Michael J. Sullivan – Age of War (The Legends of the First Empire #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Del Rey

Manas pārdomas

Ja nesen lasīts kriminālromāns, par kuru apzīmējums klasisks sava žanra pārstāvis neizpaužas pozitīvi, tad par Michael J. Sullivan fantāzijas sērijas The Legends of the First Empire trešo grāmatu Age of War un pirmās triloģijas noslēgumu šajā sērijā gan tā nevar teikt.

Karš starp elfiem Frey un tās pašos pirmsākumos vēl esošo cilvēci Rhunes piedzīvo pirmās ievērojamās militārās sadursmes kulminācijas lielo brīdi, arī viss ceļš līdz nozīmīgajai kaujai gandrīz ne mirkli neļauj atslābt. Attiecības starp tēliem kā elfiem un cilvēkiem vienam ar otru, tā starp Rhunes un viņu (it kā) sabiedrotajiem elfiem ar to līderi Nyphron priekšgalā, kuri dienas beigās atbalsta cilvēku centienus un mērķus, ir atveidotas ticami. Lai arī ir pa kādam brīdimi, kad piezogas neticamības moments, bet šādas reakcijas biežāk vērojamas tēlu romantisko jūtu uzplūdu brīžos, kad personīgi svarīgāks šķiet kas cits. Lai arī daļai tēlu ir YA varoņu vecums, tad grāmata kopumā neradīja negatīvos iespaidus, kas saistās ar šo kategoriju.

Interesants paņēmiens, kā ieskicēt gaidāmo ar mājieniem, ir izmantoti varones Brin (viena no pirmajām, kura prot lasīt un rakstīt starp cilvēkiem un kuras galveno amatu varētu noreducēt uz vēsturnieces amatu) topošās vispārīgās vēstures grāmatas fragmenti. Varbūt daži šādi fragmenti nedaudz nošāvuši greizi, lika man gaidīt ko tādu, kas nepiepildījās vismaz šajā grāmatā, bet citādi uzslavējams aspekts.

Neuzticība starp desmit cilvēku klaniem un ķildas starp klaniem rada Keenig Persephone grūtības visus noturēt kopā un neļaut ķildām novirzīt viņus no galvenā mērķa. Kamēr vieni uztraucas, ka citam klanam uzticēta pārāk liela nozīme karaspēka nodrošināšanā, tikmēr tie ir noraizējušies par nonākšanu pārtikas piegāžu atkarībā no klana, kuram ir labvēlīgākas zemkopības platības, un tā katram ir pa kādai šķietamai milzu problēmai, kura nu noteikti jāatrisina pati pirmā.

Mazāka uzticība prasītos no ķēniņienes Persefones puses attiecībā uz sabiedrotajiem elfiem un līderi Nyphron. Ko lasītajam ļauts uzzināt, bet ne Rhunes līderei un citiem cilvēku varoņiem, liktu krietni pārdomāt, cik cieši ar šitiem saistīties. Sižeta gaitā sāk rasties neviens vien jautājums par patiesajiem Nyphron mērķiem un kādu lomu viņš atvēlējis cilvēkiem, kā tie tiks izmantoti, lai galu galā virzītu uz veiksmīgu iznākumu tieši viņa Nyphron nodomus. Toties vienlaikus nenoliedzams fakts ir, ka bez elfiem diez vai būtu cerība uz pārmaiņām gadsimtiem ilgajās attiecības, kurās cilvēks ir zemāks par zemu līdzvērtības ziņā ar elfu.

Varoņu un mītu rašanās zelta mirklis, kur viens no galvenajiiem personāžiem noteikti ir Raithe, kura darbības pirmajā grāmatā jau ir izpelnījušās leģendāru statusu. Akurātākais notikumu atspoguļojums pirms mutvārdu tradīcijās šie varoņdarbi no viena pie otra iegūst jau pārcilvēciskus un pārdabiskus apmērus.

Michael J. Sullivan – Age of Swords (The Legends of the First Empire #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Del Rey Books

Manas pārdomas

Kaut arī Raithe, nogalinot vienu no Fhrey/elfu rases, ir devis iedvesmu pārējiem Rhunes (cilvēki) pārstāvjiem, ka viņu rasei nav lemts mūžīgi dzīvot elfu apspiestības ēnā, Raithe pašam nav ticība, ka atklātā karā viņam vai kādam citam būtu izredzes uz uzvaru.

Kamēr elfu pusē ir gadu tūkstošos mērāms mūžs, kas devis papildus auru dieviem pielīdzināmajam statusam un tādejādi laupījis drosmi uz pretestību no Rhunes, vienlaikus ilgajai varai un spēkam līdzi nākošā augstprātība un neticība, ka kaut kādi tur nieka radījumi spētu mainīt dabisko pasaules kārtību, var kļūt par pirmo un pēdējo klupšanas akmeni un būt par iemeslu neatgriezeniskām pārmaiņām.

Papildus iedomībai un augstprātībai pār cilvēkiem, par elfu ēras beigu otro tikpat lielu iemeslu var kalpot nesaskaņas pašu starpā starp vienu cilti, kuras pārstāvji vairāk vai mazāk spēj pārvaldīt mağiju sauktu par Art un kuri vēlās lielāku varu, un starp burtiski visiem pārējiem, kuriem ir pamats bažīties par savām dzīvībām.

Sižets tiek sadalīts vairākās daļās un lasītāja interese tiek meistarīgi noturēta katrā no tiem. Gan intrigu pilnajā elfu nometnē, gan Rhunes pusē, kuriem pastāv nopietns risks zaudēt karu vēl pirms pirmās cīņas. Lai to novērstu pirmkārt jāizvēlas viens kopējs vadonis/karalis, kas nebūt nav viegls process, ja gadsimtiem ilgi elfu uzkurināta ir valdījusi savstarpēja neuzticēšanās. Otrkārt visai lietderīgi būtu līdzvērtīgi vai pat vēl labāki ieroči pār elfiem esošajiem, pie kā paši elfi ir gudri piestrādājuši, lai pārsvars šajā aspektā būtu viņu pusē. Starp šiem diviem pārsvars jādod otrajam ‘’cilvēku’’ sižetam, kur tēli šķita daudz labāk izstrādāti, vairāk piedomāts pie raksturu daudzpusības.

Protams, par cik runa stāstā ir par cilvēces izdzīvošanu kā tādu, plus elfu pusē ir daži labi ne visai pozitīvi tēli, tad lasītājs uzreiz ir predispozicionēts just līdz Raithe u.c., bet tas nav nekas tāds, kas sabojātu grāmatas lasītprieku.