, atrod savu patieso būtību vai precīzāk pārliecinās par to, bet, lai līdz tam nonāktu no lasītāja ir izvilināts ne viens vien neviltots smaids un pat smiekls. Starp citiem tēliem noteikti gribētos izcelt Bagāžu/Luggage – ar intelektu apveltīts ceļojumkoferis, kas ar zobiem aizstāvēs draugus un būs lojāls burtiski līdz pasaules malai un tai pāri, kā arī citus atbalsta tēlus kā burvju universitātes Bibliotekāru (burvis, kas reiz pārvērst par orangutānu).

Arī Sourcery gadījumā dodu norādes uz diviem labiem un īsiem video ar citu lasītāju viedokli.

Terry Pratchett – Equal Rites (Discworld #3, Witches #1)

34507

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Kā tiku pie šīs grāmatas?

No bibliotēkas.

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Atgadījums ar meiteni vārdā Eskarina jeb vienkārši Esk(a) kārtējo reizi tikai pierāda, ka labāk ir neko neatstāt nejaušības varā, pat, ja esi mirstošs burvis, kurš ierodas Bad Ass (mhm, nepārklausījāties :D) ciematā uz astotā dēla astotā bērna dzemdībām, lai nodotu tālāk savu burvju nūju un līdzi ejošās spējas. Bet, ak vai! Tikai tad, kad jau ir par vēlu, atklājas, ka gaidītā dēla vietā kalējam piedzimusi meita.

It kā jau varētu jautāt, kas par problēmu no tā, ka burvja spējas nonākušas pie meitenes. Bet redz, lieta tāda, ka Diskpasaulē līdz šim ticis pieņemts, ka tikai vīrieši var kļūt par burvjiem un sievietes var būt tikai raganas, zīlnieces utml., un nav nedz sievietes burves, nedz vīrieši raganas. Citādāk rīkoties nevienam nav nācis prātā, jo tā tak ‘’vienmēr bijis’’.

Par laimi, Eskarinu audzina viņas nešpetna ragana Vecmāmiņa (Granny), kuras raksturs un apņēmība var mēroties vien ar reto. Vecmāmiņa nav nekāda tur bērnu gaļas kārā brāļu Grimmu ragana, drīzāk par ome ar raganas spējām, kura darīs visu, lai palīdzētu Eskarinai un pasargātu, kad nepieciešams. Un tā aizsākas bezprecedenta ceļojums uz burvju Neredzamo Universitāti, kur bez šaubām šāda pārgalvīga rīcība atstās nevienu vien aci paliek karājamies uz kāta.

Arī Equal Rites lapaspusēs mīt sevi apzinošs un pārvietoties spējīgs priekšmets – burvja nūja, vien šeit bez lielā sākuma burta. Varbūt tam nepieciešamas kājas? :D Kaut arī burvju, kuri ir vienīgie, kas spēj redzēt Nāvi, netrūka, pašas Nāves diemžēl šoreiz nebija.

Kopumā interesants skats uz dzimumu līdztiesības jautājumu un reizēm muļķīgajiem, irracionālajiem iemesliem, kas tiek minēti, aizstāvot situāciju. Kaut vai ar jau minēto sākumā, ka tā vienkārši pieņemts un citādāk nav ticis darīts.

********Apzināto maitekļu zona********

Varbūt tā tikai pašam šķita, bet lietus/negaiss beigās šķita atgādinām Diskpasaules pirmās grāmatas sākumu…

Terry Pratchett – The Light Fantastic (Discworld #2, Rincewind #2)

34506

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Lejuplādēju no www.

Vērtējums: 4.5/5

Manas pārdomas

Gadu iesākt ar atgriešanās pie jau pazīstamiem tēliem ar jauniem piedzīvojumiem bija pat ļoti patīkami! Diskpasaulē naktī jau kādu laiku nav bijusi pilnībā tumšs, jo tam tuvojas sarkana zvaigzne, vai varbūt pats Disks, kuru balsta četri ziloņi, kuri paši stāv uz krāteriem izrobota 10k jūdžu/16 tūkstošus kilometru gara milzu bruņurupuča, virzās tuvāk. Vienlaicīgi mazinās maģijas spēks, un dzimst agresīvi noskaņota sekta, kas ir pret jebkādu maģijas pielietojumu, cerībā tādejādi paglābt Disku.

Viena no astoņām lielajām burvestībām, kura reiz ieskrēja burvja Rincewind galvā, laikam nevēlas vēl to pamest, un tādēļ paglābj gan viņu, gan tūristu Twoflower, viņa saprātīgo Bagāžu un šķiet vēl kādu no nāves pēc pārkrišanas pāri pasaules malai pirmās grāmatas beigās. Rincewind joprojām briesmu gadījumos, kad vien tas varētu nostrādāt un ir iespējams, nekautrēsies būt par gļēvuli un krist panikā. :D Tomēr lai vai kā pats mēģinātu to brīžiem noliegt vai ignorēt, tūrista klātbūtne viņu ir izmainījusi pozitīvā nozīmē, ko pats galu galā ar smaidu atzīst.

Arī Twoflower turpina būt pats sliktākais briesmu atpazinējs visā Diskpasaulē, saskatot citos tikai to labāko un uzskatot, ka visas nesaskaņas var atrisināt pieklājīgi izrunājoties. Kopā ar Bagāžu šis trio spēj likt ne reizi vien pasmaidīt un pasmieties! Kaut arī Nāve parādījās vien dažās epizodēs, arī tas sākumā piedeva labu humora dzirksti, iedrošinot mani, ka bažām nav nekāda pamata.

Klāt, protams, nāk jauni varoņi gan trio labvēļi kā Cohen un Bethan, gan pretinieki, un visi raiti, bez problēmām iekļaujas kopējā stāsta plūsmā.

Šī grāmata izpilda A funny book kategoriju manā bingo kartītē.

********Apzināto maitekļu zona********

Noslēgums, kad Rincewind un Twoflower atvadās gluži vai tāds, ka būtu varējis arī noslēgt vismaz Rincewind sēriju.

Interesanta šķita gan epizode ar troļļiem, īpaši gandrīz aizmigušā kalna/Vectēva atmošanās, vien patiktos, ka būtu tā tīrāk/pilnīgāk tā atrisināta, gan maģiskais burvju veikals, kas pārvietojas pa Visumu un cauri dimensijām.

Terry Pratchett – The Colour of Magic (Discworld #1, Rincewind #1)

11138378

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Lejuplādēju no www.

Vērtējums: 4.5/5

 

 

 

 

 

Manas pārdomas

Doma sākt Discworld sēriju bija prātā jau pagājušogad, bet mirkļos, kad bija jāizvēlas, ko lasīt (iespējams sērijas lieluma dēļ), mūžīgi atliku to vēlākam. Tagad varu tikai pārmest sev, ka neuzsāku agrāk, jo The Colour of Magic ir jautra, saistoša un ātra (gan notikumu gaita, gan lasīšanas process) lasāmviela visiem. Kā viens kvests beidzas, tā nākošais ir klāt, un vērīgāki lasītāji varbūt pat ievēros Prečeta parodiju par citu autoru darbiem un žanriem. Humors jūtams cauri visai grāmatai.

Turpināt lasīt